Ievads
Šodien, pirmkārt, gribu īsumā pastāstīt par Augstākās tiesas kompetenci, jo bieži vien sabiedrība īsti nezina, ko tieši dara Augstākā tiesa. Otrkārt, parādīt, kādu kategoriju lietas šobrīd skata Civillietu departaments, kādas ir tendences. Treškārt, aplūkot galvenās problēmas, ar ko Senāts sastopas civillietās. Nobeigumā – dažas pārdomas no savas pieredzes arī par to, ko es gribētu, lai žurnālisti ņemtu vērā, rakstot par tieslietām.
Par Augstākās tiesas kompetenci
Bieži vien Augstāko tiesu uztver kā pēdējo instanci. Tas ir pareizi. Augstākā tiesa ir pēdējā instance. Bet Augstākā tiesa neskata strīdu kā tādu. Strīdi tiek izskatīti pirmajā un otrajā instancē. Augstākā tiesa skata tikai un vienīgi jautājumu par to, vai otrās instances tiesa pareizi vai nepareizi piemērojusi tiesību normu. Būtībā tas ir vairāk strīds starp otrās instances zaudētāja pusi un otrās instances tiesu. Līdz ar to tā nav klasiskā situācija, kur viena puse nāk un stāsta savus argumentus, un otra puse nāk un stāsta, kā viņa uztver situāciju, un tiesa skatās, kurai no divām pusēm ir taisnība. Augstākā tiesa vērtē tikai otrās instances tiesas spriedumu, pārbaudot, vai tiesību normas ir pareizi piemērotas. Līdz ar to mēs nevērtējam ne faktus, ne kādus apstākļus, mēs nepārvērtējam to, ko tiesa jau ir novērtējusi. Izņemot ārkārtas gadījumus, kad redzam, ka vērtējums ir absolūti nesaprotams, ka tas vai nu neatbilst veselajam saprātam, vai nav ņemti vērā kādi būtiski pierādījumi. Procesuālās normas skaidri pasaka, ka ir jāvērtē visi pierādījumi kopsakarā. Ja redzam, ka kaut kas būtisks nav vērtēts, mēs dodam atpakaļ izvērtēt to, kas nav vērtēts, bet paši nedodam vērtējumu.
Ir ļoti daudz kasācijas sūdzību, pēc kurām lietu ierosināšana tiek atteikta, jo sūdzībā būtībā ir lūgums iziet ārpus Augstākās tiesas kompetences. Sūdzības iesniedzēji saka: tiesa nepareizi novērtēja to un to. Taču mēs nevaram pārvērtēt to, ko tiesa jau ir lēmusi. Tāda ir tiesību sistēma ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Francijā, Itālijā. Savukārt Vācijā ir cita sistēma – tur augstākā tiesa jeb revīzijas institūcija var pati izlemt pārskatīt to, ko skatījusi otrās instances tiesa. Mums to likums neļauj.
Par civillietu aktuālāko problemātiku
Šobrīd ir beidzies vilnis ar lietām, kas nāca no krīzes laika. Krīze radīja ļoti daudz prasību pieteikumus par kredītsaistībām – banku prasījumi, līzinga prasījumi. 2017. gadā un pagājušā gada pirmajā pusē Civillietu departamentā šīs lietas skaita ziņā sāka samazināties. Tās lietas savā ziņā bija vienveidīgas, un Augstākā tiesa attīstīja diezgan būtisku praksi gan attiecībā uz līgumsodiem, gan uz noilgumiem.
Viena no nozīmīgākajām doktrīnām, kas judikatūrā tika attīstīta, ir par nesamērīgiem, nesaprātīgiem līgumsodiem. Sākumā bankas un citi aizdevēji prasīja mežonīgus līgumsodus – pat līdz 200–300%. Ja līgumā tā ierakstīts, tad, lūdzu, pildiet līgumu. Bet tiesas, arī Augstākā tiesa, pateica, ka līgumsodam ir jābūt samērīgam. Pēc tam likumdevējs šo principu, ko tiesas jau ieviesa, nostiprināja likumā, tādējādi apstiprinot šīs prakses pamatotību. Nedrīkst caur kredītiem cilvēkus iedzīt pilnīgā postā. Tagad likumā noteikts, ka pieaugošs līgumsods nedrīkst pārsniegt 10% no pamatparāda.
