Manā prezentācijā tiks aplūkots, kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē izpaudusies prasība pamatot tiesu nolēmumus.
Nepieciešamība pēc pamatotiem tiesu nolēmumiem
Ikvienas taisnīgas tiesību sistēmas pamatakmens ir gaidas, ka tiesas pamatos savus nolēmumus. Tam ir vairāki iemesli, no kuriem uzsvēršu tikai dažus.
Pamatots tiesas nolēmums piešķir tiesai augstāku leģitimitāti, ļaujot lietas dalībniekiem saprast, kādēļ lieta tikusi izlemta tā vai citādi, un līdz ar to arī palīdzot zaudējušajai pusei pieņemt lietas iznākumu. Pamatojums ļauj lietas dalībniekiem pēc būtības īstenot tiesības uz pārsūdzību. Vispārīgi izsakoties, pamatoti nolēmumi veido daļu no valsts tiesiskās sistēmas – ar tiem tiek skaidrota normatīvo aktu nozīme, „apaudzējot kaulus ar miesu”. ECT likumības kontekstā to ir raksturojusi šādi: daudzi likumi neizbēgami būs formulēti lielākā vai mazākā mērā nekonkrēti, un to interpretācija un piemērošana ir prakses jautājums. Pamatoti tiesu nolēmumi ļauj ikvienam saprast likuma faktisko saturu un attiecīgi pielāgot savu rīcību, iespējams, izvairoties no strīdiem un nepieciešamības vispār vērsties tiesā. Šis nolēmumu pamatošanas pienākuma aspekts ir nesaraujami saistīts ar judikatūras noteiktības prasību – vispārēji raugoties, argumentēti tiesu nolēmumi savu mērķi sasniedz tikai tad, ja tie ir vienveidīgas un saskanīgas judikatūras daļa.
Prasība pamatot tiesu nolēmumus saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 6.panta 1.punktu
Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nav tieši pieminētas tiesības uz pamatotu tiesas nolēmumu. Tomēr saskaņā ar ilgstoši iedibinātu ECT praksi tiesības uz pamatotu nolēmumu lietā ir daļa no tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām, kas nostiprinātas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 1.punktā. Tas nozīmē, ka tiesu spriedumos ir pienācīgi jānorāda, ar ko tie ir pamatoti. Tas, cik lielā mērā darbojas pienākums norādīt pamatojumu, atšķiras atkarībā no nolēmuma būtības un ir nosakāms, ņemot vērā lietas apstākļus. Nav nepieciešams detalizēti atbildēt uz katru argumentu, ko izvirzījuši lietas dalībnieki, taču ir nepieciešams konkrēti un skaidri atbildēt uz tiem lietas dalībnieku argumentiem, kuriem ir nozīme lietas izšķiršanā. Lietās, kas ir saistītas ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantēto tiesību aizskārumiem, ECT mērķis ir noteikt, vai valsts tiesas nav sniegušas automātisku vai tipveida nolēmuma pamatojumu.
ECT ir izstrādājusi konkrētas prasības noteiktu kategoriju lietām, kam es pievērsīšos vēlāk. Pirms pāriet pie tām, ir nepieciešams vispārīgi paskaidrot, cik tālu sniedzas ECT veiktā izvērtēšana. Tās darbības joma ir ierobežota. ECT pienākums nav interpretēt valsts tiesību normas un izvērtēt atbilstību tām. Tāpat tā nekonstatē un nevērtē faktus. ECT ir norādījusi, ka tās uzdevums nav rīkoties attiecībā uz faktu vai juridiskajām kļūdām, ko varētu būt pieļāvusi nacionālā tiesa, izņemot un tikai tiktāl, cik ar tām varētu būt aizskartas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā aizsargātās tiesības. Tā ir raksturota kā „ceturtās instances doktrīna” – ECT nav jārīkojas kā ceturtajai tiesu instancei, tādēļ tā 6.panta 1.punkta sakarā neapšaubīs valstu tiesu spriedumus, ja vien to secinājumi nebūs uzskatāmi par patvaļīgiem vai acīmredzami nepamatotiem. Šo atkāpi es izdarīju tādēļ, lai uzsvērtu, ka, lai gan ECT ir pilnvarota pārvērtēt, vai valsts tiesas spriedums ir pamatots, attiecībā uz pamatojuma saturu ECT pārskatīšanas joma ir daudz šaurāka.
Pamatojuma piemēri atsevišķu veidu lietās
Līdztekus vispārējai prasībai pamatot tiesu nolēmumus, ECT ir izstrādājusi atsevišķas konkrētas prasības attiecībā uz argumentāciju noteiktu veidu lietās. Tālāk minēšu dažus piemērus.
Tiesvedība augstākajās tiesās
Ja pirmās instances tiesa ir pasludinājusi pienācīgi motivētu lēmumu, ECT ir attiecinājusi mazāk stingras prasības augstāku instanču tiesām. Tādēļ, noraidot apelācijas sūdzību, apelācijas instances tiesa būtībā var vienkārši pievienoties zemākas instances tiesas nolēmuma pamatojumam.
