Civillietu departaments
Civillietu izskatīšana Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos
SKC-1176/2021. Senāts lēmumā apskatīja jautājumu par Civilprocesa likuma 415.panta pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniegšanai noteiktā procesuālā termiņa ievērošanu situācijā, kad Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos lietas dalībnieks savu sūdzību atstāj tiesas īpašā pastkastē, nevis personīgi iesniedz kancelejā vai nodod sakaru iestādē (piemēram, pastā).
Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 13.1pantā noteikto, Senāts atzina, ka situācijā, kad objektīvi ir iespējams noteikt dienu, kurā persona ieradusies tiesā un attālināti iesniegusi sūdzību, ievietojot to speciāli šim nolūkam izvietotā pastkastē (dokumentu atstāšanas punktā), personu, kas šādas tiesības izmantojusi, nevar nostādīt sliktākā situācijā nekā personas, kuras sūdzību nodod sakaru iestādē. Lai arī Civilprocesa likuma 48.panta ceturtā daļa tiešā veidā neparedz regulējumu situācijai, kad lietas dalībnieks savu sūdzību atstāj tiesas īpašā pastkastē, nevis personīgi iesniedz kancelejā vai nodod sakaru iestādē (piemēram, pastā), tomēr pretējā gadījumā Senāta ieskatā būtu konstatējams Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpums. Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai tiesas darbinieki reģistrē sūdzību tajā pašā dienā vai nākamajā darba dienā, uzskatāms, ka tā iesniegta darbības veikšanas dienā.
Senāts atzina, ka, pastāvot jebkādām objektīvām šaubām par apelācijas sūdzības faktiskās iesniegšanas datumu, šīs šaubas bez apstākļu pārbaudes nevar tulkot par sliktu sūdzības iesniedzējam, tādējādi nepamatoti apdraudot viņa Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu.
Ņemot vērā tiesu darba organizēšanu Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos, apelācijas instances tiesa Civilprocesa likuma 425.panta otrās daļas 1.punktā noteiktā pamata argumentācijā nevar formāli atsaukties tikai uz tiesas darbinieku izdarīto atzīmi par sūdzības saņemšanas datumu.
SKC-992/2021. Senāts lietā skaidroja, vai, izskatot lietu rakstveida procesā, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu, ir ievērots šī likuma 10.pantā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 22.decembrim) noteiktais lietas dalībnieku informēšanas pienākums, kā arī to, vai paziņošana par lietas izskatīšanu rakstveida procesā notikusi Civilprocesa likuma 56.pantā noteiktajā kārtībā.
Senāts konstatēja, ka lietā nav pierādījumu par to, ka lietas dalībniekiem būtu nosūtīts vai izsniegts lēmums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu lietā un lietas izskatīšanu rakstveida procesā, kurā vienlaikus norādīta informācija par tiesas sastāvu, lietas dalībnieku tiesībām iesniegt rakstveida paskaidrojumus vai citus procesuālos dokumentus, kā arī izskaidrotas tiesības pieteikt noraidījumu tiesai. Līdz ar to Senāts atzina, ka ir konstatējams Civilprocesa likuma 452.panta trešās daļas 2.punktā minētais pārkāpums.
Senāts atsaucās uz juridiskajā literatūrā norādīto Civilprocesa likuma 452.panta trešās daļas normas skaidrojumu un norādīja, ka šāds pārkāpums ir patstāvīgs pamats sprieduma atcelšanai (tā pārsūdzētajā daļā), nepievēršoties pārējo kasācijas sūdzības argumentu vērtējumam.
SKC-1252/2021. Senāts lietā aplūkoja problēmjautājumu par lietas dalībnieku tiesībām noslēgt izlīgumu, kā arī jautājumu par izlīguma apstiprināšanas un tiesvedības izbeigšanas procesuālo kārtību, turklāt apstākļos, kad lietas dalībnieki informēti, ka atbilstoši Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma prasībām lieta tiks izskatīta rakstveida procesā, vienlaikus nosakot dalībniekiem termiņu lūgumu pieteikšanai un paskaidrojumu sniegšanai.
