Tiesu sistēmas efektivitātes un tiesnešu profesionālās ētikas līdzsvars

Ievads

Šodien jau dzirdējām uzrunas un referātus par tiesu darba efektivitāti, par to, kas ietekmē tiesu efektivitāti un ko tiesu efektivitāte ietekmē. Neapšaubāmi tiesu efektivitāti ietekmē arī tiesnešu profesionālā ētika. Priecājos, ka arī man šodien ir iespēja jūs uzrunāt, jo jāatzīst, ka par profesionālo ētiku bieži nesanāk runāt un diskutēt tik plašā lokā, kādā mēs esam šodien. Aicinu jūs būt aktīviem, iesaistīties diskusijā un reflektēt uz jautājumiem, kam pieskaršos arī es. Savukārt pieskaršos es jautājumiem, kas izriet no Tiesnešu ētikas komisijas aktualitātēm.

Aktualitāšu un jautājumu ir daudz, bet šodien es pieskaršos trim.

Par tiesnešu drošību

Pirms kāda laika notika Tieslietu ministrijas, Tiesnešu ētikas komisijas un prokuroru kopīga tikšanās, jo tika konstatēts, ka atsevišķos gadījumos tiesneši, saņemot draudus no lietas dalībniekiem, atturas par to ziņot tiesībsargājošām iestādēm. Šāda rīcība tiek izskaidrota ar to, ka, ziņojot kompetentajām iestādēm par lietas dalībnieka izteiktiem draudiem, tiesnesim būs jāatstatās no konkrētās lietas izskatīšanas. Tas, kā zināms, rada noteiktas sekas. Katrs gadījums atstatīšanās kontekstā, protams, ir apskatāms individuāli. Taču tā var būt, ka saprātīgam novērotājam no malas var rasties šaubas, vai tiek nodrošināta tiesas objektivitāte konkrētās lietas izskatīšanā, ja tiesnesis ir vērsies tiesībsargājošajās iestādēs pret šīs lietas dalībnieku, un jo īpaši, ja tiesnesim tiek noteikts, piemēram, cietušā vai liecinieka statuss. Ir skaidrs, ka tad, ja pieņem, ka tiesnesim līdz ar vēršanos kompetentajās iestādēs sakarā ar lietas dalībnieka izteiktajiem draudiem jāatstatās no konkrētās lietas izskatīšanas, tas vistiešākā veidā ietekmē tiesu darba efektivitāti. Tomēr, vai ir pareizi un pieļaujami, ka tiesu darba efektivitātei tiek piešķirts lielāks svars par paša tiesneša drošību?!

Pētot šo jautājumu dziļāk un pārrunājot to ar kolēģiem šaurākā un plašākā lokā, rodas arī pārdomas, vai mums, tiesnešiem, ir skaidrs, kā praktiski ir īstenojamas likumā paredzētās tiesneša drošības garantijas? Proti, vai mums ir skaidrs, kā rīkoties saņemto draudu gadījumā; kā izvērtēt apdraudējuma nopietnību, un vai tiesnesim vispār jāvērtē apdraudējuma nopietnība vai tikai jāreaģē uz saņemtajiem draudiem; kad ir pietiekami ar tiesas priekšsēdētāja informēšanu un kad ir jāiesaista tiesībsargājošās iestādes un kā to izdarīt?

Domājot par šiem jautājumiem, Tiesnešu ētikas komisija, lai nodrošinātu un samērotu tiesnešu drošības garantijas un tiesas darba efektivitāti, ir vērsusi Tieslietu padomes uzmanību uz šo jautājumu, un, šķiet, tas ir iekļauts Tieslietu padomes darba kārtībā.

Tiesnešu ētikas komisijas darba kārtībā ir arī jautājums par to, kā tiesnesim rīkoties, lai tiktu ievērotas profesionālās ētikas normas, ja tiesnesis saskaras ar lietas dalībnieka pazemojošu, aizskarošu rīcību jeb ar tā dēvētajiem „procesuālajiem huligāniem”. Tiekoties ar prokuroriem, tika secināts, ka šie procesuālie huligāni lietas izskatīšanas gaitā mēdz pazemot un aizskart arī prokurorus. Tāpēc Tiesnešu ētikas komisija un Prokuroru atestācijas komisija šobrīd savstarpējā sadarbībā strādā pie skaidrojuma par profesionālās ētikas normu ievērošanu, tiesnesim un prokuroram saskaroties ar šādiem lietas dalībniekiem, lai tādējādi mazinātu profesionālās ētikas prasību pārkāpumu riskus.

