Fiziskas personas pašrocīgi sagatavots iesniegums vai paskaidrojums kā liecība Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas izpratnē

Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus pierāda ar pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekošiem pierādījumiem, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Pierādījumu ticamības, attiecināmības un pieļaujamības nosacījumi reglamentēti Kriminālprocesa likuma 128.–130.pantā.

Viens no Kriminālprocesa likuma 9.nodaļā nostiprinātajiem pierādījumu veidiem, ko izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai, ir liecība.

Liecības no citiem pierādījumiem atšķiras ar to, ka satur liecinošās personas pašas stāstījumu par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem faktiem. Tās kriminālprocesa gaitā var tikt iegūtas vairākkārt, tāpat arī mainīties (tām nav raksturīgs nemainīgums). Liecību avots ir liecinošā persona, kas nav saprotams tikai kā liecinieks, bet gan aptver šādus procesuālos statusus: liecinieks, cietušais, personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību, pārstāvji, aizskartās mantas īpašnieks, eksperti/revidenti. Par liecību kriminālprocesā var būt tikai tās ziņas par faktiem, kuras persona sniegusi konkrētā kriminālprocesa ietvaros.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131.panta pirmajai daļai par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka liecība ir arī izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem.

Šāda Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas redakcija izteikta ar 2018.gada 20.jūnija likumu „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2018.gada 1.septembrī. Ar grozījumiem aizstāti Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas vārdi „paskaidrojums par konkrētiem faktiem vai apstākļiem” ar vārdiem „ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem”. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka grozījumi šajā panta daļā nepieciešami, lai novērstu nevajadzīgu personu, kuras pašas uzrakstījušas kādu informāciju, pārpratināšanu, kas pēc būtības nozīmē tās pašas informācijas atkārtotu fiksēšanu procesuālās darbības – pratināšanas – veikšanas laikā. Savukārt likumprojekta mērķis bijis nodrošināt atteikšanos no formālām, dublējošām procesuālajām darbībām, dokumentiem. Radīt priekšnosacījumus efektīvākai izmeklēšanas darbību fiksēšanai, ātrākai, vienkāršotai kriminālprocesa virzībai uz prokuratūru un tiesu.

Tiesību doktrīnā, komentējot Kriminālprocesa likuma 131.panta otro daļu, norādīts: kā liecība var tikt skatīta tikai tāda pašrocīgi rakstīta liecība, pirms kuras sniegšanas personai izskaidrotas tiesības neliecināt (pilnībā vai arī pret sevi, vai saviem tuviniekiem), piemēram, tas var notikt, izsniedzot tai paziņojumu par tiesībām, kas izriet no statusa. Tāpat atbildība par apzināti nepatiesām liecībām var iestāties tikai tad, ja persona par šādas atbildības esību ir brīdināta pirms liecību sniegšanas.

Iepazīstoties ar anotāciju, secināms, ka, grozījumu izstrādes procesā nav izsvērts jautājums par tiesību un pienākumu izskaidrošanu pirms šādu pašrocīgi sagatavotu iesniegumu vai paskaidrojumu iesniegšanas procesa virzītājam. Proti, nav vērtēts, no kura brīža personas pašrocīgi sagatavotus iesniegumus vai paskaidrojumus, kuri atbilst pantā izvirzītajām satura prasībām, būtu pamats atzīt par liecību Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas izpratnē. Līdz ar to varētu rasties pārpratumi par to, vai likumdevējs, pieņemot šos grozījumus, ir vēlējies atzīt, ka, piemēram, personas pašrocīgi sagatavots un izmeklēšanas iestādei adresēts iesniegums par kriminālprocesa uzsākšanu saistībā ar iespējamu noziedzīgu nodarījumu, ko pēc sava satura varētu pielīdzināt liecībai, būtu atzīstams par liecību Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas izpratnē. Šāds jautājums ir aktualizējams, jo jau pirms minētajiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma
131.panta otrā daļa paredzēja personas tiesības iesniegt izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai un tiesai pašrocīgi sagatavotu paskaidrojumu par konkrētiem faktiem vai apstākļiem, kas būtu atzīstams par liecību. Protams, šobrīd ir paplašināts panta otrās daļas tvērums attiecībā uz dokumenta nosaukumu (ziņojums, iesniegums) un liecību priekšmetu (par noziedzīgu nodarījumu), taču normas būtība nav mainījusies.

Autores ieskatā iesniegums par kriminālprocesa uzsākšanu nevar tikt atzīts par liecību Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas izpratnē, jo pirms tā sagatavošanas personai nav izskaidrotas viņas tiesības un pienākumi, kā arī persona nav brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu. Turklāt jāņem vērā, ka personai gan pirmstiesas kriminālprocesa laikā, gan tiesas procesa laikā atbilstoši Kriminālprocesa likumā reglamentētajam ir tiesības atteikties liecināt pret sevi un saviem tuviniekiem, kas nozīmē, ja personai šīs tiesības nebija izskaidrotas pirms pašrocīgi sagatavota iesnieguma vai paskaidrojuma iesniegšanas, tad nav pamata šādu dokumentu vērtēt kā pierādījumu (liecību) (Kriminālprocesa likuma 131.panta trešā daļa).