Senāts norādīja, ka tiesības noslēgt izlīgumu jebkurā procesa stadijā tiešā veidā apliecina Civilprocesa likuma 226.panta pirmā daļa. Turklāt atbilstoši Civilprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 2.punktam izlīguma noslēgšanas un apstiprināšanas iespēja paredzēta arī sprieduma izpildes stadijā. Tādējādi likumā nav ietverti termiņi izlīguma noslēgšanai un attiecīgā pieteikuma iesniegšanai tiesā.
Vērtējot apelācijas instances tiesas argumentu, ka izlīguma pieteikums iesniegts pēc lūgumu pieteikšanai noteiktā termiņa, Senāts uzsvēra, ka tiesas noteiktais termiņš lūgumu pieteikšanai nav attiecināms uz pieteikumu par izlīguma apstiprināšanu un tiesvedības izbeigšanu lietā, jo tiesa nevar šādā veidā ierobežot lietas dalībnieku likumā noteiktās tiesības pretēji tādiem fundamentāliem pamatprincipiem kā pušu privātautonomijas un dispozitivitātes princips. Tādēļ nav nozīmes apstāklim, ka pieteikums tiesā tika iesniegts dienu pirms lietas izskatīšanas rakstveida procesā, jo puses var mainīt savu attieksmi pret prasību un atbildētāja iebildumiem visā lietas izskatīšanas gaitā, iekams tā nav pabeigta pēc būtības, tostarp, arī ja lieta nozīmēta izskatīšanai rakstveida procesā. Tieši no pušu attieksmes pret prasību un iebildumiem atkarīga lietas tālāka virzība. Lieta jāizskata pēc būtības, ja prasītājs uztur prasību, bet atbildētājs to neatzīst un puses nevēlas slēgt izlīgumu. Turklāt tiesai visnotaļ jāsekmē izlīgums starp pusēm (Civilprocesa likuma 151.panta trešā daļa).
Senāts atsaucās uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.panta pirmajā daļā noteikto un atzina, ka, tiesnesim nolemjot nepieņemt pušu pieteikumu un apelācijas instances tiesai spriedumā vispār nepieminot pušu starpā noslēgto izlīgumu, netika nodrošināta lietas dalībnieku no iepriekš minētās tiesību normas izrietošo procesuālo tiesību ievērošana.
Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma 227.panta trešās daļas noteikumiem par izlīguma apstiprināšanu vai neapstiprināšanu jālemj tiesai (tiesnešiem koleģiāli), nevis vienpersoniski tiesnesim referentam. Savukārt, pastāvot šaubām par izlīguma atbilstību likuma prasībām, tiesai bija jālemj par lietas izskatīšanu tiesas sēdē, lai noskaidrotu atsevišķus apstākļus un nodrošinātu lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu.
Tiesas dokumentu izsniegšanas prezumpcija
SPC-30/2021. Senāts apskatīja jautājumu par aizmuguriska sprieduma taisīšanu situācijā, kad prasības pieteikumā nav norādīta atbildētāja deklarētā dzīvesvieta, bet ir norādīta pēdējā prasītājam zināmā viņa dzīvesvietas adrese.
Senāts atzina, ka apstākļos, kad prasības pieteikumā nav ietverts Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 1.punkta 12) apakšpunktā paredzētais obligātais rekvizīts – atbildētāja dzīvesvieta – un prasītāja šīs tiesību normas kārtībā norādītā atbildētāja adrese, uz kuru nosūtīti tiesas dokumenti, ir pēdējam piederošas nedzīvojamās telpas adrese, ir pamats secinājumam, ka atbildētājs tiesas sūtītos dokumentus nav saņēmis. Līdz ar to pirmās instances tiesai nebija tiesiska pamata uzskatīt, ka ir izpildīts Civilprocesa likuma 54.pantā paredzētais pienākums aicināt lietas dalībnieku uz tiesu, un nebija pamata atzīt, ka ir konstatējama Civilprocesa likuma 56.1pantā nostiprinātā dokumentu saņemšanas prezumpcija un atbildētājs ir informēts par lietas izskatīšanas vietu un laiku.