6.panta 1.punkts neparedz augstākai tiesai pienākumu detalizēti atbildēt uz visiem apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem procesā par apelācijas tiesvedības ierosināšanu vai augstākas tiesas veiktā pārbaudē par revīzijas sūdzības pieļaujamību (attiecībā uz juridiskiem jautājumiem) tās izskatīšanai pēc būtības. Piemēram, ECT ir atzinusi par pietiekamu šādas apelācijas sūdzības noraidīšanu, kurā minēts, ka saskaņā ar attiecīgo tiesību normu tai nav izredžu tikt apmierinātai vai ka norādītais apelācijas pamats „nav tāds, kas pamatotu apelācijas sūdzības pieņemšanu”.
Lūgumi sniegt prejudiciālo nolēmumu
Atsevišķs jautājums rodas saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālo nolēmumu. 6.panta 1.punkts pats par sevi negarantē tiesības uz to, lai tiesa vērstos citā nacionālajā tiesā, piemēram, konstitucionālajā tiesā, vai Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr var rasties jautājumi par to, kā šādā gadījumā būtu jāpamato atteikums.
Kas attiecas uz vēršanos konstitucionālajā tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu, pirmkārt, ir piemērojamas valsts procesuālās tiesības, un, otrkārt, ja tiesvedības dalībnieks norāda uz kādu konstitucionālu jautājumu, kam ir nozīme lietas izspriešanā, un lūdz šo jautājumu nodot izskatīšanai konstitucionālajā tiesā, nacionālajai tiesai ir jānorāda konkrēti iemesli, ar ko tiek pamatots tās atteikums nodot jautājumu izskatīšanai. Piemēram, ievērojot nacionālās tiesību normas, EST ir akceptējusi, ka vispārējās jurisdikcijas tiesām ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz lietas dalībnieku norādēm par jautājumiem, kas skar atbilstību konstitūcijai. Taču, ja argumentēts un nozīmīgs lietas dalībnieka lūgums tiek īsi noraidīts, nenorādot pienācīgus atteikuma iemeslus, var tikt pārkāptas tiesības uz pamatotu nolēmumu, līdz ar to – uz 6.panta 1.punktā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas tā jo īpaši ir tad, ja iesniedzēja lūgums ir saistīts ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētajām tiesībām un brīvībām, un šādos gadījumos tiesai tas jāizskata ar sevišķu precizitāti un rūpību.
Kas attiecas uz lūgumiem Eiropas Savienības Tiesai sniegt prejudiciālo nolēmumu, tad šeit nozīmi iegūst trešā tiesību sistēma – Eiropas Savienības tiesības (turpmāk – ES tiesības). Tāpat kā saistībā ar nacionālo tiesību normām, ECT nav tiesīga arī piemērot ES tiesības vai izvērtēt iespējamos pārkāpumus vai atbilstību tiem. Tomēr atsevišķos gadījumos atteikums vērsties ar prejudiciālo lūgumu var pārkāpt procesuālo taisnīgumu. Tas tā var notikt, ja atteikums ir patvaļīgs, proti, ja tas sniegts, neraugoties uz to, ka piemērojamās tiesību normas nepieļauj izņēmumus no prejudiciālā lūguma procedūras, vai ja atteikums ir balstīts uz tiesību normās neparedzētiem pamatiem, vai ja atteikums nav pienācīgi pamatots saskaņā ar minētajām tiesību normām.
Saskaņā ar ES tiesībām ikviena dalībvalsts tiesa ir tiesīga lūgt EST sniegt prejudiciālo nolēmumu jautājumā, kas ir saistīts ar ES tiesību interpretāciju. Ja ES tiesību interpretācijas jautājums tiek aktualizēts tiesā, attiecībā uz kuras nolēmumiem valsts tiesības neparedz tiesiskās aizsardzības līdzekļus, šādai tiesai ir pienākums uzdot jautājumu EST, izņemot atsevišķus gadījumus, kurus EST ir definējusi saskaņā ar tā dēvētajiem Cilfit kritērijiem.
No minētā izriet, ka, lai gan saderība ar ES tiesībām neietilpst ECT kompetencē, ECT tomēr var pārbaudīt, vai nacionālās tiesas lēmums, ar ko tā atteikusies vērsties EST ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu, ir bijis pamatots atbilstīgi ES tiesību prasībām. Tomēr arī šajos gadījumos ECT ir atzinusi: ja augstāka valsts tiesu instance ir noraidījusi lūgumu ar virspusīgu pamatojumu tādēļ, ka tajā nav norādīts uz svarīgiem juridiskiem problēmjautājumiem vai tam nav izredžu tikt apmierinātam, šī tiesa var tieši neatbildēt uz šādā sakarā iesniegtu lūgumu. Sīkāk neiedziļināšos ES tiesību jautājumos, vienīgi norādīšu uz EST 2024.gada 15.oktobrī pasludināto spriedumu lietā Kubera. EST nosprieda, ka, neskarot tīri procesuāla rakstura nepieņemamības pamata piemērošanu, pēdējās instances tiesa nevar noraidīt pieteikumu par revīzijas sūdzības pieļaujamību, kurā izvirzīts jautājums par ES tiesību normām, iepriekš neizvērtējot, vai tai ir pienākums vērsties EST ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo jautājumu, vai arī uz šo jautājumu attiecas kāds no trijiem izņēmumiem no šī pienākuma (proti, Cilfit kritēriji). Un – kas ir būtiski – tiesai, kad tā nolemj noraidīt pieteikumu par revīzijas sūdzības pieļaujamību saskaņā ar vienu no šiem izņēmumiem, jānorāda iemesli, kādēļ tā nav izteikusi šādu lūgumu.
