Ievads
Kasācijas instances tiesas galvenā loma tradicionāli ir nodrošināt tiesību normu vienveidīgu un pareizu piemērošanu valstī – tā izskata tikai tiesību jautājumus, nepārvērtējot pierādījumus vai faktus. Latvijā Civilprocesa likuma 474.pants līdz šim nostiprina vēsturiski ierasto kasācijas modeli: Senāts var atstāt spēkā zemākas instances spriedumu, to atcelt (tiesību nepareizas piemērošanas gadījumā) un nodot lietu jaunai izskatīšanai. Sprieduma grozīšanas kompetence attiecas vien uz gadījumiem, kad nepareizi noteikts prasības apmērs. Praksē gadās, ka viena civillieta kasācijas instances tiesā nonāk 2–3 vai pat 4 reizes. Ilgi tiesvedības procesi negatīvi ietekmē gan tiesas noslodzi, gan pušu procesuālos izdevumus, kā arī neveicina sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai. Daudzviet Eiropā Augstākās tiesas kompetence tiek paplašināta, lai paātrinātu lietu izskatīšanu, vienlaikus nodrošinot, ka tiesvedība atbilst taisnīguma prasībām.
Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver gan pienācīgas procesuālās garantijas, gan lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Satversmes tiesas judikatūrā uzsvērts, ka civillietās Satversmes 92.pants negarantē ikvienas lietas izskatīšanu apelācijas un kasācijas instancē – valstij ir jānodrošina taisnīga tiesas procedūra: vismaz vienā tiesu instancē persona ir tikusi uzklausīta un tai ir pieejams motivēts tiesas nolēmums. Tajā pašā laikā, ja tiek paredzēta lietas izskatīšanas apelācijas, kā arī kasācijas kārtībā, tad procesuālajai kārtībai šajās tiesu instancēs arī ir jāatbilst tiesību uz taisnīgu tiesu prasībām, tostarp jānodrošina lietas izskatīšana saprātīgā termiņā.
Eiropā ir vērojama tendence kasācijas instances tiesai piešķirt papildu tiesiskos instrumentus, lai ātrāk panāktu strīda galīgo noregulējumu un novērstu nepamatoti ilgas tiesvedības. Īstenojot šādas reformas, ir jānodrošina līdzsvars starp tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un lietas savlaicīgu, taisnīgu iztiesāšanu.
Turpmāk aplūkošu galvenās kasācijas instances tiesas kompetences attīstības tendences, to ieguvumus, kā arī riskus tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā.
Sprieduma, ar kuru lieta tiek izspriesta pēc būtības, taisīšana kasācijas instancē
Daudzas Eiropas valstis (piemēram, Francija, Lietuva, Igaunija, Polija, Nīderlande u.c.) ir paplašinājušas Augstākās tiesas pilnvaras, paredzot, ka noteiktos gadījumos tai ir kompetence atcelt zemākas tiesu instances nolēmumu un tā vietā taisīt jaunu spriedumu par lietu pēc būtības. Šāds regulējums ļauj panākt lietas galīgo noregulējumu īsākos termiņos, novēršot atkārtotu lietas izskatīšanu zemākās tiesu instancēs. Rezultātā tiek ietaupīti gan lietas dalībnieku, gan arī tiesu resursi. Piemēram, Francijas Civilprocesa kodekss paredz, ka noteiktos gadījumos Kasācijas tiesa pēc pārbaudāmā nolēmuma atcelšanas var pati atrisināt strīdu un sadalīt tiesāšanās izdevumus, nesūtot lietu jaunai izskatīšanai. Kopumā šāda pieeja veicina tiesu sistēmas efektivitāti un sekmīgāk nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu, it īpaši lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.
Piešķirot kasācijas instances tiesai tiesības pašai pieņemt galīgo spriedumu, kasācijas modelis funkciju ziņā tuvinās revīzijas modelim – Augstākā tiesa ne vien kontrolē tiesību normu piemērošanas pareizību, bet atsevišķos gadījumos arī atrisina strīdu pēc būtības. Lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, tiek paredzēti kritēriji šādas kompetences īstenošanai. Proti, kasācijas tiesa drīkst taisīt jaunu spriedumu tikai tad, ja
(1) zemāka tiesu instance nav pieļāvusi būtiskus procesuālus pārkāpumus;
(2) lietā nav strīda par faktiem;
(3) apelācijas instances tiesa kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, piemēram, nepareizi iztulkojusi materiālo tiesību normu, kļūdains apstākļu juridiskais novērtējums.
