Administratīvo lietu departamenta darbinieki Eiropas Savienības Tiesā

Tā bija pieredzes apmaiņa, lai pārrunātu jautājumus, saistītus ar juristu un tiesnešu palīgu ikdienas darba norisi, sadarbību un komunikāciju ar tiesnesi, kā arī lai apspriestu aktuālos problēmjautājumus spriedumu rakstīšanā.

Vizītes laikā iegūta padziļināta izpratne par EST darbību, tostarp vērtīga informācija par tiesas prakses aktualitātēm un svarīgākajiem tiesvedības procesu un darba norises aspektiem.

Latvijas delegācija tikās ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli, Vispārējās tiesas tiesnešiem Ingu Reini un Pēteri Zilgalvi, ģenerāladvokāti Lailu Medinu, viņu palīgiem un citu tiesas atbalsta struktūru darbiniekiem, kā arī apmeklēja divas tiesas sēdes.

Ar EST tiesnesi Inetu Ziemeli, Vispārējās tiesas tiesnešiem Ingu Reini un Pēteri Zilgalvi, kā arī ģenerāladvokāti Lailu Medinu pārrunāti aktuāli jautājumi saistībā ar Eiropas Savienības (ES) tiesību piemērošanu valsts tiesās, kā arī institucionālas sadarbības un komunikācijas nepieciešamību starp EST un Augstāko tiesu.

Apspriežot procesa dalībnieku tiesības iepazīties ar īpaši aizsargājamu informāciju, pārrunāta pieeja šā jautājuma risināšanā Vispārējā tiesā un Latvijas tiesās. Inetas Ziemeles ieteikums ņemt vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015.gada 16.februāra lietā „Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland” (pieteikums Nr.7511/13) noformulēto standartu. Tika apspriesta arī iespēja konfidenciālu informāciju aprakstīt kopsavilkumā, aizsargājamo informāciju tieši neatklājot.

Attiecībā uz prejudiciāliem jautājumiem ieteikts uzdot mazāk, bet pārdomātākus jautājumus. Tiesnese uzsvēra, ka EST spriedumu lasāmība sākas ar prejudiciāliem jautājumiem, tādēļ ir būtiski valsts tiesai precīzi noformulēt problēmas esenci. Jo mazāk jautājumu uzdots, jo vairāk EST un ģenerāladvokāts var tiem pievērsties un dot izvērstāku atbildi. Tāpat nav pieļaujams uzdot prejudiciālos jautājumus, kas vērsti uz strīda izšķiršanu valsts tiesā pēc būtības.

Vērsta uzmanība, ka katrā tiesību sistēmā ir savi specifiskie vispārējie tiesību principi. ES tiesību normu interpretācijā izmantojamas EST interpretācijas metodes, nevis nacionālās tiesību normu interpretācijas metodes. Piemēram, sistēmiskās un vēsturiskās interpretācijas metodes vietā ir izmantojama EST definētā kontekstuālā interpretācijas metode. Tas paturams prātā, uzdodot arī prejudiciālos jautājumus.

Konkrētāk tika apspriestas samērīguma principa piemērošanas atšķirības nacionālajās un ES tiesībās, kā piemēru analizējot valsts atbalsta lietas lauksaimniekiem. Šajās lietās ES tiesībās raksturīga ļoti strikta pieeja iepretim Latvijas nacionālajām tiesībām, kurās samērīguma princips piemērojams arī netipiskos gadījumos. Šaubu gadījumā valsts tiesai vajadzētu vērsties EST ar jautājumu, vai valsts tiesību norma vai princips ir pretrunā ar attiecīgajām ES tiesībām.

Attiecībā uz ģenerāladvokāta secinājumiem apspriesti gadījumi, kad EST nav atsaukusies uz ģenerāladvokāta secinājumiem vai arī tos nav pieminējusi. Tomēr minētais nav šķērslis valsts tiesai spriedumā tos izmantot kā papildu argumentāciju.

