[1] Augstākā tiesa ir publicējusi tiesu prakses apkopojumu par pieteikumiem par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku un tā izdošanas procesā pieļautiem procesuālajiem pārkāpumiem. Tajā apkopotas Senāta atziņas par šo pieteikuma veidu. Vienlaikus šo pieteikumu izskatīšanā administratīvā tiesa, it īpaši pirmās instances tiesa, saskaras ar jautājumiem, uz kuriem tiešas atbildes Senāta praksē nav atrodamas. Tāpēc šajā rakstā sniegts komentārs atsevišķiem tiesvedības procesuālajiem jautājumiem, kas rodas šo pieteikumu un lietu izskatīšanā, un meklētas atbildes, kā tos efektīvāk risināt.
[2] Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, persona pieteikumā par administratīvā akta pārsūdzēšanu var izteikt savas sūdzības arī par administratīvā akta izdošanas gaitā pieļautajiem pārkāpumiem (prettiesiskām procesuālām darbībām un lēmumiem), un tiesa vienlaikus ar pārsūdzētā gala lēmuma pārbaudi izvērtē arī visu administratīvā akta izdošanas procesu. Tāpēc parasti procesuālās darbības un lēmumi, kas tiek pieņemti administratīvā akta izdošanas un apstrīdēšanas stadijā, nav atsevišķi pārsūdzami tiesā, bet ir izvērtējami, izskatot prasījumu par administratīvo aktu. Līdz ar to patstāvīgai (atsevišķai no administratīvā akta) tiesas kontrolei pār administratīvā procesa ietvaros pieļautu procesuālo pārkāpumu ir izņēmuma raksturs. Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā noteikti priekšnoteikumi tāda pieteikuma pieļaujamībai, kura apmierināšanas rezultātā nevar tikt aktīvi ietekmētas konkrētās tiesiskās attiecības. Minētās normas mērķis ir novērst tiesiski nenozīmīgus tiesvedības procesus, kuros reāla lietas dalībnieka tiesību aizsardzība nav nepieciešama. Tāpēc, vēršoties tiesā ar šādu pieteikumu, pieteicējam ir jāspēj pamatot tiesvedības aktualitāti – vai nu ar to, ka šāds pieteikums nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai, vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Tātad atsevišķu pieteikumu par administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanu var iesniegt, ja konstatējami visi trīs šādi priekšnoteikumi: 1) attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot, iesniedzot pieteikumu par pašu administratīvo aktu (tā izdošanu vai atcelšanu); 2) procesuālais pārkāpums radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu; 3) procesuālā pārkāpuma konstatēšana nepieciešama, lai pieprasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Neizpildoties kaut vienam no tiem, prasījums par procesuāla pārkāpuma konstatēšanu nav pieļaujams.
[3] Situācija, kad persona nevar panākt aizsardzību pret administratīvā akta izdošanas procesā pieļautiem procesuālo tiesību pārkāpumiem ar pieteikumu par attiecīgo administratīvo aktu, kura izdošanas ietvaros pārkāpumi pieļauti, un tāpēc ir tiesīga vērsties tiesā ar atsevišķu pieteikumu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, pamatā ir tad, ja persona neiebilst pret iestādes izdotā administratīvā akta rezolutīvo daļu un tālab nevēlas sūdzēties par pašu administratīvo aktu. Šādā situācijā, lai personai netiktu liegtas tiesību aizsardzības iespējas pret akta izdošanas procesā pieļautu būtisku procesuālo pārkāpumu, likumdevējs izņēmuma gadījumā ir paredzējis atsevišķa pieteikuma par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu iesniegšanas pieļaujamību, ja vienlaikus izpildās arī likuma 184. panta otrajā daļā minētie priekšnoteikumi. Vēl retākos izņēmuma gadījumos var būt situācijas, kad ir pieļaujams prasījums par procesuālā pārkāpuma (procesuāla lēmuma) konstatēšanu papildus prasījumam par administratīvo aktu, proti, tad, ja persona ir pamatojusi, ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums pats par sevi (nevis ievērojot tā ietekmi uz galīgo