Ievads
Katras institūcijas, arī tiesas, pamats ir cilvēks. Senāta pamats ir senators – tiesnesis, kas spriež tiesu kasācijas instancē. Tādēļ atjaunotā Senāta 25 gadu svētku centrālais pasākums bija diskusija „Senatora personība”, kurā piedalījās visi atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas (Senāta) priekšsēdētāji – Gvido ZEMRĪBO, Andris GUĻĀNS, Ivars BIČKOVIČS un Aigars STRUPIŠS. Diskusija vadīja Veronika KRŪMIŅA, Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja.
Veronika Krūmiņa. Paldies par to, ka man tika uzticēta iespēja vadīt šo diskusiju, jo es sagaidu ne tikai interesantas atmiņas un interesantus stāstus. Gatavojoties šai diskusijai, ieskatoties Senāta 25 gados, es biju ļoti pārsteigta. Augstākās tiesas priekšsēdētājs uzrunā runāja par muskuļu treniņu, ka tas visu laiku nepieciešams, lai mēs būtu tonusā. Raugoties, kādi notikumi notikuši šajos 25 gados, nenoliedzami – Augstākās tiesas priekšsēdētāji, senatori un cilvēki, kas strādāja un strādā Augstākajā tiesā, nepārtraukti darbinājuši „muskuļus”, lai būtu tonusā, lai sekotu līdzi laikam un mainītos līdzi laikam.
Savu uzrunu arī gribēju sākt ar to, kas ir institūcija, kas ir iestāde, kas ir Augstākā tiesa bez cilvēkiem, bez darbiniekiem, bez senatoriem, bez viņu personībām – faktiski tas nav nekas, tā ir tukša čaula, tāpat kā valsts bez iedzīvotājiem. Vairākkārt uzrunās tika pieminēta Senāta simtgade, jubileja, kurā mēs atcerējāmies, kādas vērtības senatori kā personības ir ielikuši Senāta pamatos tā dibināšanā un veidošanā pirms simts gadiem, kāda bija tiesiskās domas attīstība, kāda ir viņu loma vēsturē. Mēs esam tie, kas attīsta viņu vērtības tālāk. Uz viņu liktajiem būtiskajiem un ļoti labajiem pamatiem mēs attīstām jau tālāk savas vērtības atbilstoši mūsu laikam.
Valsts vēsturē un pat institūcijas pastāvēšanā 25 gadi ir salīdzinoši īss posms. Taču šajos 25 gados ir notikuši ļoti būtiski, ļoti lieli notikumi ne tikai konkrētu cilvēku dzīvē, ne tikai vienas institūcijas dzīvē, bet visas valsts dzīvē, un tas, protams, ir atspoguļojies arī mūsu darbā un tajā, kā mēs – senatori kā personības – esam veidojušies.
Par katra laika izaicinājumiem šajos 25 gados un kas konkrētā laikā bijis svarīgs, raugoties uz senatoriem kā personībām – kas gan to zinās labāk nekā tā laika Augstākās tiesas priekšsēdētāji. Uz sarunu ir aicināti bijušie priekšsēdētāji, kuri iezīmēs sava laika notikumu ietekmi uz senatoru personības veidošanos, uz tām vērtībām, kas bija svarīgas tajā laikā. Un šobrīd esošais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, es ceru, iezīmēs vīziju par 21.gadsimta senatora personību, to, kādai tai būtu jābūt.
„Ak, kāds lāsts, ka tev ir jāceļ tas, kas gāzts”
Veronika Krūmiņa. Kā pirmo aicināšu izteikties Augstākās tiesas priekšsēdētāju Gvido Zemrībo, kas bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs no 1985. līdz 1994. gadam. Tas bija ļoti atbildīgs un būtisks laiks, jo Latvija atguva savu neatkarību. Tas bija Atmodas laiks, Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks, jaunās valsts Augstākās tiesas veidošanas laiks. Šajā laikā tika pieņemti ļoti būtiski Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi, kad vēl vispār netapa likums „Par tiesu varu”. Augstākā tiesa pieņēma Plēnuma lēmumus, kuros tika runāts par tiesnešu un tiesu neatkarību. Acīmredzot tajā brīdī tas bija ļoti svarīgi.
Gvido Zemrībo ir arī mūsu tiesu pamatlikuma autors. Lai arī cik vecs mūsu pamatlikums ir, lai arī cik tas ir grozīts, arī pašlaik likums „Par tiesu varu” ir spēkā. Zemrībo kungs ir arī autors mūsu tiesneša zvēresta tekstam, ar ko mēs visi esam zvērējuši pildīt savus pienākumus.
Gribēju minēt tādu interesantu faktu. Gvido Zemrībo 1990.gada 16.maijā Augstākā padome diezgan lielā vienprātībā apstiprināja par jaunās Augstākās tiesas priekšsēdētāju un uzdeva izveidot jauno tiesas sastāvu. Kad viņš tiesas sastāvu stādīja priekšā Augstākajai padomei, deputāti iebilda, ka Augstākās tiesas sastāvā tiek virzīti lielākoties visi bijušie Augstākās tiesas tiesneši. Uz ko Gvido Zemrībo teica, ka ir jāņem vērā tiesas nostāja Atmodas laikā – ka Augstākā tiesa tajā laikā bija kopā ar tautu un bija par Latvijas neatkarību. Vēl tāds interesants citāts: „Domāju, ka mēs neveidojam ne futbola komandu, ne kordebaletu, bet Augstāko tiesu, kuras locekļiem ir jābūt apveltītiem ar dziļām un plašām zināšanām.”
Būtu interesanti zināt, kādi bija kritēriji, veidojot Augstākās tiesas tiesnešu sastāvu jaunās valsts Augstākajā tiesā. Kāda toreiz bija izpratne par tiesneša neatkarību, tiesu neatkarību un kāpēc bija svarīgi šie Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi. Tāpat būtu interesanti, vai toreiz likumā „Par tiesu varu” veidojot Senātu kā pirmsokupācijas laikā, vispār bija zināmi pirmā Senāta senatori, viņu personības? Vai bija kādas īpašības vai prasmes, kuras vēlējāties redzēt arī atjaunotās Latvijas senatoros? Lūdzu, vārds Jums, Zemrībo kungs!
Gvido Zemrībo. Paldies! Es neesmu bijis senators. Laikā, kad izveidojās Senāts, es jau vairs nebiju Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Bet tajā laikā, kad biju Augstākās tiesas priekšsēdētājs, mēs likām pamatu tam, lai Senāts tiktu izveidots. Šajā sakarā es gribētu dažus momentus uzsvērt.
