Caur vecmāmiņu iemīl Augstāko tiesu. Saruna ar Ritu Saulīti un Eviju Veidi

Senātam toreiz bija liels prestižs

– Ritas kundze, kāds bija Jūsu ceļš uz tiesneša amatu un Augstāko tiesu?

– Vidusskolu pabeidzu 1959.gadā un jau nākošajā dienā sāku strādāt sakaru nodaļā. Tad nonācu Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas kadru daļā. Darbinieku pieņemšana, atbrīvošana – tā bija mana pirmā saskarsme ar darba tiesībām. Kad kādam tuvojās pensijas laiks, vīri sacīja: „Aizej pie Bahmaņa meitas, viņa tev visu izstāstīs” (tas bija mans dzimtais uzvārds, un mans tēvs arī bija strādājis rūpnīcā). Vēlāk ar pavēli man tika uzdots kārtot pensiju lietas.

Radās izdevība aizbraukt uz Ministru padomes rīkotajiem kursiem darba tiesībās. Sāku saprast, ka juridiskie jautājumi mani interesē, tas ir tas, ar ko vēlētos nākotnē nodarboties.

Universitātes Juridiskās fakultātes vakara nodaļā iestājos 1969.gadā. Otrā kursa beigās padzirdēju, ka Augstākajā tiesā meklē Kancelejas vadītāju, aizgāju, pieteicos, un mani paņēma! Manā pārziņā bija ne tikai personu lietas un arhīvs, bet arī tiesas sekretāri un mašīnrakstītāju birojs. Atbildība liela, un man tas patika. 

Augstākās tiesas priekšsēdētājs toreiz bija Boļeslavs Azāns, Civillietu kolēģijas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo – viņiem manā darba dzīvē bijusi visnozīmīgākā loma. Juridisko fakultāti pabeidzu 
1975.gadā kā sabiedriskā un mācību darba teicamniece (biju 10 gadus vecāka par saviem kursabiedriem, kuri studēja tūlīt pēc skolas, tādēļ mani virzīja par grupas vecāko – tāda tā mana sabiedriskā aktivitāte). Kad saņēmu jurista diplomu, jautāju viedokli Azānam, vai es būtu spējīga kļūt par tiesnesi. Protams, kāpēc ne – atbildēja priekšsēdētājs, un sūtīja mani uz Tieslietu ministriju pieteikties.

Man piedāvāja tiesneša vietu Jēkabpilī vai Bauskā. Uz Rīgu nevarēju cerēt, jo man bija viens „trūkums” – nebiju bijusi nedz komjauniete, nedz Komunistiskās partijas biedre, bez tā par tiesnesi nevarēja kļūt. Mani bija jāuzņem partijā, bet Rīgā nebija kandidātu „kvotu”. Bauskā bija, un mani tur uzņēma partijā. Lai kļūtu par tiesnesi, bija vēl viens etaps – kādam mani bija jāizvirza par kandidātu un tautai mani jāievēl. Tāds toreiz bija ceļš uz tautas tiesneša amatu. Mani izvirzīja Bauskas universālveikala kolektīvs, gāju pie viņiem uz tikšanos. Tad bija vēlēšanas, kurās mani ievēlēja, un es devos uz Bauskas tautas tiesu. Tur mani jau pirmajā dienā uz galda „gaidīja” 15 civillietas, ar kurām bija jātiek galā pāris dienās.

Sāku tiesā strādāt reizē ar Zigmantu Gencu (vēlāk jau kolēģi Senātā). Lauksaimniecības pārvaldē par juristu strādāja Valerijans Jonikāns, arī vēlākais kolēģis Senātā, un man patika skatīt lietas, kur kā pārstāvis bija Valerijans – tās bija labi sagatavotas, argumentētas. Man patika darbs un kolektīvs Bauskā, taču sadzīves apstākļi bija ļoti slikti. Turklāt mans dēliņš mācījās skolā Rīgā, vajadzēja viņam palīdzēt mācībās. Tā nu pēc gada izlēmu atgriezties Rīgā un biju laimīga, ka varēju atgriezties arī Augstākajā tiesā, sākumā strādāt Kancelejā, pēc tam Tiesu prakses apkopošanas nodaļā.

Toreiz bija vajadzīgi tiesnešu rezerves saraksti, arī Augstākajai tiesai. Mani tajā ierakstīja. Kad atbrīvojās divas tiesnešu vietas, jo kolēģi aizgāja strādāt advokatūrā, Zemrībo mani aicināja par tiesnesi Civillietu kolēģijā. Tā es nonācu tur, kur tālāk ritēja viss darba mūžs.

– Piedzīvojāt lielu pārmaiņu laiku – Atmodu, Latvijas neatkarības atjaunošanu, Senāta izveidošanu. Kādas Jums atmiņas par to laiku?