administratīvo aktu) ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šādā gadījumā pieteikuma izskatīšanas rezultātā tiesa, neatkarīgi no tā, vai tā apmierina vai neapmierina personas prasījumu par pārsūdzētā administratīvā akta atcelšanu, sprieduma rezolutīvajā daļā var konstatēt iestādes pieļautu procesuālo pārkāpumu, ja tā uzskata par pamatotiem personas apsvērumus par to, ka akta izdošanas procesā ir pieļauts tik būtisks procesuāls pārkāpums, ka tas pats par sevi radījis personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, un ja šāds konstatējums personai ir nepieciešams, lai pieprasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Šādos izņēmuma gadījumos ir svarīgi, lai personas norādītais aizskārums ir procesuālā pārkāpuma patstāvīgi radītas sekas, nevis pārsūdzētā galīgā administratīvā akta radītās sekas. Šo Senāta atziņu būtība ir tāda, ka nevar izslēgt tādus gadījumus, kad procesuālā darbība ir ietekmējusi administratīvo aktu un tas tādēļ ir atceļams. Tomēr vienlaikus ar to vien, ka administratīvais akts tiek atcelts tik un tā, personai ar administratīvo procesu radītais aizskārums nebūs pietiekams. Tāpēc ir nepieciešams vēl atsevišķi konstatēt konkrētas procesuālās darbības, lēmuma prettiesiskumu personas tiesību aizsardzības nolūkos. Turklāt personas tiesību būtisks aizskārums var izrietēt gan no tā paša procesuālā pārkāpuma, kura dēļ tiesa atceļ administratīvo aktu, gan tas var būt arī vēl kāds cits procesuāls pārkāpums tās pašas administratīvās lietas ietvaros, uz kuru norāda un argumentē persona, kas tai rada būtisku ietekmi, zaudējumus. Tāpat procesuālo darbību atsevišķa pārbaude var būt pieļaujama, ja administratīvais process, kurā pārkāpums ir pieļauts, ir izbeigts, taču šī procesa ietvaros personai ir radīts tiesību vai tiesisko interešu aizskārums vai administratīvais akts ir zaudējis spēku, taču persona vēlas turpināt procesu sakarā ar procesuālo pārkāpumu, kas to būtiski aizskāris.
[4] Savukārt tad, ja konkrētais administratīvais process nav noslēdzies, personai nākotnē būs vēl iespējams iebilst pret šī procesa rezultātu un nav konstatējama nekavējoša tiesību aizsardzības nepieciešamība, patstāvīgs pieteikums par būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu nav pieļaujams. Tātad patstāvīgs pieteikums par būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu nav pieļaujams tad, ja personas iebildumi pret administratīvā procesa ietvaros veikto darbību tiesiskumu varēja, var vai varēs tikt pārbaudīti tās administratīvās lietas ietvaros, kas ierosināta vai ierosināma par konkrētā procesa rezultātā pieņemamo administratīvo aktu un nav konstatējami īpaši apstākļi, kuru dēļ nepieciešama nekavējoša tiesību aizsardzība.
[5] No iepriekš minētā Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas regulējuma secīgi arī izriet tiesnesim pieteikuma pieņemšanas un lietas ierosināšanas stadijā apsveramie jautājumi. Pēc tam, kad konstatēts, ka pieteikums vispār ir par administratīvā procesa kārtībā izskatāmu jautājumu, pieteicējam ir subjektīvās tiesības pieteikumu iesniegt un ir ievērots termiņš pieteikuma iesniegšanai, jāvērtē, vai pieteicējs ir pamatojis, ka izpildās minētās tiesību normas kritēriji. Šādās lietās no paša pieteicēja ir sagaidāms, ka tas pieteikumā pamato, kā izpaužas konkrētais procesuālais pārkāpums, kāda ir tā būtiska ietekme uz pieteicēja tiesībām, kādi zaudējumi pieteicējam ir radušies, jo tieši pašam pieteicējam vislabāk ir zināms, kādā veidā tieši būtiski ir aizskartas viņa tiesības un kādi zaudējumi radušies. Ja tas nav norādīts, tiesa, atstājot pieteikumu bez virzības, var lūgt pieteicējam to precizēt. Ja persona trūkumus novērš, ir pamats ierosināt lietu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu.