Tiesu prakse attīstījās arī jautājumā par komercnoilgumu. 2010.gadā stājās spēkā Komerclikuma sadaļa par komercdarījumu, ar ko tika ieviests trīs gadu noilguma termiņš. Civillikumā noilgums ir 10 gadi, bet attiecībā uz komercnoilgumu – trīs gadi. Pirms šī norma tika ieviesta, daudzi kreditori, it īpaši bankas, mēdza vilcināties parādu atprasīt, procenti auga. Bet tika ieviests trīs gadu noilguma termiņš, un, ja aizdevējs ir komersants, teiksim banka, tai aizdevums jāatprasa trīs gadu laikā. Tas tika pamatots ar to, ka banka ir profesionālis, tai ir jāseko savām lietām, tā nevar vienkārši nolikt plauktā un gaidīt. Termiņi tik īsi tāpēc, lai būtu tiesiskā noteiktība. Ko tikai bankas neizdomāja, lai mēģinātu apiet šos trīs gadus! Bija lieta, kurā banka bija cēlusi klientam prasību pēc kādiem pieciem, sešiem gadiem. Noilgums bija iestājies, bet banka mēģināja pamatot, ka noilgums nav iestājies. Jo saskaņā ar Civillikumu noilgums pārtraucas, ja kreditors atgādina parādniekam. Piemēram, pēc divarpus gadiem kreditors pazvana vai aizsūta e-pastu, vai citādi pasaka: „Tu man to parādu tomēr atdod”, un no tā brīža sāk skaitīt jaunu trīs gadu noilgumu – no katra atgādinājuma jauns. Bankas mēģināja izmantot tādu argumentu, ka, lūk, cilvēkam ir pieeja internetbankai un tajā redzams viņa parāda apmērs. Taču Augstākā tiesa iedibināja praksi, ka Civillikuma izpratnē tas nav atgādinājums. Atgādinājumam ir jābūt personiskam, vērstam individuāli uz konkrēto parādu, norādot, kāda summa līdz kuram brīdim ir jāsamaksā. Tas ir atgādinājums, nevis kaut kāda hipotētiska informācija internetā. Starp citu, saskaņā ar līgumu klientam nav pienākums pārbaudīt internetbankas kontu.
Šobrīd ir ļoti daudz lietu par zemes piespiedu nomu un dzīvojamo māju apsaimniekošanu. Jo piespiedu noma ir pārvērtusies no taisnīguma atjaunošanas instrumenta par biznesu. Piespiedu noma radās denacionalizācijas procesu rezultātā. Var diskutēt, vai tas bija pareizs, vai nepareizs un cik efektīvs bija tas risinājums, ko likumdevējs izvēlējās, bet iemesls, kāpēc tas radās, bija vēsturiskā taisnīguma atjaunošana – bijušajiem īpašniekiem, viņu mantiniekiem atjaunot īpašuma tiesības. Jo bija situācijas, kad zeme pieder vienam, bet ēkas pieder otram, un tas rada problēmas. Reti kur pasaulē ir tāda situācija, un tas tiešām rada problēmas. Sākotnēji, atjaunojot īpašuma tiesības denacionalizācijas ceļā, šīs tiesības tika atjaunotas fiziskām personām. Taču tagad tās fiziskās personas, kuras atguva zemi denacionalizācijas ceļā, ļoti daudz savu zemju ir pārdevušas, un piespiedu noma ir kļuvusi par biznesu. Ir komersanti, kuri tagad būvē impērijas, kas ir tāds piespiedu nomas biznesa modelis, un tā lieta jau notiek industriālā līmenī. Tagad tiesas saņem ļoti daudz prasījumu šādās lietās, tie ir jautājumi arī par to, kāds ir noilgums piespiedu nomai, ja zemes īpašnieks ir komersants. Pēc likuma tie ir trīs gadi, bet viņi atsaucas uz to, ka saistība radās tad, kad viņi vēl nebija īpašnieki. Jautājums, vai, pārdodot zemi, iepriekšējo īpašnieku tiesība prasīt atlīdzību par iepriekšējo periodu nāk līdzi vai nenāk. Tas ir strīdīgs un aktuāls jautājums. Senāts to skatīs paplašinātā – vienpadsmit senatoru – sastāvā. Tā ir viena konkrēta lieta, bet no tās tad izrietēs visas pārējās, tāpēc Senāts to skata ārpus rindas. Tā ir kā pilotlieta, lai dotu virzienu pirmajai un otrajai instancei, lai ātrāk šīs lietas skatītu. Šobrīd tiesu prakse pirmajā instancē ir dažāda. Augstākās tiesas uzdevums ir nodrošināt tiesu prakses vienotību. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šādas lietas departaments skata paplašinātā sastāvā – lai būtu lielāka autoritāte. Ja to izspriež senatoru vairākums no kopējā skaita, tad ir skaidrs, ka šis jautājuma risinājums pārskatāmā nākotnē netiks mainīts.
