Lietuvas Augstākās tiesas tiesnese Rima Ažubalīte (Rima Ažubalytė) norādīja, ka spriedumam ir jāpārliecina ieinteresētās personas, ka tas ir taisnīgs un likumīgs. Lemjot par tiesisko attiecību kvalifikāciju un likuma piemērošanu, tiesai ir pienākums definēt, kāpēc tā noraida atsevišķus pušu argumentus. Parasti tiesas lēmums, visticamāk, nepārliecinās tos, kam tas ir nelabvēlīgs. Līdz ar to spriedumā ir jāpievērš pietiekama uzmanība zaudējušās puses argumentu izvērtēšanai. No sprieduma ir jābūt skaidram, kāpēc zaudējušās puses argumenti vai nostāja ir pretrunā likumam vai lietā esošajiem pierādījumiem.
Viens no juridiskās argumentācijas un juridiska dokumenta sastādīšanas stiliem ir tāds, ka tiesa izsaka savus secinājumus kā vienīgo loģisko rezultātu, ņemot vērā konstatētos faktus un piemērojamās tiesību normas. Tiesas spriedums (vai cits galīgais tiesas nolēmums) ir nedalāms tiesību akts, kurā nolēmuma daļa ir pamatota ar motīvu daļā izklāstītajiem argumentiem.
Katram tiesas spriedumam (vai citam galīgajam tiesas nolēmumam) ir jābūt pamatotam ar juridiskiem argumentiem (motivāciju). Argumentācijai jābūt racionālai: tiesas spriedumā ir jābūt tik daudz argumentiem, lai ar tiem pietiktu tiesas sprieduma pamatošanai. Tiesas spriedumā nedrīkst būt nedz slēpti argumenti, nedz kādi nenorādīti apstākļi, kas ir svarīgi taisnīga tiesas sprieduma pieņemšanai. Tiesas spriedumiem ir jābūt tādiem, kas ir skaidri lietā iesaistītajām personām, kā arī citām personām.
Vispārējās jurisdikcijas tiesām, pieņemot lēmumus attiecīgo kategoriju lietās, ir saistoši savi precedenti – nolēmumi analoģiskās lietās. Zemāko instanču vispārējās jurisdikcijas tiesām, pieņemot lēmumus attiecīgo kategoriju lietās, ir saistoši augstāko instanču tiesu pieņemtie nolēmumi – precedenti to pašu kategoriju lietās. Augstāko instanču vispārējās jurisdikcijas tiesām, pārbaudot zemāko instanču tiesu nolēmumus, šie nolēmumi jāizvērtē, ņemot vērā vienus un tos pašus juridiskos kritērijus; šiem kritērijiem jābūt skaidriem un ex ante zināmiem tiesību subjektiem, tostarp zemāko instanču tiesām.
Detalizēts pamatojums nav nepieciešams, atbildot uz argumentiem, kas ir acīmredzami nenozīmīgi, nepamatoti, aizskaroši vai nepieņemami citu iemeslu dēļ, ņemot vērā skaidras tiesību normu prasības vai iedibināto judikatūru par līdzīga rakstura argumentiem. Tiesas nolēmumam jābūt ar skaidru struktūru un formu, lingvistiski un juridiski korektam. Ja nolēmumā ir analizēti vairāki svarīgi jautājumi, ieteicams tos aplūkot atsevišķi, piemēram, strukturāli nodalot neatkarīgu sadaļu, piešķirot tai nosaukumu, kas atspoguļo attiecīgā jautājuma būtību. Sadaļas nosaukumu var formulēt kā jautājumu, uz kuru jāatbild šajā sadaļā, vai citā veidā, kas skaidri un kodolīgi apraksta attiecīgās sadaļas saturu.
