Augstākās tiesas Plēnuma kompetencē esošos jautājumus var iedalīt divās grupās – organizatoriskie jeb ar tiesu pašpārvaldes īstenošanu saistītie jautājumi un ar tiesību normu interpretāciju saistītie jautājumi. Tiesību avotu sistēmas kontekstā tuvāk aplūkojami tieši likumu piemērošanas izskaidrojumus un tiesību normu interpretāciju saturošie plēnuma lēmumi.
Latvijas tiesiskajā sistēmā tiesību avotus iedala divās lielās grupās: patstāvīgajos tiesību avotos un tiesību palīgavotos. Nošķiršanas kritērijs ir vispārsaistošais spēks, proti, patstāvīgajiem tiesību avotiem piemīt vispārsaistošs raksturs, turpretim tiesību palīgavotiem tāds nepiemīt. Patstāvīgos tiesību avotus atšķirībā no palīgavotiem var piemērot patstāvīgi, lai pamatotu juridisku nolēmumu rezolutīvo daļu.
Kā skaidrojusi profesore Daiga Rezevska, nacionālo tiesību avotu doktrīna ir mainīga – tā attīstās līdzi tiesiskās sistēmas evolūcijai. Laika gaitā var parādīties jauni tiesību avoti, mainīties tiesību avotu grupu nosaukumi un izveidoties jauni kritēriji tiesību avotu iedalījumam. Tāpat ir iespējama arī pretēja virzība, kad atsevišķi avoti tiesiskās sistēmas attīstības rezultātā kļūst nenozīmīgi un zaudē savu vietu tiesību avotu doktrīnā.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tiesību normu piemērošanu skaidrojošo Plēnuma lēmumu vieta Latvijas tiesību avotu sistēmā ir bijusi mainīga – tie no vispārsaistoša tiesību avota līdz ar demokrātiskas tiesiskas valsts izpratnes attīstību ir nonākuši tiesību palīgavotu grupā.
Augstākās tiesas Plēnuma saistošo izskaidrojumu (likumu piemērošanas jautājumos) obligātais spēks Latvijas Republikas tiesībās tika pārņemts no padomju tiesu iekārtas tiesiskā regulējuma. Vispirms PSRS Augstākās tiesas Plēnumam jau 1938.gada PSRS likumā bija noteiktas tiesības dot vadošus norādījumus tiesu prakses jautājumos. Savukārt ar 1959.gada likumu tiesības sniegt vadošus norādījumus republikas likumu piemērošanas jautājumos tika piešķirtas arī Latvijas PSR Augstākās tiesas Plēnumam. Lai izprastu augstākās instances tiesas tiesnešu pilnsapulces šāda uzdevuma esību, jāņem vērā vēsturiskais konteksts. Nepieciešamību pēc vadošiem norādījumiem noteica vismaz trīs faktori. Pirmkārt, zemā tautas tiesnešu profesionālā kvalifikācija (it īpaši pēckara gados) un likumā neesošā prasība pēc juridiskās izglītības tautas tieneša amata kandidātam. Otrkārt, tautas piesēdētāju piedalīšanās lietu iztiesāšanā. Treškārt, sociālistiskajās tiesībās pastāvējušais valsts varas dalīšanas principa noliegums, tā vietā liekot valsts varas vienotības un nedalāmības konceptu, kas nozīmēja principiāli atšķirīgu izpratni par tiesu „neatkarību”.