[6] Ja savukārt tiesnesis konstatē, ka pieteikums pamatā ir iesniegts par administratīvo aktu (atcelšanu, grozīšanu utt.) un persona tikai papildus pieteikumā norāda, ka ir jāvērtē arī konkrētu procesuālu pārkāpumu tiesiskums (bez pamatojuma par to, kā tieši izpaužas pārkāpuma būtiskums attiecībā uz personu, ka tas nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai, līdzīgu gadījumu novēršanai), respektīvi, ir acīmredzams, ka personas mērķis pamatā ir administratīvā akta (un ar to saistītā procesa) izvērtēšana, nevis atsevišķi konstatēt procesuālos pārkāpumus pašus par sevi, tad tiesai ir saprātīgi rosināt lietu par administratīvā akta atcelšanu (atsevišķi neizdalot patstāvīgu prasījumu par procesuālo pārkāpumu konstatēšanu). Ja tomēr lietas izskatīšanas laikā persona vērš tiesas uzmanību, ka vēlas arī konkrētu procesuālo pārkāpumu, kas būtiski ietekmējuši personas tiesības, konstatēšanu tiesas spriedumā, tad tiesa to var izlemt lietas izskatīšanas laikā.
[7] Tomēr, ja jau pašā pieteikumā persona uzreiz ir ietvērusi argumentus, ka pārsūdz tieši procesuālo lēmumu/rīcību, vēlas procesuālo pārkāpumu konstatēšanu, pamatojusi to ietekmi uz personas tiesībām un kādam mērķim tas nepieciešams, tas ir, ir pamatojusi pieteikumu atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajai daļai un, tiesai pārbaudot, secināms, ka arī saturiski pieteikums atbilst šīs tiesību normas kritērijiem, tad tiesnesim būtu jālemj par šo prasījumu jau ierosināšanas stadijā. Tāpat par to, ka persona iesniegusi pieteikumu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, varētu liecināt tieša norāde pieteikumā uz šo tiesību normu. Vienlaikus par prasījumu vērtēšanu (tostarp, pārformulēšanu) jānorāda uz administratīvo tiesu judikatūru, kas administratīvās tiesas praksē arī tiek konsekventi piemērota, ka nav izšķirošas nozīmes tam, kā pieteikuma priekšmets ir nosaukts pieteikumā un ar kurām procesuālajām tiesību normām tas ir pamatots, bet, ievērojot lietas faktiskos apstākļus, tiesai pašai ir jākonstatē pieteikuma priekšmets atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.pantam. Kad pieteicēja prasījums nav pietiekami skaidrs, tiesa pati var interpretēt to tā, kā saprātīgs pieteicējs to būtu formulējis. Pieteikuma priekšmets ir saistāms ar mērķi, kuru pieteicējs vēlējies panākt/kādu jautājumu vēlējies nodot tiesas kontrolei. Ja no pieteikuma ir saprotams, ka tiek pārsūdzēts konkrēts administratīvais akts, tad tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums ierosināt un skatīt lietu par šo administratīvo aktu, pat ja pieteicējs formāli lūdzis atzīt par prettiesisku kādu rīcību vai bezdarbību šā akta izdošanas procesā. Secīgi, ne vienmēr, kad procesa dalībnieks izsaka iebildumus pret iestādes pieļauto procesuālo pārkāpumu, tas aplūkojams Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā norādīto kritēriju kontekstā. Tādējādi ar pieteikumā ietverto norādi, ka pieteikums ir iesniegts par procesuālo pārkāpumu konstatēšanu un pat arī ja ar atsauci uz likuma 184.panta otro daļu, tiesnesim ir jāvērtē, kāds ir pieteicēja patiesais mērķis, iesniedzot pieteikumu.
