Mēs šobrīd piedzīvojam grūtus laikus. Mūs moka neziņa. Tomēr 2022.gads ir viens, un ir jāsvin! Jo mūsu Satversmei ir 100 gadi! Svinības sākās ar 15.februāri – datumu, kad Satversmes sapulce apstiprināja Satversmi esošajā redakcijā (kaut bez pamattiesību daļas), un svinības varētu noslēgties 7.novembrī – datumā, kad Satversme stājās spēkā.
Konstitūcija ietver nācijas valstsgribu, priekšstatus par to, kādā valstī nācija vēlas pašnoteikties un dzīvot. Tātad konstitūcija regulē valsts dzīves pašus pamatus un aizsargā personas pamattiesības. Mūsu Satversmē (arī redakcijā bez pamattiesību daļas) pamattiesības bija. Visupirms kā vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Tātad – Satversmes sapulcei nepieņemot pamattiesību sadaļu, Satversme pamattiesību aizsardzību uzlika uz tiesas pleciem.
Satversme, pamatojoties uz valsts konstitucionālo identitāti, nosaka vērtības, kas ir būtiskākās konkrētai nācijai, un principus, pēc kuriem jāvadās valstij, īstenojot varu. Konstitūcija iezīmē, ievirza un ierobežo visu pārējo tiesību sistēmu, tostarp tiesību jaunradi, nosaka rāmi konstitucionālo orgānu darbībai, ikviena tiesību piemērotāja rīcībai un arī nācijas un ikvienas personas dzīvei visplašākajā nozīmē.
Konstitūcija vienmēr ir lakoniska, tā lieto abstraktus jēdzienus, iezīmē vērtības, principus un pamattiesības, kurām turpmāk jācaurstrāvo visu tiesību sistēmu. Latvijas Satversme izceļas ar jo īpašu lakonismu, tātad tās lasītājiem, piemērotājiem ir jābūt zinošiem, lai valsts varu īstenotu satversmīgi. Šodien gribu runāt par to, vai mēs – XXI gs. tiesību radītāji un piemērotāji – pareizi saprotam vienu no pašiem būtiskākajiem principiem, kas likts valsts pamatos – varas dalīšanas principu.
Mēs šodien dzīvojam labi, labāk – vismaz salīdzinot ar visiem tiem laikiem, kurus Latvijā esam piedzīvojuši iepriekš. Mēs dzīvojam modernu, pareizu, sakārtotu dzīvi – tiesiskā demokrātiskā valstī, uzņemti pasaulē labākajā valstu „klubiņā” – Eiropas Savienībā. Mēs idejiski un fiziski cīnāmies ar padomju mantojumu, liekam uzsvaru uz personas pamattiesībām, veidojam aizsargāties spējīgu demokrātiju, rēķinām iekšzemes kopprodukta pieaugumu. It kā viss ir kārtībā... Vismaz atskaitēs, kā arī ierēdņu un politiķu prātos viss ir skaidrs.
Taču, ja mēģinām saprast, kas „lācītim ir vēderā”, kas slēpjas zem plānās, it kā sakārtotās, satversmīgās dzīves virskārtas, ir jāuzdod neērti jautājumi. Ko nozīmē vārdi, ko piesaucam: padomju mantojums, demokrātija, tiesiska valsts, varas dalīšana? Kāda ir to patiesā jēga? Kāpēc mums tas ir nepieciešams? Ko ar to palīdzību vēlamies sasniegt? Liekas, ka tikai retais varēs sniegt pārliecinošu atbildi. Neesmu pārliecināta, vai lielākā daļa no tiem, kas ravē padomju mantojumu no mūsu ikdienas, vispār apzinās, kas tieši ir padomju mantojums... Piemēram, diezin vai mēs 1.septembri jeb Zinību dienu uztveram kā padomju mantojumu, lai gan tas tāds ir. PSRS vienotu mācību gada sākumu 1.septembrī visās mācību iestādēs ieviesa 1935.gadā ar Tautas komisāru padomes un Vissavienības boļševiku komunistiskās partijas CK dekrētu.
