Administratīvo lietu departaments
Nodokļu tiesības – uzņēmuma ienākuma nodoklis
SKA-247/2021, SKA-354/2021. Šajās divās lietās Senāts izskatīja strīdus par nodokļa avansa maksājumu tiesisko dabu. Proti, Senāta uzdevums bija noskaidrot, vai uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumi ir uzskatāmi par kārtējiem nodokļu maksājumiem vai tomēr par šiem maksājumiem nodokļu administrācijai ir jāpiesaka kreditora prasījumi.
Izskatot abas lietas, Senāts atzina, ka uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumi pēc uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas ir atzīstami par kārtējiem nodokļu maksājumiem, par kuriem nodokļu administrācijai nav jāpiesaka kreditora prasījums.
Gan lietā Nr.SKA-247/2021, gan lietā Nr.SKA-354/2021 Senāts secināja – lai rastu atbildi par uzņēmuma nodokļa avansa maksājumu tiesisko dabu, būtiski ir nošķirt nodokļu maksājumus pēc to rašanās laika. Tas ir nepieciešams, lai varētu saprast, kurš teikums no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 5.punkta ir piemērojams – pirmais vai otrais. Proti, tiesību normas pirmais teikums paredz bezstrīdus kārtības nepieļaujamību, taču otrais teikums nosaka, ka kārtējie nodokļu maksājumi joprojām ir jāveic un par tiem nav jāpiesaka kreditoru prasījumi. Tātad no tiesību normas izriet, ka nodokļi, kuru maksāšanas pienākums radies pēc uzņēmuma pasludināšanas par maksātnespējīgu, ir kārtējie nodokļi. Taču parādi, arī nodokļu parādi, kas radušies līdz maksātnespējas pasludināšanas dienai, ieskaitāmi kreditoru prasījumos. Šāda atziņa ir izteikta arī senākos Senāta spriedumos, piemēram, lietā Nr.SKA-119/2007 un lietā Nr.SKA‑198/2004.
Senāts lietā Nr.SKA-247/2021 secināja, ka uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājuma veikšanas pienākums uzņēmumam rodas katru mēnesi vai vienu reizi ceturksnī. Tas nozīmē, kaut arī nodokļu administrācija ir noteikusi nodokļa avansa maksājuma apmēru jau pirms konkrētā uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas, tas ir regulārs nodokļa maksājums visa taksācijas perioda ietvaros un tādējādi ir uzskatāms par kārtējo nodokļu maksājumu, par kuru nodokļu administrācijai nav jāpiesaka kreditoru prasījums. Šī atziņa ir izmantota, arī izskatot lietu Nr.SKA-354/2021.
Secināms, ka Senāta praksē, izskatot jautājumus, kas saistīti ar uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumu tiesisko dabu, ir novērojama konsekvence un noteiktība, kas liecina par judikatūras kā tiesību avota stabilitāti. Tas ir secināms, jo atziņu turpinātība ir attīstījusies jau kopš 2004.gada.
Sociālās tiesības – pensijas un pabalsti
SKA-259/2021, SKA-75/2021 – šajās divās lietās Senāts risināja jautājumus, kas saistīti ar minimālās vecuma pensijas aprēķināšanu personai, lai tā varētu sev nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Abos nolēmumos izmantotas atziņas no 2020.gada 10.decembra Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2020-07-03, kura bija ierosināta un izskatīta pēc Augstākās tiesas pieteikuma.
Gan lietā Nr.SKA-259/2021, gan lietā Nr.SKA-75/2021, ievērojot Satversmes tiesas 2020.gada 10.decembra spriedumā izteiktās atziņas, Senāts noteica, ka ar valsts pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu personām, kam tas ir nepieciešams, ir jāsaprot tādas palīdzības sniegšana, lai persona varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības.
