[1] Ar 2018.gada 20.jūnijā pieņemtajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas stājās spēkā 2018.gada 1.septembrī, Kriminālprocesa likuma 131. panta otrā daļa tika papildināta, tajā skaitā ar ziņojumu kā vienu no rakstveida liecības veidiem.
Liecību pārbaudes kārtība ir noteikta Kriminālprocesa likuma 147.panta sestajā daļā, 449. panta otrajā daļā un 501.pantā. Praksē arvien aktuāls ir jautājums par to, vai policijas darbinieka ziņojuma saturs ietekmē tā pārbaudes kārtību. Piemēram, ja policijas darbinieka ziņojums nesatur ziņas par pašu noziedzīgo nodarījumu, bet tikai ziņas par dienesta pienākumu pildīšanas rezultātā noskaidrotiem apstākļiem. Rodas jautājums, vai šādu ziņojumu ir pieļaujams pārbaudīt kā rakstveida pierādījumu, vai tomēr neatkarīgi no satura tas pārbaudāms kā liecība.
[2] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 131. panta otro daļu liecība ir arī izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem.
[2.1] 2018.gada 20.jūnijā pieņemto grozījumu Kriminālprocesa likumā anotācijā norādīts, ka KPL 131.panta otrā daļa jau šobrīd nosaka, ka liecība ir arī izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts paskaidrojums par konkrētiem faktiem vai apstākļiem. Tai pašā laikā praksē policijas darbinieki un citas personas, kas pašas uzrakstījušas kādu informāciju, tiek nopratinātas, pēc būtības atkārtojot to pašu pašrocīgi uzrakstīto un parakstīto liecību. Attiecīgi personas pārpratinot, lieki tiek tērēti gan izmeklēšanas resursi, gan apgrūtinātas personas, kas jau ir sniegušas savas liecības. Lai to novērstu, ir nepieciešams šo normu izteikt skaidrāk, ietverot informācijas noformēšanas veidus un atsauci, ka sniegtā informācija var būt arī par pašu noziedzīgu nodarījumu.
[2.2] Kriminālprocesa likuma 127.panta pirmā daļa noteic, ka pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Minētā sakarā atzīmējams, ka uz liecībām tāpat kā uz citiem pierādījumiem tiek izvirzīti pierādījumu pieļaujamības nosacījumi. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 130.panta pirmo daļu kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktajā kārtībā.
[2.3] Kriminālprocesuālo tiesību doktrīnā ir atzīmēts, ka liecību priekšmets (par ko liecības var būt) ir viss, kas attiecināms uz pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem faktiem. Augstākā tiesa, atsaucoties uz kriminālprocesuālo terminu skaidrojošo vārdnīcu, ir vērsusi uzmanību, ka liecinieka liecības priekšmetu veido jebkuras faktiskas ziņas un liecinieka vērtējošie spriedumi. Liecinieka vērtējošiem spriedumiem ir pierādījuma nozīme, ja tie izriet no viņa pieredzes un speciālajām zināšanām, un nav pierādījuma nozīmes liecinieka personīgajam viedoklim par ziņām, kas ir viņa liecībā. Policijas darbinieka dienesta ziņojumam var būt pierādījuma nozīme lietā, tādēļ tas var tikt atzīts par liecību un attiecīgi nostiprināts šādā procesuālā formā, ja tā saturs attiecas uz Kriminālprocesa likuma 131.panta otrajā daļā noteikto liecības priekšmetu „par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem”.
[2.4] Augstākā tiesa ir uzsvērusi, ka ir jāpārbauda, vai konkrētā persona ir uzrakstījusi un parakstījusi rakstveida liecības, un tad, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma prasībām, jāizvērtē, vai ir tiesisks pamats pievienot minētās rakstveida liecības lietai, vai arī tās nav pievienojamas lietai un vērtējamas.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 449.panta otro daļu tiesas sēdē personas sniedz liecības mutvārdos. Augstākā tiesa judikatūrā ir norādījusi, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131.panta otrajai daļai nostiprinātās ziņas par faktiem atzīstamas par liecību, kas pārbaudāma kārtībā, kādā likumā paredzēta liecību pārbaudei. Kriminālprocesa likuma 449.panta trešajā daļā norādītais jēdziens „rakstveida pierādījumi un dokumenti” nav attiecināms uz personu liecībām, kas, lai arī ir fiksētas rakstveida formā, ir pakļautas citiem pārbaudes kritērijiem. Saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta trešā punkta „d” apakšpunktu ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir šādas minimālās tiesības: nopratināt vai būt nopratinājušam apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tajos pašos apstākļos kā apsūdzības lieciniekus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzīmējusi, ka šī garantija ir viens no tiesību uz taisnīgu tiesu veidojošā koncepta elementiem.,
Pierādījumu pieļaujamību primāri regulē nacionālās tiesības, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas loma ir nevis spriest par to, vai liecinieku liecības pamatoti atzītas par pieļaujamām, bet gan izvērtēt, vai process kopumā, tajā skaitā pierādījumu iegūšana, bijis taisnīgs. Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz liecinieku liecību pārbaudi ir uzsvērusi, ka ir nepieciešams pārbaudīt, vai lūgums nopratināt liecinieku ir pietiekami pamatots un atbilstošs apsūdzības priekšmetam; vai nacionālā tiesa ir ņēmusi vērā liecību atbilstību un ir sniegusi pietiekamu pamatojumu atteikumam nopratināt liecinieku tiesas procesā; vai nacionālās tiesas lēmums nepratināt liecinieku ir ietekmējis procesa taisnīgumu. Tātad procesa taisnīgums kā liecības pārbaudes veidu objektīvi pieprasa liecinieka nopratināšanu tiesas sēdē.
Augstākā tiesa ir atzinusi, ka policijas darbinieka dienesta ziņojuma pārbaudīšana atbilstoši rakstveida pierādījumiem noteiktajai kārtībai atzīstama par neatbilstošu likumā noteiktajai kārtībai. Arī tiesu praksē par dienesta ziņojumā minētajiem apstākļiem policijas darbinieki kā liecinieki tiek nopratināti tiesas sēdē. Cita starpā, ja liecinieks, viņu nopratinot tiesas sēdē, norādījis, ka ir aizmirsis dienesta ziņojumā minētos lietas apstākļus, pirmās instances tiesa šo ziņojumu kā iepriekš sniegtu liecību ir nolasījusi tiesas sēdē atbilstoši Kriminālprocesa likuma 501.panta otrajam punktam.
Ja policijas darbinieka dienesta ziņojums lietai pievienots kā liecība Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas izpratnē, tad uz šo pierādījumu attiecas tieši liecību pārbaudei izvirzītie nosacījumi. Tādējādi liecības pārbaudes kārtību nosaka nevis tās saturs, bet veids, kādā tā procesuāli nostiprināta.
QR
