Daži jautājumi par kasācijas instances kompetenci

Rakstā uzmanība vērsta uz vairākiem jautājumiem, par kuriem laiku pa laikam praksē rodas lielākas vai mazākas diskusijas. Civilprocesa likuma 474. pants, kas nosaka kasācijas instances tiesības, samērā detalizēti paredz iespējamos nolēmumu veidus, kādus, izskatot lietu kasācijas kārtībā, var pieņemt Senāts. 

1. Piemērojot 474. panta 1. punktu, kas nosaka tiesības atstāt spriedumu negrozītu, bet sūdzību noraidīt, kasācijas instances kompetences kontekstā neskaidrības parasti nerodas, ja vien neskaitām gadījumus, kad lietas dalībnieka pārstāvis, kurš aizstāvējies pret iesniegto kasācijas sūdzību, Senātam iesniedzis kvīti par izdevumiem advokāta palīdzības samaksai un lūdzis minētos izdevumus piedzīt no kasācijas sūdzības iesniedzēja.
   
   Ja Senāts kādā daļā spriedumu atceļ, jautājumi par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu nerodas, jo, izskatot lietu no jauna atceltajā daļā, tiesai, nosakot tiesāšanās izdevumu atlīdzību pusēm, ir jāņem vērā arī kasācijas instancē radušies izdevumi. Neskaidrības rodas gadījumā, ja Senāts pārsūdzēto spriedumu atstāj negrozītu un pusei, kurai labvēlīgais tiesas spriedums atstāts negrozīts, ir radušies ar lietas vešanu saistīti izdevumi, piemēram, puse ir algojusi zvērinātu advokātu, lai sagatavotu paskaidrojumus par kasācijas sūdzību un piedalītos Senāta sēdē. Ne Civilprocesa likuma 474. pantā, ne arī kādā citā kasācijas tiesvedību regulējošajā normā nekas nav teikts par Senāta tiesībām izlemt jautājumu par kasācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzību pusēm. Kā liecina manis pārbaudītie Senāta nolēmumi, nevienā no tiem nav risināts jautājums par kasācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu pusēm.
   
   Apstāklis, ka Civilprocesa likumā nav tiesiskā regulējuma par kasācijas instancē radušos izdevumu atlīdzināšanu, var būt pamats secinājumam, ka šāda jautājuma izlemšana neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. Šādu viedokli varētu uzturēt spēkā, ja būtu paredzēts cits mehānisms, kādā atlīdzināmi norādītie izdevumi. Tomēr, ņemot vērā Senāta atziņas, ka materiālo tiesību normas nav piemērojamas strīdos par procesuālo izdevumu atlīdzību, kas radušies, pusei pilnvarojot pārstāvi lietas vešanai, secināms, ka atsevišķā tiesvedības procesā nav paredzēts risināt jautājumu par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, kas nozīmē, ka cita mehānisma minēto izdevumu atlīdzināšanai nav.
   
   Lietas dalībnieks, kuram radušies procesuālie izdevumi, katrā ziņā ir ieinteresēts tos saņemt no pretējās puses, kas nepamatoti iniciējusi tiesvedības procesu kasācijas instances tiesā. Tas, ka minētie izdevumi būtu atlīdzināmi, izriet no Civilprocesa likuma ceturtajā nodaļā ietvertā principa - zaudējusī puse atlīdzina pretējai pusei ar lietas vešanu saistītos izdevumus. Uz to norāda arī vēsturisks ieskats par šo jautājumu. Latvijā tā dēvētajā starpkaru posmā normatīvajos aktos bija paredzēts regulējums mūsdienās par neskaidru kļuvušajam jautājumam. Tā, piemēram, 1938. gadā pieņemtajā Civilprocesa likuma 919. panta otrajā daļā bija paredzēts: “ja sūdzību neievēro, Senāta spriedumā, uz prāvnieka lūgumu, nosakāms arī, kam jānes tiesāšanās izdevumi kasācijas instancē un kādā apmērā”. Savukārt Tiesu iekārtas likuma piektā pielikuma 8. punktā bija paredzēts, ka “par lietas vešanu Senāta kasācijas departamentā, kasācijas kārtībā, zvērināts advokāts dabū ceturto daļu no 1. pantā noteiktās atlīdzības”.
   
