Eiropas Cilvēktiesību tiesas un nacionālo tiesu mijiedarbība: tiesības uz taisnīgu tiesu kā cilvēktiesību aizsardzības pamatelements

Ievads

Augstākās tiesas priekšsēdētāj Strupiša kungs! Saeimas priekšsēdētājas biedre Kalniņas-Lukaševičas kundze! Tieslietu ministre Lībiņas-Egneres kundze! Godātie kolēģi tiesneši, dāmas un kungi!

Jūtos patiesi pagodināta un pateicīga, ka varu uzstāties ievērojamu runātāju un konferences dalībnieku priekšā sarīkojumā, ar ko tiek atzīmēts Latvijas Augstākajai tiesai un visai tiesu sistēmai nozīmīgs notikums – Senāta kā atjaunotās kasācijas instances 30.gadadiena.

Man ir prieks jūs uzrunāt kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī Strasbūras tiesa vai ECT) pārstāvei – tās prezidenta vietniecei un Pirmās palātas, kurā tiek izskatītas lietas pret Latviju, priekšsēdei.

Vēlētos arī sirsnīgi pateikties Augstākās tiesas priekšsēdētājam par viņa laipno ielūgumu un manam godājamajam kolēģim, tiesnesim Artūram Kučam, kurš kā valsts tiesnesis rīkojas kā starpnieks starp mūsu tiesām un aktīvi līdzdarbojas mūsu jau tā lieliskajā sadarbībā ar Latvijas augstākajām tiesām kā mūsu partneriem.

Vēlos arī pateikties Augstākās tiesas personālam par manas viesošanās lielisko organizēšanu, kas notiek vienā no aizņemtākajiem laikposmiem Strasbūras tiesas darbā.

Un, neraugoties uz mūsu saspringto darba kārtību Strasbūrā, varu paust lielu prieku, ka tiesu šeit pārstāv trīs tiesneši, jo šajā nozīmīgajā konferencē piedalās arī mans godājamais kolēģis tiesnesis Pēters Rosma.

* * *

Eiropas Cilvēktiesību tiesas pamatmērķis varētu likties pašsaprotams: mēs tiecamies garantēt cilvēktiesības visiem iedzīvotājiem visur Eiropā.  Taču šo uzdevumu mēs nevaram izpildīt vieni paši. Eiropas Cilvēktiesību tiesai nav nedz nepieciešamo pilnvaru, nedz darba kapacitātes, lai tā funkcionētu kā visa kontinenta augstākā tiesa. Mēs paļaujamies uz to, ka Eiropas valstu tiesas pildīs savu nozīmīgo papildinošo lomu to jurisdikcijā esošo personu tiesību aizsardzībā. Tādēļ sadarbībai un dialogam ar nacionālajām tiesām ir ārkārtīgi liela nozīme mūsu galvenā mērķa sasniegšanā.

Šis fakts pēdējos gados ir kļuvis vēl jo aktuālāks, Eiropai un pasaulei saskaroties ar jauniem, dažkārt pat nepieredzētiem cilvēktiesību apdraudējumiem. Covid-19 pandēmija, klimata pārmaiņas, agresija un bruņotais konflikts Ukrainā, kā arī vispārējās bažas par tiesiskuma lejupslīdi ir tikai daži piemēri, kad mūslaiku šķēršļi ir draudējuši apgrūtināt Eiropas cilvēktiesību sistēmas vienotību un vienveidību.

* * *

Šodien vēlos pievērsties dziļajām un attīstībā esošajām attiecībām starp Eiropas Cilvēktiesību tiesu un nacionālajām tiesām, jo īpaši uzsverot tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir kas vairāk par procesuālām garantijām. Tās ir tiesiskuma stūrakmens un cilvēktiesību aizsardzības pamats. Bez taisnīga tiesas procesa sabrūk pati cilvēktiesību sistēma. Brīvību nevar efektīvi aizsargāt, nevar efektīvi aizsargāt cieņu, ja indivīdiem netiek nodrošināta piekļuve objektīvai tiesai, pušu procesuālo tiesību vienlīdzība un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ir gan savlaicīgi, gan efektīvi.