[8] Rezumējot: atkarībā no tā, kāds ir pieteicēja patiesais mērķis, iesniedzot pieteikumu, un cik padziļināti sākotnēji jau pats pieteicējs pieteikumā ir pamatojis prasījumu daļā par procesuālajiem pārkāpumiem kā atsevišķu prasījumu (un vai tas arī saturiski ir prasījums par procesuālo pārkāpumu konstatēšanu, nevis pietiekumā ietverta tikai formāla atsauce uz Administratīvā procesa likuma 184.panta otro daļu, lai panāktu lietas ierosināšanu, kaut arī prasījums faktiski ir par pašu administratīvo aktu), ir atkarīgs, vai tiesnesim rosināt lietu arī par šo atsevišķo prasījumu. Ja pieteikums iesniegts pamatā par administratīvo aktu un tajā tikai papildus arī norādīts, ka persona prasa izvērtēt arī procesuālos pārkāpumus (kā tas nereti pieteikumos arī tiek norādīts), tad ir racionāli pieteikuma stadijā nesadalīt prasījumus, bet pieņemt pieteikumu par administratīvo aktu (atsevišķi neizdalot prasījumu par procesuālajiem pārkāpumiem). Izskatot lietu pēc būtības, kad iegūts vairāk informācijas, tad jau vērtēt, vai norādītais procesuālais pārkāpums ir tikai un vienīgi vērtējams kā administratīvā akta rezultātu ietekmējošs vai pats par sevi veido atsevišķu personas tiesību būtisku aizskārumu. Ja lietas izskatīšanas laikā tiks konstatēts, ka ir pieļauts arī procesuālais pārkāpums, kas pats par sevi ir radījis personas tiesību būtisku aizskārumu, un persona spēs pamatot, ka konstatējums nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai līdzīgu gadījumu novēršanai, tad tiesa par to varēs lemt sprieduma rezolutīvajā daļā. Tādējādi vispirms būtu jādomā, vai konkrēto pieteicēja tiesisko interesi ir iespējams panākt ar kādu no klasiskajiem prasījuma veidiem (par administratīvo aktu), un tikai tad, ja pieteicēja norādīto procesuālo pārkāpumu nav iespējams izskatīt pamatprasījuma (par administratīvo aktu) ietvaros, tad par to būtu jālemj atsevišķi un jārosina lieta arī par prasījumu par procesuālo pārkāpumu.
[9] Ja tomēr tiesnesim lietas ierosināšanas stadijā (neatkarīgi, vai tas ir pieteikums tikai par procesuālo pārkāpumu konstatēšanu vai papildus prasījumam par administratīvo aktu) rodas pamatotas šaubas par procesuālā pārkāpuma ietekmi uz personas tiesībām un tiesnesis secina, ka procesuālā pārkāpuma būtiskumu var noskaidrot tikai lietas izskatīšanas laikā, tad racionālāk un procesuāli ekonomiskāk ir pieteikumu pieņemt un ierosināt lietu, lai pieteikuma stadijā netērētu nesamērīgi daudz laika, noskaidrojot apstākļus, kurus efektīvāk varētu noskaidrot lietas izskatīšanas laikā, tostarp, piemēram, rīkojot lietas sagatavošanas sēdi.
[10] Kritērijs par personas tiesību būtisku aizskārumu šajās lietās (līdzīgi kā, piemēram, lietās par īpaši pakļauto personu pieteikumiem) ir pieteikuma pieļaujamības jautājums. Līdz ar to, ja, izvērtējot pieteikumu, ir nepārprotami skaidrs, ka ar procesuālo pārkāpumu nav būtiski aizskartas personas tiesības, pieteikumu atsakāms pieņemt. Tāpat, ja šādas kategorijas lietā tiesnesis konstatē, ka pieteikums ir acīmredzami nepamatots (acīmredzami noraidāms pēc būtības), tad pieteikuma izskatīšana atsakāma saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 191.1 pantu. Līdzīgi piemērojams arī likuma 191.2 pants, kad, izlemjot jautājumu par pieteikumu, tiesnesis pēc iepazīšanās ar pieteikumu un iespējamo procesa dalībnieku iztaujāšanas gūst pārliecību, ka pieteikums ir apmierināms, tiesnesis var apmierināt pieteikumu bez lietas tālākas iztiesāšanas. Personas tiesību būtiskums atkarīgs no katras lietas faktiskajiem apstākļiem.
