Būt Eiropas tiesnesim mūsdienās ir uzdevums, kas nav domāts bailīgajiem

Dārgie kolēģi, dārgie viesi! Vēlos izteikt pateicību par iespēju Jūs uzrunāt par svarīgajiem un vienmēr aktuālajiem tiesu dialoga jautājumiem.

AUGSTĀKĀS TIESAS LOMA

Ir svarīgi saskatīt Augstākās tiesas nozīmi tiesu dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu un Satversmes tiesu. Piemēram minēšu tā saukto Drozdova lietu, kurā Augstākā tiesa iesniedza lūgumu Eiropas Savienības Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par direktīvas interpretāciju. Saņemot atbildes, Augstākā tiesa iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai, kura atzina par likuma normai neatbilstošiem un atcēla Ministru kabineta noteikumu punktu. Šis piemērs lieliski parāda sinerģiju starp dažādām tiesām pašreizējā Eiropas tiesu sistēmas vidē.

2020.gadā Latvijas tiesas iesniedza 17 pieteikumus Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma saņemšanai un 20 pieteikumus Satversmes tiesā. No tiem 5 pieteikumus Eiropas Savienības Tiesā un 3 pieteikumus Satversmes tiesai iesniedza Augstākā tiesa. Visu šo gadu laikā Augstākā tiesa ir iesniegusi 61 pieteikumu Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma saņemšanai un 15 pieteikumus Satversmes tiesā. Varētu domāt, ka tas nav liels skaits, tomēr tas liecina, ka Augstākā tiesa šādus soļus sper ļoti atbildīgi. Pieteikumus Eiropas Savienības Tiesai Augstākā tiesa vienmēr sagatavo ar lielu atbildības sajūtu, veic visus nepieciešamos mājas darbus attiecībā uz izpēti un jautājumu formulēšanu.

Tomēr aizvien rodas jauni jautājumi par Eiropas Savienības (ES) tiesību piemērošanu un tam nepieciešams apgūt ES tiesību piemērošanas metodes.

PROBLĒMJAUTĀJUMI

Šodienas tēma ir ES sekundāro tiesību piemērošana, taču, raugoties no ES tiesību perspektīvas, es teiktu, ka konstitucionālie jautājumi principu līmenī biežāk sastopami tieši primārajos tiesību aktos. 

Runājot par sekundāro tiesību instrumentiem, vairāk jādomā par to piemērošanas metodi un tehniku. Viens no jautājumiem, ar kuru sastopamies visbiežāk, ir – kā izvērtēt nacionālā regulējuma atbilstību ES tiesību aktiem un ar kādām problēmām jāsaskaras šī jautājuma risināšanā? Uz šo jautājumu paraudzīšos no sistēmiskā viedokļa, jo šis ir jautājums, ar ko nodarbojos arī kā Tieslietu padomes priekšsēdētājs. Ir ļoti svarīgi, kā Latvijas tiesneši redz šo kopējo tiesību telpu.

Nacionālā regulējuma atbilstības ES tiesībām vērtējums izriet no izpratnes par piemērojamā tiesību akta tiesisko tvērumu. Varbūt tas nešķiet tik grūti, tomēr reizēm pat acīmredzamas situācijas tiesnešiem rada problēmas. Problēma ir saprast, kā jāvērtē tiesību norma un kāda metode jāizmanto šādam izvērtējumam.

Kad saskaramies ar nacionālajiem tiesību aktiem, mēs zinām galvenās atbildes. Zinām nacionālo tiesību avotus, sistēmu, hierarhiju un juridisko metodi. Zinām, kā vērtēt konstitucionalitāti un atbilstību. Mums kā juristiem tas ir „asinīs”, mēs zinām tiesību avotu hierarhiju, jo tā ir jebkuras juridiskās metodes mugurkauls.