Šīs garantijas, kas nostiprinātas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā, iespējams, ir visvairāk tiesvedībās apspriestais un iztulkotais noteikums Strasbūras tiesas praksē. Un tam ir pamats – tās ir „starpniektiesības”, ar kuru starpniecību var īstenot visas pārējās.

I. Eiropas Cilvēktiesību tiesa un nacionālās tiesas: partneri dialogā

Jau izveidojot Eiropas Cilvēktiesību tiesu, nebija paredzēts, ka tā darbosies izolēti. Strasbūras tiesa nav augstākā apelācijas tiesa, kas būtu pārāka par 46 valstu sistēmām. Gluži pretēji – tiesa funkcionē „konvencijas partnerībā”.

Nacionālās tiesas joprojām ir galvenās cilvēktiesību aizstāves. Tās ir pirmie pieturas punkti, kā arī lietas apstākļiem un sabiedrībai, kurai tās kalpo, vistuvāk esošās institūcijas. Strasbūra iesaistās tikai pakārtoti, nodrošinot, ka valstis pilda konvencijā paredzētās apņemšanās un ka personas tiek aizsargātas, ja valstu tiesiskās aizsardzības līdzekļi izrādījušies neefektīvi. Šīs attiecības vispareizāk ir izprast nevis kā hierarhiju, bet kā dialogu. ECT savos spriedumos, konsultatīvajos atzinumos un iztulkošanas principos sniedz norādījumus, savukārt valstu tiesas piemēro un dažkārt pat veido Strasbūras judikatūru. Šādā pakāpeniskā dialogā pamazām ir izkristalizējies patiess Eiropas standarts cilvēktiesību aizsardzībai.

II. Tiesības uz taisnīgu tiesu: būtiskais saturs

Pirms pievērsties tiesu mijiedarbības izpētei, vispirms īsi jāatsauc atmiņā 6.panta svarīgākie elementi.

• Piekļuve tiesai: garantija, ka neviens juridisks prasījums vai iebildums netiks patvaļīgi noraidīts.
• Neatkarība un objektivitāte: tiesām jābūt brīvām kā no institucionālas, tā no personiskas ārējas ietekmes.
• Procesuālo līdzekļu līdzvērtīgums un sacīkstes process: katram lietas dalībniekam ir jābūt saprātīgām iespējām paust savu nostāju saskaņā ar tādiem noteikumiem, kas to nenostāda sliktākā stāvoklī pret pretējo pusi.
• Saprātīgi termiņi: novilcināts tiesiskums ir liegts tiesiskums.
• Publiskas sēdes un argumentēts spriedums: tiesu sistēmas pārredzamība stiprina tās leģitimitāti.
• Tiesiskā noteiktība un spriedumu izpilde: taisnīgam tiesas procesam nav nozīmes, ja tā iznākums tiek ignorēts.

Šie nav tikai tehniski noteikumi, bet dzīvas garantijas, no kurām ikviena ir veidojusies desmitiem gadu ilgā Strasbūras judikatūrā un kuras ir izstrādātas ar mērķi saglabāt sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai.

III. Nacionālo tiesu loma 6.panta iedzīvināšanā

Strasbūras tiesa nevar iztiesāt ikvienu sūdzību – tādas ik gadu tiek saņemtas desmitiem tūkstošu. Tādēļ galvenais pienākums gulstas uz nacionālajām tiesām, jo atbildība ir dalīta!

Visā Eiropā tiesneši arvien biežāk savu nacionālo tiesu judikatūrā ir iekļāvuši Strasbūras noteiktos standartus. Daudzas konstitucionālās tiesas, augstākās tiesas un pat pirmās instances vispārējās jurisdikcijas tiesas tagad tieši atsaucas uz ECT judikatūru.

Piemēram, Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa un Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir iesaistījušās detalizētā dialogā ar Strasbūru – dažkārt ciešā saskaņā, dažkārt piesardzīgi paužot valsts perspektīvu, bet vienmēr abpusēja respekta vadītas. Arī Centrāleiropas un Austrumeiropas tiesas, kas kādreiz Konvencijas sistēmā bija jaunpienācējas, ir strauji izpratušas 6.panta garantijas un paļaujas uz Strasbūras judikatūru dažādās jomās – no kriminālprocesa līdz administratīvajām lietām.