Kad tapa Latvijas valsts, pavisam drīz pēc 18.novembra Tautas padome pievērsa uzmanību tiesu sistēmas attīstībai. 6.decembrī tika pieņemts Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību. Tātad toreiz saprata, ka svarīgi ir izveidot normālu tiesāšanas kārtību Latvijā.
Vēsturiskā plāksnē skatoties, viens no būtiskiem momentiem bija, ka šajā nolikumā bija teikts, ka darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda – latviešu valoda. Šī noruna, raugoties mūsdienu acīm, liekas pati par sevi saprotama, taču tajā laikā tai bija pavisam cita nozīme. Es gribētu nocitēt Sanktpēterburgas universitātes tieslietu studenta Kārļa Ducmaņa 1913.gadā izdotajā grāmatā „Iz Baltijas provinču tiesībām” rakstīto: „Par mūsu valodas stāvokli Baltijas tiesās ir daudz mazāk runāts un rakstīts, nekā, piemēram, par tās likteni skolās. Tik maz tā ir tikusi ievērota mūsu skolās, tikpat maz un vēl mazāk tai ticis un tika ierādīts vietas tiesās. Uz mūsu valodas pabērna stāvokli tiesās jau norāda zīmīgais nosaukums tautas mutē – jaunās krievu tiesas. Tāpat kā vecās tiesas dēvēja par vācu tiesām.”
Ne mazāk būtisks bija arī fakts, ka 700 gadus Latvijas augstākajās tiesu instancēs tiesneši bija tikai cittautieši. Latviešiem nebija tiesības spriest tiesu savā zemē. Tikai tad, kad 7.decembrī tika iecelti pirmie divi senatori – Jānis Graudiņš un Kristaps Valters, tie bija pirmie latviešu tiesneši. Šim apstāklim mēs ne vienmēr esam pievērsuši pietiekošu uzmanību. Tajā laikā advokāti varēja būt latvieši, bet tiesneši – nē. Ar to ir izskaidrojams, kāpēc pirmie latviešu senatori nāca no advokātu rindām. Pakāpeniski nāca klāt citi senatori un sāka veidoties Senāts, kas pēc tam kļuva ļoti svarīgs un būtiski nozīmīgs.
Runājot par 1990.gada notikumiem, jāsaka, vai tā bija sakritība, vai tas bija apzināti, bet tāpat kā 1918. gadā, arī 1990.gadā pavisam nedaudz – 12 dienas pēc tam, kad pasludināja Neatkarības deklarāciju, tika ievēlēts Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Arī toreiz Augstākā padome apzinājās, ka tas ir ļoti būtiski. Lēmumā, ko pieņēma toreizējā Augstākā padome, bija teikts, ka par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju ievēlēja mani. Tātad, kas ir ļoti būtiski, šajā brīdī jau mūsu likumdevējs pasludināja, ka Latvijā ir jauna, agrāk nebijusi Augstākā tiesa. Kad mani šajā amatā ievēlēja, es sapratu, ka mans pienākums nav tikai vadīt tiesas darbu, būt tiesas direktoram, nodrošināt lietu izskatīšanu saskaņā ar likumu. Mans pienākums bija daudz lielāks – veidot šo jauno tiesu sistēmu, demokrātisku sistēmu, atjaunot vērtības, kas pastāvēja pirms okupācijas. Un jāsaka, kā kādreiz Šekspīra Hamlets bija teicis: „Ak, kāds lāsts, ka tev ir jāceļ tas, kas gāzts!”
Viens no svarīgākajiem, manuprāt, bija Augstākās tiesas Plēnuma lēmums „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”, ko mēs pieņēmām 1991.gada 11.martā. Man bija labs kontakts ar Amerikas juristiem, un es uzzināju, ka ir tāds ANO dokuments, kur ir runa par tiesu neatkarību. Mēs šajā Plēnuma lēmumā ielikām no tā svarīgākos principus tiesas spriešanā, jo gaidīt, kamēr izveidos un pieņems likumu „Par tiesu varu”, bija pārāk garš process. Tāpēc tas bija tik būtiski, kas tur bija teikts. Viena no tēzēm bija tāda, ka „prasība pēc neatkarīgas tiesas nav tiesnešu iegriba, bet gan katra cilvēka tiesības”.
Kad mēs izstrādājām likumu „Par tiesu varu”, sākotnēji bija divas iespējas, divi ceļi likumdošanai – viens ceļš bija atjaunot veco likumu – apmēram tā, kā tas notika ar Civillikumu, vai pieņemt jaunu likumu. Tieši tiesas spriešanā pusgadsimta laikā bija notikušas lielas izmaiņas Eiropā un pasaulē, pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija utt. Mēs sapratām – ja atjaunotu veco likumu, tad jau nākamajā dienā jādomā, kā to papildināt un grozīt. Tāpēc mēs izvēlējāmies otro ceļu – izstrādāt jaunu likumu. Tā nu sagadījās, ka mani iecēla par šī likuma izstrādāšanas darba grupas vadītāju. Esmu daudzkārt rakstījis, ka kādu dienu toreizējās Augstākās padomes priekšsēdētājs man piezvanīja un izteica tādu domu, ka jāizveido darba grupas, kas strādās ar likumdošanas izmaiņām saskaņā ar Neatkarības deklarāciju. Viņš prasīja personas, kas varētu šīs darba grupas vadīt. Nosaucu, piemēram, par krimināltiesībām – Aivaru Niedri, par kriminālprocesu – Viju Jēkabsoni. Civilprocesā pats sevi nosaucu. Tad bija jautājums par tiesu iekārtu, bet es nevarēju nevienu nosaukt. Un palika tā – ja nevari nevienu nosaukt, jādara pašam. Tā mēs ķērāmies pie tā likuma izstrādāšanas. Likums, kas sākumā bija domāts kā likums par tiesu iekārtu, pārtapa par likumu par tiesu varu. Viens no momentiem, kāpēc tā notika, bija tas, ka padomju sistēmā, ja salīdzināja visas tās institūcijas, kas saucās par tiesībaizsardzības institūcijām, tiesas bija pēdējā vietā tajā „plauktā”. Tur bija viss – visuvarenā Drošības komiteja, Prokuratūra, Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija – un tiesa pati pēdējā. Bija jāatjauno tiesas prestižs. Tas, ka tiesa ir svarīga. Tāpēc mēs šī likuma pirmajā pantā ierakstījām Monteskjē varas dalīšanas principu starp trim varām, kurām demokrātiskā valstī ir jābūt līdzvērtīgām. Dažkārt tiesu varu joprojām sauc par trešo varu. Nav nekādas trešās varas! Visas šīs trīs varas ir vienādi nozīmīgas. Jūs nevarat cilvēka organismā pateikt, kas ir svarīgāks – sirds, smadzenes vai plaušas. Ja nedarbojas viens no šiem orgāniem, cilvēks mirst. Tāpat tas ir demokrātiskā valstī. Visas šīs trīs varas tiek izdalītas nevis pa vertikāli, bet pa horizontāli. Tas ir būtiski svarīgi, jo bieži vien tiesu vara tiek noniecināta, atstāta pabērna lomā. Likums „Par tiesu varu” bija daudz plašāks nekā tradicionālie likumi par tiesu iekārtu. Mēs tajā iekļāvām arī konstitūcijas saturu, tiesas spriešanas pamatprincipus.