Otra lieta, kas tika risināta, bija par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksājumu piespiedu zemes nomas attiecībās. Nodokļa apmēru nosaka likums – bija 6%, 5%, tagad Tieslietu ministrija gatavo projektu par 4% no kadastrālās vērtības gadā. Agrāk tā nebija problēma, jo pēc denacionalizācijas, kad zemes īpašnieki bija fiziskās personas, tie nebija PVN maksātāji. Tāpēc šie 5% vai 6% nebija aktuāli. Tagad, kad tas ir kļuvis par biznesu, rodas jautājums par PVN. Tagad SIA un akciju sabiedrības, kas ir pārpirkušas zemi un kļuvušas zemes īpašnieki, ceļ prasības pret ēku īpašniekiem, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju īpašniekiem un prasa PVN papildus nomas maksas 5%. Senāts arī šo lietu skatīja paplašinātā – piecpadsmit senatoru – sastāvā. Tika nospriests, ka zemes īpašniekam nav tiesību prasīt ēku īpašniekam papildus PVN. Respektīvi no tā izriet secinājums (kas gan nav Civillietu departaments spriedumā tiešā veidā pateikts, jo tas nav departamenta kompetencē), ka tas nenozīmē, ka komersantam nav jāmaksā PVN. Tas faktiski nozīmē to, ka šiem 5% ir jābūt jau ietvertiem nomas maksā, ja zemes īpašnieks ir PVN maksātājs. Četri senatori gan uzrakstīja atsevišķās domas, taču būtisks pārsvars – vienpadsmit senatori – bija par to, ka ēku īpašniekiem nav pienākums maksāt PVN.
Ir diezgan daudz lietu par valdes locekļa atbildību, it īpaši šādas prasības ceļ maksātnespējas administratori. Maksātnespējas administratori parasti ir stingri pārliecināti, ka sabiedrību ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrību valde ir nolaidīgi izturējusies pret attiecīgās sabiedrības darbībām vai paši ir zaguši, izņēmuši naudu, un nav zināms, kur tā izmantota. Protams, administrators, nonākot šādā maksātnespējīgā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību, izvērtē iespējas un, ja redz nepamatotu līdzekļu izmantošanu, ceļ prasības pret valdes locekļiem. Šādu prasību ir samērā daudz, un veidojas ļoti stabila tiesu prakse. Šī atbildība pastāv un diezgan efektīvi tiek arī realizēta. Bet ir viena svarīga tendence, kas ir jauna mūsu tiesību sistēmā. Agrāk tiesas ar lielākām šaubām skatījās uz to lietu, jo – juridiska persona, ierobežota atbildība un pilnībā norobežota no dalībniekiem, valdes locekļiem utt. Tagad sāk ieviesties tāds koncepts, ko tiešā tulkojumā no angļu valodas sauc „korporatīvā plīvura noņemšana”. Tas ir izplatīts gan Vācijā, gan anglosakšu valstīs. Korporatīvais plīvurs korporatīvo atbildību tā kā aizsedz. Atbild tikai tā korporācija jeb komercsabiedrība. Šobrīd ir jau vairāki spriedumi šajā sakarā. Senāts virzās uz to, ka fiziskā persona nedrīkst aizslēpties aiz SIA un nodarīt zaudējumus citiem. Ja fiziskā persona to dara – aizslēpjas aiz SIA un pati rīkojas kā dalībnieks vai kā valdes loceklis, un šī SIA nodara zaudējumus citiem, tad šo fizisko personu pie noteiktiem apstākļiem var saukt pie atbildības, lai viņa atlīdzina zaudējumus.