Tika iezīmēta arī problemātika, ka ne vienmēr EST spriedumi valsts tiesai ir saprotami. Iemesls tam meklējams gan atšķirīgajā tiesību normu piemērošanas metodoloģijā, gan tajā, ka latviešu valoda, kurā tulkoti ES tiesību akti un EST spriedumi, ir specifiska. Turklāt laika gaitā terminoloģija ir attīstījusies, taču ES tiesību aktu un līgumu jau veikto tulkojumu praktiski nav iespējams grozīt. Apspriesta arī problemātika ar atsevišķiem terminiem, piemēram, jēdzieniem „rīcības brīvība” un „novērtējuma brīvība”, kas ES tiesībās nav nošķirti. I.Ziemele 2023.gada rudenī sadarbībā ar Latvijas Universitāti plāno organizēt konferenci par terminu tulkojumiem.

Aktualizēts arī jautājums par komunikācijas un savstarpējas sadarbības nepieciešamību starp EST un Latvijas tiesām. Nepieciešams meklēt iespējas, kā popularizēt Latvijas tiesu nolēmumus Eiropas tiesību telpā.

Tiesnesis Pēteris Zilgalvis raksturoja Vispārējās tiesas darbu. Tās kompetencē ir pirmajā instancē izspriest fizisko vai juridisko personu un dalībvalstu celtās prasības vairāk nekā 40 jomās. Vispārējā tiesa visbiežāk izskata konkurences, veselības, korupcijas, sankciju, iepirkumu, intelektuālā īpašuma, civildienesta jomās.

Tiesnesis arī informēja par nozarēm, kurās ES drīzumā būs jauni tiesību akti (tātad arī nacionālā līmenī šie jautājumi parādīsies) un ar kurām būs saistīti dalībvalstu nākotnes izaicinājumi ES tiesiskajā telpā (digitālā joma, zaļās investīcijas enerģijā, vides aizsardzība saistībā ar klimata pārmaiņām). Kā piemērus topošajiem tiesību aktiem par digitālajām tehnoloģijām tiesnesis minēja Eiropas Komisijas izteiktos priekšlikumus:

• regulai par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē (Digitālo tirgu tiesību akts) un Digitālo pakalpojumu likumu, kuru mērķis ir palielināt konkurenci digitālajā jomā, dodot iespēju jaunajiem uzņēmumiem sacensties ar „vārtziņiem” (gate keepers) – dominējošajiem tehnoloģiju uzņēmumiem (Google, Amazon, Meta, Twitter);
• regulai par kriptoaktīvu tirgiem (MiCA), kas domāta tam, lai veicinātu inovācijas un vienlaikus pasargātu klientu intereses;
• datu regulai par taisnīgu piekļuvi Eiropas Savienības datiem un to izmantošanu Eiropas Savienības uzņēmumos, Eiropas Savienības datu lielāku aizsardzību;
• regulai, ar ko izveido Eiropas digitālo identitāti, lai aizstātu dažādas nedrošas identifikācijas un autentifikācijas iespējas (piemēram, autentifikācija ar Facebook, Gmail), plānots izveidot Eiropas identifikācijas iespēju, kas neuzkrās personas datus;
• regulai par mākslīgo intelektu – tā paredz noteikumus attiecībā uz augsto risku mākslīgā intelekta aplikācijā un regulatoru „smilškastēm”, lai veicinātu inovācijas drošos apstākļos;
• par metaversu – Eiropas Komisijas priekšsēdētajas iniciatīva, ņemot vērā arvien aktīvāku iesaisti virtuālo pasauļu sfērā;
• par digitālo euro – digitālais maks (ārpus bankas kontiem), alternatīva bezskaidras naudas norēķiniem, lai personas var ērti norēķināties savā starpā bez bankas starpniecības.

Tiesnesis arī norādīja, ka pirmais lielais sods, ko Eiropas Komisija digitālajā jomā varētu piemērot, iespējams, būs Twitter saistībā ar Ī.Maska darbībām, kas neatbilst ES tiesību aktiem.

Vairāk par ES politiku digitālajā jomā tiesnesis pastāstīs vasaras skolā Rīgas Juridiskajā augstskolā.