Tālāk, protams, viens no uzdevumiem bija pēc iespējas tuvināt tiesu sistēmu tai sistēmai, kāda pastāvēja pirmsokupācijas Latvijā. Kā uzsvēris Universitātes profesors Jānis Lazdiņš, 1992.gada 15.decembrī pieņemtajā jaunajā likumā „Par tiesu varu”, kas izstrādāts atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām, jaunlaiku prasības tiesu varai pamatos izrādījās savienojamas ar starpkaru Latvijas tiesu iekārtas uzbūves principiem. Tā, piemēram, tika saglabāta agrākā tiesu instanču sistēma, no tās izrietošie nosaukumi – apgabaltiesas, Tiesu palāta un Senāts. Tādējādi Latvija pēc neatkarības atjaunošanas daudzējādā ziņā turpināja starpkaru laika tiesu varas tradīciju, nodrošinot tiesu varas kontinuitāti Latvijas Republikā.
Likums stājās spēkā 1993.gada 1.janvārī. Viens no būtiskākajiem momentiem bija tas, ka likumā bija ielikti Senāta juridiskie pamati. Protams, momentā pēc likuma pieņemšanas Senāts nevarēja izveidoties. Bija nepieciešama procesuālā likumdošana un citi priekšnoteikumi. Reāli Senāts sāka darboties stipri vēlāk.
Kas attiecas uz senatoriem, es jau biju pietiekami labi informēts par mūsu Augstākās tiesas tiesnešiem. Zināju, ka viņi ir dažādi, bet pamatā kolektīvs bija pietiekami spēcīgs. Un mums bija arī tas, ka tiešām – Augstākajai tiesai cilvēki uzticējās. Man nupat pirms divām dienām bija tāds neparasts notikums pie Brīvības pieminekļa, kur cilvēki bija sapulcējušies Francijas prezidenta vizītes laikā. Pie manis pienāk cilvēks un krievu valodā prasa, vai esmu Zemrībo. Viņš savulaik tiesājies un esot man pateicību parādā. Nodomāju, ka tas, ka tiesnesim saka paldies, ir ļoti reti. Esmu savā dzīvē tūkstošiem civillietu izskatījis, un katrā civillietā ir divas puses. Ja izskatāt vienam par labu, otrs droši vien ir neapmierināts. Tomēr, kā redzat, cilvēki mūs zina un atceras. Tāpēc es gribētu aicināt, lai tiesu reitings, uzticēšanās tiesai būtu mazliet augstāka, nekā tas ir šobrīd. Varbūt tagad mazliet izrādīšu savu dumpīgo raksturu, bet teikšu vienu no momentiem. Pat ja jūs izspriežat cilvēkam par labu, viņš jau nevar jums paldies pateikt, viņš vienkārši jūs nav redzējis. Jūs esat izskatījuši lietu rakstveida procesā un pateikuši, lai viņš to spriedumu saņem tiesas kancelejā. Saprotiet, kāpēc cilvēki iet uz tiesu gadu simtiem? Pats galvenais bija tas, ka tiesnesis runāja ar cilvēku. Cilvēkam jāredz dzīvs tiesnesis, un dzīvam tiesnesim jāredz dzīvs lietas dalībnieks. Tas ir ārkārtīgi būtiski. Kad jūs, piemēram, izskatāt administratīvo lietu par labu šim mazajam cilvēciņam, kurš cīnās ar monstru – valsti, un esat pateikuši, ka viņam ir taisnība, kāpēc jūs to nevarat nolasīt tiesas zālē, lai šī taisnība triumfē? Tāpēc mēs dažkārt brīnāmies, ka mūsu tiesām trūkst popularitātes. 90.gados tiesām uzticējās arī deputāti. Tika pieņemts likums par deputāta statusu, kurā noteikts – lai sauktu pie atbildības deputātu, vajadzīga Augstākās tiesas sankcija. Jo tajā laikā bija gan Drošības komiteja, prokuratūra, milicija. Diemžēl tagad tiesu popularitāte nav tik augsta. Domāju, tas ir mūsu kopīgs darbs – veidot ne tikai juridiski pamatotus spriedumus, bet arī strādāt, lai mūs cilvēki saprastu un uzticētos mums. Lai zinātu, ka tā ir tiesa, kur vienmēr var atrast taisnību. Izstrādājot likumu par tiesu varu, es ierakstīju arī zvērestā vārdus, ka tiesneša pienākums ir vienmēr noskaidrot patiesību un nekad to nenodot.
Nobeigumā gribētu nocitēt mums visiem labi pazīstamu profesoru Dītrihu Lēberu, kurš ļoti daudz darīja, lai popularizētu Senātu un tā spriedumus, un panāca, ka Senāta spriedumi tika pārpublicēti. Dītrihs Lēbers rakstīja: „Bet visdziļāko atzinību ir izpelnījies Latvijas Senāts par to ieguldījumu, ko šī augstākā tiesa ir devusi Latvijai. Ar savu spriedumu praksi Senāts licis akmeni pie akmens pamatos, uz kuriem pacēlās Latvijas tiesību celtne. Latvijas tiesnešu uzdevums ir šo darbu turpināt.” Lai jums labi veicas!
