Tiesa. Taisnīgums. Tiesneša mugurkauls. Augstākās tiesas diskusija sarunu festivālā LAMPA

Sarunu festivālā LAMPA Augstākā tiesa aicināja runāt par trīs pamatlietām – tiesu, taisnīgumu un tiesneša mugurkaulu. Kas ir tiesa? Soda spriedēja vai konfliktu risinātāja? Likumu tulkotāja vai taisnības nodibinātāja? Kā tiesnesim saglabāt stipru mugurkaulu un drosmi būt neatkarīgam? Vai sabiedrības uzticēšanās reitingi ir vienīgā mēraukla tiesu darbam?

Diskusiju vada: Edvīns DANOVSKIS, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes valststiesību zinātņu katedras docents
Diskusijā piedalās: Ivars BIČKOVIČS, Augstākās tiesas priekšsēdētājs
Veronika KRŪMIŅA, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja
Aigars STRUPIŠS, Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs
Gunta ANDŽĀNE, ārste psihoterapeite, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas prezidente, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece
Artis EGLĪTIS, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Rubenē un Strenčos, Starptautiskā Pastorālās vadības institūta attīstības vadītājs Eiropā.

Edvīns Danovskis: Augstākā tiesa šo diskusiju ir pieteikusi, lai, vispirms, informētu sabiedrību par to, ka tiesnešiem ir taisns mugurkauls, un par pasākumiem, kas šo tiesnešu mugurkaula stiprināšanas nolūkā tiek veikti. Arī par zināmiem izaicinājumiem tiesnešu mugurkaula stiprināšanā, par drosmi, ar kuru nākas saskarties daudzās profesijās, bet tiesneša profesijā drosme ir viens no svarīgākajiem aspektiem.

Par diskusijas darba kārtību. vispirms būs ievadruna, ko sniegs Eglīša kungs. Tad diskusija par dažādiem tiesneša darbības neatkarības aspektiem. Pēc šīs diskusijas arī auditorijai būs iespēja uzdot jautājumus. Pēc tam paredzēta auditorijas iesaiste tiesas spriešanā. Šī diskusija lielā mērā ir paredzēta tam, lai sabiedrībai skaidrotu tos nopietnos izaicinājumus, ar kuriem ik dienas nākas saskarties tiesnešiem tieši tiesas neatkarības aspektā. Pieļauju, ka auditorijā liela daļa ir esošie vai topošie juristi, viņiem diskusijas otrā daļa varētu būt kā patīkams, izklaidējošs pasākums, bet pārējiem tas varētu būt nopietns intelektuāls darbs.

Ievads

Edvīns Danovskis: Pirmais jautājums, ko mums varētu vaicāt – kāpēc šeit ir mācītājs? Mācītāji, kā zināms, labi pārzina Veco derību, un par tiesām un taisnības spriešanu ir rakstīts jau Vecajā derībā. Tad nu par šiem jautājumiem Eglīša kungs varētu izteikties un nolikt to taisno ceļu, pa kuru mums ir jāiet šajā diskusijas gaitā. Lūdzu, Eglīša kungs!

Artis Eglītis: Paldies! Esiet visi sveicināti! Esmu ļoti pagodināts, un, atsaucoties uz Augstākās tiesas aicinājumu iesākt šo diskusiju, tiešām lūgums bija, ka es varētu ievirzīt mūs „derību gultnē”. Ir interesanti, ka abas Derības, to izcelsmi, to vārdu izcelsmi varētu arī šodien modernā valodā tulkot kā „līgums”. Vārdu „derība” mēs salīdzinoši ilgi latviski lietojām, kā „kalps ir derēts”, no tā mums ir šī vārda izcelsme. Tātad Bībelē faktiski ir „vecais līgums” vai „vecā vienošanās” starp Dievu un cilvēkiem un „jaunā vienošanās”. Divas vienošanās. Juridiska vienošanās vide ir jau no pašām pirmajām Bībeles lappusēm, jo, kā teologi saka, cilvēces vēsture ir ka cilvēks krita grēkā, bet patiesībā tas bija notikums, kad cilvēki izlēma paši noskaidrot, kas viņiem der un kas nē, kas ir labs un kas ir ļauns. Tad pasaulē sākās jukas, kur mēs tagad spriežam tiesu. Bībelē, Vecajā derībā, ir Soģu grāmata, varētu teikt, tiesnešu grāmata. Daži piemēri. Proti, baznīcas liturģiskajā gadā pirms Lieldienām viena svētdiena ir Tiesas svētdiena, ko raksturo ideja „Tiesā mani, Kungs! Izšķir manu tiesu pret nesvētiem ļaudīm!”. Bet īpaši es vēlējos runāt par ķēniņu Salamanu. Ķēniņš Salamans ir pazīstams arī pasaules vēsturē kā viens no nozīmīgākajiem valstsvīriem pirms 3000 gadiem. Pēc sava tēva Dāvida nāves viņš nonāca pie varas Izraēla valstī, un viņa pirmā lūgšana, viņa saruna Vecajā derībā naktī sapnī ar Dievu bija tāda – Dievs viņam parādījās un jautāja: „Ko tu vēlies, Salaman, lai es tev dodu?”. Un viņa atbilde sapnī bija: „Tu mani esi iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Es esmu jauns zēns, un es nezinu, kā iziet un kā ienākt. Es atrodos tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, ko nevar aprēķināt, izskaitīt lielā vairuma dēļ. Tādēļ dod man gaišu sirdsprātu, ka es varu būt tiesnesis pār šo tautu un varu atšķirt labu no ļauna, jo kā lai citādi var šo tautu pārvaldīt.”

Es teiktu, ka tas ir jūsu – tiesnešu – atbildībā, kā jautājums, kā lūgšana – jums ir šī izšķiršana. Interesanti, ka tad, kad Salamans pamostas, viņš arī saņem apsolījumu, ka viņš tiešām būs vislabākais tiesnesis visos laikos, visgudrākais – neviens gudrāks par viņu pasaulē nebūs. Mēs viņu arī dēvējam par gudro Salamanu. Un pirmais notikums, pirmā rīcība, kas viņam kā ķēniņam jādara, bija jāspriež tiesa. Es par šo tiesu arī mazliet pastāstīšu. Proti, pie ķēniņa atnāca maukas (tāds vārds tiek lietots Bībeles jaunajā tulkojumā) un nostājās viņa priekšā. Tātad mēs varam spriest, ka ir runa par tādiem sabiedrības slāņiem, kur, no sabiedrības viedokļa, notiek daudz nepatīkamas lietas. Viņas abas dzīvoja vienā mājā, un abas ar trīs dienu atšķirību bija dzemdējušas bērnus. Varbūt vienā istabā arī gulējušas. Viena no sievietēm naktī uzgūlās virsū savam bērnam un viņu nospieda. Un samainīja bērnus. Tiesas spriešana bija par to, kurai sievietei ir dzīvais bērns. Redziet, tajā laikā nevarēja veikt DNS analīzes, un viena teica: „Šis ir mans!”, un otra teica: „Šis ir mans!”. Tad Salamans savā gudrībā teica tā: „Nesiet šurp zobenu un cērtiet viņu uz pusēm, un dodiet vienai pusi un otrai pusi, jo abas saka: tas ir mans.” Viena uzreiz sacīja: „Ja nav man, tad cērtiet uz pusēm!” Otra teica: „Nē, tad lai tas paliek pie tās otras!” Tajā brīdī ierunājās mātes sirdsapziņa, un Salamans varēja pateikt, kura ir īstā māte, kura savam bērnam novēlēja dzīvību. Tā šī tiesa bija izšķirta. Stāsts noslēdzas ar vārdiem: „Visa tauta dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās, jo ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest”.