   Tā kā mūsdienu Civilprocesa likuma 44. pantā paredzēto izdevumu atlīdzināšana saistīta ar prasības apmierināšanu vai tās noraidīšanu, var, protams, argumentēt, ka kasācijas instances tiesa neizskata lietu pēc būtības (nelemj par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu), tamdēļ likums neparedz Senātam tiesības lemt par izdevumu advokāta palīdzībai atlīdzināšanu. Tomēr šādi argumenti ir formāli, jo tie nav vērsti uz jautājumu pēc būtības, proti, vai tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas uzdevums nav pretrunā ar kasācijas institūta būtību. Kā tas jau norādīts vēsturiskajā ieskatā, Senātam tas nav svešs uzdevums, līdz ar to apstāklis, ka ne Civilprocesa likuma 474. pantā, ne arī šā likuma ceturtajā nodaļā nav ietverts regulējums par kasācijas instances tiesā radušos tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, nav jāsaprot tādējādi, ka Senātam nav kompetences lemt par minēto procesuālo izdevumu atlīdzināšanu kasācijas sūdzības noraidīšanas gadījumā.
   
   Tajā pašā laikā, raugoties no praktiskā viedokļa, regulējuma neesamība ir būtisks šķērslis, lai sekmīgi varētu risināt jautājumu par kasācijas instancē radušos izdevumu atlīdzināšanu. Diezin vai Civilprocesa likuma 44. pantā paredzētais kritērijs atlīdzības apmēra noteikšanai (ne vairāk kā 5% no prasījumu apmierinātās daļas) ir piemērojams kasācijas sūdzības noraidīšanas gadījumā. Atlīdzību par paskaidrojumu sastādīšanu un piedalīšanos Senāta sēdē varētu noteikt, piemērojot zvērinātu advokātu takses, taču diemžēl nav normatīvā akta, kas tās noteiktu. Šķiet, atliek ievērot Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra Noteikumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību 9. punktā paredzētās takses.
   
   Vienlaikus jāatzīmē, ka norādītajiem šķēršļiem nevajadzētu būt iemeslam, lai principā atteiktos risināt jautājumu par kasācijas instancē radušos procesuālo izdevumu atlīdzināšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka publiskā telpā ir izskanējis priekšlikums kasācijas instancē ieviest tā saukto advokātu procesu. Izstrādājot regulējumu advokātu procesa ieviešanai kasācijas instancē civillietās, vienlaikus būtu jāpadomā arī par Civilprocesa likuma papildināšanu, nosakot kārtību, kādā atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi kasācijas instancē. Tas pat neprasītu milzīgu piepūli likumprojekta sagatavotājiem, jo vismaz principu līmenī var sekot paraugam, kas eksistēja pagājušā gadsimta 20.-30. gados.

2. Nākamais jautājums ir saistīts ar Senāta kompetenci lemt par tiesvedības izbeigšanu.
   
   Civilprocesa likuma 474. panta 3. punkts paredz tiesības atcelt visu spriedumu vai tā daļu un atstāt pieteikumu bez izskatīšanas vai arī izbeigt tiesvedību, ja otrās instances tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 219. vai 223. pantu. Strikti turoties pie minētās normas teksta, ir diezgan skaidri noprotams, ka lietā izbeigt tiesvedību vai arī pieteikumu atstāt bez izskatīšanas Senāts ir tiesīgs tikai tad, ja apelācijas instances tiesa nav ievērojusi attiecīgās tiesību normas. Manā skatījumā, šāda normas interpretācija nepamatoti sašaurina Senāta kompetenci.
   
   2.1. Ilustrējot neskaidrības, kas pastāv jautājumā par tiesvedības izbeigšanu, minēšu šādu piemēru.
   
   Persona B ir cēlusi prasību pret medicīnas iestādi par atlīdzību sakarā ar sakropļojumu piedziņu. Apelācijas instances tiesa, pārbaudot uz tiesas sēdi ieradušās personas, konstatējusi, ka prasītājs nav ieradies un par neierašanās iemesliem neko tiesai nav paziņojis. Atzīstot prasītāja neierašanos uz tiesas sēdi par neattaisnotu, tiesa izskatījusi lietu bez viņa klātbūtnes un prasību apmierinājusi daļēji. Izskatot lietu kasācijas instancē sakarā ar medicīnas iestādes kasācijas sūdzību, atklājas, ka prasītājs jau pirms lietas izskatīšanas apelācijas instances tiesā bija miris.
   