Tiesnesis arī ieskicēja to, ka no 2024.gada otrās puses plānots Vispārējās tiesas kompetencē nodot daļu prejudiciālo nolēmumu lūgumu (tikai noteiktās, vairāk tehniskās, jomās – aviācija, pievienotās vērtības nodoklis, emisiju kvotas, muita). Plānots, ka līdz ar to būs tiesnešu specializācija un tiks izveidots jauns palātas sastāvs – deviņi tiesneši.

Savukārt tiesnese Inga Reine galveno uzmanību pievērsa nacionālo tiesu un Vispārējās tiesas kompetences nošķīrumam. Tiesnese norādīja uz Foto-frost judikatūru (C‑314/85). Lai gan tā ir diezgan sena, tā ir viena no pamatlietām, kurā būtībā norādīts, ka nacionālajai tiesai ir jāsaprot, kuri tiesiskās aizsardzības līdzekļi konkrētajā lietā jāpiemēro. Atbilstoši tiesas judikatūrai nevar ar prejudiciālā nolēmuma procedūru atrisināt lietu, ar ko būtu vajadzējis uzreiz iet uz Vispārējo tiesu. Tā kā nemitīgi paplašinās ES dažādu institūciju pilnvaras, kas tiešā veidā regulē indivīdus, nacionālajām tiesām arvien vairāk jāsaskaras ar jautājumu, vai tas ir kaut kas tāds, ko nacionālā tiesa pati var izlemt (nepieciešamības gadījumā uzdodot prejudiciālu jautājumu), vai arī tas ir jautājums, ar kuru jāvēršas Vispārējā tiesā. Proti, nacionālajai tiesai ir jāprot nošķirt, vai konkrētās situācijas pamatā ir ES institūcijas lēmums, kas situāciju regulē tieši un individuāli, vai arī vispārējs tiesību akts. Piemēram, situācijā, kad Eiropas Centrālā banka atsauc kādai Latvijas bankai licenci, bet Latvijas iestādes šo lēmumu tikai izpilda; par to, kā lēmums izpildīts, var izlemt nacionālā līmenī, jo tas, kā izpilda un ko dara, ir valsts nacionālo tiesību jautājums, kur valstij ir rīcības brīvība; savukārt par pašu lēmumu nacionālajām iestādēm rīcības brīvības nav. Tas ir būtiski, jo, ja tiesa šo aspektu nav rūpīgi izvērtējusi un skatījusi lietu pēc nacionālajām tiesībām, bet beigās sapratusi, ka tomēr vajadzēja vērsties uzreiz Vispārējā tiesā, tad persona var būt nokavējusi procesuālo termiņu. Tāpēc svarīgi ar prejudiciālo jautājumu negaidīt līdz pēdējai instancei (C-283/81 CILFIT). Tiesnese norādīja, ka par šo ļoti jāpiedomā lietās, kas saistītas ar finanšu sektoru (īpaši attiecībā uz banku darbību, vienotā noregulējuma mehānismu), datu aizsardzību, konkurences tiesībām, Eiropas prokuratūru (jo prokurors, kas fiziski atrodas Latvijā uz vietas, ir uzskatāms par Eiropas Savienības prokuroru), sankcijām (ir priekšlikums divām jaunām direktīvām, saistībā ar kurām par sankciju pārkāpumiem nacionālā līmenī būs jāparedz kriminālatbildība).

Par nacionālās tiesas un Vispārējas tiesas kompetenču nošķiršanu noderīgas atziņas izteiktas lietā T-709/21 WhatsApp Ireland (kompānija nevar vērsties uzreiz ar prasību Vispārējā tiesā, bet jautājums jārisina nacionālo tiesību ietvaros).

Tiesnese pastāstīja par šobrīd īpaši svarīgu aktualitāti – sankciju lietām. Ņemot vērā, ka ES ir pieņēmusi ļoti daudzus sankciju (ierobežojošo pasākumu: restrictive measures) lēmumus pret virkni personām vairākās valstīs (Krievija, Baltkrievija, Kongo, Venecuēla, tuvākajā laikā varētu būt arī Irāna) un šobrīd aktuālajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju (Baltkrievijas sankciju sarakstā vien ir apmēram 190 fiziskas un juridiskas personas), ir palielinājies šādu lietu skaits Vispārējā tiesā (pagaidām Krievijas sankciju lietās ir pieņemts tikai viens spriedums – Russia Today lietā).