Manuprāt, līdz šodienai ir atnācis lielais jautājums – kā jūs varat iemantot šo spēju – Dieva gudrību tiesu spriest? Tiesneši pirms kāda nozīmīga sprieduma rakstīšanas var lasīt arī Veco derību.

Savas ievada uzrunas noslēgumā es gribētu sacīt, ka luterāņu mācītājiem ar tiesnešiem ir kaut kas kopīgs. Proti, 1811.gadā Fridrihs Vilhelms III, Prūsijas valsts galva, pavēlēja tiesnešiem, luterāņu mācītājiem un jūdu rabīniem, kā amatpersonām, kuras pārstāv valsts varu, valkāt talārus. Jūs tos valkājat, mēs arī valkājam.

Tiesneša drosme

Edvīns Danovskis: Bībelē mūs mierina apziņa, ja kādreiz kaut kam saiet kaut kas šķērsām tiesas spriešanā, arī ja Augstākajā tiesā kādreiz kāds nolēmums ne tāds, tad cerība vēl pastāv lietas dalībniekiem par pastaro tiesu un dabisko taisnīgumu. Bičkoviča kungs, Jums nākamajam vārds kā šīs diskusijas rīkotājinsitūcijas pārstāvim. Augstākajai tiesai un tiesnešiem ar likumu ir uzlikts īpašs slogs, ja tā varētu teikt, – būt neatkarīgiem. Šī neatkarības nodrošināšana sastāv no vairākiem komponentiem. Katrs no tiem ir vienlīdz svarīgi. Kā Augstākā tiesa nodrošina un veicina neatkarību tiesas spriešanā?

Ivars Bičkovičs: Man ir liels gandarījums, ka diskusijas klausītāju ir tik daudz, lai arī pieteiktā tēma varbūt ir ne pārāk aizraujoša un izklaidējoša, bet katrā ziņā tas liecina, ka jautājumi par drosmi būt godīgam tiesnesim, par tiesiskumu un neatkarību ir gana svarīgi ikvienam Latvijas cilvēkam. Augstākā tiesa pieteica savu dalību šajā pasākumā, kura virstēma ir drosme. Pirmā asociācija varbūt ir zināms samulsums vai neizpratne, kāda saistība būtu tiesas spriešanai ar drosmi. Bet saistība ir visciešākā un vistiešākā veidā. Tikai mums varbūt ir pierastāk biežāk runāt par neatkarību. Mēs runājam par vajadzību pēc tiesas neatkarības, un tas visbiežāk mūsu izpratnē nozīmē izslēgt jebkādu ietekmi no malas, tajā skaitā no divām pārējām varām – no izpildvaras un no likumdevēja, nodrošināt gan fizisku drošību, gan sociālās un materiālās tiesības, tādā veidā veicinot šo neatkarību. Bet drosme, manā uztverē, faktiski ir tā pati neatkarība, tikai no otras puses, proti, no pašu tiesnešu puses. Ja neatkarību mēs varētu prasīt vai lūgt no malas, tad būt drosmīgiem mēs varam vien aicināt, un esam atbildīgi paši par sevi – būt drosmīgiem.

Ko nozīmē būt drosmīgiem? To ir grūti nodefinēt vienā teikumā un to nevar izrunāt vienā vai pāris stundās. Vispirms es teiktu, ka drosme ir būt izlēmīgam, respektīvi, pieņemt atbildīgu lēmumu. Pieņemu, ka ne katrs var pietiekami īsā laikā pieņemt sev izšķirīgu lēmumu. Tam nav jābūt juridiskam kāzusam, es runāju vispārīgi, arī par sadzīviskām lietām, par savu karjeru, par dzīvi un ģimeni. Būt izlēmīgam, manuprāt, ir drosme, kas vairumam, iespējams, piemīt. Bet dažiem ir arī zināmas problēmas izšķirties par savu tālāko rīcību. Drosme – tas ir arī būt neatkarīgam. Pastāvēt par savu viedokli, neļauties ietekmēt dažādai ietekmei – vai tās būtu bailes no aplamas rīcības, vai bailes vai bažas par savu tālāko karjeru. Drosme – tas nozīmē arī atteikties no kādiem labumiem, kas varbūt ir prettiesiski, atteikties no dažādiem kārdinājumiem, ko varētu no malas raidīt, kas būtu korupcija, neietekmēties no draugu būšanas vai telefona zvaniem, vai priekšnieka vēlmes – arī tādā nozīmē tā ir drosme. Drosme tiesnesim ir arī paust un pastāvēt par savu viedokli. Juristi zina, ko nozīmē „judikatūra”, vispārpieņemta tiesu prakse, vienveidīga lietu izlemšana. Bet mēs arī zinām, ka tiesības nav kaut kas iekalts sienā uz mūžīgiem laikiem. Viss attīstās, un šo attīstību veicina un nodrošina katra tiesneša domas lidojums, uzdrīkstēšanās. Pamatota uzdrīkstēšanās būt atšķirīgam no kaut kā iepriekš pieņemta un neļauties rutīnai vai vieglākajam ceļam – visi tā dara, es arī tā darīšu. Taisnīga tiesa, taisnīgas tiesas spriešana ietver arī nepieciešamību un atbildību tiesnesim būt drosmīgam savos lēmumos.

Edvīns Danovskis: Bičkoviča kungs minēja par drosmi, kas ir nepieciešama tiesas spriešanā, un viens no drosmes aspektiem acīmredzot ir tiesnesim spriest tiesu, nedomājot, ko par viņa spriedumu teiks žurnālisti vai sabiedrība. Tiesnesim ir jābūt ar savu pārliecību, kas, bez šaubām, sakņojas likumā un lietas apstākļu juridiskā vērtējumā. Mēs esam dzirdējuši visnotaļ atzinīgus vārdus no vairākām Eiropas organizācijām par to, ka Latvijā institucionāli tiesu vara ir pietiekami labi pasargāta. Mums ir Tieslietu padome, kura lemj daudz būtiskus jautājumus, kas ir saistīti ar tiesas spriešanu, tiesu institucionālo attīstību. Bet laiku pa laikam gadās zināmas konfrontācijas tiesai ar medijiem. Viena lieta, kas nāk prātā, bija par Satversmes tiesas spriedumu saistībā ar valsts pārvaldē strādājošo algu publiskošanu. Viens otrs žurnālists izturējās pat agresīvi un tā to arī atspoguļoja. Tiesu nolēmumi tiek nepareizi traktēti un pārāk vienkāršoti atreferēti, neiedziļinoties lietas būtiskos apstākļos. Vai departamentu priekšsēdētājiem ir padomā vēl kādi piemēri, kad lieta nav atspoguļota īsti tā, kā to vajadzēja atspoguļot?