Šie kumulatīvie kritēriji nozīmē, ka kasācijas instance lietu izspriež pēc būtības tikai tad, ja tiesvedība pirmajā un apelācijas instancē bijusi korekta un domstarpības palikušas vienīgi par tiesību jautājumu.
Tomēr šāda kompetence vienlaikus rada potenciālus riskus taisnīgas tiesas garantijām, ja to nepiemēro pienācīgi:
- pirmkārt, tiek ierobežotas personu tiesības uz pārsūdzību, jo Senāta galīgo spriedumu vairs nevar pārsūdzēt augstākā instancē;
- otrkārt, pastāv pušu uzklausīšanas tiesību nepilnīgas nodrošināšanas risks – kasācijas process pārsvarā ir rakstveida un vērsts tikai uz tiesību jautājumu risināšanu, tādēļ, ja Senāts pats taisa spriedumu par lietu pēc būtības, pusei var nebūt iespējas izklāstīt savus argumentus, kas savukārt var vājināt sacīkstes un procesuālās vienlīdzības principa ievērošanu;
- treškārt, pastāv risks, ka netiks pietiekami izvērtēti lietas faktiskie apstākļi – pat ja formāli strīda par faktiem nav, praksē var izrādīties nianses, kuras pilnībā noskaidro zemākas instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības tiesas sēdē;
- ceturtkārt, ja tiek taisīts spriedums pēc būtības, svarīgi ir nodrošināt atbilstošu sprieduma pamatojumu – pretējā gadījumā var tikt apdraudēta viena no taisnīgas tiesas būtiskākajām garantijām – tiesības uz motivētu nolēmumu.
Kopumā kasācijas instances tiesai piešķirtā kompetence var ievērojami paātrināt lietas izskatīšanu, tomēr vienlaikus šo tiesisko instrumentu drīkst izmantot tikai gadījumos, kad pastāv nepieciešamie priekšnoteikumi.
Apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšana un pirmās instances sprieduma atstāšana spēkā
Dažās valstīs (piemēram, Igaunijā un Lietuvā) kasācijas instances tiesai ir tiesības atcelt apelācijas instances kļūdainu spriedumu un atjaunot spēkā pirmās instances spriedumu, tā noslēdzot lietas izskatīšanu. Piemēram, Lietuvas Civilprocesa kodeksa 382.panta ceturtais punkts paredz Augstākajai tiesai šādas pilnvaras. Praksē tas nozīmē: ja apelācijas instances nolēmums atšķiras no pirmās instances sprieduma un kasācijas instances tiesa konstatē, ka apelācijas tiesa ir pieļāvusi kļūdu, lietu nav nepieciešams sūtīt atpakaļ jaunai izskatīšanai – pietiek atzīt par pareizu jau pirmajā instancē nospriesto.
Ieguvumi:
- pirmkārt, šī pieeja nodrošina strīda galīgo atrisinājumu krietni ātrāk. Ja kasācijas instances tiesa konstatē apelācijas instances kļūdu, lietu nevajag sūtīt atpakaļ atkārtotai izskatīšanai, un tādējādi tiek ietaupīti gan lietas dalībnieku, gan arī tiesas resursi.
- otrkārt, apelācijas sprieduma atcelšanas pilnvara izceļ pirmās instances sprieduma nozīmi. Lietas dalībnieki un viņu advokāti apzinās, ka tieši pirmajā instancē jāsniedz vispilnīgākais pierādījumu un argumentu kopums, jo pastāv iespēja, ka sākotnējais spriedums lietā var kļūt galīgs. Šāda pieeja veicina jaunas tiesāšanās kultūras veidošanos un stiprina sabiedrības uzticēšanos pirmās instances tiesai.
Riski:
- pirmkārt, Senātam, lemjot atstāt spēkā pirmās instances tiesas spriedumu, nākas pārbaudīt divu instanču nolēmumus, kas var paildzināt lietas izskatīšanu kasācijas instancē un palielināt Augstākās tiesas noslodzi.
