Augstākās tiesas un Tieslietu padomes delegācija Japānā

Vizītes mērķis bija tikties ar Japānas tiesu institūciju vadītājiem, iepazīties ar tiesu darbu, kā arī veidot sadarbību starp Latvijas un Japānas tiesu institūcijām.

Delegācija apmeklēja visu trīs instanču tiesas Tokijā – Tokijas apgabaltiesu (pirmās instances tiesa), Tokijas Augsto tiesu (apelācijas instances tiesa) un Japānas Augstāko tiesu, kā arī Japānas Juridiskās izglītības un pētniecības institūtu. Delegācija tikās arī ar Latvijas vēstnieku Japānā Zigmāru Zilgalvi.

Delegācija iepazina un izzināja Japānas tiesu sistēmu un darba organizāciju, kā arī guva ieskatu par tiesnešu un tiesu darbinieku apmācību.

Tiekoties Japānas Augstākajā tiesā, abu valstu Augstāko tiesu priekšsēdētāji Aigars Strupišs un Saburo Tokura bija vienisprātis par to, ka abām tiesām, lai arī tās ir atšķirīgas, ir kopīgas vērtības, ko tās aizsargā.

Latvijas delegācijai tiekoties ar Japānas Augstākās tiesas priekšsēdētāju, tika pārrunāti tiesu efektivitātes jautājumi. Japānas puse dalījās savā pieredzē.

Apspriests arī jautājums par tiesnešu izglītību. Japānā ir kopējā juridiskā izglītība un tālākizglītība, kuru apgūst advokāti, prokurori un tiesneši. Japāņi, izveidojot šādu sistēmu, ir uzskatījuši, ka rūpēties par juridiskās izglītības kvalitāti ir valstiski stratēģisks uzdevums.

Pievērsta uzmanība tiesu digitalizācijas jautājumam. Japānā tiesu digitalizācija ir tikai sākumposmā, nav arī plaši ieviests elektroniskais paraksts. Šobrīd tiek izstrādāts tiesu digitalizācijas koncepts. Latvijas delegācija iepazīstināja ar mūsu sistēmu, pastāstot, ka tiesneši spriedumus paraksta elektroniski un tiesu sēdes var notikt videokonferences režīmā. Japānas pusei interesēja Latvijas pieredze e-lietas ieviešanā, un mūsu delegācija varēja pastāstīt par tiesu digitalizācijas izaicinājumiem un īstenošanas grūtībām.

Pārrunātas arī sadarbības formas nākotnē. Japānas Augstākās tiesas priekšsēdētājs norādīja, ka viņu tiesneši stažējas arī Eiropā, līdz ar to viena no iespējām varētu būt arī viesošanās Latvijā.

Galvenie vizītes secinājumi, domājot Latvijas perspektīvā.

1. Juristu-stažieru apmācība kā obligāts priekšnoteikums, lai kļūtu par tiesnesi, prokuroru vai advokātu, Japānā ieviesta pēc 2. pasaules kara. Japānā apzinās juridiskās izglītības nozīmi demokrātiskās valsts iekārtas funkcionēšanā, tādēļ minētajām juristu profesijām ir noteikts augstāks juridisko zināšanu un prasmju standarts, vienlaikus to nodrošinot ne tikai bez maksas, bet atbalstot no valsts puses arī materiāli (stipendija).

Arī Latvijas gadījumā, strādājot pie pašreizējās tiesneša amata kandidātu atlases kārtības, bija paredzēts ieviest apmācību programmas tiesnešu amatu kandidātu atlases posmā, kas pagaidām atlikts finanšu apsvērumu dēļ. Līdz ar to būtu jāaktualizē diskusija par tiesneša (iespējams, arī prokurora un advokāta) amata kandidātu apmācības/stažēšanās nepieciešamību, īpaši ņemot vērā Tieslietu akadēmijas projekta īstenošanu. Šāda veida apmācības ļautu sagatavot pretendentus tiesneša atlasei, vienlaikus pilnveidojot tās zināšanas, kas nepieciešamas tiesneša amatā.

2. Koleģiālos tiesnešu sastāvus Japānas tiesās veido no iepriekš izveidotajām tiesnešu grupām, kurās ietilpst 4–6 tiesneši. Tādā veidā sastāvi tiek veidoti no plašāka tiesnešu loka, kas ļauj arī plašāk paskatīties uz konkrētiem problēmjautājumiem, kuri nonāk viņu vērtēšanā.

Savukārt Latvijā viens no tiesnešu skaita noteikšanas principiem apgabaltiesu līmenī ir „pilno sastāvu” princips. Tomēr Japānas pieredze liecina, ka koleģiālo sastāvu izveidošana un tiesnešu skaita noteikšana sekmīgi darbojas bez šī principa.

3. Japānā uz 3800 tiesnešiem ir aptuveni 9000 tiesas darbinieku, no kuriem 70% ir tiesas sekretāri (aptuveni 5 tiesas sekretāri uz 3 tiesnešiem), proti, juristi, kas nokārtojuši vienoto valsts eksāmenu. Tādējādi viens no apstākļiem, kas ietekmē salīdzinoši mazo tiesnešu skaitu Japānā, ir kvalitatīvais atbalsts no tiesas darbiniekiem gan skaitliskā ziņā, gan arī tā kvalitātē.

Līdz ar to viens no svarīgākajiem apstākļiem, kas ņemams vērā tiesnešu skaita noteikšanā arī Latvijā, ir tiesas darbinieku atbalsts. Tādēļ šobrīd Latvijā ir nepieciešama diskusija par reformu gan no organizatoriskā viedokļa (pienākumu sadale, skaita noteikšana), gan arī no atlīdzības viedokļa, lai radītu priekšnoteikumus profesionālu juristu nonākšanai šajos amatos.

4. Japānā tiesnešus ik pēc 2–3 gadiem rotē pa visu valsti, nepieciešamības gadījumā mainot specializāciju tiesību nozarē (civillietas, krimināllietas). Savukārt Augstākā tiesa, kuras pienākumos ir vērtēt katru gadu tiesnešu noslodzi starp tiesām, nodrošina ar tiesnešu rotāciju līdzvērtīgu slodzi visās tiesās.

Tā kā Latvijā šāda tiesnešu rotācija šobrīd nav iespējama ierobežoto finanšu dēļ, tad tiesnešu skaita noteikšanai konkrētajās tiesās ir īpaši svarīga loma, lai, mazinot tiesnešu vakanču skaitu konkrētajā tiesā vai pārvietojot vakances starp tiesām, izlīdzinātu tiesnešu noslodzi. Vienlaikus būtu apsverama iespēja nākotnē arī Latvijā tiesnešu atrašanās vietas un specializāciju pielāgot valsts attiecīgā brīža vajadzībām.