Demokrātiskās tiesiskās valstīs no tiesiskās vienlīdzības principa izrietoša nepieciešamība nodrošināt vienveidīgu tiesību normu piemērošanu un vienotu tiesu praksi sociālistisko tiesību sistēmā tika saprasta citādāk. Par tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas īpatnībām nedemokrātiskās valstīs precīzi rakstījis Egils Levits savā piekrītošajā viedoklī pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 22.marta sprieduma lietā „Streletz, Kessler and Krenz v. Germany”. Viņš skaidroja, ka vispirms jāņem vērā tas, ka tiesību interpretācija un piemērošana ir atkarīga no politiskās iekārtas, kurā likums tiek piemērots. Atšķirības starp demokrātiskām un sociālistiskām sistēmām tiesību interpretācijas un piemērošanas aspektā aptver visus svarīgos tiesību izpratnes pamatelementus – īpaši tiesību avotus, juridiskās argumentācijas autonomiju un tiesību normu interpretāciju (īpaši neatkarīgu tiesnešu veiktu), tiesību normu interpretācijas metodes, tiesību normu hierarhiju un likuma saistošo spēku. Tātad Plēnuma saistošie norādījumi vēsturiski bija paredzēti, lai nodrošinātu vienveidīgu, ar to saprotot politiski un ideoloģiski pareizu, likumu piemērošanu.
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas sākotnēji būtībā nemainīgs tika saglabāts noteikums par Augstākās tiesas Plēnuma tiesībām dot tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu. Tikai ar 2002.gada 31.oktobra grozījumiem likumā „Par tiesu varu” šī norma tika izteikta jaunā redakcijā. Turpmāk tika noteikts, ka Plēnumam ir tiesības apspriest aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus. Jāpiebilst gan, ka šī tiesību normas jaunā redakcija praksē vēl nav tikusi piemērota.
Plēnuma saistošo izskaidrojumu atbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts principiem (jau pēc minētās normas atcelšanas) vērtēja arī Satversmes tiesa 2003.gada 4.februāra spiedumā un atzina to par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 83.pantam.
Satversmes tiesa skaidroja: „Nenoliedzot vienveidīgas tiesu prakses nozīmi tiesību stabilitātes nodrošināšanā, tomēr nav pieļaujams, ka Augstākās tiesas plēnums kļūst līdzīgs likumdevējam un iepriekš nosaka vispārsaistošus (obligātus) priekšrakstus, no kuriem tiesnesis, izskatot konkrētu lietu, nav tiesīgs atkāpties." Līdz ar to tiesnesis, tulkojot un piemērojot likumu, „drīkst vadīties tikai no tiesneša pārliecības, ko veido tiesneša profesionālās zināšanas un prasme, tiesību un sabiedrisko procesu izpratne, kultūra, redzesloks, pilsoniskā stāja un citi faktori." Satversmes tiesa arī atzīmēja būtisku nepilnību saistošu Plēnuma lēmumu formā sniegtai tiesību interpretācijai – nepieļaujamību no tās atkāpties, ja konkrētās lietas taisnīgam risinājumam tas būtu nepieciešams.
Plēnuma lēmums kā tiesību palīgavots
Lai izvērtētu Plēnuma lēmumu tiesību piemērošanas jautājumos vietu tiesību palīgavotu sistēmā, proti, noskaidrotu, vai tie uzskatāmi par piederīgiem judikatūrai vai kādam citam tiesību palīgavotam, jāņem vērā to metodoloģiskais tapšanas process.
Kā skaidrots 1991.gadā izdotajā Latvijas PSR Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu krājuma priekšvārdā: „Plēnuma lēmumos izteiktās tēzes radušās republikas tiesu prakses analīzes un vispārināšanas rezultātā."