Par tiesneša amata pienākumu izpildei piešķirto valsts resursu izmantošanu

Runa ir par tiesneša darba neatņemamu sastāvdaļu un rīku – Tiesu informācijas sistēmu. Ticu, ka ikviens tiesnesis ir pamanījis Tiesnešu ētikas komisijas atzinumu par tiesneša rīcību, izmantojot Tiesu informācijas sistēmu. Šobrīd negrasos pārstāstīt Tiesnešu ētikas komisijas šajā sakarā paustās atziņas. Taču, ņemot vērā tiesnešu atskaņas pēc šā atzinuma, vēlos akcentēt dažus aspektus.

Pēc šī Tiesnešu ētikas komisijas atzinuma tiesnešiem radās pārdomas un jautājums – kā lai turpmāk izmanto Tiesu informācijas sistēmu, skatot lietas? Poti, cik daudz un plaši drīkst izmantot datubāzes, lai ētikas komisija nepārmestu, ka tiesnesis tās izmanto neatbilstoši jeb par daudz? Šeit jāuzsver, ka Tiesnešu ētikas komisija nevērtē to, cik plašs informācijas apjoms tiesnesim ir nepieciešams objektīvās patiesības noskaidrošanai katrā lietā. Tas ir tiesneša, nevis Tiesnešu ētikas komisijas kompetences jautājums. Tas tieši un skaidri ir norādīts attiecīgajā Tiesnešu ētikas komisijas atzinumā. Šajā atzinumā arī skaidri norādīts, ka vienas nozares tiesnešiem amata vajadzībām objektīvi var būt nepieciešama informācija par lietām, kuras skata citas nozares tiesneši. Tāpēc, atbildot uz tiesnešu bažām, jānorāda, ka nav pamata uz šo komisijas atzinumu raudzīties kā uz biedu un šķērsli izmantot Tiesu informācijas sistēmu lietas izskatīšanā.

Sakritības vai citu iemeslu dēļ, taču drīz pēc tam, kad tapa Tiesnešu ētikas komisijas atzinums par konkrētā tiesneša rīcību, izmantojot Tiesu informācijas sistēmu, daži tiesneši saņēma Tiesu administrācijas lūgumu sniegt visaptverošu skaidrojumu, kāpēc tiesneši Tiesu informācijas sistēmā ir meklējuši informāciju par konkrētām personām un lietām, ir atvēruši tiesu nolēmumus un veikuši citas tamlīdzīgas darbības šajā informācijas sistēmā. Raugoties uz šīm situācijām, jāteic, ka medaļai ir divas puses.

No vienas puses, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Nevienam nav tiesību iejaukties tiesas darbā un pieprasīt no tiesneša atskaiti vai paskaidrojumus par to, kā tiesnesis izskatīja konkrēto lietu. Šie ir visiem labi zināmie tiesu varas, tiesu darbības principi. Līdzās tiesu varai ir divas citas valsts varas. Nav šaubu, ka mūsdienu demokrātiskā konstitucionālā valstī valsts varas dalījums trijos atzaros veido kompleksu valsts varas līdzsvara un atsvara sistēmu un nodrošina, ka valsts varas atzari savstarpēji kontrolē viens otru. Tomēr, vai šis valsts varas dalīšanas un līdzsvara – atsvara princips darbojas atbilstoši tā jēgai un būtībai apstākļos, kad tiesnesim izpildvarai jāsniedz paskaidrojums par Tiesu informācijas sistēmas izmantošanu tiesas spriešanā?! Jo Tiesu informācijas sistēma pamatā arī tiek izmantota tiesas spriešanai. Vai šādos apstākļos netiek apšaubīta tiesnešu godprātība? Ja vien tam nav objektīva pamata. Un kā tas ietekmē konkrētā tiesneša un visas tiesu sistēmas efektivitāti, ja tiesneša resurss bez objektīva pamata tiek novirzīts ar paskaidrojuma sagatavošanu saistīto apjomīgo apstākļu izpētei?