Minētais atspoguļo nozīmīgu realitāti – Eiropas Cilvēktiesību tiesas leģitimitāte ir atkarīga ne tikai no tās judikatūras, bet arī no valstu tiesu vēlēšanās to atzīt un piemērot.

IV. Atsevišķi dialoga spriedzes un problemātikas piemēri

Protams, Strasbūras un nacionālo tiesu mijiedarbība ne vienmēr ir iztikusi bez spriedzes.

1. Rīcības brīvība: nacionālās tiesas dažkārt apgalvo, ka Strasbūrai būtu vairāk jārespektē valstī pastāvošā izpratne, jo īpaši sarežģītos vai kultūras ziņā jutīgos jautājumos.
2. 6.panta pārmērīga noslodze: tā kā ir tūkstošiem lietu, kurās, kā tiek apgalvots, pastāv nepamatota kavēšanās vai procesuāli trūkumi, reizēm tiesneši ir nobažījušies, ka ECT riskē pārmērīgi sīki regulēt valstu tiesu sistēmas.
3. Kritika un pretestība: dažkārt ECT spriedumi ir sastapušies ar politiķu vai tiesu pretestību, liekot uzdot jautājumus par pārnacionālas varas robežām.

Tomēr pat domstarpību brīžos ECT judikatūra apliecina gatavību sadarboties konstruktīvi. Piemēram, tā ir izstrādājusi subsidiaritātes un dalītās atbildības principu doktrīnu, tieši atzīstot nacionālo tiesu vadošo lomu un dodot tām telpu, kurā konvencijas robežās veikt iztulkošanu.

V. Svarīgākie spriedumi, kas atspoguļo mijiedarbību

Vairākas nozīmīgas ECT lietas ilustrē, kā 6.pants ir ietekmējis šo dialogu un ticis no tā ietekmēts.

• Golder pret Apvienoto Karalisti (1975): tiesa konstatēja, ka piekļuve tiesai ir daļa no tiesiskuma. Šis spriedums tika operatīvi pārņemts valstu sistēmās un ietekmēja procesuālo tiesību reformas.
• Piersack pret Beļģiju (1982) un De Cubber pret Beļģiju (1984): šajās lietās ECT izstrādāja objektīvu testu objektivitātes pārbaudei. Nacionālās tiesas Eiropā attiecīgi pieskaņoja standartus attiecībā uz tiesneša atstatīšanu.
• Hornsby pret Grieķiju (1997): tiesa atzina, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesības uz spriedumu izpildi.
• Scordino pret Itāliju (2006): pievēršoties pārmērīgi ilgiem tiesvedības procesiem, tiesa sekmēja likumdošanas un tiesu reformas Itālijā un citviet.

Arī Baltijas valstis ir devušas nozīmīgu ieguldījumu konvencijas dialogā nozīmīgās 6.panta lietās:

• Lietā Lavents pret Latviju (2002) par ilgstošu un politiski sensitīvu kriminālprocesu tiesa konstatēja pārkāpumus pārmērīgas kavēšanās un šaubu par tiesas objektivitāti dēļ. Šis spriedums Latvijā lika apsvērt tiesnešu neatkarības un tiesvedības organizēšanas jautājumus.
• Lietā Harkmann pret Igauniju (2005) tiesa nosodīja vairāk nekā astoņus gadus ilgušu tiesvedības procesu, uzsverot, ka nepamatota kavēšanās kaitē taisnīgumam. Igaunija vēlāk ieviesa reformas tiesvedības procesu paātrināšanai.
• Lietā Jasiūnienė pret Lietuvu (2005) tiesa atzina, ka ilgstoša civilā tiesvedība pārkāpusi tiesības uz iztiesāšanu saprātīgā termiņā, vēršot uzmanību un sistēmiskiem trūkumiem Lietuvas tieslietu sistēmā.

