Spriedumu izpilde ir tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemama sastāvdaļa, bet taisnīgas tiesas spriešana ir tiesu varas prerogatīva – būdama neatkarīga un nošķirta no likumdošanas varas un izpildvaras, tā nodrošina likumu ievērošanu. Tādējādi spriedumu izpilde ir būtisks tiesiskuma elements.
Ja tiesas spriedumi un lēmumi netiek izpildīti, tiek iedragāta jebkuras tiesību sistēmas integritāte un darbība gan nacionālā, gan Eiropas Savienības līmenī.
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ietvaros izveidotais mehānisms tiek uzskatīts par pasaulē visefektīvāko mehānismu cilvēktiesību aizsardzībai. To veido starptautiskas tiesas nolēmums, kura izpildi pārrauga politiska institūcija – Eiropas Padomes Ministru komiteja.
2022.gadā Ministru komiteja izbeidza vairāk nekā 880 spriedumu izpildi, kas ietvēra aptuveni 200 vadošos spriedumus.
Tomēr labākajiem mehānismiem ir arī trūkumi. Konferences laikā tika norādīts uz četru veidu šķēršļiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas pasludināto spriedumu izpildei:
- politiskā pretestība,
- finansiālas un citas praktiskas grūtības,
- efektīva izpildes mehānisma neesamība valsts līmenī,
- konstitucionālajā identitātē sakņots arguments.
Katrs no šiem šķēršļu veidiem var radīt nopietnu izaicinājumu spriedumu izpildei, taču konferences uzmanības centrā bija pēdējais elements – konstitucionālā identitāte.
Bet vai tas tiešām ir šķērslis?
Konferencē tika norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu ievērošana un to izpilde ir daļa no Eiropas Padomes valstu konstitucionālās identitātes, un tam būtu grūti nepiekrist.
Runājot par konstitucionālo identitāti, daudz kas ir atkarīgs no tā, kā mēs šo jēdzienu saprotam, kā arī būtiski ir tas, kā to saprot iesaistītās puses – nacionālo tiesu un starptautisko tiesu tiesneši. Parasti, tiesnešiem veicot iesaistīto interešu līdzsvarošanu, dažādiem vērtējamajiem apstākļiem piedēvētais atšķirīgais svars, nevis tieša vērtību sadursme var novest pie atšķirīga iznākuma valsts un Eiropas līmenī.
Ja notiek vērtību sadursme, var rasties nopietnas problēmas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir šādi gadījumi, piemēram, pilnīgs homoseksuālu personu aizsardzības trūkums Krievijā, likumdošanas un izpildvaras iejaukšanās tiesu varas neatkarībā Polijā.
Šajā kontekstā tika arī norādīts, ka spriedumu izpildei varētu būt nepieciešams dialogs. Un ir būtiski, ka šāds dialogs ir balstīts labā ticībā. Tas ir dialogs, kurš noris ārpus pastāvīgā dialoga starp Ministru komiteju un dalībvalsti, kas ir daļa no uzraudzības procesa pār Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi. Lai arī pastāvīgais dialogs uzraudzības procesa ietvaros ir nedaudz atstāts novārtā, tomēr tas liecina par plašo ietekmi, ko Eiropas Cilvēktiesību konvencija gadu gaitā ir atstājusi uz valstu tiesību sistēmām, jo īpaši, valstīm veicot vispārīgus pasākumus.
Ir nepieciešams patiess dialogs, kas balstās labā ticībā – tas nozīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir jāiedziļinās nacionālajā specifikā, lai pārredzētu visu kontekstu, kurā jāveic juridiskais izvērtējums. Vienlaikus nacionālajām tiesām ir jāveido padziļināta izpratne par Eiropas cilvēktiesību standartu vienoto raksturu un rūpīgi jāveic iesaistīto interešu līdzsvarošana, paturot prātā šos standartus.