Vispārīgi sankciju lietās pierādīšanas pienākums ir Eiropas Padomei. Sankcijas parasti noteic uz gadu, un ik gadu Eiropas Padomei, tās pagarinot, ir jāatjauno personas fails, lai secinātu, ka sankcijas joprojām ir aktuālas. Pie sankciju pagarinājuma jāņem vērā nianses Vispārējās tiesas judikatūrā: kad sankcijas tiek noteiktas pirmo reizi, ir jābūt pierādījumiem par konkrētas personas saistību ar sankcionēto politisko režīmu. Kad tiek lemts par sankciju pagarinājumu, tad galvenais uzsvars ir uz to, vai personai vēl joprojām ir saistība ar šīm politiskajām personām, vai arī persona jau ir pietiekami distancējusies no tām. Pie distancēšanās pierādīšanas tiesa vērtē ne tikai personas publiski pausto, bet arī personas faktiski veiktās darbības.

Tiesnese arī vērsa uzmanību, ka nacionālais režīms nevar „aiziet” autonomi, paralēli ES sankciju režīmam. Piemēram, nevar paredzēt citus kritērijus kā noteikusi ES. Tiesneses ieskatā Latvijas sankciju režīms netiek līdzi ES līmenim (ja Latvijā sankcijas regulē likums, tad Eiropas Savienībā tas ir noteikts lēmumos, līdz ar to Latvijā ir daudz smagnējāka procedūra). Arī kanāla Doždj lietā tiesneses ieskatā vairāk bija sankciju situācija, nevis valsts drošības jautājums, jo faktiski jau pamats licences anulēšanai bija tieši agresora – Krievijas – atbalstīšana, kas ir starptautiskās kārtības jautājums.

Plašāku ieskatu saistībā ar sankciju lietām tiesnese sniegs Rīgas Juridiskās augstskolas Vasaras skolā. Tiesnese arī Latvijas Tiesnešu mācību centrā vadīs semināru par Vispārējās tiesas aktuālajiem nolēmumiem.

Atbildot uz jautājumu par to, kā labāk rīkoties ar īpaši aizsargājamas informācijas nodrošināšanu lietā, tiesnese norādīja, ka šādai informācijai var būt dažādi līmeņi (piemēram, konfidenciāla, valsts noslēpums). Vispārējās tiesas principiālā nostāja attiecībā uz konfidenciālu informāciju (piemēram, komercnoslēpumu) ir tāda: ja šāda informācija ir vecāka par pieciem gadiem, tad tā vairs nevar būt konfidenciāla. Konstatējot, ka ir pagājuši pieci gadi no komercnoslēpuma statusa noteikšanas, tiesa lūdz attiecīgajai personai sniegt skaidrojumu, vai informācija joprojām ir konfidenciāla. Ja persona uzskata, ka informācija joprojām ir konfidenciāla, tad jāpaskaidro – attiecībā pret ko tā ir konfidenciāla un kāds tam ir pamatojums. Ja pamatojumu nevar sniegt, tad Vispārējā tiesa statusu noņem, t.s. „mainīgā konfidencialitāte”. Praksē uzņēmumi parasti tiesai atbild, ka komercnoslēpuma statuss vairs nav nepieciešams.

Savukārt valsts noslēpuma gadījumā Vispārējā tiesa darbojas pēc vispārējā principa, ka nedrīkst pārmērīgi ierobežot procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu (jāatstāj iespēja personai sagatavot aizstāvību). Tādēļ tiesa cenšas par šādu informāciju sagatavot kopsavilkumus vai anonimizētus izvilkumus. Līdz ar to arī nacionālajām tiesām lietās, kurās ir valsts noslēpums vai ar drošības apdraudējumu saistīta informācija (piemēram, ar to tiek pamatots pārsūdzētais lēmums vai uz to iestāde norāda tiesā), tiesai nolēmumā šī informācija ir jānorāda apkopojošā veidā, lai persona ar to var iepazīties un netiku pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ģenerāladvokāte Laila Medina raksturoja ģenerāladvokāta lomu ES tiesu sistēmā. Ģenerāladvokāta loma ir sui generis un nav tieši salīdzināma ar nacionālo vai starptautisko tiesu organizāciju. Šo lomu veido:

