Ievads
Pieeja taisnīgai tiesai ir viens no tiesiskuma pamatelementiem. Bez iespējas vērsties tiesā nav iespējams nodrošināt taisnīgu vai vispār jebkādu tiesvedību. Bez pieejas neatkarīgai, objektīvai tiesai nav iespējams efektīvi īstenot materiālās tiesības. Tas nozīmē, ka tiesu pieejamība ir nepieciešama, lai garantētu vienu no tiesiskuma stūrakmeņiem, proti, pamattiesību un cilvēktiesību aizsardzību kā tiesiskuma materiālo dimensiju.
Vides tiesību konceptualizēšanai ir dažādas pieejas. Antropocentriskais skatījums izriet no pozitīvistiskās domas, ka tiesiskā kārtība nodrošina tiesības (un pienākumus) tikai cilvēkiem. Savukārt ekocentriskais skatupunkts nosaka, ka dabai kā tādai un/vai dabas objektiem, dzīvniekiem, upēm utt. var būt savas tiesības. Lai kā arī būtu, abos gadījumos ir būtiski, ka ir kāds, kurš runā dabas vārdā vai iestājas par vides aizsardzību.
Vides lietās parasti tiesā var vērsties fiziskas un juridiskas personas, ja tām ir tiesības to darīt. Šīs personas var būt, piemēram, kaimiņš vai nekustamā īpašuma īpašnieks, kura tiesības vai likumā aizsargātās intereses var ietekmēt kāda apkārtējā vidē plānotā darbība. Tā var būt arī iestāde, kuras uzdevums ir aizsargāt ar vidi saistītas sabiedriskās intereses, piemēram, attiecībā uz dabas aizsardzību, zvejniecību un sabiedrības veselību. Taču mūsdienās arvien biežāk arī privāttiesību organizācijas – asociācijas, nodibinājumi – var runāt dabas vārdā. Locus standi tiesības var tikt ietvertas valsts konstitūcijā un tiesību aktos, starptautiskos nolīgumos, Eiropas Savienības tiesību aktos, kā arī tiesu praksē visos minētajos līmeņos.
Šobrīd vides nevalstisko organizāciju kā vispārējo vai kopējo vides interešu aizstāvju loma ir būtiska. Tām gan starptautiskā, gan valsts mērogā ir svarīga nozīme, aizsargājot gan pašreizējās paaudzes, gan nākamo paaudžu tiesības uz pienācīgu vidi.
Orhūsas konvencija un Eiropas Savienības tiesību akti
Orhūsas konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ir vadošais starptautiskais līgums par vides demokrātiju. Konvencija ir starptautisks cilvēktiesību līgums, kas aizsargā ikviena cilvēka tiesības dzīvot veselīgā vidē. Konvencijas pirmais pīlārs ir pieeja tiesai. Noteikumi par pieeju tiesiskumam nodrošina sabiedrības tiesības vērsties tiesā, lai pārbaudītu, vai valsts iestādes ievēro tiesības uz pieeju informācijai un sabiedrības līdzdalību, kā arī vides tiesības kopumā.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 26.maija Direktīva 2003/35/EK paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē. Noteikumi par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā vides jomā ir iekļauti arī vairākās vides direktīvās, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra Direktīvā 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN direktīva). Tomēr nav direktīvas, kas būtu īpaši veltīta tiesu pieejamībai ES dalībvalstīs un kas būtu horizontāli piemērojama visās nozarēs.
Taču Eiropas Savienības Tiesa ir attīstījusi plašu judikatūru šajā jomā. Turklāt jaunajos un pārskatītajos ES tiesību aktos ir arvien vairāk normu par tiesu pieejamību.
Viena šāda paradigmatiska lieta ir Slovākijas brūnā lāča lieta (C-240/09), kurā Eiropas Savienības Tiesas Lielā palāta atzina, ka, tieši pateicoties Orhūsas konvencijas 9.panta 3.punkta interpretatīvajai ietekmei, nevalstiskajai organizācijai ir jābūt iespējai tiesā apstrīdēt administratīvajā procesā pieņemtu lēmumu, kas varētu būt pretrunā ar Eiropas Savienības vides tiesībām.