Senatori bija augstas raudzes profesionāļi
Veronika Krūmiņa. Paldies Zemrībo kungam par interesanto ieskatu tā laikmeta griežos. Raugoties, kā ir attīstījusies tiesu vēsture šajos 25 gados, ir saskatāms, ka ir posms, kurā kaut kas tiek uzsākts. To uzsāk viens tiesas priekšsēdētājs, bet tālāk nāk nākamais priekšsēdētājs, kurš faktiski īsteno to, par ko ir diskutēts vai pat ir pieņemti normatīvie akti iepriekšējā tiesas priekšsēdētāja laikā. Patiešām – tad, kad Augstākajā tiesā reāli tika izveidots Senāts un tiesu palātas, Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija Andris Guļāns. Viņš bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs no 1994. gada līdz 2008.gadam.
Vēl daži izaicinājumi, kas bija šajā laika posmā. Notika ļoti aktīvas diskusijas par jaunā tiesu iekārtas likuma izstrādāšanu. Taču tas netika pieņemts, un man šķiet, šobrīd tas nav īpaši akcentējams. Akcentējams ir tas, ka, diskutējot par jauno tiesu iekārtas likumprojektu, tika arī diskutēts par tādu institūciju veidošanu kā Tiesu administrācija un Tieslietu padome. Bet toreiz tās bija tikai diskusijas, kas faktiski tika īstenotas tikai nākamajā laika posmā.
Vēl Andra Guļāna laiks iezīmējas ar to, ka tika veidotas administratīvās tiesas – specializētās tiesas un tika izveidots Senāta Administratīvo lietu departaments. Būtībā pilnīgi jauna institūcija Augstākās tiesas sastāvā. Šeit es gribēju atzīmēt arī manas atmiņas par to, ka notika aktīvas diskusijas par administratīvo tiesu atzara veidošanu, kā tad tas būs – vai tas būs integrēts vispārējās jurisdikcijas tiesā, vai būs atsevišķs atzars. Ja tas būs atsevišķs atzars, kā tas būs – rajona tiesa, apgabaltiesa un Augstākā tiesa – tātad valstī veidotos divas augstākās tiesas. Andris Guļāns bija viens no tiem, kas ļoti strikti toreiz politiķiem un ekspertiem teica, ka „mēs varam diskutēt par atsevišķu administratīvo tiesu veidošanu, tajā pašā laikā valstī var būt un vajag būt vienai augstākajai tiesai”. Līdz ar to tas, ka šobrīd Latvijā ir viena augstākā tiesa, zināmā mērā ir Andra Guļāna nopelns.
Šajā laikā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un Latvijas tiesas un tiesneši kļuva piederīgi Eiropas Savienības tiesu saimei, un šeit ir arī izaicinājumi, kā mēs tajā iekļaujamies.
Runājot par šo laika posmu, būtu interesanti zināt, kā norisinājās process, kad vajadzēja pieņemt atbildīgos lēmumus, kuri no tiesnešiem strādās kasācijas instancē, kuri – palātās? Kādi bija apsvērumi vai iekšējās sajūtas, vai kādi citi kritēriji, pēc kuriem tika pieņemti šie lēmumi? Tāpat interesanti būtu uzzināt, kā veidojās Administratīvo lietu departaments, kā un kāpēc tika izvēlēti kandidāti, kas nebija no tiesnešu vidus? Kādas vērtības, kādas profesionālās prasmes un īpašības bija padomā, kad tika uzrunāti konkrētie kandidāti?
Andris Guļāns. Paldies par tiem labajiem vārdiem, kas arī man tika veltīti. Domāju, ka šodienas saruna nav tik daudz par priekšsēdētājiem, kā par tiesu sistēmu kopumā. Pirms es centīšos atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, gribētu visus apsveikt svētkos. Mēs laiku pa laikam cenšamies atrast savu identitāti, kādus svētkus, ko svinam. Līdz šim esam vairāk pievērsušies pirmā Senāta dibināšanas gadadienām. Kā zināms, pirmais Senāts sāka darboties 1918.gada 19.decembrī, bet līdz ar okupāciju tā darbība tika pārtraukta. Mēs šo 19.decembri atzīmējam kā mūsu vēstures sastāvdaļu, un tas ir ļoti labi, ka mēs veidojam tradīcijas, atceramies vēsturi, jo vēsture ir liela vērtība.
Bet šodien mēs atzīmējam Senāta atkalizveidošanas 25 gadus, un šodienas Senāts jau ir vecāks nekā pirmais Senāts, kurš nostrādāja tikai 22 gadus. Šajā zālē ir ļoti daudz jaunu juristu, jaunu cilvēku, kuri tajā laikā, kad tika dibināts Senāts, nebija nemaz dzimuši vai mācījās tikai skolā, un priekšstats par to, kā tas ir bijis, ir pavisam maz zināms. Klausoties, ko teica Zemrībo kungs un mana kolēģe Veronika Krūmiņa, un arī gatavojoties šim pasākumam, pašķirstot dažādus materiālus, es konstatēju, ka ir pienācis laiks ar tiesu vēsturi nodarboties profesionāli. Es uzrunātu jauno Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētāju, ka uz šo mūsu tiesas vēsturi būtu jāpaskatās no profesionālu vēsturnieku puses. Ir pietiekoši biezs slānis materiālu, ko noteikti būtu nepieciešams apkopot, lai mēs profesionālā līmenī paskatītos uz to laiku, kurā esam dzīvojuši.
Esmu bieži dzirdējis Zemrībo kunga runas, šoreiz varbūt laika trūkuma dēļ viņš nepieminēja, ka 90.gados vēl pirms neatkarības atjaunošanas Augstākās tiesas Plēnums bija pieņēmis vismaz divus svarīgus dokumentus. Viens bija aicinājums pārskatīt lietas par tiem cilvēkiem, kas bija padomju laikā represēti. Otrs bija Plēnuma lēmums, ka tiesneši nevar būt politisko partiju biedri, lai izskaustu komunistiskās partijas ietekmi uz tiesnešu karjeru un darbu. Tā tāda neliela atkāpe par šo vēsturisko posmu.
Jau tika pieminēts, ka 1992.gadā pieņemts mūsu tiesu sistēmas pamatlikums. Tiesu reforma tajā laikā tika skandināta ļoti bieži vietā un nevietā. Tomēr tas gan politiķus, gan pašus tiesnešus virzīja uz priekšu, lai tiesu iekārta mainītos, lai Latvijā tiktu izveidota trīspakāpju tiesu sistēma.
Man bieži tiek uzdots šis jautājums, kā tas tieši notika. Mēģināšu šodien pastāstīt savu subjektīvo vērtējumu, kā tas notika. Redzu, zālē atrodas vismaz kādi seši to notikumu dalībnieki, kuri, iespējams, varēs mani palabot, ja neapzināti kaut ko nepareizi pateikšu.
