Augstākā tiesa un tās plēnums Satversmes sistēmā: plēnuma lēmumu nozīme tiesu neatkarības principa nodrošināšanā

I

Suverenitātes teorijas pamatlicējs Žans Bodēns (Jean Bodin, 1530–1596) savulaik suverenitāti definēja kā atsevišķu varas pilnvaru jeb tiesību kopumu, kuru suverēnam ir jāspēj ekskluzīvi īstenot. Viens no suverenitātes atribūtiem, kā šīs ekskluzīvās tiesības nodēvēja Žans Bodēns, bija tiesas spriešana augstākajā instancē.

Šajā kontekstā suverenitāti raksturo tiesības izskatīt pārsūdzības par iepriekšējo instanču tiesu spriedumiem un tiesības pieņemt galīgo un nepārsūdzamo spriedumu konkrētās lietās. Katrai suverēnai valstij ir nepieciešama sava Augstākā tiesa, kas īsteno attiecīgo suverenitātes atribūtu.

II

Ikvienu suverēnu valsti un tās tiesisko sistēmu raksturo hierarhiski organizēta tiesu iekārta, kurā pastāv sava augstākā tiesa.

Attiecībā uz 1918.gada 18.novembrī proklamēto Latvijas Republiku būtisks bija 1918.gada 6.decembrī pieņemtā Pagaidu nolikuma par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību 7.pants, kas konstatēja, ka „kasācijas instance visās lietās ir Latvijas Senāts Rīgā”.

Tādā veidā jaundibinātā Latvijas Republika īstenoja savu suverenitāti tiesas spriešanas jomā, paredzot, ka augstākā tiesa jaunajā tiesiskajā sistēmā būs Latvijas Republikas izveidota tiesa, kas atradīsies Rīgā. „Senāts simbolizēja Latvijas kā suverēnas valsts tiesu varu. Ja pirms Latvijas Republikas izsludināšanas visas Latvijas teritorijas tiesu kasācijas un uzraudzības instance bija bij. Krievijas Valdošais Senāts Sanktpēterburgā/Petrogradā, tad ar [Pagaidu nolikuma] spēkā stāšanos šīs funkcijas pārņēma Latvijas Senāts Rīgā."

Arī Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesā būtiski bija nodrošināt pašiem savas tiesu sistēmas atjaunošanu ar savu Augstāko tiesu kā augstāko un galīgo tiesas instanci. To īstenoja un nostiprināja tiesu reformas 1992.gada 15.decembra likuma „Par tiesu varu” ietvaros.

III

Augstākajai tiesai jeb Senātam Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) noteiktajā valsts varas dalīšanas sistēmā ir būtiska loma. Satversmes 82.pantā (atbilstoši Satversmes 1998.gada 15.oktobra grozījumiem) Augstākā tiesa ir nosaukta tiešā tekstā: „Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā – arī kara tiesas”.

No Satversmes 82.panta konstrukcijas un Augstākās tiesas nosaukšanas tajā atvasināmas trīs konsekvences: (1) Latvijā var tikt izveidota tikai viena Augstākā tiesa, jo Satversmes 82.pantā tā ir norādīta vienskaitlī; (2) Augstākās tiesas institucionālā pastāvēšana ir konstitucionāli garantēta; (3) Augstākā tiesa ir hierarhiski augstākā tiesa tiesu sistēmā.

Ievērojot Augstākās tiesas nosaukšanu Satversmē tiešā tekstā, ir populārs viedoklis, ka Augstākā tiesa uzskatāma par atsevišķu valsts varas orgānu (konstitucionālo institūciju, konstitūtu jeb konstitucionālo orgānu).

