Tiesas spriedumu loma juridiskās valodas attīstībā

Ievads

Pirms pievērsties šodienas tematam, vēlos precizēt, ka savā uzrunā lietošu jēdzienu spriedums, taču ar to es apzīmēšu jebkuru tiesas sagatavoto nolēmumu.

Bez šaubām, spriedumu primārā loma ir rast taisnīgu risinājumu konkrētā lietā. Taču tie ir arī daļa no tiesību kultūras vēstures. Sprieduma saturs liecina par juridiskās domas attīstību. Savukārt sprieduma teksts – par juridiskās valodas standartiem attiecīgajā vēstures laika posmā un cilvēkiem, kuri tos rakstījuši.

Tā kā spriedumi tiek publicēti, tie ir visplašāk pieejamie tiesību normu piemērošanas akti. Spriedumu plašā pieejamība un tiesas autoritāte veicina to, ka spriedumiem ir nozīmīga loma juridiskās valodas attīstībā.

Savā uzrunā sniegšu īsu ieskatu par spriedumos lietotās juridiskās valodas attīstību, valodas nozīmi spriedumu kvalitātē un juridiskās valodas problēmām.

Ieskats vēsturē

Tieši spriedumu publiskošana ir veicinājusi uzmanības pievēršanu spriedumos lietotajai valodai. Pirmo reizi Augstākās tiesas Senāta spriedumi tika publicēti spriedumu grāmatā 1996.gadā. Savukārt apelācijas instances tiesu spriedumi – 1998.gadā. Apelācijas instances spriedumu grāmatas atvēršanas pasākumā pēc svinīgajām uzrunām kāds Augstākās tiesas tiesnesis, citējot vairākus publicētos spriedumus, pārmeta izdevējiem tiesu varas reputācijas graušanu. Citāti bija krāšņi. Kāds cits Augstākās tiesas tiesnesis gan iebilda, ka pārmetumus nav pelnījuši izdevēji, bet tiesneši, kuri tā raksta.

Šodien spriedumos lietotās valodas kvalitāte ir daudz augstāka un tiesneši tai daudz vairāk velta vērību. Taču tas nav noticis pats no sevis.

Ja nemaldos, ap 2000.gadu Tiesnešu mācību centrs organizēja mācības par valodu tiesu nolēmumos. Tieši Tiesnešu mācību centrs bija pirmā un kādu laiku arī vienīgā institūcija, kas pievērsa tiesnešu uzmanību kvalitatīvas valodas nozīmei spriedumos. Manuprāt, mācības tika organizētas ļoti veiksmīgi, jo to sagatavošanā un vadīšanā piedalījās tiesnesis un valodnieks. Tas ļāva runāt par tipiskajām valodas kļūdām spriedumos, nepazaudējot spriedumu specifiskās prasības. Protams, vienas dienas mācībās nebija iespējams pārrunāt visus valodas jautājumus.

Taču šo mācību mērķis bija uzskatāmi parādīt biežāk sastopamās valodas kļūdas spriedumos un mudināt tiesnešus kritiski vērtēt tā laika neveiklās spriedumu rakstīšanas tradīcijas. Svarīgi bija pievērst tiesnešu uzmanība arī tam, ka valoda jākopj visu laiku. Skaidrojošajām vārdnīcām un gramatikas grāmatām, tāpat kā procesuālajiem likumiem, jābūt uz katra tiesneša darba galda.

Spriedumi – lietišķā rakstu stila tendences noteicēji

Spriedumi tiek rakstīti lietišķajā rakstu stilā. Vēsturiski šim stilam ir bijusi liela vācu un krievu valodas ietekme. Viena no lietišķā rakstu stila pazīmēm ir standartizētu valodas līdzekļu jeb vienību, arī standartizētu konstrukciju, lietojums.

Juridiskajā valodā lietotās standartizētās konstrukcijas bieži vien ir pārceltas no krievu valodas. Tā kā šīs latviešu literārās valodas normām neatbilstošās konstrukcijas ir lietotas gadu desmitiem, tad vēl arvien uz tām kļūdaini raugās kā uz juridiskai valodai raksturīgu īpatnību, nevis kā uz nevēlamām un izskaužamām, kādas tās patiesībā ir.