Senāts norādīja, ka, neesot ziņām par atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi un attiecīgi neesot pierādījumiem par atbildētāja atrašanos Latvijas Republikas teritorijā, Civilprocesa likuma 208.1panta trešās daļas 3.punkta noteikumi bija par šķērsli aizmuguriskā sprieduma taisīšanai.
SKC-705/2021. Senāts izskatīja blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru lietā par ārvalsts nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu Latvijas Republikā noraidīts ārvalsts bankas pieteikums par nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanu.
Senāts atzina, ka apstākļos, kad Latvijā praktizējošam zvērinātam advokātam bija beidzies pilnvaras termiņš, nebija tiesiska pamata sūtīt tiesas dokumentus Civilprocesa likuma 56.2panta trešās daļas kārtībā viņam kā ārvalsts bankas pārstāvim. Kļūdoties slēdzienā par advokāta pārstāvības tiesībām, tiesa bez pamata uzskatījusi, ka lēmums ir nosūtīts bankai likumā noteiktā kārtībā un ka kredītiestāde ir nokavējusi procesuālo termiņu blakus sūdzības iesniegšanai.
Senāts norādīja, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.panta sesto daļu tiesas dokumentus juridiskajai personai piegādā pēc tās juridiskās adreses. Tā kā bankai nav juridiskās adreses Latvijā un tai Latvijā nebija likumā noteiktā kārtībā pilnvarota pārstāvja, tiesas dokumenti bankai piegādājami saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.2panta pirmās daļas 4.punktu.
Lai Civilprocesa likuma 56.2 panta pirmās daļas 4.punkta un 83.nodaļas noteikumus par tiesas dokumentu nosūtīšanu pašam lietas dalībniekam uz adresi, kas nav Latvijā, varētu nepiemērot, advokātam ir jābūt pilnvarotam likumā noteiktā kārtībā, proti, vienlaikus jābūt spēkā esošai pilnvarai un orderim. Senāts norādīja, ka uz šādu Civilprocesa likuma 82.panta otrās daļas (juridisko personu pārstāvība), 85.panta otrās un trešās daļas (advokāta pārstāvības noformēšana) tiesību normu iztulkojumu ir daudzkārt norādīts Senāta pastāvīgajā judikatūrā.
Ja trūkst kāds no minētajiem dokumentiem, advokātu nevar atzīt par lietas dalībnieka pilnvaroto pārstāvi un viņam nav tiesību lietas dalībnieka vārdā saņemt tiesas nolēmumu. Turklāt pilnvaras termiņa notecējuma sekas ir pilnvarojuma izbeigšanās un pārstāvības tiesību zaudēšana, kas liedz pēc pilnvaras izbeigšanās notikušas darbības saistīt ar pilnvarojuma esību.
Tā kā tiesas lēmums bija nosūtīts tikai advokātam Latvijā, kurš nosūtīšanas laikā nebija uzskatāms par ārvalsts bankas pārstāvi, Senāta ieskatā nepastāvēja Civilprocesa likuma 641.panta otrās daļas nosacījumi, kuriem atbilstoši bija uzsākams blakus sūdzības iesniegšanas termiņa tecējuma sākums, kas lietas dalībniekam, kura juridiskā adrese nav Latvijā, ir 60 dienas no lēmuma noraksta izsniegšanas dienas. Savukārt, ja tiesas dokumenti nosūtīti ar elektroniskā pasta sūtījumu atbilstoši Civilprocesa likuma 56.1panta pirmās daļas 4.punktam, uzskatāms, ka personai ir paziņots par attiecīgā dokumenta saturu un tiesas dokumenti ir izsniegti trešajā dienā no nosūtīšanas dienas.