• ES tiesību un kompetences attīstība (aizvien jaunas un sarežģītākas tiesību jomas un jautājumi);
• ES un nacionālo tiesību mijiedarbība (ES tiesību pārākums prasa īpaši detalizētu analīzi, lemjot par tiesību normu interpretāciju);
• EST uzdevumi, īpaši prejudiciālā nolēmuma lietās, ir atšķirīgi (EST nodrošina ļoti sarežģītas pārnacionālas tiesu sistēmas darboties spēju), un tas prasa īpašu pieeju;
• EST spriedumi ir bez atsevišķā viedokļa (secinājumi kopā ar spriedumu kā avots tiesību doktrīnas attīstībai).

Bijušas lietas, kurās ģenerāladvokāts secinājumos atbild uz visiem nacionālās tiesas uzdotajiem jautājumiem, bet EST – tikai uz daļu no tiem.

Ģenerāladvokāte vairāk pievērsās tiesas praksei un lietām saistībā ar Covid-19.

Ģenerāladvokāte atsaucās uz Trento Universitātes (Itālijā) pētījumu, kurā analizēti Covid jautājumi (pieejams: Covid-19 Litigation | Open-access Case Law Database (covid19litigation.org)). Pētījumā apkopota dažādu instanču tiesu prakse no visas pasaules, izanalizējot vairāk nekā 2000 nolēmumus dažādās Covid lietās. No pētījuma rezultātiem izriet, ka pastāv diezgan līdzīgas tendences visā pasaulē. Galvenās tiesvedību jomas pasaules kontekstā ir: 1) personu pārvietošanās brīvība; 2) uzņēmējdarbības brīvība; 3) vakcinācija. Savukārt tiesības, kuru aizskāruma pārbaudi personas šajās tiesvedībās visvairāk prasījušas, ir: 1) dažādas pētījumā nepieminētas jomas; 2) tiesības uz veselību; 3) personu, preču un kapitāla pārvietošanās brīvība; 4) uzņēmējdarbības brīvība; 5) biedrošanās, pulcēšanās un sapulču brīvība.

No pētījuma izriet, ka sākumā, kad vēl nebija tik daudz informācijas par Covid, tiesas kopumā valsts noteiktos ierobežojumus ir vērtējušas daudz pielaidīgāk: faktiski, ievērojot piesardzības principu, pieļāvušas mazāk kvalitatīvu valsts iestāžu pamatojumu kāda pasākuma noteikšanai. Tomēr vēlāk, kad jau bija pieejama vairāk informācija par to, kādas sekas vīruss izraisa, kādas sekas ir dažādu pasākumu veikšanai/neveikšanai, tiesas jau striktāk ir skatījušās uz šādu ierobežojumu pamatojumu, piemērojot arī visus principus, tostarp proporcionalitātes testu. Tiesas lielā mērā ņēmušas vērā to, kāds ir bijis zināšanu līmenis: jo vairāk bija zināms, kādas sekas Covid var radīt un kā tās novērst (zinātniskie pētījumu, Pasaules Veselības Organizācijas sniegtās rekomendācijas u.tml.), jo augstākas prasības valsts noteiktajiem ierobežojumiem tika izvirzītas. Ģenerāladvokāte atsaucās uz Izraēlas piemēru. Proti, Izraēlas valdība, lai gan valstī bija augsta vakcinācijas aptvere un salīdzinoši zems saslimstības līmenis, tomēr, redzot, kas notiek citās valstīs, noteica diezgan striktus ierobežojošus pasākumus. Šāds pamatojums tika ņemts vērā kā atbilstošs – tāds, kas attaisno Izraēlas valdības pieņemtos lēmumus.