No otras puses, Tiesnešu ētikas komisijas redzeslaukā nonākušie gadījumi un situācijas liek uzdot jautājumu – vai mēs, tiesneši, pareizi izprotam tiesneša neatkarības principu un vai vienmēr paturam prātā, ka tiesneša neatkarība nav privilēģija, tā nozīmē arī atbildību, tostarp atbildību par tiesneša amata pienākumu izpildei nodoto valsts resursu izmantošanu? Vai mēs vienmēr atceramies, ka šie resursi ir paredzēti vienīgi darba vajadzībām? Un vai mums pašiem ir mehānismi, kā kontrolēt šo resursu atbilstošu izmantošanu, tostarp paškontroles mehānismi?

Par tiesnesi un sociālajiem tīkliem

Tiesnešu ētikas komisija pirms kāda laika veica tiesnešu aptauju un lūdza atbildēt uz dažiem jautājumiem par tiesnesi kā sociālo tīklu lietotāju. Paldies tiem 219 kolēģiem, kuri to ir izdarījuši!

Iepazīstoties ar aptaujas rezultātiem, jāteic, ka vairākos jautājumos tiesnešiem ir pilnīgi pretēji viedokļi. Piemēram, daži uzskata, ka tiesnesim vispār nav jāreģistrējas un jālieto sociālie tīkli. Citi turpretim norāda, ka tiesnesis nav atrauts no realitātes un nav izolēts no sabiedrības, tāpēc tiesnesim jālieto sociālie tīkli un pretējs viedoklis ir nepamatota tiesneša ierobežošana. Daži uzskata, ka tad, ja tiesnesis reģistrējas sociālajos tīklos, tas jādara, neidentificējoties ar savu vārdu un uzvārdu. Citi savukārt norāda, ka nav pieļaujami „slēpties aiz segvārda”. Daži jautā, vai un cik daudz tiesnesis drīkst dalīties ar savu privāto dzīvi un detaļās informēt par savām ikdienas gaitām. Savukārt kādam ir stings viedoklis, ka tiesneša privātā dzīve ir vērtība, tāpēc sociālajos tīklos nav jādalās ar privāto dzīvi, bet gan jāpiedalās tikai profesionālās dabas jautājumos. Daži saka, ka, tā kā arī tiesnesim ir privātā dzīve, tad tiesnesis sociālajos tīklos var darīt, ko un kā grib. Citi turpretim norāda, ka tiesnesis, lietojot sociālos tīklus, joprojām ir tiesnesis un tiesneša uzvedībai sociālajos tīklos būtu jābūt tieši tādai pašai, kā mantijā pie Brīvības pieminekļa. Daži norāda, ka nav nepieciešamības runāt par profesionālās ētikas prasību ievērošanu un sociālo tīklu lietošanu, jo tiesnesis ir nobriedusi persona un zina, kā uzvesties sociālajos tīklos. Citi savukārt norāda, ka sagaida no Tiesnešu ētikas komisijas skaidrojumu par to, ko un kā tiesnesis drīkst darīt sociālajos tīklos, lai rīcība būtu saskaņā ar profesionālo ētiku. Šeit arī jānorāda, ka Tiesnešu ētikas komisijas darba kārtībā regulāri ir jautājumi, kad jāvērtē, vai tiesneša kustība sociālajos tīklos atbilst tiesas darbības principiem un ētikas prasībām.

Jāteic arī tas, ka ļoti liela daļa no tiem, kuri piedalījās aptaujā un norādīja, ka ir sociālo tīklu lietotāji, atbildēja, ka nav nācies risināt ētiska rakstura jautājumus, saistītus ar sociālo tīklu lietošanu. Taču no uzdoto jautājumu daudzumu un satura izriet, ka būtībā tiesneši, lietojot sociālos tīklos, nepārtraukti atrodas ētikas dilemmās.