1995.gada 3.oktobris nav tikai Senāta dibināšanas diena. Taisnības labad jāsaka, ka šajā dienā tika dibināta arī Augstākās tiesas apelācijas instance ar divām tiesu palātām – Krimināllietu tiesu palātu un Civillietu tiesu palātu. Tie 38 tiesneši, kas tajā laikā strādāja, faktiski tika sadalīti, domāju, demokrātiskā ceļā, atbilstoši likuma prasībām, senatoros un apelācijas instances tiesnešos. Bieži vien arī pats sev es uzdodu šo jautājumu, kā tas notika, jo īstenībā līdz tam jau tiesneši strādāja vienā kolektīvā, domāju, bija pietiekami pazīstami un katrs zināja gan savas spējas, gan arī kolēģu spējas. Pēc šī Augstākās tiesas Plēnuma lēmuma iznāk, ka vieni no tiesnešiem bija augstākas instances tiesneši, bet citi bija zemākas instances. Zem viena jumta Augstākajā tiesā faktiski tika izveidotas divas tiesu instances – apelācijas un kasācijas instance. Nevarētu teikt, ka tas bija vienots kolektīvs, kaut zināmā mērā, plaši skatoties, tas tā bija. Tomēr lietu izskatīšanas ziņā apelācijas un kasācijas instances tiesneši bija nošķirti un veica darbu atsevišķi.
Likumos tika izdarīti attiecīgi grozījumi civilprocesā un kriminālprocesā. 1993.–1994.gadā jau bija izveidotas un uzsākušas darbu vismaz trīs apgabaltiesas, un atbilstoši likuma prasībām bija nepieciešams nodrošināt, lai būtu apelācijas un kasācijas instances. Augstākās tiesas tiesu palātas bija tikai apelācijas instance, bet apgabaltiesas, kā zināms, bija arī daļēji pirmā instance un arī apelācijas instance.
Lai pabeigtu šī reformas posma pēdējo daļu, tika sasaukts Augstākās tiesas Plēnums, kurā bija jāpasaka, kuri no 38 tiesnešiem strādās Civillietu departamentā, Krimināllietu departamentā, kuri attiecīgi tiesu palātās. Nedomāju, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājam – tobrīd man – tajā bija izšķiroša loma. Augstākajā tiesā jau pastāvēja iedalījums starp krimināllietu tiesnešiem un civillietu tiesnešiem, un šo kolēģiju vadītāji bija Pāvels Gruziņš un Mārtiņš Dudelis. Vienīgais, ko es kā tiesas priekšsēdētājs varēju, bija aicināt viņus par to domāt. Kolēģijās bija jau apmēram izsvērts, kuri tiesneši turpmāk strādās Senātā, kuri paliks strādāt palātās.
Pilnībā piekrītu Zemrībo kunga teiktajam, ka Augstākās tiesas tiesnešu kvalifikācijas līmenis bija ļoti augsts, atbilstošs tā laika iespējām un zināšanām, kādas bija iespējams iegūt. Vairums kolēģu, kas tika apstiprināti par senatoriem, domāju, bija zinoši, kvalificēti, ļoti godīgi un darbīgi cilvēki. Iespējams, toreiz kāds personīgi varēja justies nenovērtēts, ka viņa kandidatūra senatora amatam netika izvirzīta. Bet gribu piebilst, ka atšķirībā no mūsdienām, kad tāda procesa organizēšanai, protams, ir vajadzīgs konkurss, tam jābūt caurskatāmam, pietiekoši publiskam, apspriežot kandidātus, utt., tajā laikā nekas tāds nebija. Bet es neteiktu, ka rezultāts bija slikts. Rezultāts bija labs, jo tiesneši šī procesa norisei piegāja ļoti atbildīgi un ļoti objektīvi. Domāju, ka tie tiesneši, kas tika apstiprināti Senātā, bija ļoti augstas raudzes profesionāļi.
Negribu teikt, ka tiem, kas palika palātās, kvalifikācijas līmenis bija zemāks. Nē. Ja paskatās pēc gadiem, pēc pieredzes, iespējams, Senātā tika apstiprināti pieredzējušākie tiesneši, izņemot Mārīti Zāģeri, kura tajā laikā bija pietiekoši jauna priekš Senāta. Tas process noritēja, manuprāt, ļoti godīgi un vismaz iekšienē pietiekami atklāti un demokrātiski. Plēnumā par šiem visiem kandidātiem tika balsots, un nedomāju, ka balsojums bija formāls. Arī tie kolēģi, kas pēc tam strādāja palātās, vērtēja un balsoja.
Tas bija tāds laiks. Varbūt mēs šo jautājumu arī varējām savādāk risināt, bet es neredzu, ka būtu pieļauta kāda kļūda. Tas ir mans viedoklis.
Atgriežoties pie departamenta, kurā tagad strādāju – Administratīvo lietu departamenta, tas Augstākajā tiesā tika izveidots gandrīz pēc deviņiem gadiem. Tas jau ir cits vēstures pagrieziens, un arī šī departamenta dibināšana bija varbūt atšķirīga. Augstākajā tiesā jau bija izveidojies Civillietu departaments un Krimināllietu departaments, bet administratīvo lietu izskatīšana – tas ir mans subjektīvs vērtējums – bija diezgan sveša daudziem mūsu kolēģiem, un varbūt pat ar zināmu skepsi pret to izturējās – kas nu tur būs un kas tie par tiesnešiem, kas tiesā nav vispār strādājuši utt.
Bet šodien, strādājot jau tik ilgi Administratīvo lietu departamentā, esmu pārliecināts, ka tā dibināšana un tiesnešu un arī personāla atlase ir bijusi ļoti pārdomāta, augstā līmenī, un es ļoti novērtēju tos kolēģus, ar kuriem šodien kopā strādāju. Kaut gan no sākotnējā departamenta sastāva mums ir palikusi tikai Jautrīte Briede, pārējie ir jau mainījušies.