[11] Ja savukārt tiesnesis ir sākotnēji ierosinājis lietu (uzskatot, ka ir runa par būtisku procesuālo pārkāpumu, kura dēļ arī būtiski aizskartas personas tiesības, tiesiskās intereses), bet lietas izskatīšanas laikā, pārbaudot lietas materiālus (tostarp nopratinot lieciniekus, veicot dokumentu pārbaudi), tiesa secina, ka tomēr nav runa par būtisku aizskārumu vai pārkāpums vispār nav noticis, pamatotāk būtu pieteikumu noraidīt ar spriedumu, nevis izbeigt lietu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282.panta 10.punktu. Tas saistīts ar to, ka tiesa šādā gadījumā ir veikusi padziļinātu lietas izskatīšanu pēc būtības un lietas izbeigšanas gadījumā procesa dalībniekiem būtu nodrošināta tikai viena tiesu instance (Senāts), kas pārbauda rajona tiesas lēmuma tiesiskumu. Tiek izlaists apgabaltiesas kā apelācijas instances tiesas posms, kas kā vēl viena tiesu instance un tieši tā, kas pārbauda pierādījumus pēc būtības, šo lietu varētu izskatīt. Protams, nav izslēgti gadījumi, kad pieteikuma stadijā nepietiekamu materiālu dēļ (kurus, atstājot pieteikumu bez virzības, nav uzreiz iespējams iegūt vai tie nav pietiekami) vai tiesneša pamatotu šaubu dēļ par pieteikuma pieļaujamību no personas aizskāruma būtiskuma viedokļa, tiesnesis sākotnēji ir ierosinājis lietu, savukārt pēc tam lietas izskatīšanā jau ir acīmredzams, ka nav runa ne par būtisku procesuālo pārkāpumu, ne par personas būtisku aizskārumu, tad būtu pamats lietu izbeigt. Respektīvi, ja lieta ir acīmredzami vienkāršāka nekā tā, kurā būtu jāveic padziļināta lietas izskatīšana pēc būtības ar pierādījumu pārbaudi, tad šādā gadījumā būtu arī pamats lietu izbeigt uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 10.punkta pamata, nevis pieteikumu noraidīt ar spriedumu.