Šādu metodoloģisko pieeju redzam arī pašu Plēnuma lēmumu tekstos. Piemēram, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas Plēnuma pieņemtajā likumu piemērošanas skaidrojumā civiltiesībās – 1991.gada 4.novembra lēmumā Nr.7 „Par tiesu praksi lietās par kaitējumu atlīdzināšanu veselības bojājuma gadījumā vai sakarā ar apgādnieka nāvi” iesākumā sniegtas statistiska rakstura ziņas: „Latvijas Republikas tautas tiesās 1989.gadā izskatītas 155 civillietas par kaitējumu atlīdzināšanu veselības bojājuma gadījumā vai sakarā ar apgādnieka nāvi, bet 1990.gadā – 136 civillietas.” Tālāk lēmumā jau atklāts analīzes rezultāts jeb vispārināts secinājums, ka „tiesu prakses vispārinājuma rezultāti apstiprina, ka republikas tiesas visumā pareizi izskata” konkrētās kategorijas lietas. Taču Plēnums arī secinājis, ka „šīs kategorijas lietās pieļauti arī trūkumi”, un tāpēc lēmuma mērķis tiek definēts divējādi – „lai novērstu trūkumus un panāktu vienveidīgu tiesu praksi”. Arī pirmajā krimināltiesību nozares Plēnuma lēmumā pēc neatkarības atjaunošanas – 1990.gada 22.oktobra lēmumā Nr.7 „Par tiesu praksi lietās par valsts un sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu”, lai arī salīdzinoši lakoniski, tomēr ievadā norādīts, ka Plēnums, „noklausījies informāciju par tiesu prakses vispārinājuma rezultātiem valsts un sabiedriskās mantas izlaupīšanas lietās, kas izskatītas republikas tiesās 1989.–1990. gadā”, nolēma vērst tiesu uzmanību un izskaidrot tām dažādus jautājumus, kas jāievēro šīs kategorijas lietu izskatīšanā.
Līdzās diviem visbiežāk lēmumu tekstos tieši ierakstītajiem Plēnuma lēmuma pieņemšanas mērķiem – trūkumu vai tiesību normu pārkāpumu novēršana un vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšana – jau nākamajos Plēnuma lēmumos iezīmējas vēl trešais aspekts. Lēmumu ievadā varam lasīt: „sakarā ar izmaiņām likumdošanā” un „sakarā ar jautājumiem, kas izvirzījušies tiesu praksē” (sk. Plēnuma 1991.gada 11.marta lēmumu Nr.2) vai „ņemot vērā kā praksē radušos jautājumus, tā arī nepieciešamību tiesu praksi lietās par atjaunošanu darbā saskaņot ar Latvijas Republikas 1992.gada 17.martā pieņemto likumu „Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā” (sk. Plēnuma 1992.gada 28.decembra lēmumu Nr.6), kā arī atsaucoties uz faktu, ka „stājusies spēkā atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma Ģimenes tiesību daļa” un „notikušas būtiskas izmaiņas un papildinājumi civilprocesuālajā likumdošanā” (sk. Plēnuma 1996.gada 10.jūnija lēmumu Nr.3) vai arī „ievērojot to, ka ar 1999.gada 1.aprīli spēkā stājies Krimināllikums un nolūkā nodrošināt tā vienveidīgu izpratni un piemērošanu” (sk. Plēnuma 1999.gada 23.jūlija lēmumu Nr.7).
Šis trešais Plēnuma lēmumu pieņemšanas mērķa aspekts ir saistīts ar tiesiskās sistēmas transformācijas procesu. Tādējādi Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmumi šajā laikā funkcionālā nozīmē tuvinājās Latvijas Senāta Apvienotās sapulces sniegtajām atbildēm uz kasācijas departamentu vai tieslietu ministra ierosinātajiem tiesību jautājumiem, kas savā būtībā bija ar prejudiciālu raksturu. Taču ir arī ievērojama saturiska atšķirība, proti, Plēnuma lēmumos netika atspoguļota Augstākās tiesas izdarīto secinājumu juridiskā argumentācija. Saistošos izskaidrojumus iekļāva lēmuma rezolutīvajā daļā – aiz vārda „nolēma”, tāpēc arī argumentu izklāstam, lai pārliecinātu lēmuma adresātus, no lēmuma struktūras viedokļa nemaz nebija vietas. Turklāt šāda pārliecināšana bija lieka arī tāpēc, ka Plēnuma lēmumam likums tāpat jau piešķīra saistošu spēku, bet juridiskā kultūra vēl nebija pārorientējusies no totalitārai sistēmai raksturīga autoritatīva „pavēļu” stila uz demokrātiskās tiesiskās valstīs nepieciešamo pierādīšanu un pārliecināšanu.