Spriedumā norāda tiesību avotus, uz kuriem tas ir balstīts. Tiesa, iztiesājot lietu, pārliecinās par lietā piemērojamo likumu un citu tiesību aktu spēkā esību. Strīda gadījumā tiesa skaidri norāda, kāda likuma normas redakcija tiek piemērota un kāpēc. Tiesību aktu juridiskā klasifikācija, iztulkošana un piemērošana strīdam ir tās tiesas prerogatīva, kurā iesniegta prasība. Tiesa izvēlas strīdam piemērojamos tiesību aktus pēc saviem ieskatiem un ir neatkarīga no pušu viedokļa vai vēlmēm; lietas faktu juridiskā kvalifikācija ir tiesas prerogatīva (iura novit curia).
Tiesa ievēro judikatūru attiecīgajā lietu kategorijā. Tomēr paļaušanās uz Konstitucionālās tiesas, Lietuvas vai starptautisko tiesu judikatūru, kā arī tās citēšana ir vērsta uz to, lai palīdzētu lietu atrisināt taisnīgi un ar pamatotu spriedumu, lai tas aprobežotos ar nepieciešamo. Tiesu prakse attiecīgo kategoriju lietās var tikt koriģēta, un jauni tiesu precedenti attiecīgajās lietu kategorijās var tikt radīti tikai tad, ja tas ir neizbēgami un objektīvi nepieciešams. Šāda tiesu prakses korekcija (atkāpe no iepriekšējiem precedentiem, kas tiesām bija saistoša līdz tam, un jaunu precedentu radīšana) ir pienācīgi (skaidri un racionāli) jāpamato attiecīgajos vispārējās jurisdikcijas tiesu lēmumos. Šī korekcija attiecīgi jānodrošina Lietuvas Apelācijas tiesai un Lietuvas Augstākajai tiesai.
Izvērtējot lietā sniedzamā pamatojuma apmēru, jāņem vērā, vai pastāv iedibināta tiesu prakse. Prasība aizsargāt tiesisko noteiktību un tiesisko paļāvību neietver tiesības uz iedibinātu tiesu judikatūru. Iedibinātā judikatūra uzlika Augstākajai tiesai pienākumu sniegt izvērstu pamatojumu, kas attaisno atkāpšanos no tās. Atkāpšanās no pastāvošās tiesu prakses iespējama tikai tad, ja tā ir neizbēgama, objektīvi nepieciešama, konstitucionāli pamatota un attaisnojama. Jebkura novirze ir pienācīgi (skaidri un racionāli) jāpamato, norādot praksi, no kuras atkāpjas, un iemeslus, kas pamato atkāpšanos. Ja precedents, uz kuru tiesa atsaucas, atsevišķos aspektos atšķiras no izskatāmās lietas, tiesa norāda iemeslus, kāpēc balstās uz šo precedentu.
Iztulkojot un piemērojot likumu, tiesa ņem vērā taisnīguma, saprātīguma, godīguma un citus principus. Ja spriedums ir tieši balstīts uz principiem, tiesa norāda saturu, ko tā tiem konkrētajā situācijā piešķīrusi. Tieši piemērojot ieteikuma tiesību normas, tiesa atsaucas uz tiesisko pamatu. Ja nav tiesiska pamata, tiesa var atsaukties uz ieteikuma tiesību normām tikai kā papildu juridiskā pamatojuma avotu. Tiesa var atsaukties uz tiesību doktrīnu kā papildu juridiskās argumentācijas avotu. Ja tiesa balstās uz tiesību doktrīnu, tā norāda avotu. Ja tiesa balstās uz nesaistošiem tiesību aktiem vai tiesību doktrīnu, spriedumā norāda ieteikuma tiesības vai tiesību doktrīnu, ja tāda ir, un iemeslus, kas pamato tiesas izvēli.
Augstākajai tiesai un Augstākajai administratīvajai tiesai būtu jācenšas norādīt, kādus likuma piemērošanas vai iztulkošanas noteikumus tā izmanto izskatāmajā lietā (satura aspekts). Augstākās tiesas nolēmumu pamatojuma ārējās pazīmes (formālie aspekti) ir bieža judikatūras, tostarp starptautisko tiesu prakses, citēšana; reta zinātniskās literatūras citēšana (gandrīz nekad – krimināllietās). Nolēmumi šobrīd ir daudz garāki nekā agrāk.
QR
