Ar likumprojektu Nr.357/Lp13 „Grozījumi Krimināllikumā” (turpmāk – likumprojekts) ir iecerēts īstenot nepilngadīgo kriminālatbildības reformu. Likumprojekts paredz jaunā redakcijā izteikt visu Krimināllikuma VII nodaļu „Nepilngadīgā kriminālatbildības īpatnības”.
Krimināltiesību doktrīnā atzīts, ka „speciālas nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnībām veltītas nodaļas izveidošana Krimināllikumā ir pamatojama ar personu, kas izdara noziedzīgus nodarījumus vecumā no četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem, sociāli psiholoģiskām īpatnībām”. Minēto īpatnību dēļ kriminālatbildība nepilngadīgiem ir paredzēta krietni saudzīgākās un mazāk bargākās izpausmes formās nekā pilngadību sasniegušām personām.
Jāatzīst, ka likumprojektā ir ietverti vairāki jauni krimināltiesību institūti, kas var nodrošināt nepilngadīgo kriminālatbildības reformas mērķa sasniegšanu, proti, tie var samazināt jauniešu likumpārkāpēju skaitu, veicinot jauniešu veiksmīgāku integrāciju sabiedrībā, kā arī darba tirgū. Īpaši kā pozitīvu ieceri jāizceļ probācijas uzraudzības kā pamatsoda veida integrēšanu nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnībās. Tomēr jāatzīst, ka likumprojekts paredz arī dažus Krimināllikuma normu grozījumus, kas pirmšķietami ir vērtējami negatīvi, turklāt šie grozījumi, iespējams, ir netaisnīgi un nelabvēlīgi attiecībā pret personām, kas līdz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu.
Vēsturiski nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnībās ietilpa aizliegumi nepilngadīgajiem piemērot visbargākos kriminālsodu veidus, piemēram, nāves sodu vai mūža ieslodzījumu, kā arī visbargākos kriminālsoda mērus, paredzot nepilngadīgajiem, piemēram, īsāku brīvības atņemšanas laiku vai mazāku naudas soda apmēru. Taču ar likumprojektu paredzēts atteikties no visvieglākā pamatsoda veida piemērošanas iespējas personai, kas līdz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu.
Krimināllikuma 36. un 65.pantā, norādot pilngadīgajām un nepilngadīgajām personām paredzētos sodu veidus, ir izveidota kriminālsodu sistēma. Šajos pantos sodi uzskaitīti, pārejot no smagākā soda veida uz vieglākiem sodiem. Abos pantos visvieglākais pamatsoda veids ir naudas sods.
Likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) norādīts: „Nepilngadīgajiem turpmāk nebūs iespējams piemērot naudas sodu, jo šāds soda veids neveicina nepilngadīgā resocializāciju, tā ietvaros nenotiek darbs ar nepilngadīgā domāšanu un uzvedības maiņu. Kā arī naudas sods nav piemērojams nepilngadīgajiem, jo tiem parasti nav savu pastāvīgu ienākumu.”
Jāatzīst, ka šī ir jauna, līdz šim Latvijas krimināltiesībās maz analizēta vai pat neanalizēta pieeja nepilngadīgo kriminālatbildības institūtam, kurā personai, kas noziedzīgu nodarījumu izdarīja iepriekšējā dienā pirms astoņpadsmit gadu sasniegšanas, nevar piemērot visvieglāko pamatsoda veidu, bet personai, kas noziedzīgu nodarījumu izdarīja dienu pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas – var. Tādējādi, izraujot no krimināltiesisko piespiedu līdzekļu veidu ķēdes, kurā ietilpst arī audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi, vienu starpposmu, nepilngadīgo kriminālatbildības reforma ierobežo normu piemērotājiem izvēles iespējas.
