Civillietu departaments
Tiesas sprieduma civillietā pamatojums
SKC-46/2022, SKC-48/2022, SKC-125/2022, SKC-[L]/2022. Senāts atgādinājis daudzkārt uzsvērto un no Civilprocesa likuma 8., 97. un 193.panta piektās daļas noteikumiem izrietošo tiesas pienākumu pamatot spriedumu, sniedzot izvērstu un nepārprotamu juridisko argumentāciju, kurā atspoguļots konkrētā strīda atrisināšanai piemērojamo materiālo tiesību normu izvēles process, sākot ar lietā būtisku faktisko apstākļu noskaidrošanu, kas balstīta uz pierādījumu objektīvu novērtējumu to kopumā, un beidzot ar loģiskā secībā izdarīta gala slēdziena formulēšanu. Ja spriedumā izdarītie secinājumi netiek balstīti uz apstākļu, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, vispusīgu pārbaudi un pušu iesniegto pierādījumu objektīvu juridisko novērtējumu, kā to prasa minētajās Civilprocesa normās noteiktie priekšraksti, šo tiesas spriešanas pamatuzdevumu – atrast taisnīgāko un lietderīgāko strīda risinājumu – nevar atzīt par izpildītu.
SKC-[H]/2022. Senāts papildus norādījis, ka svarīgi, lai nolēmuma motīvu daļā ietvertā informācija, arī argumentu un pretargumentu vērtējums, viena vai otra argumenta noraidīšanas iemesli un izvērtēšanas kritēriji pēc iespējas pilnīgāk un saprotamāk atspoguļotu tiesneša domu gaitu. Pilnīgs tiesneša domu gaitas izklāsts ikvienam nodrošina iespēju saskatīt lēmuma iemeslus un novērtēt risinājuma objektivitāti un pareizību. Kā norādīts lietā SKC-7/2016, nenovērtējot lietā esošos pierādījumus to kopsakarībā, tiesai nav iespējams nodibināt lietas izskatīšanai būtiskus apstākļus. Savukārt neiedziļinoties izskatāmajā lietā svarīgu apstākļu noskaidrošanā un izvērtēšanā, strīda pareizs risinājums nav iespējams. Turklāt tiesa nav tiesīga izvēlēties, kurus pierādījumus vērtēt un kurus atstāt bez vērtēšanas. Ja pierādījumi iesniegti un tiesa tos pieņēmusi, tad tiesai obligāti jāpārbauda visi pieteiktie pierādījumi (Civilprocesa likuma 183.panta pirmā daļa) un jādod tiem vērtējums.
SKC-[L]/2022. Senāts norādījis, ka sprieduma motīvu daļā jāatspoguļo tiesas nodibinātie faktiskie apstākļi, pierādījumu, uz kuriem balstīts atzinums par lietā konstatētajiem faktiem, izvērtējums, kā arī tie apsvērumi, kuru dēļ noraidīti tie vai citi lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi, un konstatēto strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija. Tāpat atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta trešajai daļai spriedumā jānorāda, kādēļ tiesa vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem. Senāts arī akcentējis Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā apelācijas instances tiesai ietverto prasību situācijā, kad apgabaltiesa taisījusi pirmās instances spriedumam pretēju spriedumu, motivēt attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu. Būtiski, lai no sprieduma ir saprotams, kādēļ pirmās instances tiesas sniegtais apstākļu un pierādījumu vērtējums un strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija nav pareizi un strīds izspriests atšķirīgi.
SKC-46/2022. Senāts atgādinājis, ka apelācijas instances tiesai, piemērojot Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas normas par pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma motīviem, ir pienākums sniegt atbildes uz apelācijas sūdzības argumentiem, kas attiecas uz materiālo normu piemērošanas un iztulkošanas jautājumiem vai procesuālo normu piemērošanas pārkāpumiem, kā arī norādīt pamatojumu, ja apelācijas sūdzības argumenti tiek noraidīti.
SKC-125/2022. Senāts norādījis uz Civilprocesa likuma 193.panta sestajā daļā noteikto, ka sprieduma rezolutīvajā daļā norāda tiesas nolēmumu par prasības pilnīgu vai daļēju apmierināšanu vai par tās pilnīgu vai daļēju noraidīšanu, atsevišķi minot prasījumus, kuri tiek apmierināti un kuri tiek noraidīti, un sprieduma būtību. Ievērojot minēto, Senāts uzsvēris, ka neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa ir tiesas sprieduma izpilde. Tiesvedības mērķi ir iespējams sasniegt, ja ir nodrošināta tiesas nolēmuma izpilde. Tiesas sprieduma izpilde visupirms ir vērsta uz to, lai katra puse varētu baudīt tās materiālās tiesības, kuras ir atzītas ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Kā norādīts lietā SKC-163/2019, lai ar spriedumu noteiktie tiesiskie līdzekļi prasītāja tiesību aizsardzībai būtu efektīvi, tiesas spriedumam ir jābūt izpildāmam.