• Piemēram, vairāki tiesneši norāda, ka, saņemot draudzības uzaicinājumus, domā, vai šī virtuālā draudzība neradīs atstatīšanās risku kādā lietā. Jāteic gan, ka atbilstoši aptaujas rezultātiem ir arī kolēģi, kuri draudzības uzaicinājumus apstiprina bez jebkādas izvērtēšanas.
• Atstatīšanās kontekstā izskan arī daudz vienveidīgu jautājumu par to, ka tiesnesim sociālo draugu lokā ir bijušie kursabiedri, kuri ir advokāti, prokurori, lietas dalībnieku pārstāvji, bijušā darba devēja kolēģi, kuri piedalās konkrētās lietas izskatīšanā. Tiesneši norāda, ka subjektīvi viņi nesaredz tiesas objektivitātes apšaubīšanas pamatu, taču tiek jautāts, kā tas izskatās no citu personu skatupunkta.
• Tiek jautāts arī par vārda brīvību – vai tiesnesis drīkst paust savu personīgo viedokli par valstī un pasaulē notiekošiem politiskiem, ekonomiskiem procesiem, vai tiesnesis drīkst kritizēt un nosodīt valstī notiekošos procesus, politiķu, valsts un pašvaldību lēmumus un rīcību, jo īpaši, ja pastāv iespējamība, ka valsts vai pašvaldības iestāde var kļūt par lietas dalībnieku.
• Tāpat tiek jautāts, vai tiesnesis sociālajos tīklos drīkst kritizēt savu kolēģu, jo īpaši augstākas instances tiesas spriedumus.
• Ir jautājumi arī par diskusiju kultūru un aktīvu iesaistīšanos dažādās interešu grupās, kuru dalībnieki ir ne tikai apstiprinātie draugi.
• Tiek jautāts arī tas, vai ir pieļaujami iesaistīties diskusijā par tiesību normām, to interpretāciju un piemērošanu, jo īpaši, ja kādreiz var nākties šīs tiesību normas interpretēt un piemērot tiesas spriedumā.
• Daudz jautājumu arī par to, vai ir pieļaujami ar dažādām emociju zīmēm atzīmēt citu personu dažāda satura ierakstus un informāciju, jo īpaši, ja tā neatbilst sabiedrībā valdošajam vairākuma uzskatam.
• Jautājumi par to, ar kāda satura informāciju ir pieļaujami dalīties sociālajos tīklos.
• Jautājumi ir arī par to, vai ir pieļaujami, ka tiesnesis, daloties ar kādu informāciju, izceļ savu amatu. Un vai, reklamējot kādu preci vai pakalpojumu, tiesnesis aizdomājas, ka kāds uz viņu arī raugās kā uz tiesnesi, nevis kā uz sociālo tīklu parasto lietotāju.
• Ir arī izklaidējoša rakstura jautājumi. Piemēram, vai tiesnesis drīkst dalīties ar savu un kolēģu kailfoto un vai sociālo tīklu profila bildē drīkst ievietot fotogrāfiju no eksotiskajām valstīm ar vīna glāzi rokā (šeit gan netiek precizēts – esot kailam vai apģērbtam).

Tie ir tikai daži no uzdotajiem jautājumiem, taču tie parāda, ka tiesnešiem rūp tiesas tēls un prestižs sabiedrības acīs un profesionālā ētika ir klātesoša tiesnešu ikdienas dzīvē. Šobrīd Tiesnešu ētikas komisija strādā ar šiem tiesnešu uzdotajiem jautājumiem, lai sagatavotu pamatnostādnes, kā tiesnešiem lietot sociālos tīklus, lai nenonāktu konfliktā ar profesionālo ētiku.

Noslēgumā. Tiesnešu ētikas komisija saņem daudz iesniegumu par tiesnešiem. Taču pēdējā laikā tikai retos gadījumos tiek konstatēts ētikas normu pārkāpums. Gribētu teikt, ka tie ir tādi izņēmuma gadījumi. Tas liecina, ka mēs ejam kopīgu ceļu uz vienotu izpratni par vērtībām. Lai mums veicas un izdodas!