Taču šodien es nerunāšu par padomju okupācijas seku pārvarēšanu, lai gan arī varas dalīšanas iedzīvināšanu kavē okupācijas mantojums mūsu kolektīvajā apziņā. Šodien ir diena, kad runāšu par taisnīgu tiesu varas dalīšanas principa īstenošanas kontekstā.
Vispārzināms, ka demokrātiska valsts var pastāvēt tikai kā tiesiska valsts, proti, tiesības, kuras izdotas nācijas vārdā, ir vienlīdz saistošas visiem, vienlaikus tās vienlīdz aizsargā visus. Demokrātija var pastāvēt kā tiesiska valsts, ja tiek ievērots varas dalīšanas princips. Proti, kā jau 1999.gadā vienā no pirmajām lietām skaidroja Satversmes tiesa: „Viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem ir varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriet tiesu varas kontrole pār likumdevēja un izpildu varu. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses.” Nācijas vara tiek īstenota, institucionāli un funkcionāli sadalot varas īstenošanu. Taču kāpēc mums to vajag, kāpēc ir jābūvē šī sarežģītā, lēnā un dārgā konstrukcija?
Cilvēkam! Vispirms humānisti, bet vēlāk filozofi apgaismotāji sociālo vērtību priekšplānā izvirzīja cilvēku kā visu vērtību mēru un atskaites punktu. Džons Loks, kurš ir viens no pamatlicējiem mūsdienu konceptam par personu un cilvēciskumu (human being), rakstīja: „visi cilvēki no dabas [ir] brīvi, vienlīdzīgi un neatkarīgi.” Uz šīs pārliecības tika veidots konstitucionālisms, demokrātija un tiesiska valsts, proti, tāda valsts, kādu mēs šodien atzīstam par atbilstošu mūsdienu progresīvajai pasaulei. Taču šīs kardinālās pārmaiņas, pārbūvējot feodālo kārtu sabiedrības jeb nevienlīdzīgo personu valsti (jāatceras, ka arī mēs, dibinot savu valsti, startējām no feodālas kārtu sabiedrības, kāda bija Krievijas impērijā), kurā cilvēkam bija stipri ierobežotas pašnoteikšanās tiesības, tika veiktas tikai tāpēc, ka to pieprasīja jaunais koncepts – cilvēks ir saprātīgs, un viņam ir tiesības uz pašnoteikšanos. Cilvēks ir vērtība, un viņam piemīt neatņemama cieņa, ko nepieciešams juridiski aizstāvēt vispirms no valsts patvaļas. Jāatceras, ja mēs atsakāmies no pārliecības par cilvēka vērtību un saprātīgumu, kas nosaka cilvēka tiesības uz pašnoteikšanos, uzskatot, ka „valsts zina labāk”, jēgu zaudē arī demokrātija. Ja apšaubām cilvēka saprātīgumu, tad kā viņš var jēgpilni piedalīties vēlēšanās?
Personas brīvība un tiesības, kas garantē tās ievērošanu, bija galvenais iemesls, kāpēc Džons Loks uzstāja, ka nepieciešams nodalīt likumdevējvaru no izpildvaras, jo tieši likums ir instruments, kas liek pamatu personas brīvībai. Arī Šarls Luijs Monteskje uzsvēra, ka pie varas esošo patvaļas ierobežošana, varas dalīšanas principu ievērojot, ir galvenais priekšnoteikums personas brīvībai. Varas dalīšana nav pašmērķīga, tā garantē cilvēka brīvību.
Tātad valsts mērķis ir sasniegt un sargāt cilvēka brīvību jeb ikvienas personas tiesības uz pašnoteikšanos, baudot valsts aizsardzību.
Tieši personas brīvības kritērijs ir likts pamatā modernai demokrātiskai tiesiskai valstij. Jau Latvijas Republikas dibināšanas aktos brīvība ir uzsvērta kā valsts pamats un aizsargājama vērtība. Vispirms tautas brīvība un tās tiesības uz pašnoteikšanos, tad personas tiesības un brīvības, tādas kā preses, vārda, sapulču un biedrošanās brīvība, tika noteiktas jau dibinot Latvijas Republiku 1918.gadā Tautas padomes politiskajā platformā.