Senāts norādīja uz savā judikatūrā nostiprināto atziņu, ka minētās likumiskās prezumpcijas mērķis ir vienkāršot un unificēt tiesas dokumentu noteikšanu, atbrīvojot personas un tiesas no papildu darbībām, noskaidrojot dokumentu izsniegšanas faktisko datumu gadījumā, kad tie tiek piegādāti elektroniski.
Saistību dzēšanas procedūras izbeigšana (CPL 363.35 panta otrā daļa)
SPC-28/2021. Lēmuma 7.1.punktā Senāts atgādina, ka, lai būtu iespējams realizēt tiesības izteikt iebildumus, kreditoriem jābūt informētiem par pieteikuma izskatīšanu. Pretējā gadījumā iebildumus iesniegt nav iespējams.
Lietas materiālos nav pierādījumu, ka tiesa paziņojusi kreditoriem par pieteikuma izskatīšanu vai ka kreditoriem par pieteikuma izskatīšanu būtu tapis zināms kādā citā veidā (piemēram, iepazīstoties ar lietas materiāliem).
Paziņojuma par pieteikuma izskatīšanu nenosūtīšana kreditoriem varēja objektīvi liegt iespēju izmantot tiesības izteikt iebildumus par pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu un atbrīvošanu no atlikušajām saistībām. Līdz ar to tas atzīstams par būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpumu.
SPC-34/2021. Lēmuma 7.1.punktā Senāts vērš uzmanību uz to, ka atbilstoši atklātības principam informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu (Maksātnespējas likuma 6.panta 7.punkts).
Iebildumus iesniegt nav iespējams, ja par pieteikumu un tā izskatīšanu kreditors nav informēts. Iepriekš minētā Civilprocesa likuma tiesību norma paredz tiesības kreditoriem tikt informētiem par pieteikuma izskatīšanu.
Par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu pirmās instances tiesa informējusi maksātnespējas procesa administratoru un parādnieci. Taču lietas materiālos nav pierādījumu, ka tiesa būtu paziņojusi kreditoriem par pieteikuma izskatīšanu.
Senāts atzina, ka paziņojuma par pieteikuma izskatīšanu nenosūtīšana kreditoriem varēja objektīvi liegt iespēju izmantot tiesības izteikt iebildumus par pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu un atbrīvošanu no atlikušajām saistībām. Līdz ar to ģenerālprokurora protests šajā daļā ir pamatots, pārkāpums atzīstams par būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpumu.
Lietas materiālos esošajā saistību dzēšanas plānā iekļauts kreditora biedrības „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojs”.
Pārbaudījis lietas materiālus un apsvēris protestā norādītos argumentus atbilstoši šī lēmuma 7.3. un 8.3.punktam, Senāts atzina, ka lēmums apstrīdētajā daļā atceļams.
Lai arī Civilprocesa likuma 363.35pantā noteiktā paziņošanas pienākuma pārkāpums konstatējams attiecībā uz visiem kreditoriem, tomēr protestā šis pārkāpums tiek saistīts ar lēmuma nepareizību tikai daļā, ar kuru dzēstas personas saistības pret biedrību „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs”, pārējā daļā lēmums nav protestēts.
Lietas materiālos atrodas paziņojums, ar kuru biedrība „Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” vērsusi administratora uzmanību uz Maksātnespējas likuma 164.panta ceturtās daļas 2.punkta noteikumiem, norādot, ka konkrētajā gadījumā zaudējumi radušies neatļautas darbības (delikta) rezultātā, līdz ar to šāds prasījums nevar tikt dzēsts fiziskas personas maksātnespējas ietvaros.