Veronika Krūmiņa: Pirms atbildēt par drosmi un sadarbību ar medijiem, es vēlētos padalīties par to, kā tiesneši spriež tiesu. Tiesnesim ir lieta, proti, dzīves gadījums, kurš ir jāatrisina. Nekas cits, kas tiek teikts vai rakstīts par šo konkrēto gadījumu, mums neeksistē. Tiesneši parasti norobežojas no „šūmēšanās”, kas notiek ap konkrēto gadījumu, proti, saglabā savu iekšējo neatkarību. Tāpat mēs norobežojamies no emocijām, kas dažkārt rodas, redzot kārtējo konkrēta pieteicēja sūdzību. Tiesnešiem ir kāzuss, kurš ir jārisina. Emocijas tiek noliktas malā.

Augstākā tiesa ir atvērta sadarbībai gan ar medijiem, gan tieši ar sabiedrību. Regulāri tiek organizētas skolēniem tiesību stundas, tikšanās gan ar tiesību zinību studentiem, komunikācijas zinību studentiem un citu programmu studentiem, kuri vēlas iegūt informāciju par tiesu darbu. Parasti šajās tikšanās reizēs tiek stāstīts ne tikai par tiesu darbu, bet arī par to, kas ir valsts pārvalde, kāda ir mūsu kā sabiedrības loma valsts pārvaldīšanā. Žurnālists bez šīm pamatzināšanām – kā strādā tiesa, kā tiesa nonāk pie konkrēta sprieduma – vispār nevarētu rakstīt par tieslietām. Vismaz no tās pieredzes, kas ir man, redzu, ka žurnālistiem šīs zināšanas nav pietiekamā līmenī. Ik pa laikam žurnālisti saskata kaut kādu intrigu, kuru var pasniegt sabiedrībai kā būtisku, bet tajā pašā laikā tiek palaista garām pati lietas būtība un jautājums, par ko tiesa ir spriedusi. No administratīvo tiesu puses spilgtākie laikam ir bijuši divi piemēri. Lieta par māju-kuģi, par kuru medijos un sociālajos tīklos varēja lasīt absurdu, ka tiesa kuģi ir pasludinājusi par māju. Taču informācija par šajā lietā risināto jautājumu tika atspoguļota nekorekti. Tiesa nekad nebija atzinusi, ka minētā būve ir kuģis. Otrs piemērs saistīts ar policijas darbinieku filmēšanu. Atkal medijos parādījās virsraksti, ka, lūk, tiesa neļauj filmēt policijas darbiniekus, lai gan lietas būtība vispār nebija par filmēšanu, bet par uzfilmētā materiāla publicēšanu internetā. Domāju, ka mums – Augstākajai tiesai – un varbūt arī augstskolām, kas māca komunikācijas studentus, būtu jāsadarbojas, un studentiem būtu jāmāca ne tikai mediju tiesības, ne tikai informācijas pieejamības tiesības, bet pamatelementus – kā tiek spriesta tiesa, kāpēc tieši tā tiesa spriež, kā vispār strādā valsts pārvalde. No tiesu skatu punkta skatoties, dažkārt tas izpaliek.

Ivars Bičkovičs: Drosme neietekmēties no ārējās ietekmes, šajā gadījumā – no medijiem – ir ļoti būtiska lieta, un, šķiet, kopš tiesas eksistē demokrātiskā veidolā, vienmēr ir domāts par šo jautājumu. Latvijā nav zvērināto tiesu, bet, piemēram, ASV tiesās ir zvērinātie, kuriem nav bijusi nekāda iepriekšēja saskarsme ar izskatāmo lietu. Vēl vairāk – uz lietas izskatīšanas brīdi šiem zvērinātajiem tiek liegta komunikācija vai saskarsme ar ārpasauli, lai ietekme no ārpasaules tiktu samazināta līdz minimumam. Diemžēl, ja runājam par Latvijas situāciju Eiropas Savienības kontekstā, tad pēdējo gadu Eiropas mēroga aptaujas rāda, ka Latvijas tiesnešu pašvērtējums savai neatkarībai ir diezgan zems, it īpaši tas ir zems sadaļā par komunikāciju un saskarsmi ar medijiem. Lielā mērā mediji tiek uzskatīti, ja tā var teikt, par vaininiekiem tiesnešu sajūtā, ka viņi nav pietiekami neatkarīgi. Proti, šie viedokļi no malas jau iepriekš veido priekšstatu par tās vai citas lietas pareizo risinājumu vai vajadzīgo sodu. Ja šīs situācijas salīdzinātu ar kādu sporta spēli, faktiski tiesnesim svilpe būtu jālieto, ieklausoties, kurā pusē skaļākas ovācijas vai lielāks līdzjutēju pulciņš. Tas ir absolūti nepieļaujami, pat likums liedz jebkādā veidā tīši vai netīši ietekmēt tiesas spriešanu. Manuprāt, visai nekorekts ir uzstādījums, ka tiesas ir priekš sabiedrības, nevis sabiedrība priekš tiesām. Protams, tiesas ir priekš sabiedrības, taču ne tāpēc, lai spriestu tiesu tā, kā grib cilvēks no malas, bet gan tāpēc, lai nodrošinātu vienu no pamattiesībām, proti, ikvienam indivīdam, kurš šodien varbūt ir tikai līdzjutējs un skatītājs, bet rīt var nokļūt tiesā ar savu aizskarto interesi, būtu pārliecība, ka viņa lietu, ja tāda būs, skatīs absolūti neietekmējams, drosmīgs, patstāvīgs un objektīvs tiesnesis.

Edvīns Danovskis: Paldies Bičkoviča kungam! Ir saprotams, kādēļ tiesu darbs bieži tiek atspoguļots medijos, jo ir intriga, kāds būs rezultāts, jo sevišķi lietās, kas ir guvušas lielāku sabiedrības ievērību. Ja administratīvajās lietās dalībnieki ir valsts un privātpersona, un pēc tam valsts parasti nekādus „netīrus” paņēmienus neizmantos, tad civillietās gan viens no lietas dalībniekiem paliks parasti izteikti neapmierināts ar nolēmumu. Vai Civillietu departaments saskaras ar lielākām grūtībām vai centieniem kaut kādā veidā no malas jaukties tiesas darbā?