Tātad vienu atbildi esam raduši – valsts pastāv cilvēkam, to palīdz īstenot varas dalīšanas principa ievērošana, un visa sarežģītā valsts varas institūciju konstrukcija, kas izstrādāta, iedzīvinot konstitūciju, darbojas, lai sasniegtu šo mērķi – ikvienas personas pašnoteikšanos iekļaujošā sabiedrībā, kura dzīvo labklājībā un mierā.
Cilvēkam ir izveidota valsts, kurā ievērots varas dalīšanas princips. Taču, ko nozīmē ievērot varas dalīšanas principu? Klasiski, kā uzsvēra jau Loks un Monteskje, tas paģērē nodalīt konstitucionālos orgānus institucionāli un funkcionāli, lai viens un tas pats cilvēks nevarētu gan pieņemt visiem saistošus „spēles noteikumus”, gan pats tos piemērot attiecībā uz citiem, gan pats lemt, vai tie ir piemēroti taisnīgi. Ar institucionālās varas dalīšanas prasības ievērošanu Latvijas Republikā jau vēsturiski iet grūti. Jo jau starpkaru parlamentārisma posmā, proti, līdz 1934. gadam, ne tikai Saeimas deputāti varēja būt ministri, bet arī tiesneši varēja būt Saeimas deputāti, neapturot savas tiesneša pilnvaras. Nezinu, varbūt mums valstī vienkārši ir cilvēku par maz, lai aizpildītu visus amatus? Tā būtu jaukākā atbilde uz šo jautājumu. Patiesībā tas skaidrojams ar to, ka Latvija lielā mērā paturēja spēkā Krievijas impērijas tiesības un tiesu iekārtu, bet impērijā vēl nebija izveidojusies izpratne par varas dalīšanu. Impērija bija autoritāra valsts, būvēta orientējoties uz vienu personu – monarhu. Tas arī bija iemesls, kāpēc starpkaru Latvijā Tieslietu ministrs vienlaikus bija arī Ģenerālprokurors, kā to noteica Krievijas impērijas likumi un kā tas, piemēram, atkal ir atjaunots Polijā. Arī Polija joprojām netiek laukā no Krievijas impērijas mantojuma tiesu iekārtā. Satversmes tiesa skaidro: „Varas dalīšanas princips nozīmē, ka visa valsts darbība pēc savas būtības funkcionāli ir iedalīta trijos darbības veidos jeb valsts varas funkcionālos atzaros – likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā. Trim varas atzariem piederīgo valsts institūciju kompetenču sadalījums, kas veido varas dalīšanas principa jeb „līdzsvara un atsvara” sistēmu, ir noteikts Satversmē.” Varas īstenošana ir funkcionāli dalīta, bet konstitucionālajiem orgāniem ir jāsadarbojas un savas kompetences ietvaros jāuzrauga vienam otru, jo valsts suverēnā vara ir viena un tās avots ir nācija. Varu nevar sadalīt, jo vara izriet no tautas. Kāpēc runāju par šīm ābeces patiesībām? Tāpēc, ka Latvijā šī izpratne diskusiju līmenī joprojām „klibo”.