Izskatot lietu Nr.SKA-259/2021, Senāts atzina, ka lietās, kas saistītas ar minimālās pensijas apmēra aprēķināšanu, tiesai ir jāvērtē, vai konkrētajai personai aprēķinātā vecuma pensija kopsakarā ar citiem viņai pieejamiem sociālās drošības pasākumiem nodrošina viņas pamatvajadzību apmierināšanu. Ja tiek konstatēts, ka nenodrošina, tad tiesai ir jālemj par personai izmaksājamās minimālās vecuma pensijas apmēru un nepieciešamības gadījumā jāuzdod Labklājības ministrijai iesniegt metodiku, kā konkrētajai personai aprēķināt minimālo vecuma pensiju, lai ar to persona spētu apmierināt savas pamatvajadzības un dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Uz šo Senāta atziņu no nolēmuma Nr.SKA-259/2021 ir atsauce arī nolēmumā Nr.SKA-75/2021.
Būtībā šajās abās lietās Senāts norādījis uz valsts pozitīvo pienākumu sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī. Tas ir ļoti būtiski, jo ar šo pienākumu ir saprotama tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un apmierināt savas pamatvajadzības. Taču šis pienākums neaprobežojas tikai ar vecuma pensijas izmaksāšanu personām. Tieši tāpēc tiesām, izskatot lietas par minimālās pensijas apmēra noteikšanu personām, ir jāvērtē, vai minimālā pensija noteiktajā apmērā un citi vēl pastāvošie un personai pieejamie sociālās drošības sistēmas pasākumi spēj nodrošināt personai cilvēka cienīgu dzīvi un pamatvajadzību apmierināšanu.
Civillietu departaments
Judikatūras piemērošanas aktualitātes
Nr.SKC-39/2021, Nr.SKC-95/2021, Nr.SKC-126/2021 un Nr.SKC-512/2021. Saistībā ar Civilprocesa likuma 5.panta sestajā daļā noteikto Senāts spriedumos šajās lietās atgādinājis, ka judikatūrā nostiprinātas juridiskās tēzes jāņem vērā tikai tad, ja izšķiramā strīda faktisko un tiesisko apstākļu salīdzināšanas ceļā tiek konstatēts to saturisks identiskums (būtiska līdzība) ar iepriekš jau izspriestas lietas apstākļiem.
Tādējādi, kā norādīts spriedumos lietās Nr.SKC-95/2021 un Nr.SKC-126/2021, lai tiesai, vērtējot aktuālo tiesību jautājumu, būtu pamats izmantot judikatūrā izteiktās atziņas, primāri noskaidrojams, vai pastāv faktisko un tiesisko apstākļu būtiska līdzība ar iepriekš izspriestā lietā nodibinātajiem apstākļiem.
Lietā Nr.SKC-126/2021 Senāts atsaucies uz spriedumos lietās Nr.SKC-89/2007, Nr.SKC-90/2017, Nr.SKC-95/2018, bet lietā Nr.SKC-39/2021 uz spriedumā lietā Nr.SKC-211/2017 norādīto, ka nav pieļaujama atsauce uz konkrētu lietu kā tiesu praksi, neatklājot agrāk taisītā spriedumā ietverto apsvērumu saturu un neminot, kā izšķiramā strīda apstākļi sasaucas ar iepriekš izskatītajā lietā pastāvējušiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.
Tiesas nolēmumam jābūt pamatotam ar tiesību normu, tāpēc, kā norādīts arī spriedumā lietā Nr. SKC-95/2021 un lietā Nr.SKC-44/2021, judikatūra izmantojama secinājuma par šīs normas piemērošanas (iztulkošanas) juridiskajiem aspektiem argumentēšanai. Ja tiesas secinājumi tiek balstīti uz citā Senāta spriedumā dotu tiesību normas iztulkojumu, tiesai ir jānorāda izskatāmās lietas strīdus apstākļu līdzība (identiskums) ar norādītajā spriedumā analizētajiem apstākļiem. Tas nozīmē, ka: ,,[..] nevar izspriest lietu pēc būtības uz kāda cita tiesas nolēmuma pamata”, kaut arī tas pieņemts līdzīgā lietā.