Liecinieku nopratināšana
ECT ir izstrādājusi vairākas prasības, kas jāievēro saistībā ar vairākām konkrētām 6.pantā paredzētajām taisnīga tiesas procesa garantijām. No vienas puses, šīs prasības atspoguļo, kāds ir šo konkrēto tiesību saturs. No otras puses, lai parādītu, ka tiesvedības dalībniekiem šīs tiesības ir tikušas nodrošinātas, tiesām nolēmumos ir jāatspoguļo konkrēts pamatojums. Minēšu tikai vienu piemēru. 6.panta 3.punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka pierādījumi pret apsūdzēto parasti ir jāuzrāda viņa klātbūtnē publiskā tiesas sēdē, lai tos pārbaudītu sacīkstes formā. Apsūdzētajam jādod pietiekama un pienācīga iespēja apstrīdēt un iztaujāt lieciniekus, kas liecina pret viņu. Tomēr noteiktos gadījumos varētu būt pieļaujams, ka krimināltiesa izmanto klāt neesoša liecinieka liecības. Šajā jomā nozīmīgākās ECT lietas ir vispirms jau Al-Khawaja un Tahery pret Apvienoto Karalisti (2011.gads) un Schatschaschwili pret Vāciju (2015.gads). Lietā Al-Khawaja ECT formulēja trīs pakāpju testu, kas jāpiemēro attiecībā uz klāt neesošiem lieciniekiem. Sīkāk neizteikšos par šajās lietās izstrādāto testu, vienīgi norādīšu, ka pirmais elements Al-Khawaja testā ir šāds: „Vai klāt neesoša liecinieka prombūtnei ir pamatots iemesls?” Protams, nacionālajai tiesai nav pienākuma šos iemeslus tieši izklāstīt spriedumā, un šie iemesli var būt pašsaprotami vai nojaušami, tomēr jo sevišķi lietās, kurās šie iemesli nav tik acīmredzami, varētu būt ļoti noderīgi, ja nacionālā tiesa savā spriedumā iekļautu attiecīgo pamatojumu.
Samērīguma analīze
Nacionālās tiesas spriedumā iekļautā pamatojuma būtībai ir liela nozīme lietās, kurās tiek vērtēts, vai personas tiesību aizskārums ir samērīgs. Minēšu tikai vienu piemēru – lietās, kur tiek līdzsvarotas tiesības uz izteiksmes brīvību un tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, ECT judikatūrā ir definēti zināmi kritēriji, kam ir nozīme, veicot līdzsvarošanu. Šo kritēriju vidū ir tādi elementi kā tas, vai publikācija ir sekmējusi vispārsvarīgu diskusiju, cik labi pazīstama ir persona, kāda ir šīs personas iepriekšējā rīcība, attiecīgās publikācijas saturs, forma un sekas, kā arī, iespējams, citi elementi atkarībā no lietas apstākļiem. Vēlreiz jānorāda, ka šādam elementu sarakstam nav obligāti jābūt iekļautam nacionālās tiesas spriedumā. Tomēr, ja valsts institūcijas ir veikušas līdzsvarošanu, ievērojot ECT judikatūrā paredzētos kritērijus, ECT būtu nepieciešami nopietni argumenti, lai aizstātu nacionālās tiesas veikto novērtējumu ar savējo. No otras puses, ja nacionālās tiesas nolēmuma pamatojums ir nepietiekams un attiecīgās intereses nav tikušas izsvērti līdzsvarotas, ECT var konstatēt, ka attiecīgais Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikums ir pārkāpts, vai arī veikt savu novērtējumu pēc būtības. Jebkurā gadījumā ECT ir uzsvērusi, ka nacionālo tiesu vispārējai praksei būtu jābūt interešu līdzsvarošanai un skaidri pamatotam lēmumam pēc šīs izvērtēšanas.
Nobeigums
Nobeigumā jāmin, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas tekstā nav ietvertas atsevišķas tiesības uz pamatotu tiesas nolēmumu. Tomēr praksē ir atzīts, ka šī prasība veido daļu no 6.panta 1.punktā ietvertajām garantijām uz taisnīgu lietas iztiesāšanu. Turklāt varam redzēt arī noteiktas prasības konkrētai argumentācijai saistībā ar sīkākām 6.panta garantijām, kā arī ECT judikatūras atziņas par dažādiem citiem Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumiem.
Patiesi – var teikt, ka prasība pamatot tiesu nolēmumus ir virsprincips, kas attiecas uz visu Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.
QR