Pirmajā šādā lietā situācija bija tāda, ka viena SIA bija iesniegusi pieteikumu Lauku atbalsta dienestam kompensācijas saņemšanai par kuģa sagriešanu. Tas bija Eiropas Savienības maksājums, un SIA saņēma vairākus simtus tūkstošu. Sabiedrībai bija divi valdes locekļi, viņi arī dalībnieki. Viens no valdes locekļiem to naudu ātri pārskaitīja sev, pamatojoties uz kaut kur parādījušos līgumu par to, ka SIA viņam ir parādā precīzi tādu summu, kādu viņš saņēma no Lauku atbalsta dienesta. Un viņš to SIA ātri nolikvidēja. Pēc SIA likvidācijas tika konstatēts, ka dokumentu paketē, kas iesniegta Lauku atbalsta dienestam, lai saņemtu šo kompensāciju, VID izziņa par nodokļu parādu ir viltota. Nodokļu parādi bija, bet viltotajā VID izziņā norādīts, ka parādu nav. Bet tas tiek konstatēts tad, kad SIA vairs nav. Likums noslēdzas ar SIA, zaudētāju nav. Ko lai dara? Lauku atbalsta dienests cēla prasību pret valdes locekli, kas bija arī dalībnieks vienlaikus. Bija arī krimināllieta, protams. Bet diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ tā beidzās bez rezultāta. Jo tika konstatēts, ka nav iespējams noskaidrot, kurš to parakstu ir viltojis. Tas ir bērnudārzs! Ir svarīgi, ka tas, kurš izmantoja šo izziņu, nevarēja nezināt, ka šīs ziņas, kas ir izziņā, nav patiesas. Tur noteikti vajadzēja būt kriminālsodam. Bet šoreiz jautājums ir – kā civiltiesiski tikt klāt tai summai? Ņemot vērā šo korporatīvā plīvura noņemšanas doktrīnu, tas bija pirmais spriedums, kur Augstākās tiesas Civillietu departaments pateica, ka šādā situācijā, kad valdes loceklis ir izmantojis viltotu dokumentu, kura satura nepatiesums viņam nevarēja būt nezināms, jo valdes loceklim ir jāzina, ir vai nav nodokļu parāds, valdes loceklis nevar teikt, ka nezināja, ka ir nodokļu parādi. Tas ietilpst viņa funkcijās un pienākumos. Šādā situācijā viņš atbild neatkarīgi no tā, SIA pastāv vai nepastāv.
Pēc tam bija arī vairākas citas šādas lietas, kur tiesas iet virzienā, ka nevar vairs paslēpties aiz juridiskas personas statusa, radīt zaudējumus un ne par ko vairs neatbildēt.
Otra tendence, kas ir civillietās, ir atteikšanās no pārmērīgā formālisma. Kad ir redzams, ka kaut kas īsti „tīrs” nav, bet tiesa neko nevar izdarīt, jo formāli viss ir kārtībā. Piemēram, ir tāda interesanta lieta, kur ir pieci mantoti zemes gabali, ir divi kopīpašnieki – divi mantinieki. Sanāk, ka katrs gabals ir kopīpašums, katram pa domājamai daļai. Pēc likuma, ja viens kopīpašnieks pārdod, otram ir pirmpirkuma tiesības. Viss kārtībā. Kas notiek šajā gadījumā – viens no kopīpašniekiem uzdāvina visos piecos zemes gabalos vienu domājamo daļu kaut kam citam. Nianse ir tāda, ka pie dāvinājuma pirmpirkuma nav, pirmpirkums ir iespējams tikai pie pirkuma. Pirmā un otrā instance noplāta rokas, nu ko – dāvināt ar likumu nav aizliegts, viss kārtībā. Kaut gan – kuram normālam cilvēkam nerodas jautājums – kurš no jums ir uzdāvinājis piecus zemes gabalus svešam cilvēkam. Un Senāts definēja tādu jēdzienu kā „civiltiesiskai apgrozībai netipisks darījums”, jo normāls cilvēks tā parasti nedara. Izejot no tā netipiskā darījuma koncepcijas, Senāts pateica, ka šādā situācijā pierādīšanas pienākums ir otrai pusei, kam jāpamato, kādu iemeslu dēļ šāds jocīgs, nesaprotams darījums tika slēgts. Tādā veidā vairs ne prasītājam jāpierāda, ka tur ir kaut kas nelikumīgs, jo viņš to nevar pierādīt. Lai otra puse pierāda – varbūt tur tiešām kaut kādas īpašas attiecības pastāv. Bet tas ir netipisks darījums, un šādu netipisku darījumu kategorija jau ir ieviesta vairākos spriedumos, lai kavētu šādu slēpšanos aiz fiktīviem darījumiem.