Ievērojot minēto, tiesai, lai noskaidrotu jautājuma par atbrīvošanu no konkrētajām atlikušajām saistībām izskatīšanā nozīmīgos apstākļus, bija jāpārbauda to rašanās pamats un tā atbilstība norādītās tiesību normas sastāvam.
Trīs gadu laikā Senātā izskatīti un apmierināti 5 ģenerālprokurora protesti. Ja sākotnēji nepaziņošanu izskatāmās normas kontekstā varēja uztvert kā nejaušību, tad 2021.gada prakse jau norāda uz nelabvēlīgu „aizmāršības” tendenci, no kuras izriet arī iespējamais Maksātnespējas likuma 164.panta ceturtās daļas 2.punkta pārkāpums (trijās lietās no piecām).
Krimināllietu departaments
Noziedzīgu nodarījumu izdarījušai personai piederošas tādas mantas konfiskācija, kas sakarā ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu nav atstājama personas īpašumā
SKK-116/2021. Lietā Senāts skaidroja, kādi apstākļi izvērtējami, lemjot par noziedzīgu nodarījumu izdarījušai personai piederošas tādas mantas konfiskāciju, kas sakarā ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu nav atstājama personas īpašumā.
Aizturēšanas laikā pie apsūdzētā atrastā un izņemtā skaidrā nauda – 1497 euro – ar pirmās instances tiesas spriedumu, pamatojoties uz Krimināllikuma 70.11pantu, tika atzīta par noziedzīgi iegūtu mantu un konfiscēta. Apelācijas instances tiesa, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu daļā par arestēto naudas līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu, mainīja arestēto naudas līdzekļu konfiskācijas pamatu un konfiscēja tos saskaņā ar Krimināllikuma 70.13pantu, atzīstot tos par ar noziedzīgu nodarījumu saistītu mantu. Tiesa norādīja, ka kriminālprocesā nav iegūti tādi pierādījumi, kas ļautu izdarīt secinājumu, ka, visticamāk, mantai ir noziedzīga izcelsme. Pamatojoties uz liecinieku un apsūdzētā liecībām, apelācijas instances tiesa atzina, ka apsūdzētais bija aizņēmies no citas personas naudu – 7000 euro – psihotropās vielas lielā apmērā un narkotiskās vielas iegādei un savu vajadzību apmierināšanai, naudu nav pilnībā iztērējis.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nepareizi iztulkojusi Krimināllikuma 70.13pantu. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka naudas līdzekļi bijuši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets, proti, legālie naudas līdzekļi bija paredzēti noziedzīga nodarījuma izdarīšanai – iegādāties un glabāt psihotropās vielas lielā apmērā realizācijas nolūkā. Šāda manta konfiscējama kā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas priekšmets saskaņā ar Krimināllikuma 70.12pantu.
Senāts uzsvēra, ka, konfiscējot noziedzīgu nodarījumu izdarījušai personai piederošu mantu, kas sakarā ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu nav atstājama personas īpašumā, ir vērtējams, vai manta ir saistāma ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu un vai tā nav bijusi nodarījuma izdarīšanas priekšmets, vai ar mantas konfiskāciju tiks panākts preventīvs mērķis novērst apsūdzētā turpmāku līdzīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un vai tās konfiskācija neradīs pārmērīgu slogu vainīgai personai, nodrošinot sev iztiku.
Senāts grozīja apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru arestētā nauda – 1497 euro – atzīta par ar noziedzīgu nodarījumu saistītu mantu un konfiscēta. Arestēto naudu – 1497 euro – saskaņā ar Krimināllikuma 70.12pantu Senāts atzina par līdzekļiem, kuri bija paredzēti noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, un konfiscēja.