Aigars Strupišs: Vispirms gribu teikt attiecībā uz ievadrunu par Zālamanu, ka mūsdienu tiesnesim ir jāsastopas ar krietni nopietnākiem izaicinājumiem nekā Zālamanam, jo Zālamana laikā nepastāvēja cilvēktiesības. Ja mūsdienu tiesnesis tiesu spriestu ar Zālamana metodi, kā tika aprakstīts, tad visdrīzāk viņu atlaistu no amata. Un iespējams, ka vismaz viena no tām vieglas uzvedības sievietēm celtu pret viņu prasību par morālo kaitējumu. Varbūt pat abas. Mūsdienu tiesnesis ir diezgan tādā šaurumā, varētu teikt, starp diviem dzirnakmeņiem. Taču tas ir saprotami, tas ir normāli, un par to nav ko sūdzēties. Mūsdienu sabiedrība atšķiras no tā laika sabiedrības, un tas ir normāli. Bet izaicinājumi, protams, paliek tie paši. Pats svarīgākais ir atrast to taisnību – kurai no pusēm varētu būt taisnība. Tas tiešām reizēm ir izaicinājums, jo tas, kas parādās presē, visbiežāk ir tas, ko publika lasa, redz televīzijā un lasa internetā, un arī pēc komentāriem to var redzēt. Publika sastopas ar vienpusēju informāciju. Bet tiesnesim ir svarīgi uzklausīt abas puses, un nedod Dievs, ja tiesnesim ir slēdziens, pirms viņš ir uzklausījis abas puses – tas jau vairs nav īsti normāli. Reizēm tiešām gadās tā, ka izlasi prasības pieteikumu un taisnība šķiet par visiem 100%, savādāk nemaz būt nevar. Bet izlasi otras puses paskaidrojumus uz šo prasības pieteikumu – un arī pilnīga taisnība. Tad rodas jautājums – vai abiem diviem taisnība? Nevar būt, jo tiesā vinnē viens. Te arī slēpjas tiesas nianse, ka, pilnīgi pareizi, vismaz 50% tiesas klientu aiziet neapmierināti, jo viena puse zaudē. Šī neapmierinātības sajūta veido sabiedrības attieksmi, jo cilvēks ir tāda īpatnēja būtne. Kamēr viņam ir labi, neko nedara. Tie, kas ir vinnējuši tiesu un ir apmierināti, neraksta rakstus presei par to, cik laba tiesa, jo tas ir normāli, viņi to pieņem kā pašsaprotamu, normālu dzīvi. Sūdzas tie, kas ir neapmierināti. Te rodas disproporcija, tāda ilūzija, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Bet problēmas ir visiem. Tās, protams, ir dažādas, bet nevajag paļauties uz to, ko izlasa, neuzklausot otru viedokli. Piemēram, pirms apmēram gada bija viena skaļa lieta presē atspoguļota – sieviete apkrāpta, izkrāpta māja, viņu liek ārā no mājas, viņa ne pie kā nav vainīga, ir viltots viņas paraksts uz pilnvaras, ar kuras palīdzību tā māja tika izkrāpta. Presē tika atspoguļots tikai šis aspekts, tātad, viņas versija. Taču no lietas materiāliem izrietēja, ka faktiski tika veiktas vairākas ekspertīzes, kas apstiprināja, ka tas ir viņas paraksts. Otras puses versiju prese neatspoguļoja, un sabiedrībai palika iespaids, ka nabaga cilvēks tiek izlikts no mājas, turklāt viņa ne pie kā nav vainīga.

Redziet, tiesai arī ar patiesības noskaidrošanu dažkārt var būt diezgan problemātiski, it īpaši civillietās, kur ir sacīkstes princips. Man bija raksts „Jurista Vārdā” par pierādīšanas problēmu. Varbūt īsumā izstāstīšu, lai saprastu, ar ko tiesnesim jāsaskaras un ar ko atšķiras juridiskā patiesība no objektīvās patiesības. Piemēram, Jānis aizdod Pēterim simts naudiņas – ieskaita viņa bankas kontā. Pēc kāda laika Jānis nāk uz tiesu, saka: „Pēteris man neatdod parādu.” Pēteris saka: „Es tev skaidrā naudā atdevu.” Un kur pierādījumi? Pierādījumu nav. Bez lieciniekiem vienkārši atdeva rokās. Lieta nonāk tiesā. Kas ir tiesneša priekšā? Tiesneša priekšā ir bankas pārskaitījums, kas ir pierādījums. No otras puses – nekādu pierādījumu nav, ir tikai tas, ko Pēteris saka, ka dod goda vārdu, ka ir samaksājis. Bet tiesā tas neder, tiesai vajag pierādījumu, bet puses paskaidrojums nav pierādījums, jo puse ir ieinteresētā persona. Tiesnesis nav gaišreģis, viņš nevar ielīst prātā un pateikt, kurš no abiem melo, varbūt nauda ir atdota, varbūt nav atdota. Šādā situācijā tiesnesim nav citas izejas, kā piemērot Civillikuma pantu, kurš nosaka, ka samaksa jāpierāda tam, kurš to ir veicis. Ja atbildētājs Pēteris nevar pierādīt, ka viņš ir naudu atdevis atpakaļ, viņš zaudē, lai gan patiesībā varbūt pastāv 50:50, ka viņš ir atdevis, jo melo no viņiem tikai viens. Bet bez skaidriem pierādījumiem lietā to nevar pateikt, un uzvar juridiskā taisnība, kura faktiskajai taisnībai var atbilst tikai 50:50.

Edvīns Danovskis: Paldies Strupiša kungam. Eglīša kungam ir replika par Zālamanu.

Artis Eglītis: Jā, Salamanam (mēs vārdu „Salamans” lietojam no vārda „šalom”, kas ir miers, miera cilvēks) nebija jābaidās no preses, bet viņš dzīvoja vidē, kur nonākšana nepareizā uzskatu kopumā varēja vienkārši beigties ar fizisku iznīcināšanu. Tajā laikā daudzas lietas bija dzīvības un nāves jautājums. Bet gribu teikt, ka viņa lēmums vēsta faktiski tieši par to, ko jūs runājāt – viņš izaicināja abas sievietes atvērt vaļā savu sirdsapziņu, kā rezultātā tad arī bija redzams rezultāts. Tas, šķiet, ir visgrūtākais. Šī pieeja sakrīt ar piemēru par 100 aizdotajām monētām. Kā panākt, lai viens no viņiem tiek konfrontēts ar savu sirdsapziņu un pasaka, kā tad ir. Netiklās sievietes atklājās rīcības rezultātā.

Edvīns Danovskis: Paldies Eglīša kungam par šo repliku. Ir vēl viens aspekts, ko mēs īsi varam pieminēt un kas ir pieminēšanas vērts, jo ir ļoti saistīts ar tiesnešu drosmi. Ir svarīga drosme nepiekrist ilgi iedibinātai praksei. Tiesu praksē un jurisprudencē ir tāds termins, ko sauc par „judikatūru”. Tās ir tiesas labās, pareizās atziņas par likuma normu saturu. Tas ir ļoti svarīgs rīks, lai varētu saprast likumu un arī lai citi juristi zinātu, kāda tad ir Augstākās tiesas prakse, kā Augstākā tiesa tulko konkrēto likumu. Ir gadījumi, kad Augstākā tiesa savu praksi maina, tiesas mājaslapā, kur ir tiesu prakse, ir pie dažiem nolēmumiem rakstīts klāt „judikatūras maiņa”. Tā, protams, ir liela drosme pateikt, ka, iespējams, iepriekš veiktais normas iztulkojums, kas varbūt gadiem tāds ir pastāvējis, kaut kādu iemeslu dēļ nav pilnīgs vai arī ir būtiski jauni apstākļi radušies, lai, ejot līdzi laikam, arī likumu piemērotu pareizāk. Vai Jūs no Augstākās tiesas redzat, ka tiesnešiem ir bailes dažkārt spriest pareizāk, nekā tas ir darīts līdz šim.