Pārējās lietas, ko skata Civillietu departaments, – kopīpašums, mantojuma dalīšana, viss, kur ir kādi mantiski strīdi, darba strīdi, atlaišana no darba. Arī goda un cieņas aizskaršanas lietas, bet tādas ir samērā reti.
Par problēmām civillietās
Kāpēc lietas dalībnieki reizēm ir neapmierināti, sūdzas presei, sūdzas visiem, ka tiesas ir sliktas? Vispirms ir jāņem vērā civilprocesa īpatnības. Tiesa nav izmeklētājs, tiesa neveic izmeklēšanu. Administratīvajā procesā ir savādāk, tur ir objektīvās izmeklēšanas princips, kas arī tiek izmantots, starp citu, ne jau katru reizi. Bet civilprocesā ir sacīkstes princips, dispozitivitātes princips, kas nozīmē, ka katra puse pati izvēlas, ko viņa prasa, kā viņa prasa, kādus pierādījumus viņa iesniedz. Sacīkste nozīmē to, ka abām pusēm ir vienādas tiesības, un viena puse šajā sacīkstē uzvar ar pierādījumiem. Ar pierādījumiem, nevis ar emocijām vai demagoģiju. Te nonākam pie problēmas, kas ir raksturīga visās tiesās visā pasaulē. Tas ir objektīvās patiesības noskaidrošanas princips. Objektīvās patiesības noskaidrošana reizēm ir neiespējama, un ir atšķirība starp objektīvo patiesību un juridisko patiesību, ko tiesa var noskaidrot. Piemēram, Jānis aizdod Pēterim simts naudiņas ar bankas pārskaitījumu. Pēteris Jānim atdod skaidrā naudā bez lieciniekiem. Pēc kāda laika Jānis ceļ prasību pret Pēteri, sakot, ka tas nav atdevis naudu. Pēteris saka: „Bet es tev atdevu.” „Kā tu vari pierādīt, ka tu man atdevi?” Patiesību zina tikai viņi divi. Abi iet uz tiesu. Viens no viņiem melo. Jautājums – kā tiesnesis var noskaidrot, kurš no viņiem melo? Ar melu detektoru? Detektoru var būt kā viens no pierādījumiem, bet to nevar izmantot pretēji pušu gribai. Te rodas tā problēma, ka svarīgi ir pierādījumi, kas šādā situācijā nonāk tiesai uz galda. Tiesai uz galda nonāk prasības pieteikums un bankas izziņa, ka nauda ir pārskaitīta. Viss. Tiesai vairāk nekā nav. Šajā situācijā ir tikai viens iespējamais variants, ko tiesa var izdarīt – piedzīt. Jā, varbūt Pēteris samaksās divreiz. Bet varbūt Pēteris bija melojis un nav samaksājis. Līdz ar to, kas ir svarīgi – katrā strīdā, katrās tiesiskajās attiecībās ir svarīgi nodrošināties ar pierādījumiem. Ja atdod naudu, paraksties. Arī es pats reizēm kaut ko aizdodu vai atdodu bez parakstīšanās, visādi gadās – gan labi beidzas, gan slikti. Bet ja gribi drošību, nodrošini pierādījumus. Tiesās ļoti bieži nonāk lietas, kurās ir grūtības ar pierādījumiem, jo, ja pierādījumi ir, normāls cilvēks uz tiesu neiet. Ko strīdēties? Ja nu vienīgi laiku var iegūt. Bet tā kā tiesvedība tagad kļūst aizvien ātrāka, nebūs tā kā agrāk, ka desmit gadus varēja nelikties ne zinis. Tagad 2–3 gadu laikā lieta tiek izskatīta, plus vēl procenti pa virsu jāmaksā.
Vēl tas, ka lietas var būt ļoti līdzīgas, bet nav divu identisku lietu. Piemēram, tajās pašās piespiedu nomas lietās – situācija it kā ir līdzīga, bet vienā lietā ir iesniegti tādi pierādījumi, otrā lietā ir iesniegti citi pierādījumi. Bet puse ir tā pati. Un tiesa vērtē – vienā lietā tie pierādījumi bija pietiekami, otrā – nebija pietiekami. Lietas puse nesaprot, kā tas iespējams – viss ir tas pats, bet vienā lietā ir tāds iznākums, otrā lietā – pretējs. Amerikāņiem ir teiciens „devil is in the detail” – „velns slēpjas detaļās”. Katrai detaļai ir nozīme, līdz ar to divu identisku lietu nav, vienmēr kaut kas atšķirsies. Tas arī izskaidro, kāpēc cilvēkam no malas grūti saprast, kāpēc divas it kā līdzīgas lietas tiek izspriestas pilnīgi dažādi. Bieži vien tāpēc, ka tiek vērtēti citi pierādījumi.