– Mēs toreiz Augstākajā tiesā cīnījāmies par brīvību kā traki. Nekādu citu variantu. Bija interesanti, bet arī riskanti – mums bija izdalītas darba grāmatiņas „uz rokām”, ja nu kādu dienu darba vairs nav, gulējām ar radioaparātu zem spilvena, lai svarīgus paziņojumus nenokavētu. Barikāžu laikā ap Augstākās tiesas ēku, kurai blakus bija Ministru padome, bija pamatīgi nocietinājumi – smagā tehnika, baļķi, smilšu maisi, ugunskuri, daudz cilvēku. Smērējām sviestmaizes barikāžu sargiem, bet lietas arī skatījām. Tiesas darbs neapstājās.

Pēc neatkarības atjaunošanas tiesas darbs mainījās, tika veidota trešā – kasācijas – instance. 1995.gadā Civillietu departamentā sākām strādāt priekšsēdētājs Mārtiņš Dudelis un septiņi senatori. Senātam toreiz bija liels prestižs.

Bet man vairāk prātā palicis darbs ar jauno Civilprocesa likumu – biju tā izstrādāšanas darba grupā, un faktiski mēs ar Gunāru Aigaru to uzrakstījām. Mums palīgā no Tieslietu ministrijas bija norīkota meitene ar datoru, bijām tik laimīgi, ka viss nav ar roku jāpārraksta. 

– Kāda ir Jūsu ikdiena tagad?

– Aizejot pensijā 2008.gadā, biju ārkārtīgi laimīga! No Rīgas centra dzīvokļa pārcēlāmies uz privātmāju Ķengaragā, kur man tik ļoti patīk – miers un klusums. Šobrīd esmu pilnas slodzes vecmāmiņa saviem četriem jaunākajiem mazbērniem. Viņi ir vecumā no 7 līdz 12 gadiem. Viegli nav, bet esmu laimīga.

– Vai ar bijušajiem kolēģiem satiekaties un vai Augstākās tiesas notikumiem sekojat?

– Civillietu departamentā jau vairs nav neviena, ar ko kopā strādāju. Vairāki jau aizsaulē, ar citiem arī reti satiekamies. Vienīgi ar Rutu Zaķi uzturam kontaktus, un Valerijans no saviem laukiem reizēm Ziemassvētkos kādu ābolu maisiņu ieved. Bet par lielākajiem notikumiem, kas tiesā notiek, man Evija pastāsta. Par tiesu lietām gan nerunājam, man par tām vispār vairs negribas domāt. 

– Jums ir divi dēli. Vai viņi arī ir juristi?

– Nē. Tikai Evija ir juriste. Nezinu, varbūt kāds no mazajiem mazbērniem, kad izaugs, arī izvēlēsies šo profesiju.

Iemīlēja Augstāko tiesu

– Evija, kādas ir Tavas bērnības atmiņas par vecmāmiņu?

– Vecmāmiņa vienmēr bijusi apbrīnas vērta. Bērnībā ciemošanās vecmāmiņas Rīgas dzīvoklī bija līdzvērtīga ārzemju ceļojumam. Dzīvoklī vienmēr valdīja pedantiska kārtība, katra lieta savā vietā. Kā muzejā! Pati vecmāmiņa vienmēr skaisti ģērbusies. Galds, kas bija uzklāts, mani gaidot, bija kā karaļnamā, ar visu gardāko, kas Rīgā bija pieejams! („Es zināju, kas Tev garšo” – vecmāmiņa smaidot piebilst sarunā).

Vecmāmiņa nekad neko nedara vienkārši, lai izdarītu. Viņai ir brīnišķīga gaume un augstas prasības – Ziemassvētkos viņas dāvanas ir visskaistāk iesaiņotas un arī Lieldienās viņa pamanās nokrāsot visskaistākās olas. Viņas ceptais pīrāgs – nepārspējams. Tikai pusaudzes gados pamazām sāku saprast, ka bez visa tā, ko tik ļoti apbrīnoju, arī vecmāmiņas amats ir ārkārtīgi godājams – senatore. Es ļoti lepojos un cienu viņu – kā bērnībā, tā arī šobrīd. Cenšos viņai līdzināties visās jomās.

– Vai no vecmāmiņas iepazini jurista amatu?

– Mamma nesen atrada vēstulīti, ko esmu rakstījusi vecmāmiņas datorā viņas darba kabinetā, kad man bija kādi 11 gadi. Tas bija Augstākās tiesas 469.kabinets. Tagad, dzerot kafiju pie kolēģes Dārtas šajā kabinetā, reizēm atceros, cik jauki brīži te man bijuši.

Pēc skolas es bieži nācu pie vecmāmiņas uz tiesu. Parasti gājām ēst launagu kopā ar citiem tiesnešiem. Viņi tik daudz jokojās un smējās, ka domāju – forši gan tie juristi, ar tik labu humoru! (Ritas kundze piemetina, ka tas bijis kā rituāls iet launagā visiem civiltiesnešiem reizē, bet par darbu un lietām runāt nedrīkstēja, katram bijis jānāk ar vienu anekdoti. Viņai esot vesela burtnīca ar anekdotēm no tiem laikiem saglabājusies).