Mūsdienās bieži, tostarp ne tikai doktrīnā, bet arī judikatūrā, parādās ideja, ka varas dalīšanas princips ir transformējies, kļuvis mērenāks pret atkāpēm, proti, tas vairs neprasa tik striktu varu nodalīšanas modeli. Piemēram, Satversmes tiesa jau 1999.gadā secināja: „Rietumu demokrātijās varas dalīšana ir spēkā kā princips, tomēr tā netiek īstenota ļoti stingri pēc tās ideāltipiskā modeļa. Vispārēji tiek stingri sargāta tikai tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās. Taču citādi varas sadales shēma vēsturiskā skatījumā jau no paša sākuma tomēr neizslēdz zināmus principiālo robežu pārkāpumus. Varas dalīšanas shēmas laušana nenotiek tikai tādā veidā, ka viena vara iedarbojas uz citu, kā parlamentārajā kontrolē, bet arī tādējādi, ka viena vara izpilda otras [varas] funkcijas. Tomēr, neskatoties uz šādiem sakrustojumiem, izlaušanos un robežu izzušanu, tiek sasniegts varas dalīšanas patiesais mērķis, kamēr valsts institūciju dažādās grupas, visumā skatoties, savstarpēji iedarbīgi kontrolē viena otru.” Pamatā Satversmes tiesa varas dalīšanas principu ir vērtējusi un varu „sakrustojumus” attaisnojusi kā satversmīgus sakarā ar valdības un pašvaldību izdotiem normatīviem aktiem, secinot, ka likumdevējs ir tiesīgs pilnvarot izpildvaru darboties kā „likumdevējam”, proti, izdot ārējos normatīvos aktus. Tas saistīts gan ar to, ka mūsdienu sabiedrībā pieaug prasība pēc normatīvā regulējuma aizvien jaunās jomās, gan ar to, ka šo slodzi pienācīgā ātrumā parlaments nevar veikt. Mūsdienu sabiedrībai kļūstot aizvien sarežģītākai un multikulturālākai, strauji pieaug nepieciešamība pēc jauniem normatīviem risinājumiem. Valstij šie risinājumi ir nevilcinoties jāsagatavo un jāpieņem. Turklāt jāņem vērā, jo lielāka pēc apjoma un sarežģītības kļūst sabiedrība, jo vairāk tajā pieaug tiesību loma. Sabiedrība nespēj pašregulēties. Daļa sabiedrības locekļu vairs nemeklē savstarpējo attiecību sarežģījumu risinājumu patstāvīgi, bet gan paļaujas uz tiesību normām un konfliktu risināšanā iesaista valsts institūcijas. Tas rada valsts varas institūciju, tostarp arī likumdevēja, pārslogotību. Šo apjomīgo „tiesību normu ražošanas darbu” nevar veikt viens „spēlētājs”, tautas pārstāvības orgāns – parlaments. Latvijas gadījumā tie ir simts deputāti, katram no kuriem ir ne vairāk kā divi palīgi.
Te mēs sastopamies ar realitāti. No vienas puses, tikai parlaments ir leģitīms pieņemt sabiedrībai saistošus noteikumus. No otras puses, parlamentam nav kapacitātes noregulēt visas sociālās attiecības, kurām sabiedrības locekļi sagaida valsts noteiktu regulējumu. Tātad mums ir jāatzīst, ka parlamentam ir nepieciešamas tiesības deleģēt daļu no savām funkcijām citiem valsts orgāniem. Tas tiek darīts, lai efektīvāk pielāgotu tiesības mainīgajai sabiedrības dzīvei. Turklāt valdība vai citas pilnvarotās valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process šajās institūcijās nav tik sarežģīts. Tomēr visi subjekti, kas nav parlaments, ir strikti juridiski ierobežoti vispārsaistošu normu izdošanā. Vispirms ir jābūt likumdevēja deleģējumam šādas normas izdot, bet, to īstenojot, ir precīzi jāievēro deleģējuma robežas, kā arī varas dalīšanas un likumības principi. Tāpat Latvijas judikatūrā un tiesību doktrīnā ir skaidri definēts aizliegums likumdevēja doto pilnvarojumu pārpilnvarot tālāk citam subjektam, kaut gan Ministru kabinets reizēm to ir darījis.
Taču arī likumdevējs, deleģējot citiem valsts orgāniem tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus, bauda visai ierobežotu rīcības brīvību. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir uzsvērusi virkni kritēriju, kas jāņem vērā likumdevējam, piešķirot šādu pilnvarojumu. Ir jautājumi, kurus var lemt tikai parlaments pats, piemēram:
- Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga nodot izpildvarai izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar Satversmi ir tikai pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē.
- Pamattiesības drīkst ierobežot vienīgi ar likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu.
- Par ikvienu svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam pašam.
Taču šīs varas dalīšanas funkcionālo aspektu atkāpes attiecas uz likumdevēja un izpildvaras sadarbību, likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai, vienlaikus Satversmes tiesa skaidri norādīja, ka likumdevējs nevar uzņemties valdības funkcijas, piemēram, budžeta sastādīšanā.