Tāpēc šādas latviešu literārās valodas normām nevēlamas konstrukcijas ir sastopamas spriedumos arī mūsdienās. Piemēram, 2023.gadā tiesu spriedumos vēl arvien ir lietotas tādas nevēlamas vārdkopas kā „vadoties no”, „augstāk minēto”, „pie šādiem apstākļiem”, „tekošais rēķins” un daudzas citas. Turklāt tie nav atsevišķi gadījumi. Uz to lietošanu kā nevēlamu ir norādīts gan rokasgrāmatā „Latviešu valoda tiesu nolēmumos”, gan dažādās mācībās. Beigu beigās arī interneta resursos var atrast pamatojumu, kāpēc šādas konstrukcijas latviešu valodā ir nevēlamas. Man īsti nav izskaidrojuma šim fenomenam – to lietošanas turpināšanai. Vienīgi varu pieņemt, ka šīs standartizētās konstrukcijas tik dziļi ir iesakņojušās juridiskajā valodā, ka to izskaušana var prasīt ilgu laiku.

Valoda – kvalitatīva sprieduma būtisks elements

Kas raksturo kvalitatīvu spriedumu? Pietiekama un pamatota argumentācija, skaidra sprieduma struktūra, kā arī viegli uztverama valoda, kurā ievēroti pareizrakstības likumi.

Spriedumu valodai jābūt precīzai, skaidrai, vienkāršai, lakoniskai un stilistiski vienotai. Sprieduma valodā būtiska nozīme ir visam: pareizai vārda izvēlei, vārdu secībai, gramatisko formu izvēlei un teikuma daļu secībai, konstrukcijām ar palīgteikumiem, lielo burtu lietošanai, pieturzīmēm u.tml. Konsekvence vārdu un jēdzienu lietošanā, vienveidīga izteiksme atvieglo informācijas uztveršanu, palīdz izprast spriedumu saturu, ļauj izvairīties no neskaidrībām un pārpratumiem.

Vienots, izkopts sprieduma stils, sakārtota struktūra, nepārprotama izteiksme – tas ļauj spriedumiem sekmīgi pildīt savu valstisko funkciju un lasītājos rada cieņu pret spriedumu (tiesu).

Spriedumu vizuālais noformējums un strukturēšana ir elementi, kas atvieglo spriedumu satura uztveri. Lai gan arvien vairāk tam tiek pievērsta uzmanība, tomēr šis elementārais jautājums vēl arvien spriedumu rakstīšanā netiek pienācīgi novērtēts.

Būtu veicināms, ka visās tiesās tiktu ievērots vienots spriedumu noformēšanas standarts un juridiskajiem tekstiem izvirzīto prasību ievērošana. Jo tiesu vara ir vienota un komunikācijā ar sabiedrību tai būtu jāizmanto vienots spriedumu noformēšanas standarts.

Juridiskās valodas problēmas

Juristi, kuri pārstāv savus klientus tiesvedībās, reizēm uzskata: jo sarežģītāk viņi runās un rakstīs, jo lielāku iespaidu atstās un svarīgāk izklausīsies. Taču lielākā māksla ir prast izskaidrot sarežģītas lietas iespējami vienkārši, un šajā ziņā liela nozīme ir arī valodai. Tiesai jābūt tai, kura spēj no butaforiskas runas izlobīt kodolu un sarežģīto izskaidrot iespējami vienkārši.

Sprieduma teksts jāraksta tā, lai tas nebūtu pārprotams. Jāpatur prātā, ka sprieduma lasītājs vienas un tās pašas lietas var uztvert un interpretēt dažādi. Sarežģīts sprieduma teksts apgrūtina prāvniekiem izprast, kāpēc lietā tiesa dod priekšroku vieniem argumentiem un noraida citus, kā arī kāpēc tiesa nonāk pie konkrētā secinājuma, izlemjot lietu vienam vai otram prāvniekam par labu. Sarežģīta sprieduma valoda rada negatīvu attieksmi pret spriedumu un tiesu.

Gari teikumi, sarežģītas teikumu konstrukcijas un liekvārdība – trīs klupšanas akmeņi, kas spriedumos vienmēr ir bijuši aktuāli un par ko vajag piedomāt. Tie apgrūtina sprieduma uztveri. Liekvārdību kā vienu no spriedumu problēmām norādījis arī prof. K.Torgāns. Interesanti, ka interneta resursos šādas liekvārdības apzīmēšanai tiek lietots jēdziens – standartizētā liekvārdība.