Satversmes tiesa, definējot Satversmē noteikto valsts varas orgānu sistēmu, nav atzinusi Augstāko tiesu par atsevišķu valsts varas orgānu, kā tādu redzot visu tiesu sistēmu: „Augstākā tiesa ir tiesu sistēmas sastāvdaļa. [..] saskaņā Satversmes 82.pantu par konstitucionālo institūciju ir atzīstama tiesu sistēma. [..] Augstākā tiesa ir konstitucionālās institūcijas – tiesu sistēmas – sastāvdaļa." Šādai nostājai ir pietiekami racionāls, Satversmes sistēmā balstīts pamatojums.

Vienlaikus Latvijas tiesiskajā sistēmā Augstākajai tiesai jeb Senātam kā visu tiesu varu reprezentējošajai hierarhiski augstākajai tiesai faktiski ir garantēts atsevišķam valsts varas orgānam pielīdzināms tiesību, pienākumu un neatkarības garantiju apjoms. Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo Augstāko tiesu raksturojis kā tiesu varas augstāko institūciju, kas pārstāv tiesu varu. Šajā ziņā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija lietojusi precīzu detalizējumu, kā valsts varas orgānu konstatējot „tiesu sistēmu ar Augstāko tiesu priekšgalā”.

Ievērojot Augstākās tiesas īpašo statusu valsts varas dalīšanas sistēmā, Satversme un likumi nodrošina Augstākās tiesas autonomiju savu konstitucionālo pilnvaru īstenošanā, kā arī neatkarību no citiem valsts varas orgāniem. Tāpat Augstākajai tiesai ir paredzēta atsevišķa tiesnešu pašpārvaldes institūcija – Augstākās tiesas plēnums.

Saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 49.pantu Augstākās tiesas plēnums ir visu Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce, kurai likums piešķir noteiktas pilnvaras (piemēram, izvirzīt apstiprināšanai Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidātu, izvirzīt apstiprināšanai divus Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus, u.c.). Tāpat saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 49.panta otro daļu Augstākās tiesas plēnums apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus.

IV

Augstākās tiesas uzdevums ir nodrošināt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un judikatūras vienotību Latvijas tiesiskajā sistēmā, kā arī izlemt principiālus quaestiones iuris, proti, jautājumus par tiesību normu interpretācijas un piemērošanas pareizību.

Līdz atsevišķas Satversmes tiesas izveidošanai (tostarp paredzot tiesas pieteikumu un konstitucionālo sūdzību iesniegšanu Satversmes tiesā) Latvijā pastāvēja decentralizēta konstitucionālā kontrole, kurā jautājumu par piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām izlēma tiesas konkrētu lietu ietvaros. Galavārds šajos jautājumos bija kasācijas instances tiesai. Starpkaru periodā Latvijas Senāts īstenoja konstitucionālās kontroles tiesības, sniedzot arī principiālu Satversmes interpretāciju. Tāpat līdz atsevišķas Tieslietu padomes izveidošanai Augstākā tiesa bija uzskatāma par teju vienīgo tiesu varu pārstāvošu institūciju dialogā ar citiem valsts varas orgāniem.

Satversmes tiesas un Tieslietu padomes izveidošana nenozīmē tām nodoto tiesību pilnīgu izņemšanu no Augstākās tiesas kompetences. Saglabājot savas konstitucionālās pilnvaras, Augstākā tiesa turpina izlemt principiālus tiesību normu piemērošanas jautājumus un pārstāvēt sevi un visu tiesu sistēmu dialogā ar citiem valsts varas orgāniem. Piemēram, attiecībā uz tiesību normu piemērošanu Augstākā tiesa kā kasācijas instances tiesa nosaka ne vien rakstīto tiesību normu saturu, bet arī konkretizē un piemēro vispārējos tiesību principus, kā arī nodrošina citu patstāvīgo tiesību avotu – Satversmes tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu – piemērošanu konkrētās lietās un iedarbīgumu tiesiskajā sistēmā.