Aigars Strupišs: Ir jāņem vērā, ka bieži vien sabiedrībā ir vērojama tāda, teiksim, ideālistiska vai naiva izpratne par tiesībām, ka viss ir uzrakstīts un viss ir perfekti skaidrs. Tiesības attīstās, un tas, ko agrāk tulkoja vienā veidā, mainās – attiecības veidojas, pieredze uzkrājas, problēmas ir redzamas arvien labāk un labāk – un vienā brīdī tā kritiskā robeža tiek pārkāpta. Jā, tas arī ir viens no drosmes izpausmes veidiem, ka tiesa pasaka: šodien šī norma ir piemērojama savādāk, nekā esam to darījuši līdz šim. Civillietu departamentā pēdējos gados tāda judikatūras maiņa ir notikusi kādos trijos četros diezgan būtiskos jautājumos. Bet uzsveru, tā ir normāla tiesību attīstības prakse. Tas nav Latvijas fenomens, tā notiek visur.

Edvīns Danovskis: Bieži vien šī judikatūras maiņa rodas tieši Augstākajā tiesā. Vai tas nav arī zināms izaicinājums Augstākās tiesas tiesnešiem – nepiekrist savu kolēģu iepriekšteiktajam?

Aigars Strupišs: Tas vienmēr ir izaicinājums, un jāsaka, ka apspriedes tiesnešu starpā bieži ir ļoti karstas. It īpaši tajos jautājumos, kad ir paplašinātie sastāvi Civillietu departamentā, kur atsevišķos gadījumos pat līdz piecpadsmit tiesnešiem izspriež vienu lietu. Diskusijas ir tiešām karstas un reizēm emocionālas. Tā ir katra tiesneša drosme stāvēt par savu pozīciju, bet visu izšķir balsojuma rezultāts. Attiecībā uz to, vai tā ir drosme atkāpties no iepriekšējo kolēģu prakses, jā, ticiet man, nav viegli pateikt, ka tas, ko iepriekš darījām, bija nepareizi. Skatot lietas, tiesneši ņem vērā ļoti daudzus aspektus, kas varbūt tieši neparādās lietā, jo viena no Augstākās tiesas funkcijām ir arī skatīties mazliet uz nākotni, tā ir arī tiesībpolitiska funkcija – kā tas ietekmēs turpmāko tiesību sistēmas attīstību. Un reizēm drosme ir paskatīties, kā tas ietekmēs. Jo ir ļoti vienkārši izspriest vienu lietu, nolikt to plauktā un izlikties, ka viss ir beidzies. Nē. Tas ietekmēs tiesību sistēmu varbūt desmit divdesmit gadus uz priekšu.

Jautājumi

Edvīns Danovskis: Paldies par šo drosmes aspektu. Nākamais darba kārtības jautājums mums ir īsi jautājumi no auditorijas. Lūdzu, Šlitkes kungs!

Normunds Šlitke: Jautājums par judikatūru, judikatūras maiņu – tas vārds „judikatūra” likumā „Par tiesu varu” ir tas pats, kas, piemēram, Civilprocesa likumā? Kā pati tiesa var zināt, kas ir judikatūra?

Aigars Strupišs: Es jūtu šī jautājuma zemtekstu, mēģināšu paskaidrot publikai, ko tas īsti nozīmē. Visdrīzāk tas nozīmē to, kāpēc Augstākās tiesas mājaslapā burts „J” pie dažiem nolēmumiem parādās, pie dažiem neparādās. Tas „J” it kā ir norāde uz „judikatūru”. Teikšu godīgi, mēs nezinām, kas ir judikatūra tādā 100% stabilā izpratnē, bet burts „J” parādās pie tiem spriedumiem, par kuriem nav lielu domstarpību visa departamenta (nevis sastāva, bet visa departamenta) senatoru starpā, jo praktiski visus datubāzē ievietojamos spriedumus mēs apspriežam departamenta sapulcē. Ja ir domstarpības, ka nākotnē varētu būt attīstība uz vienu vai otru pusi, tad tas „J” burts neparādās. Ja domstarpību nav un vairākums viennozīmīgi pasaka, ka uz šo var paļauties arī turpmāk, ņemot vērā, ka, piemēram, atbalsta ¾ no senatoriem, tādā gadījumā tas „J” burts tiek pielikts kā indikators – tā ir tāda indikatīvā judikatūra, varētu teikt. Jo – kas tad īsti ir „judikatūra”? Definīcijas jūs atradīsiet desmitiem, bet manā izpratnē judikatūra ir tās atziņas, uz kurām var paļauties, ka tās tiks ievērotas arī turpmāk. Lūk, tā ir tā judikatūras jēga. Pārējām definīcijām, manuprāt, nav lielas nozīmes.

Edvīns Danovskis: Paldies. Ir ienākuši arī pieci jautājumi, bet laika ziņā var uzdot tikai vienu. Kāpēc salīdzinoši bieži tiek dzirdēts par gadījumiem, kur tiesas process tiek izstiepts neadekvātā garumā? Vai Augstākajai tiesai ir pilnvaras ietekmēt šādas situācijas, respektīvi – pieņemt stingrākus mērus un neļaut sevi vazāt aiz deguna?

Ivars Bičkovičs: Jautājumu par lietu izskatīšanas ilgumiem pirmās, otrās instances tiesās Augstākā tiesa nevar ietekmēt. Augstākā tiesa kā kasācijas instance darbojas savas kompetences robežās un nepārskata zemāko instanču tiesu nolēmumus pēc būtības. Vēl vairāk – jebkādi mēģinājumi, piemēram, likt rajona tiesai skatīt, pabeigt lietu, neskatoties uz kāda liecinieka neierašanos vai uz kāda procesa dalībnieka slimību, jebkurā gadījumā var draudēt ar to, tīri teorētiski, ka Augstākā tiesa būs liegusi pirmās instances tiesai vispusīgi izskatīt lietu, konstatēt lietas apstākļus, un pati Augstākā tiesa pēc tam varēs norādīt – ziniet, jums vēl bija tas jānopratina, tas pierādījums bija jāpārbauda, bet jūs ņēmāt un uz ātru roku izskatījāt. Ir citi instrumenti, ja, tīri teorētiski, runājam par kāda tiesneša nolaidību vai rīcību, kas ir pretrunā ar procesuālo likumdošanu, – tie ir disciplinārās atbildības instrumenti, kurus var iedarbināt gan konkrētās tiesas priekšsēdētājs, gan visu augstāku tiesu priekšsēdētāji. Bet no augšas noteikt termiņu, kad lieta jāpabeidz, tādu tiesību Augstākajai tiesai nav.

Tautas tiesa

Edvīns Danovskis: Nākamais dienaskārtības jautājums mums ir sadaļa „Kā nevajag spriest tiesu” jeb Tautas tiesa.

[Tiek izskaidrots telefona balsošanas mehānisms. Ņemam rokās telefonus un uz mirkli iejutīsimies tiesneša ādā. Mēs visi kopā pieņemsim nozīmīgus, atbildīgus lēmumus. Katra lēmuma ievadā tiesnesis izstāstīs īsi situāciju un aicinās balsot, un jūs spriedīsiet tiesu tieši tā, kā to darītu tiesneši.]