Kāpēc tika pieaicināti tiesnešu kandidāti ne no tiesnešu vidus? Jautrīte Briede ļoti daudz rakstīja uzstājās, popularizēja administratīvās tiesības. Ilzi Skultāni no rajona tiesas priekšsēdētājas amata Augstākās tiesas Plēnums izvirzīja par Satversmes tiesas tiesnesi, domāju, tas bija vērtējums gan viņas profesionālajām īpašībām, gan spējai nodarboties ar jaunradi. Kad vajadzēja nokomplektēt Administratīvo lietu departamentu, šķita, ka mums noderētu pieredze, ko viņa ieguvusi, strādājot Satversmes tiesā, un, ņemot vērā, ka viņai termiņš drīz beidzās, uzaicinājām viņu. Savukārt Gunta Višņakova tā laika juristu sabiedrībā bija ļoti pazīstama, godājams cilvēks ar augstām profesionālajām īpašībām, ar ļoti plašu zināšanu loku ne tikai civiltiesībās, bet, kā kolēģis Gunārs Aigars saka, ar ļoti labu „smadzeni”. Bija patīkami, ka viņa piekrita, uzdrošinājās šim darbam. Bet drošs paliek drošs – mēs aicinājām arī kolēģus no Augstākās tiesas. Tie bija Edīte Vernuša un Valerijans Jonikāns, un lielākais prieks, ka viņš piekrita būt arī par departamenta pirmo priekšsēdētāju. Tā teikt, šajā brīdī varēja sakausēt profesionālo tiesneša darbu ar cilvēkiem, kas ienāk no akadēmiskās vides vai citām tiesību nozarēm.
Savu runu pabeidzot, es gribētu teikt paldies liktenim, ka man ir iespēja šos 25 gadus skatīties, kā ir attīstījusies Augstākā tiesa un vispār tiesu sistēma. Es tiešām esmu priecīgs ne tikai par kolēģiem, kas strādā manā departamentā – Administratīvo lietu departamentā. Redzu, kā mainās Augstākā tiesa, un priecājos, ka gan Civillietu departamentā, gan Krimināllietu departamentā ienāk cilvēki ar akadēmiskajām zināšanām, ne tikai no profesionālo tiesnešu vidus. Redzu, kā mainās mūsu domāšana, attieksme pret daudzām lietām – par spriedumu rakstīšanu, spriedumu argumentāciju. Savā stāstījumā nepakavējos pie tā, kā bija Senāta sākumā – problēmas ar tiesību normu tulkošanu, ar to, ka ir ne tikai gramatiskā tulkošana, bet ir arī citas tulkošanas metodes, ka ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi. Es domāju, ka ir notikusi izaugsme. Izaugsme galvenokārt mūsu galvās. Un domāju, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Novēlu visiem stipru veselību un veiksmi darbā! Godāsim un cienīsim savu iestādi, tiesu sistēmu, kurā strādājam, un celsim tai arī slavu. Paldies Jums!
Esam salīdzināma vērtība ar citām demokrātiskajām valstīm
Veronika Krūmiņa. Paldies Guļāna kungam par ieskatu viņa laika griežos. Kā jau minēju, iesākas kaut kas iepriekšējā laikā un turpinās nākamajā. Nākamajā laika posmā, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājs bija Ivars Bičkovičs – no 2008.gada līdz 2020.gadam, darbu sāka Tieslietu padome. Ivars Bičkovičs bija pirmais Tieslietu padomes vadītājs. Šajā laikā bija arī citi, grūti izaicinājumi. Notika Augstākās tiesas reorganizācija. Augstākā tiesa kļuva par tīro kasācijas instanci. Bija jāpieņem smagi lēmumi saistībā ar to, kuri tiesneši turpinās darbu kasācijas instancē, kuri turpinās darbu kā apelācijas instances tiesneši. Pie grūtiem posmiem arī jāpiemin, ka faktiski šajā laikā ir bijušas trīs krīzes. Ekonomiskā krīze, uzticēšanās krīze un pašā nobeigumā bija krīze, kura vēl nav beigusies – Covid krīze, kura ienāca ļoti strauji mūsu dzīvē. Tā ļoti pozitīvi šajā laikā es gribu atzīmēt to, ka Senātam bija simtgades jubileja un bija ļoti interesanti un skaisti pasākumi šīs jubilejas sakarā.
Tādā ievirzē es gribētu vaicāt Bičkoviča kungam par to, kādas prasības attiecībā pret senatoru personībām bija tieši šīs reorganizācijas laikā, kad Augstākā tiesa palika tikai par kasācijas instanci – Senātu? Kādas un vai vispār tiek saskatītas krīzes dotās pārmaiņas tieši senatoru kā personību attīstībā? Vai senatori spēja izmantot šo krīzes laiku? Vēl arī jautājums, cik būtiski mums kā senatoriem, kā Augstākās tiesas darbiniekiem bija cīnīties, lai atgūtu mūsu vēsturisko nosaukumu „Senāts”? Vārds Jums!
Ivars Bičkovičs. Paldies. Un sirsnīgs sveiciens visiem klātesošajiem ceturtdaļgadsimta svētkos. Šķirstot vēstures grāmatās, šie pārdesmit gadi kādam šķitīs ļoti īss laiks, bet šodienas sarunas liecina par to, ka nebūt tā nav, īpaši tiem cilvēkiem, kas paši izdzīvojuši šos 25 gadus. Jo piekritīsiet, tik īsā laika posmā ir notikušas tik atšķirīgas situācijas, tik atšķirīgas prioritātes un turpmākās darbības mērķi. Tā kā viss ir ļoti relatīvi.
Laika posms, kurā es centos pēc labākā domuprāta pildīt Augstākās tiesas priekšsēdētāja pienākumus, bijis raksturīgs ar ne tik priecīgām lietām – mēs runājam par krīzēm, kas atstāja iespaidu ne tikai uz finansiālo stāvokli, bet, protams, arī uz cilvēkiem, kas šajā laikā strādāja Augstākajā tiesā.
Amatā stājos 2008.gadā, un daļa no Jums noteikti atceras notikumus īsi pirms tā. Viedoklis par to, kā notiek sadarbība starp tiesnešiem un advokātiem, sabiedrības attieksme un publiskajā telpā paustā kritika noveda pie tā, ka mēs pēkšņi vairs nesveicinājāmies ar saviem kursabiedriem uz ielas, lai kāds to nepamana. Šis laiks lielā mērā atstāja iespaidu, zīmogu uz visu turpmāko laiku, varbūt pat līdz šai dienai. Mēs mēģinām pierādīt, skaidrot un rādīt, ka neesam tādi, kā par mums runā, esam godīgi sava darba darītāji. Mēs izglītojam sabiedrību – lai saprot, kā strādā likumi, kāda ir tiesībsargājošo institūciju kompetence, ar ko atšķiras prokuratūra no tiesas, policija no prokuratūras utt. Mēs esam atvērti un atklāti. Vai šādas aktivitātes ir jēgpilnas un pareizas – par to katrs varam paust savu viedokli, bet virzība ir nepārprotama un konsekventa uz tiesas pieejamību, uz demokrātisku caurskatāmību, atklātību, argumentācijas saprotamību.