Taču stāsts kļūst pavisam citādāks, kad mēs sastopamies ar ES tiesībām. Līgums par Eiropas Savienības darbību sniedz mums ievirzi par dažādiem tiesību aktu veidiem un to iedarbību, taču tas mums nesniedz skaidru hierarhiju. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, ir diezgan skaidra – šis tiesiskais ietvars ir sarežģīts. Sarežģītība, atšķirībā no nacionālās sistēmas, slēpjas dalītajās kompetencēs un dažādajās likumdošanas procedūrās, nevis hierarhijā, kas ir tik pazīstama klasiskajiem juridiskajiem prātiem. Šis ir pirmais izaicinājums, ar ko saskaras mūsu tiesneši. Lai gan šī problēma pakāpeniski samazinās ar katru nākamo tiesnešu paaudzi, kas ienāk tiesu sistēmā, tā joprojām pastāv. Piemēram, zināmā Volker und Markus Schecke und Eifert lieta par datu aizsardzību, kas parādīja, ka ES regulas legalitāti, par kuru uzskatīja, ka tā ir augstāka hierarhijā, var vērtēt, ņemot vērā direktīvas klauzulu un vispārējos principus, kas atkal piešķīra pilnīgi jaunu dimensiju tiesību sistēmai, cita starpā, palīdzot izjaukt tradicionālo hierarhisko juridisko domāšanu saskarsmē ar ES tiesību aktiem.

Turklāt, lai arī es vēlētos teikt, ka metode, kuru tiesneši izmanto kā ikdienas rīku, parasti ir skaidra, iura novit curia principa (tiesa zina tiesības) praktiska piemērošana varētu būt izaicinājums.

Mūsdienās izaicinājums jau ir pārvietošanās caur nacionālo tiesību „džungļiem”, kas ar katru dienu aug un kļūst arvien biezāki. Un ar to vēl nepietiek – joprojām pastāv milzīga un sarežģīta pārnacionālo tiesību sistēma, kuras pamatā ir principi, no kuriem daži ir diezgan sveši no nacionālo tiesību viedokļa. Piemēram, hierarhijas trūkums.

Augstākā tiesa galvenokārt piemēro nacionālās tiesības. Tomēr mums jāpatur prātā, ka nacionālajā tiesību aktā var tikt ieviesta daļa ES tiesību. Lai gan Latvijas likumdevējs parasti papildina nacionālo tiesību aktu ar atsauci uz ES direktīvu, tā ir tikai vispārēja atsauce. Lai iegūtu pilnīgu priekšstatu, mums aizvien biežāk ir jāizpēta anotācijas un citi sagatavošanas dokumenti.

Lai arī juridiskās datubāzes mums sniedz daudz dokumentu, tās reti mūs ātri noved pie skaidra risinājuma, kā atrast piemērotus tiesību aktus. Lai izmantotu sanāksmju protokolus un skaidrojošus ziņojumus gan no ES puses, gan no dalībvalstu puses, ir nepieciešama pacietība un arī zināma veiksme. Tādā sarežģītā tiesiskajā regulējumā, kā, piemēram, juridiskā palīdzība, nodokļi, muita, mēs atrodam „pamatregulas” un „īstenošanas regulas”, atrodam „regulas, ar kurām groza iepriekšējās regulas un direktīvas”. Tas viss noteikti neatvieglo tiesneša dzīvi.

Lai nodrošinātu, ka tiesnesis „zina tiesības”, ir jākoncentrējas gan uz juridisko izglītību universitātēs, gan uz tiesnešu profesionālajām apmācībām un specializāciju. Īpaši svarīgi ir tas, ka nedz apmācībā, nedz specializācijā vairs nedrīkst izmantot vecās skolas pieejas. Ņemot vērā milzīgo un joprojām pieaugošo detalizēto tiesisko regulējumu, izglītībai vajadzētu būt vairāk balstītai principos, nevis detaļās. Tieši tāpat kā Eiropas Savienības Tiesas ieviestās vadlīnijas nosaka, ka kāds pants piemērojams „direktīvas principu gaismā” vai kaut kas vērtējams, „ņemot vērā direktīvas mērķus” vai principus. Juridiskā domāšana pamazām pārvirzās no detaļām uz principu kontekstu jeb „gaismas” redzēšanu. Ievērojot to, specializācijai nevajadzētu zaudēt tiesību sistēmas kopainu. Es neticu speciālistam, kuram ir ārkārtīgi dziļas zināšanas vienā šaurā priekšmetā, bet kurš ir akls pret kopainu. Pastāvot pārmērīgai regulējuma tendencei, ir arvien grūtāk saglabāt šīs divas lietas līdzsvarā.