Eiropas Cilvēktiesību konvencija
Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nav konkrētu normu attiecībā uz vides cilvēktiesībām, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (8.pants) var tikt interpretētas paplašināti, lai nodrošinātu aizsardzību pret kaitējošiem vides apstākļiem, piemēram, troksni no lidostām vai kaitīgu ietekmi no atkritumu poligoniem un industriālām teritorijām.
Šajā sakarā, protams, ir jāpiemin Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2024.gada 9.aprīļa spriedums lietā KlimaSeniorinnen pret Šveici, kurā asociācijas prasība tika apmierināta. Tiesa konstatēja, ka pārkāptas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības vērsties tiesā. Konvencijas 8.pants ietver tiesības uz efektīvu valsts iestāžu īstenotu aizsardzību pret klimata pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, labklājību un dzīves kvalitāti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka Šveice nebija izpildījusi Konvencijā noteiktos pozitīvos pienākumus saistībā ar klimata pārmaiņām, jo pastāvēja būtiskas nepilnības attiecīgā valsts regulējuma izveidē, tostarp oglekļa budžeta jeb valsts siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežojumu noteikšanā. Šveice arī nav izpildījusi iepriekš noteiktos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķus.
Lai gan atzīstot, ka valsts iestādēm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tiesību aktu un pasākumu īstenošanu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka Šveices iestādes šajā lietā nav rīkojušās savlaicīgi un atbilstoši, lai izstrādātu, pilnveidotu un īstenotu attiecīgos tiesību aktus un pasākumus. Turklāt tiesa secināja, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts ir piemērojams pieteicējas asociācijas sūdzībai par nacionālajos tiesību aktos paredzēto mazināšanas pasākumu efektīvu īstenošanu.
Manuprāt, šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nonāk jau ļoti tuvu actio popularis – prasībai vispārības labā. Individuālie asociācijas biedru pieteikumi tika noraidīti, jo tiesības vērsties tiesā bija biedrībai, nevis tās individuāliem biedriem. Saskatāma arī atšķirība starp altruistiskām nevalstiskajām organizācijām un asociācijām, kurām (vismaz pirmšķietami) ir savtīgs mērķis. Šajā lietā asociācijas pieteikums balstījās tās biedru veselības aizsardzībā, lai gan veiksmīga pieteikuma iznākums, protams, sniegtu ieguvumu sabiedrībai kopumā – arī ārpus Šveices un Eiropas.
Taču kopumā, vismaz Somijā, šis spriedums ir veicinājis valdības rīcības pieļaujamības paplašinātu interpretāciju. Nevalstisko organizāciju iesniegtās sūdzības, kurās tika apgalvots, ka valdība nav pietiekami pastiprinājusi klimata aizsardzības pasākumus, tika izskatītas un pēc tam noraidītas (lieta SAC 2025:2), neskatoties uz to, ka saskaņā ar līdzšinējo tiesu praksi līdzīgos gadījumos šādas sūdzības tiktu noraidītas uzreiz.
Valstu konstitūcijas un tiesību akti
Vairāku valstu konstitūcijās ir ietvertas normas par pamattiesībām vides jomā. Piemēram, Somijas konstitūcijas 20.pants:
„Daba un tās bioloģiskā daudzveidība, vide un nacionālais mantojums ir ikviena cilvēka atbildība.
Valsts iestādēm ir jācenšas garantēt ikvienam tiesības uz veselīgu vidi un iespēju ietekmēt lēmumus, kas attiecas uz viņa dzīves vidi.”