- otrkārt, pusei, kurai apelācijas instances spriedums bija labvēlīgs, var rasties priekšstats, ka tai liegta iespēja uz lietas pilnvērtīgu izskatīšanu divās instancēs. Šāda situācija var radīt netaisnīguma sajūtu un mazināt uzticēšanos tiesu sistēmai. Lai nepārkāptu pušu procesuālās tiesības, minētā kompetence izmantojama tikai gadījumos, kad starp pusēm nav domstarpību par faktiem un strīds ir vienīgi par tiesību jautājumu. Šāds ierobežojums nodrošina, ka netiek aizskartas pušu tiesības uz pierādījumu pārbaudi. Tomēr, ja lietas apstākļi ir pilnībā noskaidroti, kasācijas instances kompetence noteikt, ka spēkā stājas pirmās instances tiesas spriedums, neapdraud taisnīgas tiesas standartu. Būtiski ir precīzi noteikt priekšnoteikumus, kādos gadījumos Senāts drīkst izmantot šo pilnvaru, lai tiktu saglabāts līdzsvars starp lietas izskatīšanas efektivitāti un taisnīgumu.
Konsultatīvie atzinumi jeb prejudiciālie nolēmumi
Vēl viena mūsdienīga tendence ir piešķirt Augstākajai tiesai tiesības pieņemt konsultatīvus atzinumus, kuros sniegts tiesību normu iztulkojums ar mērķi sekmēt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu zemākas instances tiesās. Šāda prakse jau pastāv vairākās Eiropas valstīs – Francijā, Polijā, Nīderlandē, Rumānijā, Slovēnijā u.c. Priekšnoteikumi atzinuma sniegšanai parasti ir vai nu tas, ka zemākajās tiesās tiek izskatīts daudz līdzīgu lietu ar vienu un to pašu juridisko jautājumu, vai arī pastāv pretrunīga judikatūra tādās lietās, kuras kasācijas instancē nemaz nenonāktu. Ja pirmās instances vai apelācijas tiesa konstatē šādu problēmu, tā pēc pušu uzklausīšanas var vērsties Augstākajā tiesā ar jautājumu pēc atzinuma, un attiecīgā tiesvedība tiek apturēta līdz konsultatīvā atzinuma saņemšanai.
Ieguvumi:
- zemākās instances tiesa saņem autoritatīvas vadlīnijas sarežģīta tiesību jautājuma risināšanai, kas veicina judikatūras vienveidību valstī un samazina potenciālo strīdu skaitu nākotnē, jo tiesām un tiesību piemērotājiem tiek sniegta skaidrība par sarežģītu tiesību jautājumu. Francijas Kasācijas tiesa gadā sniedz ap 10–15 šādu atzinumu, Nīderlandes Augstākā tiesa – vidēji 13, kas kopumā neliecina par pārmērīgu papildu slodzi;
- ilgtermiņā tiesvedību kopskaits samazinās, jo, sekojot atzinuma norādījumiem, līdzīgas lietas zemākajās tiesu instancēs tiek izspriestas vienveidīgi un daudzas no tām vairs nenonāk izskatīšanai kasācijas instances tiesā.
Riski:
- īstermiņā iespējama palielināta kasācijas instances noslodze;
- atzinumam trūkst konkrētās lietas faktu konteksta, tādēļ tiesnešiem jāformulē atbildes uz abstraktiem jautājumiem;
pastāv arī bažas, ka konsultatīvie atzinumi varētu faktiski iegūt saistoša nolēmuma nozīmi konkrētajā lietā, lai gan pusei nebūtu iespējas šādu „nolēmumu” pārsūdzēt vai apstrīdēt. Turklāt, jāņem vērā arī tāds apstāklis, ka, piemēram, Lietuvas Konstitucionālā tiesa vienā no saviem spriedumā ir atzinusi, ka arī rekomendējošu atzinumu sniegšana tiesām par tiesību normu piemērošanu var tikt traktēta kā neatbilstība tiesnešu neatkarības principam.
Secinājumi
Citu valstu pieredze liecina, ka Augstākas tiesas kompetences novitātes sniedz būtiskus ieguvumus un atsver iespējamos riskus, proti, ar pienācīgu procedūru un skaidriem ierobežojumiem šī kompetence stiprina tiesisko drošību un neapdraud pušu procesuālās tiesības. Piemēram, konsultatīvie atzinumi uzlabo dialogu starp tiesu instancēm, vairo tiesu spriedumu kvalitāti un var mazināt Senāta noslodzi nākotnē, jo sarežģīti jautājumi tiek atrisināti preventīvi. Sabiedrība novērtētu to, ka relatīvi īsos termiņos tiek sniegts autoritatīvs tiesību normu piemērošanas skaidrojums, kas ievērojami veicinātu gan tiesisko drošību, gan arī civiltiesisko apgrozību.
QR