SKC-[G]/2022. Atgādināts, ka tiesas sprieduma kā procesuāla dokumenta izteiksmei jābūt precīzai, konkrētai un nepārprotamai. Tiesas spriedumam jābūt sastādītam tā, lai tā saturs būtu saprotams gan lietas dalībniekiem, gan visiem tiesas sēžu zālē klātesošajiem, kā arī citām personām, kurām nāksies izpildīt vai ievērot spriedumā noteikto.
SKC-42/2022. Senāts vērsis uzmanību, ka Civilprocesa likuma 198.panta pirmā daļa imperatīvi noteic, ka spriedumā vairāku prasītāju labā ir jānorāda, kāda sprieduma daļa attiecas uz katru no viņiem, vai arī to, ka piedziņas tiesības ir solidāras.
SPC-[F]/2022. Attiecībā uz īpašas kategorijas lietu izskatīšanu Senāts norādījis, ka, izlemjot pieteikumu par personas rīcībspējas ierobežojuma pārskatīšanu Civilprocesa likuma 33.1 nodaļas kārtībā, tiesa spriedumā norāda Civilprocesa likuma 270.6 panta pirmajā daļā paredzēto, proti, vai ierobežojums atceļams, saglabājams vai grozāms. Senāts vērsis uzmanību, ka atšķirībā no 270.6 panta otrās daļas šī panta pirmā daļa neparedz tajā noteikto informāciju ietvert tieši sprieduma rezolutīvajā daļā, attiecīgi to var darīt sprieduma motīvu daļā. Savukārt Civilprocesa likuma 270.6 panta otrā daļa noteic tiesas pienākumu sprieduma rezolutīvajā daļā norādīt atcelto un saglabāto ierobežojumu apjomu. Lai izpildītu šo Civilprocesa likuma 270.6 panta otrajā daļā noteikto pienākumu, tiesai nav nepieciešams sprieduma rezolutīvajā daļā atsaukties uz iepriekš pieņemto spriedumu, jo īpaši, ja tas padara sprieduma rezolūciju neskaidru. Rīcībspējas ierobežojuma jautājumā tiek taisīts jauns spriedums, un ir būtiski, lai tā rezolutīvajā daļā tiesa skaidri noteiktu, kādi konkrēti ierobežojumi turpmāk būs konkrētajai personai.
Krimināllietu departaments
Noziedzīga nodarījuma izdarītāja jēdziens
SKK-308/2022. Senāts skaidrojis Krimināllikuma 17.pantā paredzēto noziedzīga nodarījuma izdarītāja jēdzienu.
Pilsētas domes priekšsēdētājs kopīgi ar priekšsēdētāja biroja darbinieci, nolūkā iegūt domes priekšsēdētāja prombūtni attaisnojošu dokumentu, izmantoja citu amatpersonu, kas neapzinājās darbību prettiesiskumu, lai izgatavotu viltotu rīkojumu par komandējumu. Proti, pilsētas domes priekšsēdētājs piekrita viņa biroja darbinieces, kas nav valsts amatpersona, piedāvājumam izgatavot viltotu rīkojumu par viņa komandējumu, apzinoties, ka šī dokumenta viltošanas procesā tiks izmantota persona, kura nav saucama pie kriminālatbildības. Savukārt biroja darbiniece izdomāja priekšsēdētāja prombūtnes attaisnojumu, dokumenta saturu un informēja pilsētas domes Personāldaļas amatpersonu par šāda rīkojuma sagatavošanas nepieciešamību, tādējādi organizēja šo procesu. Personāldaļas darbiniece sagatavoja rīkojumu par domes priekšsēdētāja komandējumu, ko parakstīja tam pilnvarota amatpersona, un rīkojums tika iesniegts pilsētas domes grāmatvedībā.
Apelācijas instances tiesa atcēla pirmās instances tiesas attaisnojošo spriedumu un abus apsūdzētos atzina par vainīgiem pret viņiem celtajās apsūdzībās pēc Krimināllikuma 327.panta pirmās daļas un 20.panta otrās daļas un 327.panta pirmās daļas, proti, par dienesta viltojumu un dienesta viltojuma organizēšanu.