Mantiska labuma iegūšana – Krimināllikuma 218.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturojoša pazīme
SKK-505/2021. Lietā apelācijas instances tiesa par pamatotu bija atzinusi pirmās instances tiesas secinājumu, ka atbilstoši Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punktam par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli atzīstams tas, ka noziedzīgs nodarījums – izvairīšanās no nodokļu nomaksas – izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Krimināllikuma 48.panta ceturtās daļas prasības, kas noteic, ka par atbildību pastiprinošu apstākli nav atzīstams tāds apstāklis, kurš šajā likumā paredzēts kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme. Senāts norādīja, ka, nosakot sodu par Krimināllikuma 218.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli nav atzīstams Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punktā paredzētais apstāklis – noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ, jo mantiska labuma iegūšana ir minētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturojoša pazīme. Vainīgās personas darbība vai bezdarbība ir vērsta uz to, lai nemaksātu nodokļus, t.i., savā valdījumā esošo mantu nenodotu citam un iegūtu mantisku labumu.
Vajāšanas nolūka noskaidrošana
SKK-[P]/2021. Lietā Senāts skaidroja, kādi apstākļi ņemami vērā, noskaidrojot Krimināllikuma 132.1pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses pazīmi – nolūku.
Šajā lietā apsūdzētais vairākus mēnešus nolūkā iedvest bailes kaimiņiem ne mazāk kā 30 reizes demonstratīvi novēroja, kas notiek viņu dzīvesvietā, uzņēma ne mazāk kā 1200 fotogrāfijas ar zibspuldzi, pavērsa uz kaimiņu īpašumu videonovērošanas kameru un prožektorus, kā arī dažas reizes vakarā spīdināja lāzera staru uz kaimiņu nepilngadīgajiem bērniem. Pirmās instances tiesa personu atzina par vainīgu Krimināllikuma 132.1pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā. Apelācijas instances tiesa apsūdzēto attaisnoja, jo uzskatīja, ka personas izdarītajā nodarījumā nav subjektīvās puses pazīmes, proti, lietā nav konstatējami objektīvi apstākļi, kas liecinātu par apsūdzētā nolūku iedvest bailes cietušajiem. Apelācijas instances tiesas ieskatā apsūdzētā īpašumā uzstādītie prožektori, videonovērošanas kamera un fotoaparāts pildīja īpašuma apsardzes funkcijas. Savukārt pierādīšanā netika novērstas saprātīgas šaubas par to, ka apsūdzētais spīdināja ar lāzera staru uz nepilngadīgajiem bērniem.
Senāts norādīja, ka Krimināllikuma 132.1pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – vajāšana – subjektīvo pusi raksturo speciāls nolūks – iedvest bailes upurim. Noskaidrojot, vai apsūdzētajam bija nolūks likt cietušajam baidīties par savu vai tuvinieku drošību, ir vērtējams, kādu apzinātu uzvedības veidu persona ievēroja kopumā, lai nopietni satrauktu citu personu, darbību ilgums, intensitāte un sistemātiskums. Turklāt ļaunprātīgām darbībām nav jābūt vienveidīgām. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas norādītajam apstāklim, ka apsūdzētais inkriminētās darbības veicis, atrodoties sava privātīpašuma teritorijā, nav izšķirošas nozīmes personas nolūka noskaidrošanā. Senāts arī atzina, ka apelācijas instances tiesa nav motivējusi, kāpēc tā noraidījusi valsts apsūdzības argumentus, kas pamatoti ar cietušo liecību izvērtējumu to kopumā un savstarpējā sakarībā ar citiem pierādījumiem, un piešķīrusi ticamību apsūdzētā liecībām. Turklāt apelācijas instances tiesa nav vērtējusi apsūdzētā apzinātu uzvedības veidu kopumā – vērošanu, prožektoru uzstādīšanu, fotografēšanu ar zibspuldzi, spīdināšanu ar lāzera staru, šo darbību atkārtotību, neatlaidīgumu, ilgumu un sistemātiskumu, kas bija vērstas, lai iedvestu bailes cietušajam, un to, ka apsūdzētais šādas darbības turpināja, lai arī cietušais apsūdzētajam bija lūdzis pārtraukt viņa ģimenes vajāšanu.