Pagaidām šajā jomā ir pieņemti divi EST spriedumi (Vispārējā tiesā vairāk):

• C-18/21 Uniqa Versicherungen AG (tiesiskā sadarbība civillietās). Šīs lietas būtiskākais secinājums ir tas, ka Covid sākumā, kad vēl bija pārāk liela neskaidrība, bija attaisnojami (saprātīgi) arī apturēt normatīvajos aktos tieši noteikto procesuālo termiņu darbību uz laiku, kurā pandēmijas stingro ierobežojumu dēļ bija būtiski traucēta arī tiesu darbība;
• C-245/21 un C-248/21 Bundesrepublic Deutschland (patvērums un migrācija).

Ģenerāladvokātes secinājumi par Covid jautājumiem bijuši saistīti ar lietām par personas pārvietošanos (ceļošanu un pasažieru tiesībām saņemt kompensāciju). Divi secinājumi saistībā ar Komplekso ceļojumu direktīvu: lietā C-407/21 UFC Que choisir (force majeure analīze) – vai Covid gadījumā dalībvalstīm ir tiesības pieņemt tādu regulējumu, kas ir pretrunā ES tiesībām (par pienākumu izmaksāt kompensāciju 14 dienu laikā par nenotikušu ceļojumu), lietā C-396/21 FTI Touristik.

Nākotnē vēl sagaidāmās lietas: C-299/22 Tez Tour, C-584/22 Kiwi Tours, C-529/22 Trendtours Touristik, C-690/21 RSD Reise Service Deutschland.

Sagatavošanā esošās lietas Eiropas Savienības Tiesā saistībā ar Covid jautājumiem: C-540/21 Commission v Slovakia (pārkāpuma lieta); C-128/22 Nordic Info (brīva pārvietošanās; C-49/22 Austrian Airlines (pasažieru tiesības); C-765/21 Azienda Ospedale – Universita di Padova (vakcīnu autorizācija); C-206/22 Sparkasse Sudpfalz (tiesības uz atvaļinājumu pandēmijas laikā); C-659/22 Ministerstvo zdravotnictvi (datu aizsardzība).

Ģenerāladvokāte un viņas palīdze īpašu uzmanību pievērsa lietai C-238/21 Porr Bau (Austrija) par atkritumu atkārtotu izmantošanu (no būvlaukuma izrakta zeme). Šī lieta ir būtiska no ilgtspējas principa.

EST savā spriedumā būtībā pārņēmusi ģenerāladvokātes secinājumus. Šīs lietas kontekstā arī būtisks jautājums par nacionālās tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu un EST secinājumu tvērumu. Tas, ka nacionālā tiesa uzdod kādu konkrētu jautājumu, vēl nenozīmē, ka EST „viens pret vienu” arī atbildēs, jo tiesa: 1) var izvēlēties, uz kādu jautājumu neatbildēt; 2) var pārformulēt jautājumus, tos sagrupējot vai strukturējot, bet saglabājot būtību; 3) var paplašināt jautājuma tvērumu. Porr Bau lieta ir piemērs, kad jautājuma tvērums tika paplašināts (nacionālā tiesa uzdeva jautājumu par atkritumu direktīvas vienu pantu, bet ģenerāladvokāte, ievērojot direktīvas būtību, piedāvāja paplašināt jautājuma tvērumu un atbildēt par citu pantu, ko EST savā spriedumā arī akceptēja, atbildot par abiem pantiem). Proti, tiesa gāja tālāk, nekā nacionālā tiesa bija jautājusi, tostarp ņemot vērā arī tiesas sēdes debatēs teikto. Šis piemērs parāda, ka debatēm tiesas sēdē var būt nozīme, paplašinot tiesas veikto analīzi un sniedzamo atbildi.

Porr Bau lietas faktiskie apstākļi. Būvnieks bija iecerējis veikt būvdarbus, tostarp tādas zemes ekskavācijas darbus, kuras augsne tika atzīta par ļoti augstvērtīgu. To apliecināja arī veiktā zemes kvalitātes pārbaude. Saskaņā ar Austrijas nacionālo regulējumu šī izraktā zeme (neskatoties uz tās augsto kvalitāti) tika uzskatīta par būvniecības atkritumiem, un būvniekam par to bija jāmaksā nodevas un jāveic virkne formālu darbību saistībā ar atkritumu apsaimniekošanu. Vienlaikus vietējie zemnieki lūdza būvniekam šo izrakto augsni nodot viņiem, ar mērķi to izmantot augsnes kvalitātes uzlabošanai zemnieku apsaimniekotajos laukos.

