Tiesvedības procesu publiskošana, privātums un plašsaziņas līdzekļi – interešu līdzsvarošanas māksla

Gandrīz katra runa un raksts par tiesu atklātību sākas ar vienu un to pašu citātu – „publiskums ir tiesiskuma dvēsele”. Šie vārdi, ko pirms vairāk nekā divsimt gadiem uzrakstīja angļu filozofs un jurists Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham), ir pārsteidzoši pārlaicīgi. Lai gan mēs tradicionāli runājam par publiskumu kā par elementu, kas nodrošina lietas dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu, publiskums ir tikpat svarīgs kontekstā ar sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, kas ir svarīgs taisnīguma nodrošināšanai. Tā ir arī daļa no mūsdienu tiesu sistēmas plašākā uzdevuma – informēt sabiedrību par to, kā tās vārdā tiek panākta taisnīguma īstenošana.

Tādējādi tiesu „funkcionālā” atklātība, kas vērsta uz praktisku apņemšanos komunicēt ar sabiedrību, tiek uzskatīta par tikpat svarīgu kā tradicionālā „doktrinālā” atklātība, kas ietver nosacījumu par tiesas procesu caurskatāmību un publiskumu. Lai gan lielākā daļa tiesas zāļu lielākoties ir atvērtas sabiedrībai, cilvēki nav īpaši ieinteresēti apmeklēt atklātas tiesas sēdes. Parasti viņi par svarīgām lietām un ar tām saistītiem materiāliem uzzina no plašsaziņas līdzekļiem. Tas jo īpaši attiecināms uz Lietuvas Augstāko tiesu, kur tiesvedība gandrīz vienmēr, īpaši civillietās, notiek rakstveidā. Citiem vārdiem sakot, vairs nav „tradicionālu” atklātu tiesas sēžu, kuras varētu apmeklēt. Tāpēc žurnālistiem, sabiedrībai, kā arī pašai tiesu sistēmai ir svarīga plašsaziņas līdzekļu savlaicīgas piekļuves nodrošināšana ne tikai tiesas zālēm, bet arī tiesas dokumentiem.

Tomēr attiecības starp plašsaziņas līdzekļiem un tiesām ne vienmēr bijušas viennozīmīgas. Lai gan tiesas spriešanas atklātuma princips ir iekļauts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā, tam ir tūlītējs ierobežojums, ka „preses un sabiedrības pārstāvju klātbūtne var tikt aizliegta visa tiesas procesa laikā vai tā daļā”. Turklāt žurnālistu vispārīgais pienākums pildīt savu demokrātisko „publiskā sargsuņa” lomu, kas attiecas arī uz ziņošanu par tiesas procesiem, ir rūpīgi jāsabalansē ar iesaistīto pušu tiesībām uz privātumu un privātās dzīves aizsardzību saskaņā ar Konvencijas 8.pantu. Mūsdienās ir jāņem vērā arī praktiski apsvērumi, jo plašsaziņas līdzekļu ainava ir paplašinājusies, iekļaujot blogerus, YouTube satura veidotājus un citas jaunas žurnālistikas formas.

Lietuvā mēs salīdzinoši nesen sākām šim jautājumam pievērst daudz lielāku uzmanību. Augstākā tiesa ir ievērojami palielinājusi preses relīžu skaitu par izskatītajām lietām. Tieslietu padome ir pieņēmusi komunikācijas stratēģiju, kurā uzsvērts, ka tiesu pakalpojumu saņēmēji ir efektīvi jānodrošina ar informāciju par tiesu darbību. Šīs pieejas rezultāti mūs pārsteidza un mums „atvēra acis” – mūsu iniciatīva publicēt preses relīzes par aptuveni trešdaļu un vairāk no mūsu izskatītajām lietām ir izraisījusi pastiprinātu mediju interesi par tiesu lietām.

Pēkšņi no mums sāka prasīt daudz vairāk nekā tikai īsus, iepriekš apstiprinātus paziņojumus preses relīžu veidā. Žurnālisti tagad jautā, kāpēc mēs viņiem nesniedzam galīgo nolēmumu nerediģētas jeb neanonimizētas versijas? Kāpēc mēs nepiekrītam nosūtīt e-pastā izvilkumus no lietas materiāliem? Vai mēs nevaram atklāt kasācijas sūdzības saturu vai vismaz galvenos argumentus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas? Kāpēc mēs nevaram pa tālruni sniegt viņiem personiska rakstura informāciju par lietas dalībniekiem? Viņi saka, ka iemesls tam taču nevar būt Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR)!

Tiesas saņem šādus un daudzus līdzīgus jautājumus. Ikdienā ir neizbēgami jābalansē starp žurnālistu vārda brīvību, lietas dalībnieku privātumu un, visbeidzot, atklātuma principu.