Plēnuma lēmumos kā tiesu prakses vispārinājumos netika ietvertas norādes uz konkrētiem tiesu nolēmumiem. Tēzes tika formulētas abstrakti, t.i., atrauti no konkrētiem faktiskajiem apstākļiem. No juridiskās tehnikas viedokļa skatoties, lēmumu formulējumi līdzinājās normatīvo aktu tekstam vai instrukcijām. Tiesu prakses vispārināšana kā tāda tiesu pielīdzina likumdevējam, kura galvenais uzdevums ir pieņemt vispārīgas un abstraktas tiesību normas. Taču tiesas uzdevums ir individualizēt tiesības jeb piemērot tās konkrētam cilvēkam konkrētos faktiskajos apstākļos, tāpēc arī tiesu nolēmumos ietverto atziņu šāda atrauta izmantošana var kavēt katrā izskatāmajā lietā likuma ietvaros pieļaujamā individuālā taisnīguma īstenošanu.
Lai arī Plēnuma lēmumi tika balstīti uz tiesu praksi, tie nevar tikt pieskaitīti pie judikatūras kā tiesību palīgavota, bet gan veido patstāvīgu tiesību palīgavota veidu. Plēnuma lēmumos izteiktās atziņas ir salīdzināmas ar tiesību doktrīnu, jo arī tās ir radījusi tiesību autoritāte (šajā gadījumā Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce), taču pašu atziņu spēks nebalstās uz tiesiskās vienlīdzības principu, kā tas būtu judikatūras gadījumā.
Plēnuma lēmuma izmantošana nolēmuma argumentācijā līdzās tiesību doktrīnai atzīta par pieļaujamu arī Senāta nolēmumos. Tā Senāts 2013.gada 22.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-528/2013, nepiekrītot kasācijas sūdzībā izteiktiem argumentiem, norādīja: „[..] apelācijas instances tiesa, izskatot konkrēto lietu, atsauci uz Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu Nr.3 „Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos” nav izmantojusi kā vispārsaistošu tiesību normu, kurai ir obligāts raksturs, bet gan analizējusi tajā izteikto juridisko viedokli. Turklāt, Senāta ieskatā, gadījumu, kad tiesa atsaucas uz Augstākās tiesas Plēnuma skaidrojumu, lai izmantotu to tiesību normu interpretācijai kā tiesību palīgavotu, ir jānošķir no gadījuma, kad tiesa Augstākās tiesas Plēnuma skaidrojumu piemēro kā vispārsaistošu normatīvo aktu. Izvērtējot apelācijas instances tiesas spriedumu, secināms, ka tiesa, līdz ar atsaukšanos uz juridisko literatūru ir atsaukusies arī uz Augstākās tiesas Plēnuma skaidrojumu, lai papildus pamatotu savu secinājumu. [..] apelācijas instances tiesai ir tiesības atsaukties uz tiesību palīgavotiem."
Apsverot iespēju izmantot Augstākās tiesas Plēnuma vēsturiskajos lēmumos likumu piemērošanas jautājumos izteiktās atziņas, jāņem vērā divi faktori: 1) lēmumā skaidrotās tiesību normas spēkā esība un 2) paša skaidrojuma vēsturiskā izcelsme un attiecīgi tā atbilstība šodien spēkā esošajām tiesībām. Piemēram, Senāts 2006.gada 19.decembra lēmumā, izvērtējis šos faktorus, norādīja, ka „pārstāvis nav vērsis uzmanību uz to, ka minētais Plēnuma [1995.gada 29.maija] lēmuma 18.punkts ir savulaik kompilēts no attiecīga PSRS Augstākās tiesas 1969.gada 4.decembra lēmuma. Krimināllietu departaments uzskata, ka šāds izskaidrojums nevar būt likts pamatā šī jautājuma izlemšanā konkrētajā lietā un atbilstoši Krimināllikuma normām, kuras stājušās spēkā no 1999.gada 1.aprīļa."
QR