Šo pieeju var daļēji atzīt par taisnīgu tikai situācijā, kurā personu, kas noziedzīgu nodarījumu izdarīja pirms astoņpadsmit gadu sasniegšanas, obligāti jāatbrīvo no soda, ja šai personai kā pamatsods nosakāms naudas sods, bet bargāka soda noteikšanai nav tiesiskā pamata. Tomēr šāda pieeja pilnībā ignorē papildsodu nozīmi, jo pastāv teorētiska iespēja, ka papildus naudas sodam nepilngadīgajam vajadzētu piemērot, piemēram, tiesību ierobežošanu. Arī šobrīd šī dilemma pastāv, jo Krimināllikuma 65.panta ceturtā daļa paredz, ka naudas sods piemērojams tikai tiem nepilngadīgajiem, kuriem ir savi ienākumi. Tādējādi, ja nepilngadīgajam savu ienākumu nav, arī šobrīd naudas sodu piemērot nevar, kā arī nevar izvēlēties bargāku pamatsodu, norādot uz ienākuma neesību.
Atzīstot, ka naudas soda kā visvieglākā kriminālsoda piemērošana nepilngadīgajam nav iespējama, bet bargāka pamatsoda piemērošanai nav tiesiska pamata, šķiet, ka nepilngadīgo vajadzētu atbrīvot no soda saskaņā ar Krimināllikuma 59.panta otro daļu. Minētā norma paredz, ka pilngadību nesasniegušās personas tiesa var atbrīvot no soda šajā likumā paredzētajos gadījumos, nosakot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Zīmīgi, ka arī Krimināllikuma 59.panta otro daļu likumprojektā iecerēts izslēgt, tādējādi ierobežojot tiesas iespējas taisnīgi izlemt krimināltiesiskās attiecības.
Autoram nav saprotams minētā grozījuma pamatojums. Respektīvi, anotācijā norādīts: „Likumprojekts paredz no Krimināllikuma izslēgt normas, kas ir ietvertas Krimināllikuma 59.panta otrajā daļā un Krimināllikuma 66.pantā par nepilngadīgā atbrīvošanu no piespriestā soda, piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, tādējādi veicinot Kriminālprocesa likuma 379.panta otrajā daļā paredzētā tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas paredz, ka izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors var izbeigt kriminālprocesu un materiālus par nepilngadīgo nosūtīt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai. Tādējādi nepilngadīgais bez nepieciešamības netiks pakļauts ilgstošam kriminālprocesam līdz pat iztiesāšanas stadijai, bet jau pirmstiesas stadijā tiks pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, piemērojot tam audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.” Tātad, atņemot tiesām iespēju nepilngadīgo atbrīvot no soda, situācijā, kad izmeklētājs un prokurors nespēj taisnīgi atrisināt tiesiskās attiecības, likumdevējs tiesai atstāj tikai nepamatoto represīvo risinājumu, kas sevī ietver bargāka soda izvēles nepieciešamību. Šāda situācija viennozīmīgi ir netaisnīga.
Varētu piekrist, ka naudas sods neveicina nepilngadīgā resocializāciju, tā ietvaros nenotiek darbs ar nepilngadīgā domāšanu un uzvedības maiņu. Tomēr ar šo argumentu netieši tiek atzīts, ka Krimināllikumā ir paredzēti sodi, kas nevar resocializēt sodīto personu, tādējādi ar tiem nevar sasniegt Krimināllikuma 35.pantā paredzēto soda mērķi.
Pat pieļaujot, ka šis arguments ir korekts, ja sods jāizcieš nepilngadīgai personai, jāatzīst, ka pastāv situācijas, kad persona, kura noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī bija nepilngadīga, soda noteikšanas un izpildes brīdī jau ir sen kā pilngadīga. Domājams, ka pret šādu jau pilngadīgu personu nevajadzētu ierobežot visvieglākā pamatsoda veida noteikšanas iespēju ar argumentu, ka soda ietvaros nenotiek darbs ar nepilngadīgā domāšanu un uzvedības maiņu.