Ar tiesu viss ir savādāk. Tiesa stāv savrupi arī šajā varas dalīšanas modernajā interpretācijā. Jau Satversmes tiesas 1999.gada spriedumā, kuru iepriekš citēju, bija izcelts: „Vispārēji tiek stingri sargāta tikai tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās.” Tātad uz tiesu varu attiecināmi citi noteikumi. Jo tiesu vara jau pašos pamatos valstī veic specifiskus pienākumus un tiek veidota pēc citiem principiem. Tiesneši nav politiķi. Tiesneši ir profesionāļi, no kuriem tiek prasīta atbilstoša izglītība, pieredze, nevainojama reputācija, un tiesnesim parasti tiek uzlikti vislielākie amata ierobežojumi salīdzinājumā ar citu varu pārstāvjiem. Tiesnešiem jābūt neitrāliem, tātad apolitiskiem, kas liedz tiesnešu piederību politiskajām partijām lielākajā daļā pasaules valstu, arī Latvijā. Tiesneši tiek iecelti uz mūžu, nevis periodiski pārvēlēti. Te gan ir tas lielais jautājums, vai Latvijā, ieceļot tiesnesi uz mūžu, bet pēc diviem gadiem jaunos tiesnešus pārapstiprinot, netiek pārkāptas Satversmes normas? Taču to atbildēt var tikai Satversmes tiesa.
Kāpēc tas tā ir veidots? Te mēs atgriežamies pie sākuma, proti, demokrātiska tiesiska valsts, kura pastāv tikai tad, ja tiek īstenota varas dalīšana, kas izveidota ar mērķi aizsargāt ikvienas personas tiesības un brīvības. Tieši tiesa ir atbildīga par to, lai šis mērķis tiktu sasniegts, vienalga, vai runa ir par konfliktu starp personām, vai arī gadījumā, ja likumdevējs vai izpildvara savā darbībā pieļāvuši atkāpes no tiesību prasībām. Tieši tiesu varas pastāvēšanas galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai demokrātija tiktu īstenota tiesiskā valstī. Savukārt taisnīgu tiesu ikvienam var nodrošināt tikai neatkarīga tiesa, jeb kā Satversmes tiesa uzsvēra 2021.gadā: „Satversmes 92.panta pirmajā teikumā nostiprinātais jēdziens „taisnīga tiesa” pats par sevi nozīmē to, ka lieta tiks izskatīta neatkarīgā tiesā. Atbilstoši varas dalīšanas principam tiesai lieta jāizskata bez izpildvaras vai likumdevēja varas ietekmes vai politiska spiediena. Jēdziens „taisnīga tiesa” neliedz citiem valsts varas atzariem pildīt savas funkcijas, ciktāl tas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.” Es neizvērsīšu savu runu par tiesu neatkarības prasībām, ko nosaka Satversme un Eiropas Savienības tiesību normas. Tās ir skaidras vismaz juristiem, bet pārējai sabiedrībai, tostarp likumdevējam un izpildvarai, tiek skaidrotas gan tiesību doktrīnā, gan judikatūrā. Mēs apzināmies riskus, kas pastāv tiesnešu neatkarībai un kopīgi strādājam, lai tos novērstu. To šodien konferencē savās uzrunās apliecināja gan Saeimas pārstāve, gan Ministru prezidents. Vienlaikus tiesu vara apzinās, ka neatkarības stiprināšana nozīmē papildu atbildību visupirms pašpārvaldes un paškontroles jautājumos, lai paši izķertu nevīžību un brāķi sistēmā.
Taisnīgums ir konstitucionāla vērtība. To palīdz iedzīvināt taisnīga tiesa. Tiesa ir pēdējais bastions, kur cilvēks var aizstāvēt savas tiesības. Ticība taisnīgumam, ticība valstij ir atkarīga no tiesas. Ir vitāli svarīgi, lai ikvienam būtu pieejama taisnīga tiesa, proti, Satversmē noteiktais taisnīgums. Jo cilvēks ir visu vērtību mērs un atskaites punkts! Tā vietā, lai valstī veidotu aizvien sarežģītāku valsts pārvaldes struktūru, neuzticoties nekam un nevienam, visu birokratizētu, kamēr procesā zūd darbības jēga, formāli pildītu dažādu starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības prasības, jāatceras, tas nav pašmērķīgi, bet vērsts uz papildu drošību cilvēkam.
QR