To, ka Civilprocesa likuma 5.panta sestajā daļā ietvertā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanas taisnīgumu, vienveidību un tiesisko stabilitāti, Senāts norādījis arī spriedumā lietā Nr.SKC-112/2021. Senāts atsaucies uz lietas Nr.SKC-2778/2015 spriedumā norādīto, ka atkāpties no nolēmumos izteiktajām atziņām tiesa var, ja ir gūta pārliecība par līdzšinējās prakses nepareizību, sniedzot šādas rīcības juridisko pamatojumu.
Šajā lietā un arī lietā Nr.SKC-512/2021 Senāts atsaucies uz Augstākās Tiesas Biļetenā Nr.1/2010 publicētajā E. Levita rakstā „Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana” norādīto, ka ar Civilprocesa likuma 5.panta sestajā daļā noteikto saprot „tiesu nolēmumos atrodamās juridiskās atziņas, kas ir vispārināmas un pielietojamas ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos”.
Senāts gan šajā lietā, gan arī lietā Nr.SKC-44/2021 atkārtoti uzsvēris, ka minētajās tiesību normās ietvertā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanas taisnīgumu, vienveidību un tiesisko stabilitāti.
Arī spriedumā lietā Nr.SKC-112/2021 norādīts, ka Civilprocesa likuma 5.panta sestajā daļā ietvertā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanas taisnīgumu, vienveidību un tiesisko stabilitāti. Senāts atsaucies uz lietas Nr.SKC-2778/2015 spriedumā norādīto, ka atkāpties no nolēmumos izteiktajām atziņām tiesa var, ja ir gūta pārliecība par līdzšinējās prakses nepareizību, sniedzot šādas rīcības juridisko pamatojumu.
Spriedumā lietā Nr.SKC-187/2021 Senāts secinājis, ka Civilprocesa likuma 5.panta sestajā daļā lietotie vārdi „tiesa ņem vērā judikatūru” norāda, ka, lai gan tiesai ir jāzina judikatūra un ikreiz jāapsver tās izmantošana, taču tā ar iepriekšējo judikatūru absolūti nav saistīta, jo tas varētu novest pie tiesību dogmatiska sastinguma. Turklāt var gadīties, ka šķietami līdzīgās lietās tiesa tomēr konstatē atšķirīgus apstākļus, kuri liedz pieturēties pie iepriekšējās judikatūras. Tādēļ atkāpšanās no judikatūras principā ir pieļaujama. Tomēr šādos gadījumos, kā tas norādīts Senāta spriedumos lietās Nr.SKC-2778/2015, Nr.SPC-11/2016, Nr.SKC-200/2016, tiesai ir pienākums atkāpšanās iemeslus īpaši motivēt.
Tiesāšanās izdevumi
SKC-542/2021. Spriedumā Senāts apskatījis valsts nodevas jautājumu lietā par kopīpašuma izbeigšanu.
Senāts atsaucies uz Civilprocesa likuma 1.pantā noteikto un norādījis, ka civilprasības pamatā ir prasītāja civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums vai apstrīdējums, un attiecīgi persona, pret kuru celta prasība, jeb atbildētājs ir persona, kura ir aizskārusi vai apstrīdējusi prasītāja civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.
Senāts vērsis uzmanību, ka tiesas izdevumu atlīdzināšanas jēga un mērķis ir tiesvedības procesa izdevumu uzlikšana tai pusei, kura ir vainojama šo izmaksu radīšanā. Atbildētājam tiesas izdevumi ir jāmaksā tad, ja viņš devis iemeslu pamatotas prasības celšanai pret sevi.
Senāts pievienojies jau iepriekš lietā Nr.SKC-48/2018 atzītajam, ka Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa ir iztulkojama kopsakarā ar iepriekš minētajām tiesību normām par civilās tiesvedības būtību. Proti, Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa nav piemērojama gadījumos, kad persona, kura ir atbildētājas procesuālajā statusā, nav aizskārusi prasītāja tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses un nav devusi iemeslu prasītājam prasības celšanai.