Nacionālās tiesas uzdotais jautājums vairāk bija par to, ar kuru brīdi atkritumi pārstāj būt par atkritumiem un kļūst par izejmateriālu kādam nākamajam procesam. Lielākais izaicinājums lietā bija saprast, vai izraktais materiāls – nepiesārņota, augstākās kvalitātes augsne – ir atkritumi. Ģenerāladvokātes nodoms bija virzīt secinājumus tā, ka šāda zeme tiktu atzīta par ražošanas procesa blakusproduktu, kuru var lietderīgi izmantot un kuru nav jākvalificē kā atkritumi, tādējādi uz to neattiektos arī atkritumu apsaimniekošanas prasības (sal. pēc analoģijas par vircu Brady lietā C‑113/12). Lai pie iecerētā rezultāta nonāktu, bija jāizpēta jēdziena „atkritumi” nozīme, attiecināšana uz konkrēto situāciju; jādefinē, kas ir blakusprodukts un jānosaka kritēriji konkrēta produkta novērtēšanai; jāsaprot konkrētās lietas kontekstā, kas aptverts ar jēdzieniem „ražošana” un „ražošanas cikls”; jāvērtē formālo prasību nozīme, nosakot atkritumu statusu (dokumentēšana, uzskaite u.tml.). Ģenerāladvokāte savos secinājumos norādīja, ka formālās prasības nevar būt tādas, kurām nav nekāda ietekme uz vidi un kuras kavē direktīvas mērķu sasniegšanu. Līdz ar to šādām formālām prasībām nav nozīmes un tās nevar ietekmēt atkritumu beigu statusu noteikšanu.

Šādi izskaidrojot direktīvas normas, tika mēģināts sasniegt arī direktīvas mērķi. Respektīvi, būtiskākā ideja bija par to, ka nevis par katru cenu visam ir jābūt atkritumam, lai to varētu kontrolēt, pieskatīt un neļaut tam bojāt vidi, bet drīzāk iet uz aprites ekonomiku un ilgtspēju – ja produkts ir izmantojams ekonomiski un izdevīgi uzreiz, tad labāk iet šādu interpretācijas ceļu.

Lietai ir nozīme plašākā atkritumu apsaimniekošanas kontekstā. Pirmkārt, direktīvas mērķis (caur kuru EST interpretē arī jēdzienu „atkritumi”): samazināt atkritumu negatīvo ietekmi uz veselību un vidi (direktīvas 6.apsvērums), augsta vides aizsardzība, preventīva rīcība un piesardzība (LESD 191.panta 2.punkts). Otrkārt, aprites ekonomika un ilgtspējīga sabiedrības pastāvēšana – resursu nozīme (savienojot vides aizsardzības izpratni un atkritumu „vietu” ar plašāku ilgtspējas virzienu un resursu nozīmi tajā). Piemēram, šajā lietā: augsnes izmantošana, ciktāl tā atbilst stingrām kvalitātes prasībām, dod būtisku labumu videi, jo veicina atkritumu samazināšanos, dabas resursu saglabāšanu, kā arī aprites ekonomikas attīstību (sprieduma 58.punkts). Iespēja piemērot atkritumu hierarhijas primāro principu – novērst atkritumu rašanos (direktīvas 4.pants) (sprieduma 59.punkts, atsaucoties uz ģenerāladvokātes secinājumu 73.punktu).

Latvijas delegācija tikās arī ar tiesas atbalsta struktūrvienību personālu Marinu Borkovecu (Pētniecības un dokumentācijas direkcija), Ilonu Skuju (Daudzvalodības ģenerāldirekcija, Juridiskās tulkošanas direkcija, Latviešu valodas nodaļa), Maria Pichou (Bibliotēkas direkcija) un tiesneses Inetas Ziemeles palīdzēm Ievu Freiju un Kristīni Zubkāni.

Tika apmeklētas arī divas tiesas sēdes – Vispārējās tiesas sēde lietā T-239/21 Dana Astra un Eiropas Savienības Tiesas sēde lietā C-142/22 The Minister for Justice and Equality.