Termins „atvērta tiesa” (open justice), ar ko mēs kontinentālajā Eiropā vēl tikai sākam iepazīties, vispārīgi var tikt saprasts galvenokārt kā publiskas tiesas sēdes, pieeja informācijai par lietu, kā arī pieeja tiesas nolēmumiem un lietas materiāliem.

Daži no atklātuma principa ierobežojumiem ir vēsturiski labi iedibināti un tiek piemēroti praktiski visās Eiropas valstīs. Piemēram, lai saglabātu lietas integritāti, sub judice doktrīna aizliedz publicēt materiālus par tiesvedībā esošajām lietām, jo tas apdraudētu taisnīgu lietas izskatīšanu. Tāpat saskaņā ar mūsu valsts procesuālajiem likumiem tiesai pēc personu lūguma ir jāatļauj tiem, tostarp žurnālistiem, pārraidīt, filmēt, ierakstīt vai fotografēt atklātas tiesas sēdes laikā.

Turklāt, kā zināms, noteiktos apstākļos tiesām daļai lietas materiālu ir jānoteic ierobežota pieejamība vai lieta jāizskata slēgtā sēdē. Šādi apstākļi var būt saistīti ne tikai ar lietas dalībnieku privāto vai ģimenes dzīvi, informāciju par personas veselību, bet arī ar valsts, civildienesta, amata vai komercnoslēpumiem. Plašsaziņas līdzekļi pieņem šādu regulējumu un principā neapstrīd tā piemērošanu. Turklāt nepieciešamība pēc šādām atsevišķām atkāpēm no vispārējās atklātības ievērošanas, kas tiešā veidā traucē atklātuma principa īstenošanu, ir apstiprināta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

Turklāt kādreizējās aktīvās diskusijas par iespēju publicēt pilnus tiesas nolēmumu tekstus, lai nodrošinātu neierobežotu informācijas brīvību, pamazām izzūd no publiskās telpas. Tagad daudzas tiesas – gan nacionālā, gan Eiropas līmeņa tiesas – savu tiesu praksi dara pieejamu sabiedrībai daļēji aizklātā formā, jo galīgie lēmumi tiek anonimizēti vai pseidonimizēti, lai aizsargātu pušu intereses.

Neiedziļinoties anonimizācijas jautājumā, jo tas nav virziens, kuru es vēlētos izvērst savā prezentācijā, es tikai pieminēšu, ka, tāpat kā daudzās citās valstīs, arī Lietuvā galīgie tiesas spriedumi tiek publicēti anonimizētā versijā. Mēs aizstājam lietas dalībnieku pilnos vārdus ar to iniciāļiem un rediģējam citu sensitīvu informāciju, piemēram, par pušu veselību, tautību vai darba vietu. Šo praksi sākām 2005.gadā, ilgi pirms VDAR pieņemšanas. Tomēr nesen mēs pārskatījām šo praksi un pārformulējām anonimizācijas mērķi kā sabiedrības informēšanu par tiesību normu interpretāciju un piemērošanu mūsu tiesās.

Tomēr anonimizētu nolēmumu publicēšanas mērķa precizēšana nav atrisinājusi jautājumu par informācijas, jo īpaši tādas, kas ietver personas datus, sniegšanu plašsaziņas līdzekļiem. Mums joprojām nav atbildes uz jautājumu, vai tiesa var sniegt plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem nolēmuma oriģinālo (neanonimizēto) versiju, brīdinot žurnālistus par to, ka viņiem ir pienākums to izmantot likumīgi un ievērot datu aizsardzības un privātās dzīves neaizskaramības prasības.

Šī jautājuma risināšanai Tieslietu padome izveidoja darba grupu, kurā ietilpst tiesneši, tiesu darbinieki, valdības un plašsaziņas līdzekļu pārstāvji. Šīs grupas mērķis ir definēt jautājumus, kas rodas, kad žurnālisti cenšas iegūt informāciju no tiesām, un piedāvāt iespējamos regulatīvos risinājumus, kas padarītu efektīvāku informācijas apmaiņu starp tiesām un plašsaziņas līdzekļiem.

Tas, protams, būs izaicinājums, jo esošo pasākumu ietvars tika izstrādāts pakāpeniski un ilgākā laika posmā un tādēļ šķietami nespēj risināt izaicinājumus, kas radušies tikai pēdējā desmitgadē. It īpaši tas attiecas uz tehnoloģiskajiem sasniegumiem, tostarp tiesas procesu digitalizāciju, un VDAR ietekmi. Tieši regula izrādās vislielākais izaicinājums mūsu ikdienas darbā.