Kasācijas tiesvedības izbeigšana, ja apsūdzētais miris pēc attaisnojoša apelācijas instances tiesas sprieduma pasludināšanas
SKK-112/2021. Apsūdzētā bija attaisnota gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesā. Par apelācijas instances tiesas spriedumu prokurors iesniedza kasācijas protestu un cietušo pārstāvis – kasācijas sūdzību. Pēc tam, kad tika ierosināta kasācijas tiesvedība, apsūdzētā nomira.
Senāts izbeidza kasācijas tiesvedību lietā. Senāts atzina, ka no Kriminālprocesa likuma 377.panta 5.punktā ietvertā nosacījuma, to aplūkojot sistēmiski ar Kriminālprocesa likuma 481.panta 1.1daļā un 560.panta ceturtajā daļā noteikto, izriet, ka lietas izskatīšana tiesā, ja apsūdzētais ir miris, pieļaujama tikai tajos gadījumos, kad process nepieciešams, lai mirušo reabilitētu. Ja apsūdzētais miris pēc attaisnojoša apelācijas instances tiesas sprieduma pasludināšanas, lietas izskatīšanas turpināšanai pret mirušo apsūdzēto kasācijas instances tiesā nav tiesiska pamata un kasācijas tiesvedība lietā ir izbeidzama.
Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka mirušas personas tiesāšana neizbēgami nonāk pretrunā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā nostiprinātajiem principiem, jo pēc savas dabas nav savienojama ar pušu līdztiesības principu un visām no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošajām garantijām. Turklāt ir pašsaprotami, ka nav iespējams sodīt mirušu personu, un šajā sakarā tiek kavēts kriminālprocess. Jebkāda soda piemērošana mirušajam aizskar viņa cieņu. Visbeidzot mirušas personas tiesāšana ir pretrunā šīs Konvencijas 6.panta mērķim, kā arī šim pantam raksturīgajam labas ticības principam un efektivitātes principam.
Kriminālprocesa izbeigšana kasācijas instances tiesā, ja apsūdzētais pēc kasācijas sūdzības iesniegšanas miris
SKK-60/2021. Lietā kasācijas sūdzību bija iesniegusi aizstāve, lūdzot atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu un nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai. Pēc tam, kad tika ierosināta kasācijas tiesvedība, Senātā tika saņemts aizstāves iesniegums, kurā aizstāve darīja zināmu, ka apsūdzētais ir miris. Vienlaikus aizstāve lūdza izskatīt kasācijas sūdzību pēc būtības, jo tā skar sabiedrībai nozīmīgus jautājumus par personu ar invaliditāti tiesībām.
Senāts izbeidza kriminālprocesu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377.panta 5.punktu.
Senāts konstatēja, ka pirmās instances tiesā lieta izskatīta saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta nosacījumiem, neveicot pierādījumu pārbaudi, apelācijas instances tiesā lieta izskatīta sakarā ar apsūdzētā aizstāves apelācijas sūdzību par apsūdzētajam noteikto sodu un pirmās instances tiesas spriedums atstāts negrozīts, savukārt apelācijas instances tiesas nolēmums kasācijas kārtībā pārsūdzēts tikai daļā par apsūdzētajam noteikto sodu.
Senāts atzina – ja apsūdzētais pēc kasācijas sūdzības iesniegšanas miris, apelācijas instances tiesas nolēmums daļā par mirušā vainīgumu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā nav apstrīdēts un Senāta rīcībā nav nodoti fakti, kas liecina par mirušā nevainīgumu, kriminālprocesa turpināšanai mirušās personas reabilitācijai nav tiesiska pamata un kriminālprocess ir izbeidzams saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 377.panta 5.punktu.
Apkopojumu sagatavoja
Evita FRĪDENTĀLE, Zinaīda INDRŪNA, Kristīne IVULĀNE,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultantes
QR