Bet par studēšanu juristos nedomāju, apsvēru domu iestāties Kultūras akadēmijā. Vecmāmiņa vienmēr ir atbalstījusi visas manas izvēles, arī toreiz skaļi neko neteica, kaut gan bija zināmā šokā. Bet vectēvs gan bija stingrs karjeras soģis un sacīja – ja gribi labi dzīvot, ir tikai divi ceļi – informācijas tehnoloģijas vai vecmāmiņas pēdās – uz juristiem. Tā kā no datoriem toreiz neko nesapratu, klausīju un gāju uz juristiem. („Prāts, domāšana, enerģija – tev ir viss, kas vajadzīgs juristam,” piemetina vecmāmiņa.)

Kad studējot vajadzēja iziet praksi, nevarēju neizmantot iespēju pastrādāt par palīgu pie vecmāmiņas. Tas bija tik vērtīgi! Viņa mani iepazīstināja ar tiesneša darbu, mācīja rakstīt nolēmumu aprakstošās daļas un motīvus. Man tik ļoti te patika, jā, es iemīlēju – ne tiesu, bet tieši Augstāko tiesu. Prakses pēdējā dienā raudāju, tik ļoti man gribējās te atgriezties.

– Un Tavs sapnis piepildījās?

– Tuvojās bakalaura darba aizstāvēšana, kad uzzināju, ka Civillietu departamentā būs konsultanta vieta. Vecmāmiņa vairs Augstākajā tiesā nestrādāja, bet es aizgāju pie departamenta priekšsēdētāja Jonikāna kunga pieteikties. Viņš teica: labi, nāc, kad būs diploms. Kāds satraukums man bija gala eksāmenā, kaut es to eksāmenu nokārtotu! Ne par ko citu nebaidījos, kā vien par to, lai nepalaistu garām šo iespēju atgriezties Augstākajā tiesā.

Sāku strādāt Civillietu departamentā par konsultanti un pēc gada kļuvu par senatora Normunda Salenieka palīdzi. Salenieka kungs ir brīnišķīgs cilvēks, mums ir ļoti viegli sastrādāties. Faktiski saprotamies bez vārdiem. Tas arī ir iemesls, kādēļ vairāk nekā deviņus gadus biju tajā amatā. Un tad nāca negaidītas pārmaiņas. Manu priekšnieku ievēlēja par departamenta priekšsēdētāju un viņš aicināja mani par savu palīgu jaunajā amatā. Piekritu, kaut pat īsti neapjautu, kādi būs jaunie darba pienākumi. Esmu priecīga par šīm pārmaiņām, man ļoti patīk mans tagadējais darbs.

– Kas departamenta priekšsēdētāja palīga darbā Tev tik ļoti patīk?

– Vislielākais ieguvums ir tas, ka varu savā ziņā radoši izpausties. Šis ir vairāk organizatorisks darbs un darbs ar cilvēkiem – senatoriem, padomniekiem, palīgiem. Sadarbība ar citiem departamentiem un Administrāciju. Bieži rodas krīzes situācijas, kurās nepieciešama ātra reakcija un steidzams risinājums. Apbrīnojamā kārtā risinājums vienmēr atrodas, un no šiem mirkļiem ļoti uzlādējos! Patīk, ka darba dienu nevar stingri saplānot, jo katru dienu rodas daudz jaunu vajadzību, neplānotas situācijas un notikumi. Zinu, ka daudzus tas biedētu, bet man šāds adrenalīns dienas beigās sniedz gandarījumu. („Tu beidzot vari piepildīt savu kultūras darbinieka sapni,” pasmaida vecmāmiņa.)

Man patīk, kā strādā viss Augstākās tiesas mehānisms – skaidras darbības, katrs zina un dara savu darbu, bet, ja nepieciešams, būs tūlītējs atbalsts un risinājums.

Nekad nesaki nekad

– Senatoru palīgu tālākās karjeras sapnis parasti ir tiesneša amats. Vai arī Tu, Evija, par to sapņo? Un vai vecmāmiņa būtu priecīga par to?

Ritas kundze saka atklāti: „Esmu priecīga, ka Evija ir juriste, bet nav tiesnese. Viņai ir liela spēja organizēt un liela enerģija, tiesneša darbs viņai būtu par vienmuļu – tur ir lietas, lietas, tikai lietas.”

Arī Evija piekrīt – vismaz šobrīd viņa nedomā par šo amatu, jo patlaban ir citas prioritātes, ģimene – meitas, no kurām jaunākā šogad uzsāka mācības 1.klasē. Tas ir grūts posms un nepieciešams atbalsts. „Domājot par tiesneša amatu, saprotu, ka tas ir ļoti atbildīgs un vientuļš darbs. Var, protams, apspriesties ar kolēģiem, padomniekiem, palīgu, bet tad tiesnesis kabinetā paliek viens ar savām domām un viņam jāpieņem smagi lēmumi.”

Taču, kā mēdz teikt – nekad nesaki nekad. Lai gan vecmāmiņa saka, ka viņas ar Eviju esot ļoti dažādas, pagaidām viņu dzīves ceļi gājuši līdzīgos profesionālajos virzienos.