[12] Savukārt, ja lieta sākotnēji ir ierosināta par administratīvo aktu (atsevišķi neierosinot arī par procesuālajiem pārkāpumiem kā patstāvīgu prasījumu), tomēr, izskatot lietu pēc būtības, tiesa uzskata, ka kāds no personas norādītajiem procesuālajiem pārkāpumiem ir radījis personas tiesību būtisku aizskārumu/radījis zaudējumus, tad tiesai par to ir jālemj arī sprieduma rezolutīvajā daļā. Šeit vienlaikus uzsveramas vairākas lietas. Kā jau minēts, prasījums par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu papildus prasījumam par administratīvo aktu ir pieļaujams tad, ja persona ir pamatojusi, ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums pats par sevi (nevis ievērojot tā ietekmi uz galīgo administratīvo aktu) ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šādos izņēmuma gadījumos ir svarīgi, lai personas norādītais aizskārums ir procesuālā pārkāpuma patstāvīgi radītas sekas, nevis pārsūdzētā galīgā administratīvā akta radītās sekas. Secīgi, lai tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā izlemtu par procesuālu pārkāpumu, šim pārkāpumam jābūt būtiskam. Līdz ar to, ja tiesa, izskatot lietu, konstatē, ka persona norāda uz kādu procesuālo pārkāpumu, tad tiesai jāpārbauda, vai pats pieteicējs vispār ir pamatojis, kāpēc nepieciešams konstatēt procesuālo pārkāpumu (atlīdzinājuma pieprasīšanai/līdzīgu gadījumu novēršanai) un vai šis pārkāpums tieši pats par sevi (nevis ievērojot tā ietekmi uz galīgo administratīvo aktu) ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Tas ir, vai lietā vispār ir iestājušies Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas kritēriji. Ja pieteicējs vien ir norādījis, ka ir procesuālais pārkāpums, bet nav pamatojis tā konstatēšanas nepieciešamību, tad, ja tiesa uzskata, ka par konkrētā procesuālā pārkāpuma konstatēšanu ir jālemj spriedumā, tiesai ir jāprasa pieteicējam pamatot likumā minēto kritēriju esību. Tāpat šādā gadījumā (ja tiesa uzskata, ka kāds procesuālais pārkāpums pats par sevi ir atzīstams par tik būtisku, ka par to nepieciešams lemt sprieduma rezolutīvajā daļā) tiesai tālāk pašai ir jāpārbauda, vai šis pārkāpums tiešām ir būtisks. Ja pieteicējs pieteikumā vien ir norādījis, ka viņaprāt pārkāpums ir būtisks, tad nepietiek tikai ar to, ka tiesa tikai atsaucas uz pieteikumu, tas ir, ka tā ir norādījis pieteicējs. Tiesai spriedumā pašai ir jāizvērtē, kāpēc personas norādītais procesuālais pārkāpums ir būtisks, tas ir, kādi apstākļi lietā par to liecina, šie apstākļi jāpārbauda. Respektīvi, spriedumā jābūt argumentācijai, kā tiesa no pārbaudītiem apstākļiem nonāk līdz secinājumam, ka tieši konkrētā procesuālā darbība ir tā, kas ir radījusi personas tiesību būtisku aizskārumu un kā šis būtiskums izpaužas. Savukārt otrs aspekts, kas ir jāņem vērā, ka tiesa nevar apsvērumus par procesuālā pārkāpuma būtiskumu pirmo reizi pieminēt tikai sprieduma motīvu daļā/ rezolutīvajā daļā, tas ir, rakstot spriedumu. Respektīvi, ja tiesa lietas izskatīšanas laikā uzskata, ka ir pamats domāt par būtiska procesuālā pārkāpuma atsevišķu konstatēšanu spriedumā, tad par šo apsvērumu procesa dalībniekiem lietas izskatīšanā ir jādod iespēja izteikties (tiesas sēdē vai rakstveida procesā), respektīvi, tiem ir jābūt apspriestiem lietas izskatīšanā. Tas ir, ir jānovērš „pārsteiguma spriedums”.