Līdz ar to, ja strīda risinājums par kopīpašuma izbeigšanu atbilst abu pušu vēlmei un tiesa atbilstoši Civillikuma 1075.pantam, ņemot vērā lietas apstākļus, noteikusi vien piemērotāko kopīpašuma izbeigšanas veidu no vairākiem iespējamiem, Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas piemērošanu nevar atzīt par pamatotu. Tā kā jautājums par kopīpašuma sadales veidu ir tiesas kompetencē, tas nav uzskatāms par patstāvīgu prasījumu.
Senāts atgādinājis savu lietā Nr.SKC-1060/2017 izteikto atziņu, ka lietās par kopīpašuma izbeigšanu katram kopīpašniekam ir jāuzņemas savi tiesāšanās izdevumi.
Savukārt jautājumā par Civilprocesa likuma 37.pantā reglamentētās pārmaksātās valsts nodevas atmaksāšanas kārtību Senāts uzsvēris, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 10.pantā reglamentētajam dispozitivitātes principam jautājumu par pārmaksātās valsts nodevas atmaksāšanu ar attiecīgu procesuālo pieteikumu iniciē šī jautājuma risināšanā ieinteresētā persona (prasītājs vai atbildētājs), nevis tiesa.
SKC-119/2021. Spriedumā Senāts pievērsies jautājumam par apstākļiem, kas izslēdz Civilprocesa likuma 44.panta piektās daļas piemērošanu.
Senāts atsaucies uz Satversmes tiesas 2015.gada spriedumā lietā Nr.2014-31-01 norādīto, ka Civilprocesa likuma 44.panta piektās daļas norma paredz tiesas tiesības, nevis pienākumu noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru. Atbilstoši šai normai tiesa ir tiesīga, izvērtējot konkrētās lietas sarežģītības un apjomīguma pakāpi, spriest, vai pieprasītais atlīdzināmo izdevumu apmērs atbilst taisnīguma un samērīguma principam, tomēr tā imperatīvi nenoteic tiesai pienākumu vienmēr vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēru. Šādā gadījumā apstrīdētajai normai zustu jēga, jo tiesai vairs nebūtu saistošs tajā noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmēra ierobežojums.
Ievērojot Satversmes tiesas spriedumā minēto, Senāts pievienojies savā 2020.gada spriedumā lietā Nr.SKC-974/2020 atzītajam, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta piektajai daļai tiesa par nepieciešamību noteikt mazāku apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, lemj pēc lietas dalībnieka iniciatīvas.
Senāta ieskatā arī lietas dalībniekam sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāte nav kritērijs, kas tiesai jāvērtē, nosakot prāvu vinnējušai pusei atlīdzināmo izdevumu apmēru.
SPC-5/2021. Lēmumā Senāts aplūkojis jautājumu par Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas „d” un „e” apakšpunkta un šā panta ceturtās daļas noteikumu piemērošanu kredītiestāžu maksātnespējas un likvidācijas lietās.
Ievērojot, ka Civilprocesa likuma 379.panta otrās daļas norma, kas noteic kārtību, kādā tiesa izskata sūdzības par administratora rīcību, atrodama Civilprocesa likuma sestās sadaļas „Sevišķā tiesāšanas kārtība” 47.nodaļā, Senāts secinājis, ka šādu sevišķās tiesāšanas kārtībā izskatāmo sūdzību nav pamata pielīdzināt mantiska rakstura prasībai.
Senāts ņēmis vērā, ka Civilprocesa likumā nav tieši norādīts, kādā kārtībā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai lietās, kuras tiek skatītas sevišķās tiesāšanas kārtībā, un atzinis, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta piekto daļu pēc analoģijas piemērojami šā likuma 44.panta noteikumi.
Senāts no Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas d) un e) apakšpunkta, kā arī no šī panta ceturtās daļas satura secinājis, ka nemantiska rakstura prasības lietās likumdevējs paredzējis advokāta palīdzības samaksai atlīdzināmo izdevumu ierobežojumu, no kura atkāpe pieļaujama vienīgi, nodibinot Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas e) apakšpunktā norādītos apstākļus.