Ja šķiet, ka šī aina vēl nav pietiekami sarežģīta un īpaši nepiesaista tiesību piedzīvojumu meklētājus, pastāv tiešās iedarbības jēdziens. Šeit nerunāšu par Frankoviča doktrīnu par nepārņemto direktīvu tiešo iedarbību un par valsts atbildības principu piemērošanu, kas ir arī tiesu pienākums saskaņā ar spriedumu Köbler lietā. Arī jautājumi par horizontālo un vertikālo tiešo iedarbību paši par sevi ir atsevišķa tēma.

Mums ir salīdzinoši maz piemēru, kad atbilstoši pārākuma principam mums būtu jāveic direktīvas normu tieša piemērošana, nevis nacionālo tiesību piemērošana. Tāpēc pienākums nepiemērot jebkuru nacionālo tiesību normu, kas ir pretrunā ES tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība, šobrīd mums ir diezgan teorētisks jautājums.

Šobrīd Augstākajā tiesā ir interesanta lieta, kuras ietvaros esam uzdevuši Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus. Tā ir Euromin Holding (Cyprus) lieta, kurā Eiropas Savienības Tiesa uzmanīgi atgādināja, ka mums ir jāvērtē, vai ES tiesību normas piešķir tiesības indivīdiem, nevis jākoncentrējas uz tās tiešo iedarbību.

Nevajadzētu aizmirst, ka juridiskajā pasaulē gandrīz nekas nav „cirsts akmenī”. Vienmēr ir iespēja pārskatīt iepriekšējās doktrīnas. Ir svarīgi, ka dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu mēs varam brīvi izteikt savas bažas un pat atgriezties ar papildu lūgumiem pēc skaidrojumiem, vai varam izvēlēties nepiekrist un lūgt Eiropas Savienības Tiesu pārskatīt savu pieeju.

Jāatzīmē nesenais Vācijas tiesas pieteikums attiecībā uz direktīvas klauzulas par autoceļu nodevām iespējamo tiešo iedarbību. Par šo pašu normu pirms dažiem gadiem jau bija iesniegts prejudiciālais jautājums. Tiesa atzīmēja, ka kopš pirmā pieprasījuma ir grozīta norma, izveidojot tās tiešo iedarbību, un tagad šī norma var tikt tieši piemērota nacionālajās tiesās. Mums ir jāapzinās, ka pārmaiņas notiek visu laiku.

Runājot par iespēju lūgt Eiropas Savienības Tiesu pārskatīt nostāju, ir jāpiemin Taricco lieta un turpmākās lietas M.A.S and M.B., kas būtībā attiecas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 325.panta tiešo iedarbību un kurās Eiropas Savienības Tiesa faktiski atzina līdzsvara nozīmi starp ES principu ievērošanu un piemērošanu nacionālā līmenī. Te ir redzama simbioze un savstarpēja papildināšanās.

NOBEIGUMA PIEZĪMES

Mēs esam Eiropas tiesas, mēs visi esam Eiropā. Tāpēc mums ir jābūt drosmīgiem, interpretējot ES tiesības, tās piemērojot un izdarot secinājumus. Vienlaikus svarīgi respektēt mūsu kompetenču un varas dalījumu.

Mēs, Eiropas tiesneši, kopīgi esam atbildīgi par tiesiskumu Eiropas kopīgajā tiesību telpā. Tomēr katram no mums ir savi pienākumi. Šie atšķirīgie pienākumi ir jāpilda, cienot un ievērojot kopējo tiesību sistēmas ainu. Mūsu varas un kompetenču dalījums ir īpašs un svarīgs šīs kopainas aspekts.

Būt Eiropas tiesnesim mūsdienās ir uzdevums, kas nav vienkāršs un nav domāts bailīgajiem. Sarežģītība ir liela un pieaugoša, un tiesnešu apmācība šeit ir izšķiroša. Tās svarīgo lomu nevaru neuzsvērt. Ir jāmeklē jaunas pieejas, jāievieš jaunas mācību metodes, un tieši tādēļ mūsu Tieslietu padome ir aizsākusi tiesnešu apmācības reformu.