Neraugoties uz jau esošajām nacionālajām tiesību normām par informācijas publiskošanu un apmaiņu, VDAR ir būtiski mainījusi mūsu vispārējo pieeju personas datiem, datu apmaiņai ar trešajām personām un paplašinājusi jautājumu par lietas dalībnieku privātuma aizsardzību. Mēs esam aizvirzījušies no regulas teksta sākotnējās interpretācijas kā (iespējams) nepiemērojamas tiesām savu uzdevumu izpildē. Pēc vairākiem Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem ir skaidrs, ka Tiesa ne tikai plaši interpretē jēdzienu „tiesas, kas pilda savus uzdevumus”, tādējādi atbrīvojot tiesu veikto datu apstrādi no uzraudzības iestādes pārraudzības, bet arī uzliek tiesām pienākumus, kas izriet no VDAR. Tādējādi mēs vairs neapspriežam „vai”, bet mēģinām saprast „kā tieši” VDAR prasības ietekmē mūsu ikdienas darbu.

Vismaz no pirmā acu uzmetiena izskatās, ka VDAR tiesām uzliek visaptverošu datu aizsardzības pienākumu, kas ir jāievēro. Teorētiski visi VDAR vispārējie mehānismi attiecas uz tiesu sistēmu: pamatprincipi, seši datu apstrādes tiesiskie pamati un lietotāju tiesības. Regulas prasību ievērošana nodrošina tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Tomēr šķiet, ka tas vien, ka lietā ir personas dati, kas rada nepieciešamību aizsargāt tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, pats par sevi nav pamatojums sabiedrības daļējai vai pilnīgai neinformēšanai par lietu vai slēgtas tiesas sēdes noteikšanai. Šāda interpretācija nozīmētu, ka, ņemot vērā personas datu apjomu katrā lietā, visas tiesas sēdes būtu jāorganizē aiz slēgtām durvīm, tādējādi pilnībā apdraudot tiesas spriešanas atklātuma principu.

Turklāt dalībvalstis drīkst ierobežot regulā noteikto tiesību un pienākumu apjomu, lai aizsargātu „tiesu un tiesvedības neatkarību”. Kā norādījis Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāts Mihals Bobeks (Michal Bobek) savā atzinumā, jebkurā nacionālajā tiesiskajā regulējumā, kas izveidots saskaņā ar VDAR 6.pantu, ir jāievēro vispārējā prakse – informācijas pieejamība plašsaziņas līdzekļiem. Tādējādi, ja valsts tiesību normās pastāv šāds vispārējs tiesiskais pamats, ir grūti pamatot nepieciešamību individuāli izvērtēt katru atsevišķu informācijas apstrādes darbību, kas tiek veikta, kad plašsaziņas līdzekļi pieprasa informāciju.

Tomēr šādas sistēmas izveide ir īpaši sarežģīta, jo vēl nav skaidrs, cik plaši un dziļi VDAR ir piemērojama attiecībā uz tiesas veiktajām darbībām. Piemēram, Lietuvā saskaņā ar civilprocesa normām visi lietas materiāli, izņemot lietas, kas izskatītas slēgtās sēdēs, ir publiski pieejami un pieejami arī personām, kas nepiedalās tiesas procesā. Šīs personas ir tiesīgas izgatavot lietas materiālu kopijas un izrakstus, bet tikai pēc tam, kad spriedums ir stājies spēkā. Šāda norma, protams, atspoguļo iepriekš minēto sub judice doktrīnu un nav tiešā veidā saistīta ne ar pušu privātuma aizsardzību, ne ar to interešu ievērošanu. Tas arī izskaidro, kāpēc apsvērums par ierobežotu pieeju informācijai „zaudē spēku”, tiklīdz lieta ir izskatīta un pieņemts galīgais spriedums. Turklāt šāda norma nozīmē, ka jebkura persona, tostarp žurnālisti, var piekļūt visiem lietas materiāliem, kas nav oficiāli pasludināti par nepieejamiem sabiedrībai, tostarp jebkādiem tajos ietvertiem personas datiem.

Pēc ģenerāladvokāta paustā viedokļa varētu šķist, ka šāds valsts regulējums, kas ir tikpat sens kā mūsu Civilprocesa kodekss, patiešām kalpo kā vispārējs juridisks pamats tam, lai izsniegtu dokumentus plašsaziņas līdzekļiem, un tādējādi atbilst Eiropas datu aizsardzības standartu prasībām. Tomēr Eiropas Savienības Tiesa savā spriedumā lietā X, Z pret Autoriteit Persoonsgegevens ir izvairījusies izvērtēt jautājumu par tiesas dokumentu izsniegšanu plašsaziņas līdzekļiem saskaņā ar VDAR 6. pantu. Tādējādi mums nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai un kā ir jāveic individuāls novērtējums, lai nodrošinātu datu aizsardzības prasību ievērošanu katru reizi, kad plašsaziņas līdzekļi pieprasa informāciju.