Aigars Strupišs: Pirms sākam šo, man ir lūgums. Tā kā puse no jums ir juristi, es jūs lūgšu aizmirst, ka esat juristi, jo tā ir Tautas tiesa, nevis juristu tiesa.

Tātad, kāzuss ir šāds – īrnieks divus gadus nemaksā īri, īre sakrājusies 4200 euro, namīpašnieks prasa tiesai piedzīt šo parādu un izlikt īrnieku no dzīvokļa. Īrnieks nenoliedz, saka, „jā, maksājis neesmu”, un likums ļauj gan izbeigt līgumu, gan izlikt īrnieku šādā situācijā. Tātad jūsu balsojums par jautājumu – vai parādnieku izlikt no dzīvokļa un uzsākt parādu piedziņu, vai nē? Jā – izlikt un piedzīt, nē – neizlikt un nepiedzīt.

Apmēram skaidrs – 12% (nē) pret 88% (jā).

Nākamais piemērs – vientuļā māte, kuras aizgādībā ir divi nepilngadīgi bērni, viens no tiem – invalīds, divus gadus nemaksā īri. Pirms diviem gadiem sieviete zaudēja darbu, šobrīd iztiek no sociālā pabalsta un bērnu pabalsta. Namīpašnieks prasa piedzīt parādu 4200 euro apmērā, izbeigt īres līgumu un izlikt īrnieku no dzīvesvietas. Īrnieks nenoliedz, ka nav maksājis īri. Kāzuss 1:1, bet klāt nāk apstākļi, kuri detalizēti paskaidro, kādā situācijā ir šis parādnieks. Lūdzu, balsojiet!

Izlikt – 59 (jā), neizlikt – 41 (nē).

Kāds var būt komentārs no manas puses šeit – likuma priekšā visi ir vienādi – ja nemaksā, tad ir jāliek ārā. Protams, te ir viena nianse, ka šādā situācijā – izliekot ar mazgadīgiem bērniem – ir jāziņo sociālajiem dienestiem, bet tas nav šķērslis izlikšanai. Jāizliek ir jebkurā gadījumā, un parāds jāpiedzen. Likuma priekšā citu variantu šeit nav.

Edvīns Danovskis: Daktere Andžāne, sakiet, vai tā ir kaut kāda patoloģiska žēlsirdība vai kaut kas cits, kas ir parādījies tajā otrajā balsojumā? Gunta Andžāne: Iesākumā vēlētos padalīties ar kādu atmiņu. Proti, mācoties medicīnu, mums pasniedzējs teica: „Visu, ko jūs runājat, visu, ko jūs rakstāt un parakstāt, jūs to darāt tiesai”. Beidzot esmu nonākusi šajā situācijā, turklāt Augstākajā tiesā. Bet es, protams, priecājos, un tas ir liels gods, ka tiku uzaicināta.

Komentējot šo balsojumu, domāju, ka joka pēc varu pat salīgt ar kādu, ka juristi šajā auditorijā ir tieši 59%. Jo no cilvēciskā viedokļa noteikti būtu otrādi: 88 pret 12, jo mēs tomēr esam sociālas būtnes, visi esam bērni vai vecāki un zinām dzīves sūrumu un grūtumu, un sirdsapziņa mums liktu nostāties apbižoto, vājo pusē. Līdz ar to droši vien juridiski – jā. Varbūt ir jautājums par to, kas tad ir likums, likumība, tiesa, tiesiskums. Nedaudz papētīju, no kā cēlusies tiesa un tiesiskums. Man bija ļoti simpātiski ieraudzīt, ka romieši pašā sākumā definēja, ka tiesiskums sastāv no divām daļām – no formas un satura jeb viņi to sauca par corpus – ķermenis un animus – dvēsele, tātad – saturs. Nekur tālu neesam aizgājuši. Tāpat kā ārstam – ja cilvēks vēršas pie ārsta ar somatiskām jeb ķermeņa sāpēm, bieži vien tās ir dvēseles sāpju rezultāts. Un otrādi. Pirmajā gadījumā, protams, vīrietis divus gadus nemaksājis, nu kuram gan celtos roka pateikt – nē, viņš jāpažēlo. 12%, iespējams, bija tie cilvēki, kuriem ļoti žēl katru, kas nokļuvis dzīves pabērna lomā, tēlaini izsakoties, žēl katru mazu kukainīti.

Edvīns Danovskis: Dievam visādi kukainīši vajadzīgi. Jā, tā arī ir...

Ivars Bičkovičs: Varu tikai piebilst, ka šis ir viegli uztverams piemērs, kā jūtas dzīvs cilvēks, kurš ieņem tiesneša amatu, situācijā, kad viņā ir šī sajūta – no vienas puses, tiesa jāspriež saskaņā ar likumu, bet tā dzīvā cilvēka daļa pretojas un saka, ka tas nav taisnīgi. Tad tas ir cits jautājums, cik tālu tiesiskums šobrīd ietver sevī šo balansu jeb atbilstību starp taisnīgumu un likumību. Šādās situācijās tas īpaši parādās, ka taisnīguma sajūta nereti nonāk konfrontācijā ar likumu. Šādi piemēri to ļoti labi parāda.

Edvīns Danovskis: Nākamo gadījumu mums ir sarūpējis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments.

Veronika Krūmiņa: Tātad situācija ir šāda – likums nosaka, ka par adoptētāju nedrīkst būt persona, kura sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Tātad pirmais gadījums, kas tiek piedāvāts balsošanai: Pēteris ir sodīts par huligānismu, uzsāka kautiņu un salauza Vilim žokli. Pēteris arī tīšām sabojāja Viļa velosipēdu, turklāt šo noziedzīgo nodarījumu Pēteris izdarīja grupā – trijatā. Pēterim tika piespriests četru gadu cietumsods. Mūsu jautājums – vai Pēteris var adoptēt 11 gadus vecu meiteni?

Rezultāts: ¾ – nē, ¼ – jā.

Otra situācija. Pirms 20 gadiem Pēteris 17 gadu vecumā sodīts par huligānismu – uzsāka kautiņu un salauza Vilim žokli, tīšām sabojāja Viļa velosipēdu, noziedzīgo nodarījumu izdarīja grupā. Pēterim tika piespriests 4 gadu cietumsods. Kopš tā laika viņš nav izdarījis noziedzīgus nodarījumus. Jau 8 gadus Pēteris ir laulājies ar sievieti, viņiem ir kopīgs bērns. Sievai no iepriekšējās laulības ir 11 gadus veca meita, ko viņš audzina kopš 3 gadu vecuma. Pameita viņu sauc par tēti un grib, lai Pēteris ir viņas tētis. Vai Pēteris var adoptēt 11 gadus vecu meiteni?

Jā – 59%, nē – 41%.

Kā redzams, balsojumu rezultāti ir atšķirīgi. Pienākot klāt jauniem faktiem, mainās rezultāts. Nemaz vairs nešķiet, ka tā norma, kas aizliedza pilnīgu adopciju, otrajā gadījumā būtu taisnīgi piemērojama. Administratīvo lietu departaments par šo normu ir vērsies Satversmes tiesā, lai tiktu izvērtēta šīs normas atbilstība Satversmei. Paldies par balsojumu.