Turklāt Civilprocesa likuma 44.panta ceturtajā daļā likumdevējs paredzējis šo izdevumu apmēra noteikšanas kritēriju, kas jāievēro gadījumā, ja attiecīgais prasījums izskatīts tikai pirmās instances tiesā.
SKC-[F]/2021. Spriedumā par otra laulātā mantas atsvabināšanu no piedziņas, ja tā uz viņa vārda zemesgrāmatā ierakstīta pirms mantas dalīšanas, un Civillikuma 110.panta iztulkojumu Senāts jautājumā par tiesas izdevumu piedziņu atsaucies uz Civilprocesa likuma 41. un 42.panta pirmajā daļā noteikto atbildētāja pienākumu proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram atlīdzināt prasītājam un valstij radušos tiesas izdevumus.
Senāts norādījis, ka likumdevējs šo pienākumu nav paredzējis ar nosacījumu, vai un cik lielā mērā atbildētājs varēja vai nevarēja paļauties uz savu iebildumu pamatotību. Turklāt pat gadījumā, ja tāds regulējums pastāvētu, laulības laikā iegūts nekustamais īpašums ir pakļauts laulāto kopīgās mantas prezumpcijai.
Senāts arī ņēmis vērā, ka laulātā kreditors, vēršot piedziņu uz otra laulātā īpašumu un atsakoties to labprātīgi atsvabināt no piedziņas, ir aizskāris prasītājas tiesības un ir devis iemeslu prasības celšanai. Senāts atzinis, ka šādā situācijā atsaukšanās uz 2018.gada spriedumu lietā Nr.SKC-48/2018 nav pamatota, jo šī sprieduma atziņas attiecas uz atšķirīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.
Krimināllietu departaments
Atbildību pastiprinošs apstāklis – noziedzīgais nodarījums izdarīts ārkārtējās situācijas laikā
SKK-528/2021. Lietā tika vērtēts jautājums par Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 9.punktā paredzētā atbildību pastiprinošā apstākļa – noziedzīgais nodarījums izdarīts, izmantojot sabiedriskā posta apstākļus vai ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā – konstatēšanu.
Persona noziedzīgo nodarījumu izdarīja 2020.gada 1.jūnijā, kad ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.103 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” visā valsts teritorijā bija izsludināta ārkārtējā situācija ar mērķi ierobežot Covid‑19 izplatību. Pirmās instances tiesa apstākli, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts ārkārtējās situācijas laikā, atzina par apsūdzētās atbildību pastiprinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 9.punktu. Apelācijas instances tiesa, iztiesājot krimināllietu apelācijas kārtībā sakarā ar aizstāves apelācijas sūdzību, pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu.
Senāts šajā lietā atzina par nepieciešamu pārsniegt aizstāves kasācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu, jo konstatēja tādu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas nav norādīts sūdzībā un kas novedis pie nelikumīga nolēmuma.
Senāts atzina, ka Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 9.punktā paredzētais atbildību pastiprinošais apstāklis nav vispārināms uz jebkuru personas izdarīto likumpārkāpumu sabiedriskā posta, ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā, bet ir noskaidrojams, vai cietušās personas intereses ir aizskartas saistībā ar šo situāciju valstī un tādēļ noziedzīgais nodarījums papildus kaitē likumīgajām interesēm. Apstāklis, ka zādzība izdarīta laikā, kad ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.103 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” visā valsts teritorijā bija izsludināta ārkārtējā situācija ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību, pats par sevi neliecina, ka persona, izmantojot šo situāciju, ar noziedzīgu nodarījumu radījusi papildu kaitējumu cietušā mantiskajām interesēm.
Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par apsūdzētajai noteikto sodu un atceltajā daļā lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Soda noteikšana
SKK-169/2021. Lietā Senāts uzsvēra, ka ziņas par invaliditāti ir apsūdzētā personību raksturojošas ziņas, kas jāņem vērā, nosakot sodu.