Šis jautājums ir īpaši svarīgs, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas argumentāciju citos nolēmumos. Piemēram, Per Nycander lietā (par pierādījumu izpaušanu civillietā) izklāstītie argumenti liecina par to, ka ir svarīgi ņemt vērā, cita starpā, „datu minimizācijas” principu, ar ko īsteno proporcionalitātes principu. Ja datu minimizācijas principu pilnībā piemērotu visā plašajā tiesu darbības spektrā, rastos jautājums, vai arī plašsaziņas līdzekļiem sniegtie lietas materiāli vienmēr būtu jāpakļauj samērīguma pārbaudei, kā rezultātā lietas materiālos ietvertie dati tiktu kaut kādā veidā aizklāti vai „paslēpti” (piemēram, izsvītroti, aizkrāsoti). Tas nopietni apgrūtinātu šādu prasību praktisko piemērošanu tiesās, kas izskata simtiem, ja ne tūkstošiem lietu, kā arī tas varētu apdraudēt tiesas spriešanas efektivitāti.

Vēl viens satraucošs aspekts ir tas, ka VDAR nav vienīgais būtiskais tiesību avots ne privātuma aizsardzības apsvērumu kontekstā, ne arī žurnālistu tiesību uz vārda brīvību un uz pieeju informācijai kontekstā. Kritēriji, kas attiecas uz plašsaziņas līdzekļu vārda brīvības ierobežojumu novērtēšanu, nav tādi paši kā proporcionalitātes izvērtējums saskaņā ar regulā noteikto sistēmu, kas izveidota, lai aizsargātu datu subjekta intereses. Tas ir īpaši sarežģīti, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse neuzskata personas datus lietā par pietiekamu iemeslu, lai ierobežotu plašsaziņas līdzekļu vārda brīvību un pieeju informācijai.

Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas atzinumu regula neizslēdz personas datu publiskošanu, ja tas ir nepieciešams sabiedrības interesēs vai valsts varas īstenošanai, ja vien likums paredz atbilstošu indivīdu tiesību un privātuma aizsardzību. Tas daļēji izskaidro loģiku, kas ir pamatā Zviedrijas Augstākās tiesas nesen pieņemtajam lēmumam lietā Panoptes Sweden, kurā ziņu aģentūra no apelācijas tiesas pieprasīja daudzus spriedumus un citus dokumentus. Tie tika izsniegti, bet ar atrunām. Ņemot vērā plašo personas datu apstrādi, kas notiek šajā konkrētajā ziņu aģentūrā, tika uzskatīts, ka pieprasītajos dokumentos ietvertie personas dati tiks apstrādāti veidā, kas nav saderīgs ar VDAR prasībām. Ņemot vērā ļoti ierobežotās iespējas iejaukties pieprasīto tiesas dokumentu turpmākajā apstrādē, kas netiktu veikta saskaņā ar VDAR prasībām, Augstākā tiesa nolēma, ka ir jāpiemēro konkrēti ierobežojumi, tostarp aizliedzot ziņu aģentūrai izplatīt dokumentus, kā arī tajos ietvertos personas datus, un aizliedzot informācijas pieejamības nodrošināšanu citiem. Tajā pašā laikā tiesa atļāva personas datu izmantošanu ziņu rakstos un citos aģentūras sagatavotos materiālos. Īpaši interesanti ir tas, ka tiesa neiedziļinājās proporcionalitātes izvērtējumā katram pieprasītajam dokumentam, bet gan noteica ierobežojumus sniegto materiālu turpmākai izmantošanai, kas rada jautājumu, vai, ņemot vērā VDAR, šāda pieeja materiālu izsniegšanā plašsaziņas līdzekļiem ir pieņemama.

Nobeigumā vēlos atsaukties uz to pašu Džeremija Bentama citātu, ar kuru sāku savu prezentāciju. „Tikai pateicoties publiskumam, taisnīgums kļūst par drošības pamatu. Publiskums pārvērš taisnīguma templi par augstākās pakāpes skolu, kurā tiek īstenotas vissvarīgākās morāles mācības”. Pašlaik mēs atrodamies krustcelēs. Vēl neskaidrais VDAR piemērošanas apjoms un dziļums tiesu darbībā var ietekmēt tiesu un plašsaziņas līdzekļu attiecības, padarot tās no šobrīd neskaidrām par atklāti konfrontējošām, kur žurnālisti pieprasa informāciju, bet tiesu iestādes to atsakās atklāt datu aizsardzības apsvērumu dēļ. Tas nozīmētu fundamentālas izmaiņas atklātuma principa izpratnē un nopietnu izaicinājumu tiesu sistēmas efektīvai darbībai, kam šķietami ir jābūt tiesu galvenajai prioritātei.