Edvīns Danovskis: Psihoterapeitam ir kas sakāms?

Gunta Andžāne: Šobrīd daži šajā auditorijā ir atkāpušies no tīri juridiskās domāšanas. Jāsaka, ka te ir arī pašu pieredze. Dzīvē ir daudz gadījumu, kad notiek šķiršanās, un bērni ir pie viena vai pie otra vecāka, rodas jaunas ģimenes. Atkarībā no tā, kādā bērna vecumā šķiršanās notiek, bērni sāk saukt ne savus bioloģiskos vecākus par tētiem un mammām, un pamatā tas nekādu sašutumu nevienā neizraisa. Savukārt jautājumā par to, vai drīkst vai nedrīkst adoptēt, arī manī ir duālas sajūtas – varbūt nedrīkst tīri juridiski, jo ir bijusi vardarbība, kam, kā es saprotu, nav noilguma, bet, no otras puses, tika minēts, ka viņš būs īsts tētis bērnam, domājot par atbildību, rūpēm un pieķeršanos. Viņš jau varētu būt īsts tētis bērnam arī bez šī akta (vienīgi, ja juridiski noformēti kādi dokumenti, testamenti utt.). Jāatzīmē, ka mūsdienās mēdz nebūt viens uzvārds visiem ģimenes locekļiem – satiekas divi cilvēki, veido kopdzīvi, apprecas vai nē, bet izvēlas katrs palikt savā uzvārdā. Bērniņam piedzimstot, abi kopā vai māte izvēlas bērnam dot tēva uzvārdu. Šajos piemēros labi atspoguļota situācija, ka sociālā iejūtība un sociālā līdzestība ir nozīmīgs faktors izvērtēšanas procesā, un gribētos teikt, ka empātija, tolerance un izpratne pat to, kā jūtas tēvs, bērns un ģimene kopumā, ir vērā ņemami, formulējot savu individuālo izvēli.

Edvīns Danovskis: Paldies par šo komentāru. Arī par šo lietu, kur var uzsvērt, ka drosme varbūt ir tiesnesim pateikt, ka likumdevējs ir pieņēmis tādu normu, kas neatbilst Satversmei, un attiecīgi – iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Nebaidīties no tā, ka Satversmes tiesa varbūt nepiekritīs arī Augstākās tiesas viedoklim un pieteikumu noraidīs.

Aigars Strupišs: Neliels komentārs pie šiem abiem jautājumiem, it īpaši pie otrā. Redziet, atšķirība ir tajā, kas notika pirms astoņiem – desmit gadiem, kad puisim bija 17 gadi, kad hormoni iet pa gaisu un puisis „savāra ziepes”. Jautājums, vai par to viņam var uzlikt zīmogu uz visu mūžu? Tas ir jautājums, ko uzstāda Administratīvo lietu departaments, šo normu apstrīdot Satversmes tiesā. Bet jebkurā lietā, kā redzat, no svara ir detaļas, nianses, un tās medijos nekad neparādās. Medijos parādās emocijas – vai nu tā, vai šā. Bet nianses redz tikai tiesnesis, skatot lietu. Visas nianses ir lietā, un tikai tiesnesis to redz. Tāpēc es izvairos no dažādiem komentāriem un diskusijām, kur tiek izteikti hipotētiski un nekonkrēti pārmetumi tiesai, kur nav konkrēta lieta, konkrēti argumenti. Ar hipotētiskiem argumentiem, ka visi vīrieši ir slikti vai visi studenti ir slinki – tas nav reālas diskusijas cienīgi.

Edvīns Danovskis: Paldies. Bičkoviča kungs, vai mums ir arī laiks krimināllietai?

Ivars Bičkovičs: Turpinot to, ko kolēģi runāja, domāju, ka vēl smalkāka, emocionāli grūtāka lieta ir soda noteikšana krimināllietās. Ja iepriekšējos kāzusos faktiski par sekām varam runāt kā par kaut kādu juridisku faktu nodibināšanu – būs tas dokuments par adopciju vai nebūs (un neatkarīgi no tā dokumenta un uzvārda tai meitenei tas tētis vai nu ir, vai nav), bet mans jautājums – par sodu. Bieži tiek runāts, ka Latvijas Krimināllikuma soda sankcijas ir visai bargas. Piemēram, sodi par narkotiku nelikumīgu apriti, īpaši ņemot vērā, ka kaimiņzemēs otrpus jūrai tās ir lietas, par kurām vispār nav kriminālās atbildības. Ir grūti spriest tiesu un noteikt sodu situācijā, kad sabiedrībā ir dominējošais viedoklis, ka visi ir jāliek cietumā, un jo ilgāk, jo labāk. Taču ir visai grūti vai pat neiespējami, nezinot arī nianses un detaļas, no malas pateikt, ka šim cilvēkam ir vai nav jāiet cietumā.

Tas, ko no „kriminālā lauciņa” varētu piedāvāt balsojumam, – mēģināsim izspēlēt divas situācijas. Tātad Jānis un Pēteris ir klasesbiedri. 18–19 gadus veci. Izlaiduma vakarā izceļas kautiņš. Pēteris, būdams alkohola reibumā, ar nazi sadur Jāni plecā. Nodarītie miesas bojājumi ir vidēji smagi. Jāni aizved uz slimnīcu. Klasesbiedri, kas redzēja kautiņu, ir šokā. Jautājums ir – vai Pēteri jāsoda nosacīti vai ar brīvības atņemšanu?

Nosacīti – 69%, ar brīvības atņemšanu – 31%. Tātad 2/3 ir pret reālu cietumsodu, un 1/3 iestātos par reālu cietumsodu.

Tagad mēģināsim izspēlēt citādāku situāciju, kura ir varbūt vizuāli līdzīga. Arī šie divi klasesbiedri. Šajā gadījumā abi ir lietojuši alkoholu, un izceļas strīds par meiteni, kas ir Pētera draudzene. Jānis ir viņu apvainojis. Pēteris aizstāv savu meiteni. Strīda karstumā Pēteris iedur Jānim plecā. Nodarītie miesas bojājumi ir vidēji smagi. Jāni aizved uz slimnīcu. Klasesbiedri pārdzīvo gan par Jāni, gan par Pēteri, kas ir klases labākais skolnieks, nāk no labas ģimenes, ir sabiedriski aktīvs, sporto, alkoholu pirms tam nav lietojis. Vai Pēteri jāsoda nosacīti vai ar brīvības atņemšanu?

Rezultāts ir acīmredzams – 1/10 pret 9/10.

Situācijas no pamatojuma viedokļa ir acīmredzami vienādas vai katrā ziņā līdzīgas, bet sajūta par taisnīgumu un bardzību – atšķirīga. No vienas puses, likums priekš visiem ir vienāds, juridiskā kvalifikācija būs identiska, protams. Otrajā gadījumā, visdrīzāk, spriedums būtu nosacītais sods. Jāsaka, ka pēdējos gados likumdevējam ir tendence ierobežot sodu piemērošanas elastīgumu, sašaurināt gan attiecībā uz nosacītajiem sodiem, gan arī palielinot minimālās soda sankcijas, un ik pa laikam notiek diskusijas par tās vai citas noziedzīga nodarījuma kategorijas „skrūvju pievilkšanu”. Laiku pa laikam šīs diskusijas nonāk īpašā sabiedrības un likumdevēja uzmanības lokā.