Senāts atzina par pamatotu apsūdzētā norādi kasācijas sūdzībā, ka apelācijas instances tiesa nav vērtējusi viņa apelācijas sūdzībā un aizstāvja rakstveida viedoklī paustos argumentus par apsūdzētā invaliditāti. Apsūdzētais apelācijas sūdzībai bija pievienojis Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu Valsts komisijas lēmumu, ar kuru viņam noteikta trešā invaliditātes grupa bez atkārtotas pārbaudes termiņa norādes.
Senāts norādīja, ka, nosakot soda veidu, tiesai jāņem vērā Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā paredzētie soda veidu ietekmējošie apstākļi, tai skaitā vainīgā personība. Ziņas par personas invaliditāti ir personību raksturojoša ziņa, un tai ir būtiska nozīme individualizēta un taisnīga soda noteikšanā.
Ievērojot, ka lietā tika konstatēts arī pārkāpums attiecībā uz procesuālo izdevumu piedziņu, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no apsūdzētā valsts labā un lietu atceltajā daļā nosūtīja jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
SKK-[I]/2021. Savukārt šajā lietā tika vērtēts jautājums par brīvības atņemšanas soda noteikšanu personai ar smagiem veselības traucējumiem.
Iztiesājot lietu apelācijas kārtībā no jauna, apsūdzētais atzīts par vainīgu Krimināllikuma 20.panta otrajā daļā, 15.panta trešajā daļā un 116.pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem 6 mēnešiem un policijas kontroli uz 2 gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 68.pantu apsūdzētajam piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis – ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) – un noteikta ārstēšana brīvības atņemšanas vietā.
Senāts atzina, ka, izlemjot jautājumu par apsūdzētajam nosakāmo sodu, apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi, vai apsūdzētais, kuram sakarā ar smagajiem veselības traucējumiem noteikta II invaliditātes grupa, indicēti asistenta pakalpojumi un nepieciešama medicīniskā uzraudzība, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, netiks pakļauts tādām ciešanām, kas sasniedz necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās slieksni. Nosakot apsūdzētajam sodu, tiesa nav izvērtējusi ekspertu komisijas atzinumu par to, ka apsūdzētais nevar izciest brīvības atņemšanas sodu ieslodzījumā. Neatspēkojot šo atzinumu, apelācijas instances tiesa noteikusi apsūdzētajam sodu brīvības atņemšanas veidā. Norāde apelācijas instances tiesas spriedumā, ka, nosakot apsūdzētajam soda mēru, ņemamas vērā ziņas par apsūdzētā veselības stāvokli, atzinums par indikācijām asistenta pakalpojumu nepieciešamībai un ekspertu komisijas atzinums par to, ka apsūdzētais nevar izciest brīvības atņemšanas sodu, ir vispārīga rakstura, tā nav motivēta atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtās daļas prasībām.
Senāts norādīja, ka personas ar veselības traucējumiem ieslodzījumā ir pakļautas lielākām ciešanām nekā veselas personas, tādēļ rūpīgi izvērtējama nepieciešamība šādām personām piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu. Izvērtējot ar smagu slimību sirgstošu personu iespēju izciest brīvības atņemšanas sodu, tiesai jāņem vērā Satversmes 95. un 111.pantā noteiktās pamattiesības. Vienlaikus Senāts atzina, ka tiesai, izlemjot jautājumu par apsūdzētajam nosakāmo sodu, jāizvērtē tās rīcībā esošās ziņas par apsūdzētā veselības stāvokli, lai nepieļautu tādas personas atrašanos brīvības atņemšanas vietā, kura veselības stāvokļa dēļ nav spējīga izciest brīvības atņemšanas sodu. Šādas personas ievietošana brīvības atņemšanas vietā, lai varētu piemērot Kriminālprocesa likuma 640.panta pirmās daļas regulējumu, nav attaisnojama, jo nepieļaujamu ciešanu līmeni var radīt jau pati atrašanās brīvības atņemšanas iestādē. Kriminālprocesa likuma 640.pants noteic notiesātā atbrīvošanu no soda izciešanas sakarā ar slimību gadījumā, ja notiesātajai personai, kura atrodas brīvības atņemšanas vietā, tiek konstatēta tāda smaga, neārstējama slimība, kuras dēļ tā nav spējīga turpināt piespriestā soda izciešanu.