   Tas, ka lietas izskatīšana nav pieļaujama, ja miris kāds no lietas dalībniekiem, šķiet, papildus nav jāargumentē. Ja lietas dalībnieka vairs nav, tiesai vispirms jānoskaidro, vai apstrīdētā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad līdz tiesību pārņēmēja noteikšanai ir jāaptur tiesvedība lietā, bet, ja atbilde ir noliedzoša, tiesvedība lietā jāizbeidz.
   
   Konkrētajā gadījumā tiesībām uz atlīdzību par sakropļojumu ir stingri personisks raksturs, kas uz mantiniekiem nepāriet, līdz ar to saskaņā ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu, kas noteic, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja mirusi fiziskā persona, kura ir viena no pusēm lietā, un apstrīdētās tiesiskās attiecības nepieļauj tiesību pārņemšanu, tiesai bija lietā jāizbeidz tiesvedība. Tā kā tiesa ir rīkojusies pretēji Civilprocesa likuma 223. panta noteikumiem, Senātam atbilstoši šā likuma 474. panta 3. punktam ir pamats atcelt nolēmumu un vienlaikus izdarīt to, kas informācijas trūkuma dēļ un, iespējams, lielās noslodzes dēļ jau bija jāizdara apelācijas tiesai - lietā jāizbeidz tiesvedība.
   
   2.2. Minēto piemēru tagad mazliet pamainīsim. Persona B nomirst laikā, kad lieta atrodas iztiesāšanā kasācijas instancē. Šādā situācijā fakts, ka miris lietas dalībnieks, acīmredzami nevar būt pamats apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai saskaņā ar šā Civilprocesa likuma 474. panta 3. punktu. Ko šādā gadījumā darīt Senātam? Nepiešķirt nekādu nozīmi lietas dalībnieka neesamības faktam un ķerties pie apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskuma pārbaudes atbilstoši kasācijas sūdzības motīviem – jo Senāts taču neizskata lietu pēc būtības? Vai arī tomēr jānoskaidro jautājums par tiesību pārņemšanu un gadījumā, kad to nav iespējams īstenot, lietā jāizbeidz tiesvedība?
   
   Norādīto jautājumu izpratnē zināmu artavu sniedz vēsturiskos avotos atrodamas vērtīgas atziņas, kas paskaidro kasācijas pamatprincipus. Tā, piemēram, Krievijas Senāts, skaidrojot kasācijas instances būtību, atzinis, ka tiesvedība kasācijas instancē paredzēta ne tik daudz, lai aizsargātu prāvnieku intereses, cik ar mērķi nodrošināt likuma spēku, tā pareizu iztulkošanu un piemērošanu. Tajā pašā laikā vairākās lietās Krievijas Senāts ir uzsvēris: pirmkārt, rūpējoties par to, lai pareizi tiktu izprasta normatīvo aktu jēga, un ar šādu mērķi pārbaudot tiesas spriedumā norādīto apsvērumu pareizību, pārsūdzētais spriedums atceļams tikai tad, kad tas aizskar personas, kura iesniegusi kasācijas sūdzību, tiesības. Otrkārt, sprieduma atcelšanas mērķis ir saistāms ar lietas dalībnieka aizskarto interešu atjaunošanu, nevis ar tiesas spriedumā tādu pieļauto nepareizību izlabošanu, kuras nav ietekmējušas lietas pareizu izspriešanu un nav pārkāpušas lietas dalībnieka procesuālās tiesības.
   