Senāts atzina, ka apsūdzētie tiesiski un pamatoti atzīti par vainīgiem viņiem inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā. Senāts atzina par pareizu apelācijas instances tiesas secinājumu, ka rīkojums par komandējumu atzīstams par Krimināllikuma 327.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu, un uzsvēra, ka ar dokumenta viltošanu Krimināllikuma 327.panta izpratnē saprotama arī apzināta patiesībai neatbilstošu ziņu ietveršana dokumentā jeb t.s. intelektuālais viltojums. Proti, kad dokumenta ārējā forma netiek izmainīta, bet valsts amatpersona savu pilnvaru robežās sagatavo un paraksta dokumentu, kurā ietvertas patiesībai neatbilstošas ziņas. Turklāt rīkojums par komandējumu atzīstams par dokumentu ar juridisku nozīmi, tas ir, konkrētajā gadījumā tas domes priekšsēdētājam piešķīra tiesības atrasties ārpus pastāvīgās darbavietas, bet domes priekšsēdētāja vietniecei – veikt priekšsēdētāja funkcijas viņa prombūtnes laikā.
Senāts, interpretējot Krimināllikuma 17.panta (Noziedzīga nodarījuma izdarītājs) un 327.panta (Dienesta viltojums) normas, analizēja juridiskajā literatūrā paustos tiesību zinātnieku viedokļus un tiesu praksē nostiprinātās atziņas un norādīja, ka par noziedzīgā nodarījuma izdarītāju atzīstama arī persona (pastarpinātais izdarītājs), kura pati neizdara noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi veidojošās darbības un nepiedalās noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas procesā, bet noziedzīgā mērķa sasniegšanai apzināti kā rīku izmanto citu personu, kura veic noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi, apzinoties, ka šī persona netiks saukta pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un starp pastarpināto un faktisko izdarītāju nepastāv subjektīva saikne kopīgi izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Ja Krimināllikuma Sevišķās daļas panta dispozīcijā paredzētā nodarījuma izdarītājs ir speciālais subjekts, pastarpinātajam izdarītājam jāatbilst speciālā subjekta prasībām.
Senāts atzina, ka, lai apsūdzēto atzītu par pastarpināto izdarītāju, nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka viņš tieši nav iedarbojies uz dokumentu un pats nav virzījis citas personas, kuras, neapzinoties prettiesiskumu, piedalījās dokumenta viltošanas procesā.
Vienlaikus Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa pareizi kvalificējusi domes priekšsēdētāja biroja darbinieces darbības kā dienesta viltojuma organizēšanu. Senāts norādīja, ka persona, kas neatbilst speciālā subjekta pazīmēm, bet, īstenojot kopīgo vienošanos ar noziedzīgā nodarījuma pastarpināto izdarītāju, ir izstrādājusi amatnozieguma plānu un virzījusi tā izdarīšanu, ir atzīstama par amatnozieguma organizētāju. Konkrētajā lietā darbiniece bija izdomājusi domes priekšsēdētāja prombūtnes attaisnojumu, dokumenta saturu un informēja domes Personāldaļas amatpersonu par rīkojuma par komandējumu sagatavošanas nepieciešamību.
Soda noteikšana
SKK-82/2022. Senāts vērtējis Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojuma nozīmi soda noteikšanā.
Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par apsūdzētajai noteikto sodu, jo konstatēja, ka tiesa, lemjot par apsūdzētajai nosakāmo sodu, nav izvērtējusi Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumu par apsūdzēto, ko pati tiesa pieprasījusi, apmierinot aizstāvja lūgumu.
Senāts norādīja, ka tiesai ir jāizvērtē lietā esošs Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojums un tajā sniegtie atzinumi jāņem vērā, nosakot sodu. Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumā sniegtajiem atzinumiem par apsūdzētā personību, tai skaitā atzinumam par jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risku, ir būtiska nozīme tiesiska, pamatota un taisnīga soda noteikšanā. Šie atzinumi ietilpst to apstākļu lokā, kas ļauj individualizēt sodu Krimināllikuma Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcijas ietvaros vai arī noteikt vieglāku sodu par likumā paredzēto.
SKK-170/2022. Aplūkots jautājums par vainīgā mantiskā stāvokļa izvērtēšanu, nosakot naudas soda apmēru.