Pierādīšana
SKK-89/2021. Lietā Senāts atzina par nepamatotu aizstāves kasācijas sūdzības argumentu, ka apelācijas instances tiesa, pamatojot notiesājošu spriedumu vienīgi ar netiešiem pierādījumiem, nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 19.panta prasības.
Senāts norādīja, ka kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esības vai neesības apstiprināšanai var izmantot arī netiešos pierādījumus, kas ar saistīto faktu starpniecību dod pamatu izdarīt secinājumu par pierādāmiem apstākļiem. Nav izšķirošas nozīmes, kādi pierādījumi – tiešie vai netiešie – tiek izmantoti apsūdzētā vainīguma pierādīšanai, bet nozīme ir tam, vai pierādījumu kopums nerada saprātīgas šaubas par vainīgumu. Vērtējot pierādījumu pietiekamību un ticamību, ņemams vērā Kriminālprocesa likumā noteiktais pierādīšanas līmenis, kādā jābūt pierādītiem pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem faktiem. Kriminālprocesa likuma 124.panta piektajā daļā noteikts, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esību vai neesību. Turklāt nevainīguma prezumpcijas elements jāpiemēro tikai pēc visu pierādījumu novērtēšanas. Tas nav piemērojams attiecībā uz atsevišķiem pierādījumiem.
Procesuālo izdevumu par valsts nodrošinātā aizstāvja sniegto juridisko palīdzību nepamatota piedziņa no apsūdzētā
SKK-349/2021. Lietā vērtēts jautājums par to, vai no apsūdzētā pamatoti ir piedzīti procesuālie izdevumi par valsts nodrošinātā aizstāvja sniegto juridisko palīdzību, ja apsūdzētais nav lūdzis valsts nodrošinātā aizstāvja uzaicināšanu.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu tiesa no apsūdzētās valsts labā piedzina procesuālos izdevumus par aizstāvja sniegto juridisko palīdzību pirmās instances tiesā. Lēmumu par valsts nodrošinātā aizstāvja uzaicināšanu tiesa tiesas sēdē bez apsūdzētās piedalīšanās pieņēma, pamatojoties uz prokurores lūgumu. Nākamajā tiesas sēdē piedalījās valsts nodrošinātā aizstāve. Ņemot vērā, ka apsūdzētā uz tiesas sēdi atkārtoti nebija ieradusies, tiesa pieņēma lēmumu par apsūdzētās izsludināšanu meklēšanā un kriminālprocesa apturēšanu. Nākamajā tiesas sēdē apsūdzētā atteicās no valsts nodrošinātā aizstāvja sniegtās juridiskās palīdzības. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu. Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no apsūdzētās valsts labā par aizstāvja sniegto juridisko palīdzību un kriminālprocesu šajā daļā izbeidza.
Senāts atzina, ka pirmās instances tiesa procesuālos izdevumus, kas saistīti ar advokāta piedalīšanos kriminālprocesā pēc norīkojuma, no apsūdzētās piedzinusi bez tiesiska pamata, jo apsūdzētā nav lūgusi valsts nodrošinātā aizstāvja uzaicināšanu un tiesas sēdē atteikusies no tiesas uzaicinātā aizstāvja, kā arī nav konstatējami Kriminālprocesa likuma 83.panta trešajā daļā paredzētie gadījumi, kad iztiesāšanas laikā aizstāvja piedalīšanās ir obligāta. Vienlaikus Senāts norādīja – lai arī apsūdzētā apelācijas sūdzībā nebija lūgusi pirmās instances tiesas spriedumu atcelt daļā par procesuālo izdevumu piedziņu, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 562.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesai bija jārodas šaubām par procesuālo izdevumu piedziņas pamatotību un jāpārsniedz apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjoms.
Apskatu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultantes
Annija Lazdiņa, Evita Frīdentāle un Kristīne Ivulāne
QR