Šīs lietas kopā ar citām, piemēram, Sorokini pret Latviju un Bakauskas pret Lietuvu, parāda, kā Strasbūras tiesas prakse ir palīdzējusi motivēt reformas Baltijas reģionā, mudinot uzlabot tiesu efektivitāti, objektivitāti un taisnīgumu.

Mēs esam patiesi pateicīgi par šo sadarbību un abpusējo uzticēšanos!

VI. Tiesību uz taisnīgu tiesu mūsdienu problemātika

Šodien Konvencijas 6.pants saskaras ar jaunu un mainīgu spiedienu.

• Digitālā tieslietu sistēma un mākslīgā intelekta izmantošana tiesās: kā garantēt taisnīgumu, ja soda noteikšanā vai lietu sadalē iesaistās algoritmi?
• Pārrobežu tiesiskā sadarbība: savstarpēji savienotajā Eiropā lietas bieži ir saistītas ar vairākām jurisdikcijām. Nodrošināt taisnīgas tiesas garantijas pārrobežu kontekstā joprojām ir sarežģīti.
• Sabiedrības uzticēšanās tieslietu sistēmām: pastāv risks, ka priekšstats par tiesu aizspriedumiem, kavēšanos vai nepārskatāmību varētu likt zaudēt uzticību demokrātiskajām institūcijām. Demokrātijas lejupslīde un tiesiskuma krīze rada acīmredzamus draudus Eiropas pamatvērtībām, tostarp mieram.

Strasbūras tiesas un nacionālo tiesu partnerībai jābūt aktīvākai nekā jebkad agrāk. Neviena pārnacionāla tiesa nevar viena pati atbildēt uz šiem jautājumiem. Bet kopā, iekļaujot Strasbūras principus valstu tiesībās, Eiropa var izstrādāt tādas atbildes, kas paliks uzticīgas cilvēka cieņai.

VII. Nākotne: tiesu dialoga padziļināšana

Raugoties nākotnē, būtiskas šķiet šādas prioritātes.

1. Tiesnešu mācību stiprināšana: gan tiesnešiem, gan advokātiem ir jābūt ar iemaņām savā ikdienas darbā izprast un piemērot Strasbūras tiesas praksi.
2. 16.protokola popularizēšana: tā plašāka ratifikācija un konsultatīvo viedokļu izmantošana uzlabos strukturēto dialogu un novērsīs pārkāpumus pirms to rašanās.
3. Augstāko tiesu tīkla (SCN) izmantošana, lai papildinātu dialogu starp ECT un Eiropas Padomes dalībvalstu konstitucionālajām un augstākajām tiesām.
4. Tiesnešu neatkarības aizsargāšana: taisnīgs tiesas process nav iespējams bez neatkarīgām tiesām. Šajā ziņā Strasbūra ir bijusi modra, bet nacionālo tiesu tiesneši joprojām ir pirmie savas neatkarības aizstāvji.

Nobeigums

Eiropas Cilvēktiesību tiesas un nacionālo tiesu mijiedarbība ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu juridiskajiem eksperimentiem. Tā ne vienmēr ir gluda, un tā nekad nav nemainīga. Taču tieši šī dinamiskā spriedze, šis dialogs nodrošina, ka konstitūcija arvien paliek dzīvs instruments, kas reaģē uz mūsdienu sabiedrības vajadzībām.

Mūsu sadarbības centrā ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Tieši tiesas zālē varbūt vairāk nekā jebkur citur tiek aizstāvētas vai liegtas cilvēktiesības. Un tieši Strasbūras tiesas un nacionālo tiesu kopējos pūliņos izpaužas Eiropas centieni padarīt taisnīgumu nevis par apsolījumu, kas rakstīts uz papīra, bet par iedzīvotāju ikdienas realitāti.

Tādēļ turpināsim sekmēt šo dialogu, novērtēt un padziļināt mūsu sadarbību un atkārtoti apliecināt mūsu kopīgo apņemšanos: lai ikviens cilvēks ikvienā Eiropas nostūrī baudītu tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir visu pārējo tiesību pastāvēšanas balsts.