Manā atmiņā 90.gadi vispār ir salīdzinoši kluss laiks, kad tiesām nebija pievērsta tik liela uzmanība. Sākot ar 2000.gadu, bija pagrieziens sabiedrības attieksmē pret tiesu, un tiesas uz to reaģēja. Manuprāt, esam to sekmīgi darījuši, pieņemot arī tīri formālo dokumentu – Tieslietu padomes apstiprināto komunikācijas stratēģiju. Tā bija pavisam nebijusi prakse. Atceros, 90.gadu sākumā, piedaloties dažādās ārzemju organizāciju rīkotās konferencēs, viens no centrālajiem jautājumiem bija, vai tiesnesim ir vai nav jārunā ar sabiedrību, ir vai nav jāskaidro savi nolēmumi. Jāsaka, toreiz mūsu viedokļi ar veco demokrātiju tiesnešiem nemaz tik ļoti neatšķīrās. Taču acīmredzot dzīve iet uz priekšu, un uzstādījumi un izpratne par to, kā tiesas darbojas, mainās globālā mērogā.
Domāju, ka situācija ar sabiedrības uzticēšanos Augstākajai tiesai jeb Senātam šobrīd ir visai laba. Mūsu veiktās aptaujas rāda, ka Augstākās tiesas pozīcija šajos reitingos ir krietni augstāka par pirmo un otro instanci. Un esam daudz pozitīvākā pozīcijā, ja samērojam ar likumdevējvaru un izpildvaru.
Smags brīdis, protams, bija 2009.gada ekonomiskā krīze. Ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski ne visai viegli bija šķirties no virknes darbinieku. Notika štatu optimizēšana, samazināšana. Bēdīgākais bija tas, ka politiķi tajā laikā nolēma apstāties un izbeigt visai labi iecerēto tiesnešu atalgojuma reformu, respektīvi, Latvijas tiesnesim tika samazināta alga, kuru tā arī neviens līdz šai dienai nav atdevis atpakaļ. Piemēram, Lietuvā 2008.–2009.gada algas samazinājumu valsts šobrīd tiesnešiem atmaksā kā aizdevumu, kuru valstij pienācis laiks atdot. Pret mums tāda attieksme nekad nav bijusi. Arī šobrīd, pēc lielām, nopietnām cīņām par tiesnešu atalgojumu Satversmes tiesā, ir pamats šaubīties, vai šis spriedums tiek pildīts un tiks izpildīts. Tā ka Zemrībo kunga sacītais, ka mēs neesam un nedrīkstam būt vien trešā vara ne savā apziņā, ne ārējās izpausmēs, dzīvē tā īsti nedarbojas.
Psiholoģiski diezgan smaga situācija kolektīvā bija pāreja uz tīro trīs instanču tiesu sistēmu un atteikšanās no tiesu palātām. Varbūt šī situācija kaut kādā mērā bija līdzīga tai, par ko runāja kolēģis Andris Guļāns, kad vajadzēja sadalīties kolektīvā četrās struktūrvienībās – divi Senāta departamenti un divas palātas. Jāsaka, ka 1995.gadā, kad es pats biju palātas tiesnesis, sajūta principā bija tāda pašsaprotama, ar ļoti retiem izņēmumiem kolēģu nokļūšana departamentā neraisīja samulsumu. Jo kolēģi, kas tajā brīdī nonāca Senātā, protams, bija tādi, kuru priekšā palātas tiesnesis bija gatavs „cepuri noņemt”. Pāvels Gruziņš, Astrīda Kazārova, Georgijs Kuzņecovs un citi. Cividepartamentā – Roberts Namatēvs, Mārtiņš Dudelis, Rolands Krauze, Imants Fridrihsons, Domāju, jebkurš students, jebkurš tā laika jurists šos cilvēkus zināja. Tās bija absolūtas autoritātes, un nedomāju, ka bija īpaši pamats izsvērt, kāpēc viņš tika departamentā, bet es netiku.
2013.gadā, kad faktiski nācās šķirties no divām struktūrvienībām, šī dalīšana vai izvērtēšana neklājās, manuprāt, tik viegli tīri psiholoģiski. Ne vienam vien kolēģim, kurš nepalika strādāt Augstākajā tiesā, iespējams, līdz šai dienai ir rūgtums par to. Pēdējais vārds – būt vai nebūt konkrētam cilvēkam par tiesnesi Senātā – piederēja katra departamenta senatoru sapulcei. Tā tas notika. Protams, tīri matemātiski visiem nebija iespējas palikt, bet centāmies maksimāli saudzīgi un motivēti izvērtēt šo tiesnešu iespēju palikt vai nepalikt Augstākajā tiesā.
Covid savukārt mums ieviesa vajadzību pievērsties tehniskām lietām. Te es gribētu atbalstīt kolēģa Zemrībo tēzi par to, cik tālu tiesa var attālināties. Varētu parunāt par tādu modes lietu kā mākslīgā intelekta iesaiste tiesas spriešanā – cik tālu šīs tehnoloģijas, šī attālinātība ielaižama jeb kur ir tā saprātīgā robeža, kad mums ir vai nav jāpārtrauc komunicēt kā dzīviem cilvēkiem, ar dzīvu auditoriju. Vai strādāsim tikai caur monitoriem, pārsūtīsim elektroniski kaut kādus dokumentus, vai nepazaudēsim to tiesas spriešanas „odziņu” – cilvēcisko komunikāciju. Man personīgi kā tiesnesim ir grūti iedomāties pilnvērtīgu lietas iztiesāšanu caur televizoru, lai novērtētu, piemēram, cilvēka patiesu nožēlu par izdarīto, apņemšanos turpmāk kaut ko nedarīt vai darīt, tas ir – ieskatīties acīs. Vai mēs varam ieskatīties viens otram acīs caur televizoru, caur monitoru? Tās ir lietas, kas sasaucas ar kolēģa sacīto, vai vajag vai nevajag kaut reizi kaut kādā procesa stadijā parādīties publikas priekšā, lai tas cilvēks saprot, ka viņa problēmu vai jautājumu ir risinājis dzīvs cilvēks. Es neesmu pretinieks jaunām, labām lietām, piemēram, mazinot papīru pieplūdumu, kad mums Kanceleja ir pilna ar papīra formāta dokumentiem. Ir skatītas tiesu kancelejas citās valstīs, kur papīru kalnu vietā ir tikai informācijas nesēji, jo viss notiek vairāk vai mazāk elektroniski. Bet vai pilnībā pāriet uz darbu videokonferenču režīmā, es šobrīd atturētos teikt jā.