Papildus dialogam ir vēl viena pieeja – tiesvedība saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 46.pantu. Jautājumu par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu nepildīšanu Ministru komiteja šajā tiesā ir virzījusi tikai divas reizes. Tas ir noticis pēdējo četru gadu laikā pret Azerbaidžānu un Turciju, un abos gadījumos tika pārkāpts arī Konvencijas 18.pants, proti, valsts vara tika izmantota, lai ierobežotu cilvēktiesības slēptā nolūkā, nevis Konvencijā paredzētajiem mērķiem. Šai pieejai ir spēcīga politiska dimensija, kas veicina spriedumu izpildi.
Konferences laikā vairākkārt tika akcentēta ideja par dalībvalsts tiesnesi kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un valsts likumdevējvaras starpnieku. Tādi piemēri kā izpratnes paplašināšanās par tiesu kompetences apjomu Beļģijā, Čehijas tiesu detalizēta iesaiste tiesvedības atjaunošanā, vai tiesību aizsardzība, vēršoties tiesās Latvijā, kad likumdevējs nav pildījis savus pienākumus, liecina par tiesu varas pieaugošo lomu cilvēktiesību aizsardzības nodrošināšanā.
Šo viedokli šķietami pamato arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Konstatējot Konvencijas 6.pantā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa dažkārt norādījusi uz individuālajiem pasākumiem, proti, ka piemērotākais atlīdzinājuma veids būtu tiesvedības atjaunošana valsts līmenī.
Gandrīz visas 46 Eiropas Padomes dalībvalstis paredz iespēju atjaunot tiesvedību krimināllietās, un lielākā daļa to dara arī civillietās. Tomēr var apgalvot, ka vispārējā tendence dalībvalstīs norāda uz virzību likuma ievērošanas principa, nevis tiesiskās noteiktības principa, tostarp res judicata principa virzienā – kad šie principi ir jālīdzsvaro tiesvedības atjaunošanas ietvaros, pēc tam, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā ir konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu.
Vispārīgu pasākumu veikšana pēc tam, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludinājusi spriedumus pret citām dalībvalstīm vai pasākumu veikšana attiecībā uz personām, kuras pašas nav vērsušās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet atrodas līdzīgā situācijā kā iesniedzēji, satur lielu potenciālu jaunu Konvencijas pārkāpumu novēršanai. Vai nu institucionalizētā veidā, vai arī atzīstot Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu erga omnes raksturu, aktīva rīcība šādās situācijās arī samazinātu Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegto pieteikumu skaitu.
Piemēri, kas tika apspriesti saistībā ar dalībvalstu tiesu nolēmumu res judicata principu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu erga omnes raksturu, parāda, ka, vienlaikus ņemot vērā likumdevēja kompetenci, tiesām pastāv zināma rīcības brīvība tiesību normu interpretācijai. Piemēram, Latvijā tiesas neapšauba Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras saistošo erga omnes raksturu. Tiesneši ir ļoti nozīmīgi dalībnieki Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildes procesā.
Kādas ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas nākotnes perspektīvas ar šobrīd saņemtiem aptuveni 75000 pieteikumiem, no kuriem 80% ir sūdzības, kas iesniegtas atkārtoti? Konferencē tika identificēti vairāki iespējamie darbības lauki – Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras erga omnes rakstura atzīšana nacionālajās tiesās, individuālo pasākumu piemērošana pēc analoģijas personām, kas nonākušas līdzīgās situācijās, vispārīgu pasākumu veikšana pēc spriedumu pasludināšanas lietās pret citām valstīm, t.sk. ierosinājums veidot institucionālu bāzi vispārējo pasākumu veikšanai, biežāka Konvencijas 46.panta piemērošana tiesvedības ierosināšanai no Ministru komitejas puses – kur spriedumu izpilde un mijiedarbība ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru plašākā nozīmē varētu veicināt jaunu pieteikumu skaita samazināšanos.
Vienlaikus konferencē tika uzsvērta patiesa un dziļa dialoga nozīme, kas, ja īstenots atbilstoši pašreizējam individuālo pieteikumu modelim, uz kura balstās viss Konvencijas mehānisms, nodrošinātu niansētu kopīgo Eiropas cilvēktiesību standartu piemērošanu atbilstoši subsidiaritātes principam, bet tas savukārt neveicinātu pieteikumu skaita samazināšanos.
QR