Šī norma neparedz indivīda subjektīvās tiesības uz veselīgu vidi. Attiecībā uz locus standi būtiska interpretatīva nozīme ir otrajai daļai, kurā noteikts konstitucionāls uzdevums attīstīt iespējas runāt dabas vārdā. Somijas Augstākās administratīvās tiesas judikatūrā nevalstiskajām organizācijām ir piešķirtas ļoti plašas procesuālās tiesības arī tajos gadījumos, kad normatīvie akti expressis verbis neparedz vides organizācijām locus standi tiesības. Šajos spriedumos, papildus valsts konstitūcijai, atsauce tiek izdarīta arī uz Orhūsas konvenciju un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.
Nevalstisko organizāciju loma – un atbildība?
Somijā vides organizāciju kā dabas uzraugu un sargātāju loma ir nozīmīga. Tām ir bijusi iespēja apstrīdēt (vides) iestāžu pieņemtos lēmumus un, vēršoties tiesā, piemēram, panākt lietas nodošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, kā arī kopumā nodrošināt, lai nacionālie tiesību akti un to interpretācija atbilstu Eiropas Savienības tiesībām.
Bet medaļai ir divas puses. Somijā nevalstiskajām organizācijām tiek atzītas plašas locus standi tiesības. Nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz biedru skaitu, darbības laiku utt. Asociācijai tikai ir jābūt reģistrētai un jādarbojas attiecīgajā jomā, tās statūtos jābūt ietvertiem noteikumiem par mērķi aizsargāt dabu, un tā tālāk.
Lielo plēsēju medības, jo īpaši medības ar mērķi kontrolēt populāciju, pašlaik Somijā ir ļoti strīdīgs jautājums. Augstākās administratīvās tiesas stingrā interpretācija, kas balstīta uz Eiropas Savienības Tiesas prejudiciālo nolēmumu Tapiola lietā (C-674/17), tika kritizēta. Pēc tam medību normatīvais regulējums tika grozīts, lai atvieglotu, piemēram, brūno lāču lielās populācijas kontroli. Pamatojoties uz jaunajām normām, medību institūcija piešķīra licences nomedīt apmēram 130 lāčus Somijas austrumu daļā. Nevalstiskā organizācija (tā pati Tapiola) pārsūdzēja lēmumu reģiona administratīvajā tiesā, kas izdeva pagaidu rīkojumu apturēt licenču darbību. Praktiski tas nozīmē, ka licences tiks atceltas, jo tiesa nepaspēs izskatīt lietas līdz to derīguma termiņa beigām. Saskaņā ar Somijas Administratīvā procesa likumu pagaidu pasākumu likumība nevar tikt vērtēta atsevišķi, bet tikai kopsakarā ar kompetentās tiesas galīgo spriedumu.
Plašsaziņas līdzekļos un jo īpaši politiķu vidū šī situācija ir izraisījusi saprotamu kritiku. Vēršoties tiesā ar lūgumu apturēt licenču darbību, nevalstiskā organizācija faktiski var liegt medību norisi. Šī neapskaužamā situācija ir pat novedusi pie aicinājumiem izslēgt tiesas no šīs lēmumu pieņemšanas sistēmas, kam es, protams, esmu stingri iebildis, atsaucoties uz tiesiskuma principiem un tiesu kontroli pār pārvaldes lēmumu likumību. Tomēr pašreizējā situācija ir tālu no apmierinošas. Es saskatu ievērojamu risku, ka varētu pasliktināties tiesiskuma situācija un uzticēšanās tiesām. Medību licences būtu jāizsniedz ļoti savlaicīgi, lai tad, ja to izsniegšana tiek apstrīdēta, tiesām būtu iespējams pilnvērtīgi paveikt darbu. Tāpat varētu vēlēties, lai nevalstiskās organizācijas savas tiesības apstrīdēt pārvaldes lēmumus izmantotu ar zināmu atturību. Ja tas tomēr nenotiktu, tad tiesām vajadzētu pārliecināties, ka pārsūdzības tiesību izmantošana nenoved pie situācijas, kas ir acīmredzamā pretrunā ar tiesiskuma nodrošināšanu un sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.
QR