Pirmās instances tiesa lietā atzina, ka par Krimināllikuma 218.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu apsūdzētajam nosakāms naudas sods tādā apmērā, kas ir pietuvināts panta sankcijas vidējai robežai, t.i., 40 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā, jo netika konstatēti apsūdzētā atbildību ietekmējoši apstākļi. Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, šajā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu. Papildus apelācijas instances tiesa norādīja, ka pirmās instances tiesas piespriesto naudas sodu nevar uzskatīt par nesamērīgu noziedzīgajam nodarījumam un vainīgā mantiskajam stāvoklim. Apstākļus, kas konkrētajā lietā būtu par pamatu piespriestā naudas soda samazināšanai, apelācijas instances tiesa nekonstatēja.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa savus secinājumus nav pamatojusi un nav sniegusi Krimināllikuma 41.panta ceturtajā daļā norādīto apstākļu izvērtējumu.
Senāts norādīja, ka, nosakot naudas soda apmēru, bez vispārīgajiem nosacījumiem par soda mērķi un atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu izvērtējuma tiesai jāizvērtē arī izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīgums un vainīgā mantiskais stāvoklis. Savukārt vainīgā mantisko stāvokli atbilstoši Krimināllikuma 41.panta ceturtajai daļai nosaka, novērtējot viņa iespējas nekavējoties samaksāt naudas sodu vai gūt paredzamus ienākumus, kas nodrošinātu viņam iespēju likumā noteiktajā laikā samaksāt uzlikto naudas sodu. Minētos apstākļus raksturo personas ienākumi, naudas uzkrājumi, personai īpašumā vai kopīpašumā esošais nekustamais īpašums, transportlīdzeklis, kapitāla daļas, izglītības līmenis, profesionālā pieredze u.tml.
Senāts uzsvēra, ka, lai noteiktu taisnīgu naudas soda apmēru, tiesai minētie apstākļi ir jānoskaidro un atbilstoši Krimināllikuma 41.panta ceturtajai daļai jāsniedz to novērtējums.
Neliela ar likumu aizsargāto interešu apdraudējuma izvērtēšana maznozīmīga noziedzīga nodarījuma kontekstā
SKK-313/2022. Senāts skaidrojis, kā izvērtējams ar likumu aizsargāto interešu apdraudējums maznozīmīga noziedzīga nodarījuma kontekstā.
Persona lietā atzīta par vainīgu pēc Krimināllikuma 329.panta par to, ka, būdama valsts amatpersona, kas bijusi brīdināta par ziņu neizpaušanu, izpaudusi neizpaužamas ziņas, kas nav valsts noslēpums. Apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka apsūdzētā atbrīvošanai no soda saskaņā ar Krimināllikuma 59.panta trešo daļu un 58.panta pirmo daļu nav tiesiska pamata, norādīja, ka apsūdzētais izdarījis noziegumu ar formālu sastāvu, kas nekādu seku iestāšanos neprasa, bet sodāma ir pati kaitīgā darbība. Tiesa arī norādīja: ja likumdevējs ir atzinis neizpaužamo ziņu izpaušanu par kriminālsodāmu darbību, nav pamata secinājumam, ka šāda darbība neapdraud ar likumu aizsargātās intereses vai apdraud tās nebūtiski.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi Krimināllikuma 58.panta pirmo daļu, kas noteic, ka no kriminālatbildības var atbrīvot personu, kas izdarījusi maznozīmīgu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punkta pārkāpumu.
Senāts uzsvēra, ka, lai arī noziedzīgs nodarījums ar formālu sastāvu neparedz kādu konkrētu seku iestāšanos, tas nenozīmē, ka ar šādu noziedzīgu nodarījumu netiek nodarīts kaitējums vispār, jo saskaņā ar Krimināllikuma 6.panta pirmo daļu par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts kaitīgs nodarījums [..]. Tāpēc atbilstoši Krimināllikuma 46.panta otrajai daļai tiesai jāizvērtē radītais kaitējums, it sevišķi tajos gadījumos, kad jālemj par Krimināllikuma 58.panta pirmās daļas piemērošanu. Senāts norādīja, ka neliels ar likumu aizsargāto interešu apdraudējums (likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 19.2 panta pirmā daļa) ir ģenerālklauzula – tā kritēriji normatīvajos aktos nav noteikti, tie jāizvērtē tiesai, kas izskata lietu pēc būtības. Ar likumu aizsargāto interešu apdraudējuma apmēru izvērtē saistībā ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem, arī to, cik nozīmīga ir ar likumu aizsargātā interese, kāds ir apdraudējuma veids, tā smagums, apjoms, ilgums u.tml.
Apkopojumu sagatavoja Evita Frīdentāle un Kristīne Ivulāne,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultantes
QR