Krimināltiesību pētnieks Andrejs Judins norāda, ka „naudas sods kā patstāvīga reakcija uz noziedzīgu nodarījumu var sekmēt taisnīguma atjaunošanu, tomēr tas lielākā mērā, nekā piemērojot citus kriminālsodus, ir atkarīgs no izdarītā likumpārkāpuma rakstura, pārkāpēja rakstura un personas finansiālā stāvokļa. Visefektīvāks šis sods var būt, piemērojot to vidusšķiras pārstāvjiem – personām, kurām ir nauda, kas spēj samaksāt, bet kuru ienākumu līmenis un finansiālais statuss neļauj uztvert šā soda piemērošanu vienaldzīgi, proti, samaksāt piespriesto sodu un aizmirst par to. Latvijas apstākļos nevajadzētu orientēt tiesas uz plašāku naudas soda piemērošanu nepilngadīgajiem, jo tas objektīvi nesekmēs taisnīguma atjaunošanu, vai otrādi – nevajadzētu orientēt uz atteikšanos no tā piemērošanas, jo ir gadījumi, kad naudas sods var būt visefektīvākais salīdzinājumā ar citiem kriminālsodiem.”
Daļēji var piekrist pētnieka argumentiem. Tomēr jāatzīst, ka nepilngadīgajiem naudas soda noteikšanas ierobežojums nav finansiālais stāvoklis. Kā jau tika norādīts, Krimināllikuma 65.panta ceturtā daļa paredz, ka naudas sods piemērojams tikai tiem nepilngadīgajiem, kuriem ir savi ienākumi. Minētā norma neparedz vērtēt vēl ienākumu apjomu un no tā izrietošo finansiālo stāvokli.
Likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka naudas sods nav piemērojams nepilngadīgajiem, jo tiem parasti nav savu pastāvīgu ienākumu. Iekļaujot likumprojekta anotācijā norādi nevis uz ienākumiem vispār, bet gan uz pastāvīgiem ienākumiem, turklāt reducējot piemērošanas aizliegumu uz situāciju, kurā nepilngadīgiem parasti nav šo pastāvīgo ienākumu, rodas iespaids, ka atteikšanās no naudas soda piemērošanas iespējas nepilngadīgajiem notiek ar motivāciju, ka nepilngadīgajiem parasti ir nepietiekami ienākumi.
Kā zināms, personas, kas noziedzīgu nodarījumu izdarīja, būdama pilngadīga, mantiskais stāvoklis nevar būt soda veidu, tostarp arī naudas sodu, noteikšanu ietekmējošs apstāklis. Personas mantiskais stāvoklis var ietekmēt tika naudas soda apmēru. Minētais izriet arī no Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2017.gada 31.maija lēmuma lietā SKK-357/2017 (11221016516). Šajā lēmumā uzsvērts, ka Augstākā tiesa jau iepriekš vairākkārt norādījusi, ka saskaņā ar Krimināllikuma 41.panta otro daļu vainīgās personas mantiskais stāvoklis ņemams vērā, nosakot naudas soda kā pamatsoda apmēru, taču tas nevar būt kritērijs soda veida izvēlei. Arī kriminālatbildības institūts, kas paredz personas atbrīvošanu no kriminālatbildības un soda, neparedz personas mantisko stāvokli kā kritēriju minēto krimināltiesisko institūtu piemērošanai. Šāda pieeja varētu būt atbalstāma arī attiecībā uz nepilngadīgajiem, kuriem ir savi ienākumi. Respektīvi, nav svarīgi, cik nepilngadīgais, vai precīzāk, persona, kura noziedzīgu nodarījumu izdarīja, būdama nepilngadīga, nopelna, svarīgi, ka tā vispār kaut ko nopelna. Savukārt, nosakot jau naudas soda apmēru, jāņem vērā finansiālo stāvokli, tostarp arī ienākumu apjomu, soda mērķa un sodu noteikšanas vispārīgo principu kontekstā.
Rezumējot izklāstīto, jāatzīst, ka nepilngadīgo kriminālatbildības reformas ietvaros notiekoša atteikšanās no naudas soda nepilngadīgajiem, kā arī tiesas ierobežojums atbrīvot nepilngadīgos no soda ir netaisnīgs.
QR