Jāņem vērā, ka likumdevēja mēģinājumi atvieglot liecību iegūšanas procesu nav atzīstami par tādiem, kas tagad paredzētu visus personu pašrocīgi sagatavotus iesniegumus vai paskaidrojumus atzīt par liecībām. Par liecību Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas tvērumā joprojām pieļaujams atzīt tādu personas pašrocīgi sagatavotu iesniegumu vai paskaidrojumu, pirms kura sagatavošanas personai ir bijušas zināmas viņas procesuālās tiesības un pienākumi, kā arī persona ir brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu. Turklāt personas informēšana par tās tiesībām un pienākumiem ir iespējama tikai tad, kad ir zināms tās procesuālais statuss.

Augstākās tiesas judikatūrā par Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas tvērumu izteikta šāda tēze: „Ja persona nav bijusi pratināta attiecīgajā kriminālprocesā, tad viņas rakstus nav pamata atzīt par liecībām Kriminālprocesa likuma 131.panta otrās daļas izpratnē”.

Ņemot vērā, ka konkrētais judikatūras lēmums pieņemts 2007.gadā, tas ir, pirms minēto grozījumu pieņemšanas un spēkā stāšanās, iespējams, ir nepieciešams apsvērt jautājumu, ka būtu pietiekami, ja personai tiktu izskaidrotas viņas tiesības un pienākumi, neizvirzot kā obligātu priekšnosacījumu personas iepriekšēju pratināšanu kriminālprocesā. Par tiesību un pienākumu izskaidrošanu, tajā skaitā par brīdināšanu par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, persona varētu parakstīties atbilstošā veidlapā, kas tiktu pievienota lietai. Šis ir viens no iespējamiem risinājumiem, kā varētu nodrošināt šī mehānisma darbību.

Tāpat jāņem vērā, ka atbilstoši anotācijā norādītajam grozījumi bija nepieciešami, lai novērstu policijas darbinieku un citu personu, kuras pašas uzrakstījušas kādu informāciju, iesaistīšanu atkārtotu procesuālo darbību veikšanā. Kā redzams, likumdevējs atklājis tikai vienu konkrētu personu loku, uz kurām grozījumi attiecināmi, proti, policijas darbiniekus, taču nav atklājis, kas ir domāts ar citām personām. Līdz ar to ir pamats izteikt secinājumu, ka grozījumi konkrētajā normā galvenokārt vērsti uz to, lai nostiprinātu policijas darbinieka ziņojuma kā liecības izmantošanu pierādīšanā, jo, kā jau minēts iepriekš, pirms grozījumiem norma jau paredzēja iespēju personas pašrocīgi sagatavotu paskaidrojumu atzīt par liecību.

Augstākā tiesa, atsaucoties uz kriminālprocesuālo terminu skaidrojošo vārdnīcu, par pamatotu atzinusi, ka liecinieka liecības priekšmetu veido jebkuras faktiskas ziņas un liecinieka vērtējošie spriedumi. Liecinieka vērtējošiem spriedumiem ir pierādījuma nozīme, ja tie izriet no viņa pieredzes un speciālajām zināšanām, un nav pierādījuma nozīmes liecinieka personīgajam viedoklim par ziņām, kas ir viņa liecībā. Policijas darbinieka dienesta ziņojumam var būt pierādījuma nozīme lietā, tādēļ tas var tikt atzīts par liecību un attiecīgi nostiprināts šādā procesuālā formā, ja tā saturs attiecas uz Kriminālprocesa likuma 131.panta otrajā daļā noteikto liecību priekšmetu „par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem”. Atkāpe no vispārīgās liecību sniegšanas un nostiprināšanas kārtības šajā gadījumā varētu būt saistīta ar policijas darbinieka kā dienesta pienākumu pildošas personas kompetences robežām.

Apkopojot rakstā minēto, autores ieskatā, Kriminālprocesa likuma 131.panta otrā daļa nebūtu interpretējama tādējādi, ka visi fiziskas personas pašrocīgi sagatavoti un procesa virzītājam adresēti iesniegumi, paskaidrojumi vai citādi nosaukti dokumenti būtu atzīstami par liecību. Pirmkārt, minētā panta otrā daļa konkrēti paredz liecības priekšmeta (satura) robežas, proti, tās ir ziņas par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem, līdz ar to procesa virzītājam ir jāvērtē iesnieguma vai paskaidrojuma saturs, nevis tas formāli jāpievieno lietas materiāliem. Otrkārt, jāņem vērā, ka līdz ar grozījumiem nav mainījusies prasība, ka personai pirms iesnieguma vai paskaidrojuma, ko būtu pamats atzīt par liecību, sagatavošanas ir jābūt izskaidrotām tiesībām un pienākumiem, kas izriet no statusa, tajā skaitā personai ir jābūt brīdinātai par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu. Tikai realizējoties šiem kritērijiem, būtu pamats personas pašrocīgi sagatavotu iesniegumu vai paskaidrojumu atzīt par liecību un pārbaudīt Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, kāda paredzēta liecību pārbaudei. Ja kāds no kritērijiem neizpildās, tad šādu pašrocīgi sagatavotu iesniegumu vai paskaidrojumu nav pamata atzīt par liecību.