Edvīns Danovskis: Daktere Andžāne, vai Jums ir kaut kas piebilstams vēl par šo?

Gunta Andžāne: Ja pareizi sapratu, tad no juridiskā viedokļa gan vienā, gan otrā gadījumā var kaut ko mainīt. Droši varu teikt – mēs kopā visi esam ļoti labestīgi un „uz labu” domājoši. Jo, ja izņem ārā vardarbības aktu, ka, dusmu vadīts, es varu sadurt otru cilvēku, tātad – nekontrolēju savas emocijas, savas darbības. No ārsta viedokļa, man tomēr šķiet, ka tā ir situācija, kurai vērts pievērst uzmanību, jo fiziska vardarbība ir psihopatoloģija, kas saistīta ar grūtībām kontrolēt savus impulsus. Vardarbības ir dažādas – emocionāla, fiziska, seksuāla, pamešana novārtā un arī pāraprūpe šobrīd tiek definēta kā vardarbība. Par visām runā, un ar visām cīnās. Bet fiziska vardarbība tomēr ir īpaši vērā ņemama situācija. Domāju, ka šī nosliece uz „nosacīti”, liecina, ka mēs tomēr ticam labajam.

Sadzirdēju no tiesas pārstāvjiem, ka ir nepieciešams dialogs, ka ir jāklausās, ir jāsadzird abas puses. Es varbūt pat teiktu, ka tiesu sistēma ir viena puse un sabiedrība ir otra puse. Kas ir mehānismi, tas ir cits jautājums – kā abas puses nodrošināt gan ar informācijas sniegšanu, gan ar informācijas saņemšanu. Man ir tāda ķecerīga doma noņemt Temīdai acu apsēju un padarīt to redzīgu. Sākotnēji Temīdai, kas tika radīta 300 gadus pirms mūsu ēras, patiesībā nebija aizsietas acis. Viņa bija ar skaidru skatienu uz priekšu un ar kuplu miršu vainagu galvā. 16.gadsimtā Temīdai radās apsējs ap acīm. Renesanses laikā, kā zinām, radās ne tikai ļoti daudz zinātnisku sasniegumu, bet tas bija arī izvirtības laikmets. Tad arī Temīda kļuva akla, viņai aizsēja acis. Tātad ir jautājums – vai es gribu, vai negribu redzēt?! Ja man aizsien acis, tad es varu neskatīties uz personifikāciju, uz jūtām, emocijām, bet lemt pēc tiesas un taisnības. Ja es redzu, lemt taisnīgu tiesu ir daudz grūtāk. Manuprāt, tiesnešu darbs ir daudzšķautņains un komplicēts. Mums – ārstiem – ir pieejamas vairākas diagnostikas iespējas, kamēr mēs nonākam līdz īstajai diagnozei. Katrs pacients grib uzzināt diagnozi, lai saprastu, kā ārstēties, ko tālāk darīt, nevis domātu, šaubītos un būtu neziņā, kāda man ir slimība. Tiesnešiem, acīmredzot, ir tāpat – jums kā cilvēkiem un kā likuma pildītājiem ir zināma veida šaubas, kas ir gan profesionālas, gan cilvēciskas.

Nobeigums

Edvīns Danovskis: Paldies. Šī interaktīvā un intelektuālu piepūli prasošā sadaļa mums ir beigusies. Mēs iesākām ar mācītāju, un vajadzētu arī noslēgt ar mācītāju. Ja pareizi atceros, tad Bībelē rakstīts: netiesā un tu netapsi tiesāts. Eglīša kungs, kā ar to sadzīvot tiesnešiem?

Artis Eglītis: Tieši tā, kā rakstīts. Paldies, ka jūs mani uzaicinājāt, es to novērtēju! Saruna bija tieši par to, ar ko es nodarbojos ikdienā. Mēs ar kolēģi dakteri spriedām, ka tie 50% cilvēku, kuri no tiesas aiziet neapmierināti, pēc tam nonāk pie ārstiem vai pie mums – mācītājiem. Redziet, to, ko es sākumā lasīju par Salamanu, to pašu jūs parādījāt ar trim tiesas piemēriem. Ja tiesu nospriež tikai tā, kā likumā rakstīts, tad jūs redzējāt vienu balsojumu. Taču tajā brīdī, kad „iedarbina” dvēseles balsi, ko mēs saucam par sirdsapziņu, tad balsojums ir cits, jo jūs iejutāties cilvēka ādā. Bet arī tas, ka jūs nobalsojāt par viena jaunā cilvēka notiesāšanu ar reālu brīvības atņemšanu, nozīmē to, ka jūs redzat cilvēkā izmaiņu iespēju. Un tā ir dvēseles balss. Kristīgā teoloģija, kristīgā baznīca, kuru es pārstāvu, saka ļoti skaidrā valodā – neviens nav taisns. Visiem ir nepieciešama glābšana, un visiem ir iespējas mainīties. Visskaidrāk par to mēs varam lasīt Evaņģēlijā, kur Lieldienās blakus Jēzus krustam pie diviem citiem krustiem bija divi noziedznieki. Arī viņiem izpildīja nāvessodu. Viens no viņiem atzinās, ka ir vainīgs un ka viņš ir pamatoti notiesāts, un tajā brīdī Jēzus viņam sacīja: „Šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Grēka nožēla nekad nav par vēlu, tā arī labošanās iespēja nekad nav par vēlu. Taču labāk ātrāk.

Tiesnešiem laukums ir milzīgs, jābalansē starp to, ko runā dvēseles valoda, un starp to, ko saka likuma valoda. Lai jums izdodas! Mēs jau arī esam savā vietā, mēs esam blakus.

Edvīns Danovskis: Paldies. Šī diskusija, šķiet, ir apliecinājusi arī klātesošajai sabiedrībai – jūs ir viegli „vazāt aiz deguna”, ja jūs nezināt likumu un lietas faktiskos apstākļus. Tādēļ izsargieties no tā, klātesošie! Daļa no jums jau cenšas no tā izsargāties, kļūstot par juristiem. Kas attiecas uz pārējiem – ticiet, ka Augstākā tiesa ikdienas dara patiesi daudz, lai stiprinātu tiesnešu profesionalitāti un sargātu tiesu varas neatkarību. Āmen. Paldies.

Par Tiesiskuma telti

Festivālā LAMPA Augstākā tiesa piedalījās pirmo reizi, un tās organizētā diskusija bija daļa no Tiesiskuma telts programmas, kas arī bija festivāla jaunums. „Latvijas Vēstneša” aicinātas, vairākas institūcijas rīkoja 12 diskusijas par tiesiskumu un tiesībām no visdažādākajiem skatupunktiem. Ar gandarījumu atzīstams, ka interese par tiesiskumu sabiedrībā ir liela, un diskusijas Tiesiskuma teltī bija plaši apmeklētas un ieinteresētas. Augstākās tiesas tiesneši piedalījās arī citās Tiesiskuma telts diskusijās.