Atzīšos, ka esmu mulsusi par tiesnešu konservatīvismu spriedumu rakstīšanā. Piemēram, tika atcelts tiesas spriedums, kurā bija izmantota tabula, lai atspoguļotu nodokļu krāpšanas shēmu. Atcelšana tika pamatota ar to, ka likums apsūdzības aprakstīšanā neparedz tabulu. Taču, pirmkārt, likumā nav jāparedz tabulu izmantošana vai neizmantošana spriedumā. Otrkārt, ja vizuālā informācija tieši ir saistīta ar lietā izšķiramo strīdu un var palīdzēt padarīt spriedumu skaidrāku, saprotamāku un pārskatāmāku, tad tā ir ne tikai pieļaujama, bet pat nepieciešama. Tā ir instruments, kas var palīdzēt sarežģītu informāciju pasniegt skaidrā un saprotamā veidā.

Viegli uztverams un vienlaikus juridiski korekts spriedums ir izaicinājums, ar kuru sastopas ikviens tiesnesis. Neraugoties uz visiem valodas ieteikumiem, sprieduma vienkāršošanai tomēr ir savas robežas, kas izriet gan no formālajām, gan saturiskajām prasībām, kas izvirzītas spriedumam. Juridiski precīzu terminu nevar aizstāt ar vienkāršāku, sadzīviskāku apzīmējumu. Spriedumu nevar rakstīt populārzinātniskā stilā, vienkāršojot problēmas būtību un neiedziļinoties svarīgās niansēs.

Spriedumu valodā ir atrodamas gan tādas kļūdas, kas raksturīgas tiesām, izskatot visu veidu lietas, gan tādas, kas, ņemot vērā konkrētā tiesas procesa specifiku, raksturīgas atsevišķiem lietu veidiem.

Piemēram, krimināllietās noziedzīgā nodarījuma apraksts nereti tiek izklāstīts sliktā latviešu literārajā valodā, izmantojot sarežģītas teikumu konstrukcijas, liekvārdīgi, turklāt ar stila un pareizrakstības kļūdām. Tas izskaidrojams ar to, ka dokumenti, kuros tiek fiksēts noziedzīgs nodarījums, tiek rakstīti neveiklā un nekvalitatīvā valodā. Policista no valodas viedokļa kļūdaini un neveikli aprakstīto noziedzīgo nodarījumu pārraksta prokurors, savukārt prokurora rakstīto pārraksta tiesnesis. Tā veidojas neveikli un kļūdaini nodarījumu aprakstu „pārcēlumi”, kas netiek laboti, un beigu beigās to valoda tiek uzskatīta par krimināllietām raksturīgo juridisko valodu.

Zināmā mērā cēlonis šādai situācijai ir arī izpratnē, ko nozīmē apsūdzības grozīšana. Kad pirmās instances tiesnešiem Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā tika aizrādīts par slikto valodas kvalitāti, tad skaidrojums bija, ka viņi nevar mainīt ne vārdu noziedzīgā nodarījuma aprakstā, jo tad apelācijas instances tiesa atceļ spriedumus, argumentējot, ka ir grozīta apsūdzība. Kopš šīs sarunas ir pagājis zināms laiks, taču neesmu pārliecināta, ka šī izpratne pilnībā ir mainījusies.

Noslēgumā

Kvalitatīvi spriedumi vairo sabiedrības uzticēšanos tiesām un valstij, savukārt nesaprotami spriedumi to mazina. Līdzīgi kā rokasspiediens rada iespaidu par cilvēku, tiesas nolēmums rada priekšstatu par konkrētu tiesnesi, tiesu un tiesu sistēmu kopumā. Vēl vairāk – tas rada priekšstatu par valsti, tās tiesiskumu un saskarsmes kultūru attiecībās ar saviem iedzīvotājiem. Kvalitatīvs spriedums apliecina tiesas cieņu pret prāvniekiem un sabiedrību.

Šodien tiesnešiem sprieduma sagatavošanā ir pieejamas vadlīnijas tiesu spriedumu rakstīšanā, kuras šā gada vasarā apstiprināja Tieslietu padome, un rokasgrāmata „Latviešu valoda tiesu nolēmumos”. Būtu jāatceras tikai tajās ieskatīties.

Noslēgumā vēl aicinātu tiesnešus atcerēties, ka tieši mēs lielā mērā esam atbildīgi par juridiskās valodas attīstību atbilstoši latviešu literārās valodas normām.