Ievads
Ļoti cienījamā Eiropas Cilvēktiesību tiesas viceprezidentes kundze, ļoti cienījamā tieslietu ministres kundze, augsti godātie kolēģi – tiesu priekšsēdētāji un tiesneši, godātie viesi!
Man ir liels gods sveikt jūs mūsu konferencē, kas organizēta, atzīmējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 75.gadskārtu, kas sakrīt ar mūsu atjaunotā Senāta – kasācijas tiesas – 30.gadadienu. Konferences temats – tiesības uz taisnīgu tiesu: Eiropas Cilvēktiesību konvencija nacionālo tiesu un ECT dialogā.
Bez tiesībām uz taisnīgu tiesu nav iespējams nodrošināt nevienu citu tiesību. Tāpēc tās ir tiesiskas valsts un likuma varas stūrakmens.
Mūsu tiesību sistēmā kasācijas tiesai kā pēdējai tiesu instancei, kuras pamatfunkcija ir vienotas tiesu prakses nodrošināšana un kura saka gala vārdu visos strīdos, ir īpaša nozīme cilvēktiesību garantēšanā.
Tāpēc šodienas konferences temats ir tāds, kas apvieno šos divus notikumus.
Par tiesu dialogu
Bija laiks, kad tiesneši Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT) uzskatīja par ierobežojošu faktoru: viens no tiesnešu diskusijās nereti izmantotajiem argumentiem – „ko teiks ECT”, un rezultātā nereti tika pieņemts šķietami drošākais, ECT aprobētais risinājums, lai gan konkrētā situācija, iespējams, prasīja ko citu. Lai gan šādai pakļaušanās nebija nopietna pamata arī agrāk, tomēr tagad Konvencijas preambulā nostiprinātais subsidiaritātes princips apliecina, ka ECT nav sargsuns, bet gan dialoga partneris. Konvencijas piemērošana primāri ir nacionālo tiesu rokās. Tas ļoti veicina nacionālo tiesu atbildīgu izpratni par savu pienākumu pamattiesību standartu aizsardzībā. Un tas paver būtiskas iespējas tiesību attīstībai – jo tikai strīdos (tai skaitā domstarpībās par tiesību normu piemērošanu) dzimst patiesība. Piemēram, pateicoties Latvijas pozīcijai Gapoņenko lietā (30237/18), ECT atzina, ka, lai gan vispār ECT praksē atzīts, ka atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risku nav paredzēts izmantot kā pamatu apcietinājumam tikai tāpēc, ka personai ir nosliece uz noziedzību, taču konkrētās lietas apstākļos nevar neņemt vērā, ka Latvija ir kaimiņvalsts Krievijai, tādējādi atzīstot ģeopolitisko apsvērumu nozīmi šādās lietās.
Tieši tādā veidā – dialogā, atklāti un profesionāli diskutējot par jautājumiem, dinamiski attīstās tiesības, pielāgojoties aktuālajam kontekstam un faktiskajai situācijai. Eiropas Cilvēktiesību tiesas un nacionālo tiesu dialogs nav augstākas un zemākas tiesas dialogs. Tas ir dialogs starp tiesām ar atšķirīgu kompetenci. Dialogā reti ir acīmredzams „pareizais” un „nepareizais” viedoklis. Šajā dialogā nav priekšnieka un padotā; tā ir divu līdzvērtīgu partneru saruna, kurā lomu spēlē nevis statuss vai hierarhija, bet gan tikai un vienīgi argumenti. Arī runājot ar Strasbūras tiesas kolēģiem, dzirdu, ka notiek aizvien lielāka paļaušanās uz nacionālo tiesu spriedumiem, kuros kvalitatīvi argumentēta konvencijas standartu piemērošana. Tāpēc ļoti svarīga ir mūsu spriedumu argumentācijas kvalitāte. Tādēļ spriedumu kvalitāte ir mūsu Augstākās tiesas un Tieslietu padomes nepārtrauktā uzmanības lokā.
Svarīgi, ka ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 16.protokola pievienošanu dialogs kļūst aktīvāks – pamattiesību standartu un konceptuālu jautājumu noskaidrošana notiek, tiesām komunicējot pa tiešo vienai ar otru. ECT gadā izlemj 2–3 valstu tiesu pieteikumus par konvencijas normu skaidrošanu. Arī Latvija vakar ir ratificējusi šo protokolu, paverot jaunas dialoga iespējas Latvijas tiesām.
Par izaicinājumiem
Mēs šodien dzīvojam turbulentā sociālpolitiskajā situācijā, jeb kā senajiem ķīniešiem piedēvētajā teicienā, – „interesantos laikos”. Politiskā populisma ietekmē visā pasaulē ir vērojami pieaugoši mēģinājumi noniecināt tiesu varas lomu un uzbrukumi tiesas neatkarībai. Jau kādu laiku politikas zinātne runā par politisko nogurumu jeb vēlētāju nogurumu. Līdzīgi ar tiesiskumu: mūsdienās aiz tiesiskuma jēdziena mēdz slēpties pat radikāli tiesiskuma pretinieki. Pat iekarošanas kari tiek uzsākti, slēpjoties aiz argumentiem, kuri tādā vai citādā veidā pamatoti ar „tiesiskumu”. Pēdējā laikā pat dzirdēts jēdziens „tiesiskuma nogurums” (rule of law fatique). Iemesli ir kompleksi – gan nekvalitatīvs politiskais diskurss, gan plaisa starp runāšanu un darīšanu, gan informācijas plūdi. Tai skaitā arī normatīvā regulējuma plūdi, kas rada uztveres pārslodzi un veicina tiesisko nihilismu. Jo normu plūdi kopā ar judikatūras variācijām ir sasnieguši tādu sensorā piesātinājuma pakāpi, ka diez vai kāds indivīds var orientēties visos normatīvajos regulējumos, kuri attiecas uz viņu personiski.
Diemžēl pat jēdziena neitrāla lietošana, ja tas notiek pārāk bieži lozungu veidā bez reāla seguma, arī noved pie jēdziena nolietošanās. Tas nenozīmē, ka par tiesiskumu nav jārunā. Ir jārunā. Bet ne pa tukšo. Jārunā ne vien par akūtajām problēmām kā pašmērķi, bet galvenokārt par šo problēmu risinājumiem. Cilvēkiem jāredz, ka mēs ne vien spējam identificēt problēmas, bet arī reāli tās risināt.
Esmu pārliecināts, ka mūsu konference sniegs ieguldījumu jurisprudences attīstībā, rodot jaunus risinājumus aktuālajām problēmām.
Novēlu visiem saturīgu un interesantu diskusiju!
QR