[13] Kopumā ar Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā ietverto būtiskuma kritēriju tiek panākts, ka tiek novērstas situācijas, kad persona vēršas tiesā ar pieteikumiem par nebūtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem, kas faktiski nekādu nopietnu tiesību aizskārumu šīm personām nav radījuši. Tas, vai konkrētais procesuālais pārkāpums ir būtisks, ir atkarīgs no lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem un pierādījumu novērtējuma. Savukārt uz šādu apstākļu esību jeb uz būtisko personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu primāri ir jānorāda pašam pieteicējam. Vērtējot, vai iestādes pieļauts procesuāls pārkāpums ir tāds, par kuru pieļaujams izteikt patstāvīgu prasījumu, jāņem vērā, ka būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums ir tad, ja ar to ir aizskartas vai ierobežotas pamattiesības, ja tas ir bijis ilgstošs, ievērojami apgrūtinošs vai ja tas ir radījis tādus zaudējumus vai kaitējumu, par kuru saprātīgs vērtētājs varētu teikt, ka šādi zaudējumi vai kaitējums nav paciešami, ar tiem nevar samierināties un par tiem pienākas kompensācija. Tāpat nozīme var būt tam, vai iestāde, veicot strīdus procesuālās darbības vai pieņemot strīdus lēmumu, būtu rīkojusies acīmredzami ļaunprātīgi vai ļoti netaisnīgi, radot būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Par pieļautā pārkāpuma būtiskumu var liecināt arī patvaļas aizlieguma principa un tiesiskuma principa pārkāpums. Piemēram, persona tiek uzaicināta paskaidrojumu sniegšanai, bet apstākļi, kādos šie paskaidrojumi ir jāsniedz, ir no iestādes darbinieku puses pret personu klaji nepieņemami, aizskaroši, vai pat personas veselību būtiski ietekmējoši (piemēram, pirms paskaidrojumu sniegšanas likts nepamatoti ilgstoši uzturēties pārāk aukstās/karstās telpās un personai tieši tādēļ radies kaitējums veselībai) vai arī personai bez objektīva iemesla liek nesamērīgi ilgi uzturēties iestādes telpās. Vai, piemēram, lemjot par administratīvā akta izdošanu, kas saistīts ar personas veselības stāvokli, iestādei ir jāapskata persona (personai jāizģērbjas), bet tas notiek pazemojošos apstākļos u.tml. Katrā ziņā tās ir tādas situācijas, kas neitrālam vērotājam no malas liek uzdot jautājumu par procesuālas rīcības/lēmuma objektīvu nepieciešamību administratīvās lietas izskatīšanai, izpildes adekvātumu u.tml. Tas ir, iestāde rīkotos virzienā, kas dabiski nav nepieciešams administratīvās lietas izskatīšanai un administratīvā akta pieņemšanai. Situācijai līdz ar to būtu jābūt acīmredzamai. Tieši tāpēc pieteikuma veids par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu ir uzlūkojams kā absolūts izņēmums no vispārējiem pieteikumu veidiem.
[14] Par tiesību normā minēto kritēriju, ja pieteikums par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu iesniegts, lai saņemtu atlīdzinājumu, Augstākās tiesas prakses apkopojumā ir ietvertas detalizētas Senāta atziņas par šo jautājumu. Būtiskākais, uz ko vēršama uzmanība, ka zaudējumiem jābūt tiešā cēloņsakarībā tieši ar procesuālo darbību (lēmumu), nevis gala administratīvo aktu. Tas ir, personai zaudējumiem jābūt radītiem tieši ar procesuālo darbību (procesuālo lēmumu) kā tādu. Tāpat atlīdzinājuma pieprasīšana kā priekšnoteikums būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanas pieļaujamībai ir jautājums, kas ir vienīgi paša pieteicēja kompetencē, proti, kuru var zināt un izlemt tikai pats pieteicējs. Tāpēc tieši pašam pieteicējam ir jāpamato, konkrēti kādi zaudējumi viņam radīti. Piemēram, pieteikums iesniegts par administratīvā akta atcelšanu, bet vienlaikus pieteikumā norādīts uz procesuālo pārkāpumu (lietas izskatīšanas termiņš iestādē), kas personai radījis konkrētus mantiskos zaudējumus: persona samaksāja paaugstinātu valsts nodevu par lietas izskatīšanu dažu dienu laikā, turpretim iestāde izskatīja lietu parastā kārtībā (ilgākā termiņā), par ko personai būtu jāmaksā mazāka valsts nodevas summa. Šādā gadījumā, pārbaudot tikai pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskumu, nevar nonākt pie cēloņsakarības par mantisko zaudējumu rašanās pamatu. Personai konkrētie zaudējumi nav radušies no gala lēmuma lietā, bet gan radušies no iestādes procesuālas darbības. Tāpēc šādā gadījumā tiesai jālemj ne tikai par administratīvā akta tiesiskumu, bet arī atsevišķi spriedumā jālemj par personai radītajiem zaudējumiem saistībā ar procesa ilgumu iesnieguma izskatīšanā.
QR