V

Satversmes tiesa savā praksē attīstījusi starpinstitucionālās lojalitātes principu, kas valsts varas orgāniem prasa respektēt citu valsts varas orgānu viedokli un pilnvaras, kā arī sekmēt valsts varas orgānu savstarpējo dialogu savu pilnvaru īstenošanā. Jo īpaši attiecībā uz lēmumiem, kas skar tiesu varu, likumdevējam ir paredzēts pienākums uzklausīt tiesu varas viedokli un lēmumu pieņemt cieņpilnā dialogā ar tiesu varu.

Šajā dialogā nozīmīga loma vēsturiski ir bijusi Augstākās tiesas plēnumam, kurš virknē lēmumu konkretizējis tiesu un tiesnešu neatkarības principa saturu un formulējis tiesu varas pozīcijas būtiskos tiesībpolitiskos jautājumos.

Kā nesens piemērs jāmin Augstākās tiesas plēnuma 2022.gada 18.februāra lēmums Nr.2 „Par likumdevēja varas un tiesu varas attiecībām un tiesneša neatkarību”, kurā Augstākās tiesas plēnums norādīja uz Augstākās tiesas autonomiju senatoru atlasē („senatora amata kandidātu profesionālā vērtēšana saskaņā ar likumu ir nodota Senāta attiecīgajam departamentam”), kā arī konkretizēja vispārējos tiesību principus, atbilstoši kuriem vajadzētu notikt senatora amata kandidāta apspriešanai Saeimā. Šis Augstākās tiesas plēnuma lēmums ticis pamanīts un analizēts arī starptautiski.

No senākiem gadījumiem izceļams Augstākās tiesas plēnuma 1994.gada 31.oktobra lēmums Nr.4 „Par Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas nolikuma atzīšanu kā neatbilstošu likumam daļā par Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārraudzību”. Ar šo lēmumu Augstākā tiesa atzina par likumam neatbilstošu un sev nesaistošu Tieslietu ministrijas nolikuma normu, kas paredzēja, ka Augstākā tiesa atrodas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Augstākās tiesas plēnums konstatēja, ka „Tieslietu ministrija – centrālā izpildvaras iestāde, ņemot pārraudzībā Augstāko tiesu, ignorējusi varas dalīšanas principu, tiesu neatkarības principu un ar izpildvaras iestādes nolikumu uzurpējusi tiesības pārraudzīt augstāko tiesu varu Latvijā – Augstāko tiesu”. Tāpat Augstākās tiesas plēnums uzsvēra, ka nevienā likumā „nav un nevar būt noteikta jebkāda augstākās tiesu varas – Augstākās tiesas – atkarība no izpildvaras institūcijas.” Augstākās tiesas plēnuma nostāja tolaik stiprināja izpratni par tiesu varas neatkarību un Augstākās tiesas svaru valsts varas dalīšanas sistēmā.

Gan šie divi Augstākās tiesas plēnuma lēmumi, gan arī citi plēnuma lēmumi, kas skar tiesu varas neatkarības un organizācijas jautājumus, ir būtisks tiesību avots tiesiskas valsts principu un Satversmes 83.panta satura noskaidrošanā, kuriem nav tikai tiesībvēsturiska nozīme.

VI

Augstākās tiesas plēnuma lēmumi Latvijas tiesiskajā sistēmā vēsturiski vairāk asociējas ar likumu normatīvās tulkošanas aktiem, kuros abstrakti un citām tiesām saistoši tika sniegti likuma normu iztulkojumi. Satversmes tiesa pamatoti šādu likumu tulkojumu saistošo raksturu atzina par Satversmei neatbilstošu.

Vienlaikus likumu normatīvās tulkošanas funkcijas „ēnā” nepelnīti palikusi Augstākās tiesas plēnuma loma, formulējot Augstākās tiesas viedokli dialogam ar citiem valsts varas orgāniem jautājumos, kas skar tiesu varu un tiesu neatkarības principu. Augstākās tiesas plēnuma lēmumi šajā ziņā ir piemērots un efektīvs dialoga instruments, ar kuru Augstākā tiesa var sekmīgi īstenot savas konstitucionālās pilnvaras valsts varas dalīšanas sistēmā.