Kā pozitīvs sasniegums ir jāatzīmē, ka Latvijas Augstākā tiesa, Senāts šajā pavisam īsajā 25 gadu laikā ir spējis nostāties kā salīdzināma vērtība, kā sadarbības partneris vienlīdz kopā ar visām citām senajām un ne tik senajām demokrātiskajām valstīm. Ja 90.gadu sākumā Latviju jebkurā salīdzinošā tabulā meklējām tabulas pašā apakšā, tad šobrīd, piemēram, Justice Scoreboard – pārskatā par tieslietu sistēmu efektivitāti Eiropas valstīs – Latvijas vārds ir meklējams virs vidējā. Atsevišķos rādītājos, tostarp IT tehnoloģiju pielietojumā, Latvijas vārds šajā garajā listē ir atrodams pirmajā pieciniekā. Ja esam spējuši pacelties no nulles, esam nokļuvuši virs vidējā, tad tas ir tāds pavisam objektīvs rādītājs, kas ļauj mums teikt gan klātesošajiem, gan arī pensijā esošajiem kolēģiem – katrs no mums ir ieguldījis savu artavu paveiktajā darbā. Paldies jums visiem! Strādāsim tālāk!
Aiz mantijas šodien vairs nenoslēpsies
Veronika Krūmiņa. Paldies Bičkoviča kungam! Tātad pēdējais vārds Augstākās tiesas priekšsēdētājam Aigaram Strupišam, lai iezīmētu 21. gadsimta senatora personību.
Aigars Strupišs. Paldies! Ļoti liels izaicinājums kaut ko tādu definēt. Acīmredzot tā ideja ir nākusi no tā, ka pirms pāris nedēļām lasīju lekciju jaunajiem tiesnešiem par tiesnešu personību 21.gadsimtā. Mēģināju jaunos tiesnešus iedvesmot, pastāstīt viņiem par to, kā mainās sabiedrība, kā mainās tiesību izpratne pēdējos gadu desmitos. Tagad jārunā arī par Senātu, ne tikai par jaunajiem tiesnešiem. Mēģināšu ļoti īsi – kā man pašam ir mainījusies izpratne par senatoru personību.
Par vēsturi man nav daudz ko stāstīt. Senātā esmu nesen, neesmu piedalījies šajos procesos. Bet divi notikumi, kas man veidoja izpratni par senatoru personību.
Pirmais – tad, kad es biju students, pagājušā gadsimta 80.gadu beigās, protams, nebija Senāta, bija Augstākā tiesa. Mums nāca lasīt lekcijas Imants Fridrihsons, Rolands Krauze. Un tie bija pasniedzēji, kuriem salīdzinājumā ar pārējiem bija īpaša aura, kaut kāda kvalitātes zīme. Viņi bija tiešām personības. Tas domas dziļums, tā domas skaidrība, tas, kā viņi pasniedza sevi, uzlika man pirmo izpratni par to, kādam jābūt Augstākās tiesas tiesnesim.
Desmit gadus vēlāk, kad strādāju pie Komerclikuma projekta, lasīju literatūru, kas bija sarakstīta par komerctiesībām pirmskara periodā 20.–30.gados. Protams, viena no centrālajām grāmatām bija tā laika senatora Augusta Lēbera „Ievads tirdzniecības tiesībās”. Un tā grāmata mani nošokēja pilnībā. Tik skaidri, lakoniski, viss pa „plauktiem” salikts, zinātniski, no piecu valodu avotiem – vācu, angļu, franču, krievu, latīņu. Tas zināšanu apjoms, tā spēja sistematizēt, spēja lakoniski izteikties – tas tiešām man atstāja tādu iespaidu! Tas man daudz ko deva arī kā juristam profesionālajā attīstībā, un es sapratu, kā ir jādomā juristam, kā ir jāraksta juridiskie teksti. Tas man tiešām atstāja dziļu iespaidu.
Runājot par senatora personību 21.gadsimtā – senators paliek cilvēks jebkurā gadījumā. No tā mēs nekur neaizbēgsim. Pati galvenā īpašība, kam ir jāpiemīt jebkuram tiesnesim, ne tikai senatoram, ir cieņa – cieņa pret cilvēku, pret jebkuru cilvēku, vai tas ir lietas dalībnieks vai kolēģis. Spēja uzklausīt cilvēku, nepārtraukt viņu – tādas cilvēciskās īpašības. Tātad profesionālo un cilvēcisko īpašību komplekts paliek tas pats – tev ir jābūt cilvēkam, tev ir jābūt augsta līmeņa profesionālam juristam.
Bet viena īpašība būtiski mainās. Tas ir saistīts ar sabiedrības attīstību, ar demokrātijas attīstību, un diemžēl tās nepatīkamās lietas, kas mums bija, parādīja, ka tiesai ir jāstrādā tādos apstākļos, kāda ir mūsdienu sabiedrība. Tiesnesim ir jābūt gatavam uz to reaģēt. Ir trīs varianti, kā cilvēks reaģē uz problēmām. Viens variants – ja viņam kaut ko pārmet, viņš ignorē. Otrs variants – viņš apvainojas un noslēdzas. Trešais variants – iet un risina problēmu. Pirmie divi vairs nestrādā. Tāpēc ir īpašība, kas 21.gadsimta senatoram nāk klāt, salīdzinot ar iepriekšējo periodu. Kā teicu savā uzrunā – aiz mantijas vairs nenoslēpsies, tādēļ tā ir tā īpašība, kas vajadzīga. Es aicinātu kolēģus vairāk lasīt lekcijas, vairāk būt redzamiem, jo gan studenti, gan pirmo, otro instanču tiesneši saka, ka viņi labāk dzirdētu, ka lekcijas lasa senatori, jo tam ir cits svars. Līdz ar to noslēgšu ar to, ka 21.gadsimta senatoram ir jābūt vērstam ne tik daudz uz iekšpusi, cik uz ārpusi. Paldies!
Veronika Krūmiņa. Paldies liels par pārdomām, par atmiņām, par ievirzi 21.gadsimta senatora personībai!
QR