Klasiskā tiesu problēma ir nekvalitatīvi prasības pieteikumi. Te tiesas vairs neko izdarīt nevar. Tiesa sāk skatīt lietu pēc nekvalitatīva prasības pieteikuma. Pirmā instance vēl var kaut ko noprecizēt, vēl var uzdot pusei kaut kādus jautājumus. Ja tas aiziet uz otro instanci, tad lietas rāmis jau ir noteikts, un ārpus tā rāmja vairs iziet nevar. Ja cilvēks ir kaut ko nepareizi paprasījis, to izlabot vairs nav iespējams. Tas rada zināmu neapmierinātību ar tiesu sistēmu. Protams, tiesas kļūdas ir, ne velti ir triju instanču pārsūdzības sistēma. Šāda sistēma pastāv visās valstīs, un tā veidota tikai viena iemesla dēļ – lai novērstu iespējamās tiesas kļūdas. Tiesa var kļūdīties lietas kvalifikācijā, piemēram, vienu līgumu nokvalificē kā cita veida līgumu, līdz ar to piemēro nepareizu normu. Var nepareizi iztulkot normu, pietiekami neizvērtēt pierādījumus. Tā ir tipiska problēma apgabaltiesām un pirmās instances tiesām.
Visu šo problēmu kopums arī rada nelabvēlīgu attieksmi pret tiesām. Pēc definīcijas – 50% klientu no tiesas aiziet neapmierināti – citi varianti nevar būt. Pat reizēm vairāk, ja, piemēram, lietā ir piecas puses – viens prasītājs, četri atbildētāji, tad četri iziet neapmierināti. Ar šādu statistiku nenoturētos neviens bizness, ja puse klientu ir neapmierināti ar servisu. Bet tā ir tiesas specifika.
Par līdzīgo žurnālista un tiesneša darbā
Tādēļ es aicinātu žurnālistus neticēt tam, ko saka pirmais kliedzējs. Tas jau izriet arī no jūsu profesionālajiem kodeksiem, ka ir jāuzklausa abas puses. Tiesa ir tādā pašā situācijā – arī mēs nedrīkstam neko izvērtēt, kamēr neesam uzklausījuši abas puses. Te mūsu situācija un profesionālā pieeja ir līdzīga.
Otra lieta, ar ko es gribētu vilkt paralēles starp mūsu profesijām, ir neatkarība. Vai jūs augsti vērtējat preses brīvību? Žurnālisti atbildēs – protams, visaugstāk. Tieši tā, kā jūs vērtējat preses brīvību, mēs vērtējam tiesu un tiesnešu neatkarību. Jebkurš izņēmums no šī principa ir bīstams. Tāpat kā jums. Viens mazs ierobežojums rada precedentu, un ar laiku tas precedents kļūst par sniega bumbu. Mums ir tieši tas pats. Es biju arī Disciplinārtiesas priekšsēdētājs, un mana nostāja bija – labāk kļūdos par labu tiesnešu neatkarībai, nekā otrādi. Tāpat, domāju, ir jums. Tiesas lielos vilcienos tiek galā ar saviem „sāpju bērniem”. Nevienā varas atzarā nav tik daudz notiesātu amatpersonu kā tiesneši. Disciplinārlietas tiek ierosinātas, un mēs tiekam vaļā no „melnajām avīm”.
Vēl viena lieta, ko gribu uzsvērt, ir ierobežotās tiesnešu iespējas izteikties par lietu pirms tās izskatīšanas. Iespēja atbildēt uz publisku kritiku ir ļoti ierobežota. Tāpēc gribētu aicināt jūs to respektēt. Savulaik kolēģei „Bankas Baltija” lietā viens neuzmanīgs vārds intervijā beidzās ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Ņemot vērā šo pieredzi, tiesneši, protams, ir piesardzīgi, un to var saprast. Tā ir mūsu darba specifika. Nav problēmu skaidrot jau izskatītu lietu, bet skatīšanā esošā lietā jebkurš vārds var tikt interpretēts, un no tā var rasties ļoti smagas sekas Latvijas valstij.
QR