   Minēto atziņu kopums ir pamats secinājumam, ka kasācijas instances darbības pamatā ir publiski tiesiskās intereses (likumu pareiza iztulkošana un piemērošana) nodrošināšana, taču tā var tikt īstenota tikai tiktāl, cik tai ir kāda nozīme attiecībā uz lietā iesaistīto dalībnieku tiesībām. Ja lietā vairs nav puses, nav arī subjektīvo tiesību, kuru aizsardzības sakarā Senāts varētu realizēt iepriekš minēto publiski tiesisko uzdevumu. Neievērojot šo tēzi, Senāts no tiesu iestādes, kas veic konkrēto tiesību normu piemērošanas pārbaudi, kļūtu par iestādi, kas nodarbotos ar abstraktu tiesību normu iztulkošanu. Šāda uzdevuma pildīšanai Senāts nav aicināts. Tamdēļ gadījumā, kad kasācijas sūdzības iesniedzējs ir miris un strīdus tiesiskā attiecībā nepieļauj tiesību pārņemšanu, Senātam, nerisinot jautājumu par sprieduma atcelšanu, manuprāt, ir tiesības lietā izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223. pantu.
   
   Šādas tiesības piešķiršanu kasācijas instancei attaisno arī procesuālās ekonomijas princips. Proti, ja Senāts tomēr ķertos pie sprieduma pārbaudes un, konstatējot būtiskas nepareizības, to atceltu un lietu nodotu jaunai izskatīšanai, tad praktiska ieguvuma no tā lietā nebūtu, jo apelācijas instances tiesai nekas cits neatliktu, kā lietā izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu.
   
   Turklāt, manā skatījumā, Civilprocesa likuma 474. panta 3. punkta pamatā jau ir ietverta doma, ka, nepastāvot priekšnoteikumiem tiesvedības turpināšanai, kasācijas instancei ir tiesības lietā izbeigt tiesvedību. Apstāklis, kad ir iestājušies tiesvedības turpināšanu nepieļaujošie apstākļi (laikā, kad lieta atradās iztiesāšanā apelācijas vai kasācijas instancē), neizmaina pēc būtības normā ietverto Senāta kompetenci lemt par tiesvedības izbeigšanu.

3. Tiesību doktrīnā norādīts, ka Senāts ir tiesīgs grozīt spriedumu tikai izņēmuma gadījumos, tas ir, ja tiesa kļūdaini piemērojusi materiālo tiesību normas un tā rezultātā nepareizi noteikusi prasības apmēru.
   
   Senāta judikatūra liecina, ka tiesības grozīt spriedumu tiek realizētas arī gadījumos, kad tiesa nepareizi piemērojusi procesuālo tiesību normas, kas regulē tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Tāpat, pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu, Senāts atzinis par iespējamu grozīt apelācijas instances tiesas spriedumu arī gadījumos, kad tiesa nepareizi piemērojusi citas procesuālo tiesību normas un lietā nav domstarpību par materiālo tiesību normu piemērošanu.
   
   Šajā ziņā nav pamata uzskatīt, ka Senāts rīkojas ultra vires, jo tiesības grozīt tiesas spriedumu ietvertas, lai panāktu procesuālo ekonomiju, un, ja reiz tiesību norma to pieļauj gadījumos, kad kļūda bijusi materiālo tiesību normu piemērošanā attiecībā uz prasības apmēra noteikšanu, tad vēl jo vairāk tā pieļaujama situācijās, kad tiesa nav ievērojusi procesuālo tiesību normas par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu. Te gan jāpiebilst, ka norādītais nav jāsaista ar tādu materiālo vai procesuālo tiesību normu piemērošanas kļūdu, kas novedusi vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas – tad nolēmums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.
   
   Tajā pašā laikā problemātika saistībā ar Senāta tiesībām grozīt pārsūdzēto tiesas nolēmumu nebūt neaprobežojas tikai ar nepareizi noteiktu prasības apmēru vai tiesāšanās izdevumu aprēķināšanu. Jautājums ir par Senāta tiesībām arī citos gadījumos grozīt pārsūdzēto nolēmumu.
   
   Valstīs, kurās trešās instances tiesa ir izveidota pēc kasācijas principa (Francija, Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija), civilprocesu regulējošie normatīvie akti paredz krietni vien plašāku kasācijas instances kompetenci, nekā to paredz Latvijas Civilprocesa likuma 474. panta 4. punkts. Tā, piemēram, ielūkojoties Igaunijas Civilprocesa kodeksa 362. pantā, ir redzams, ka kaimiņvalstī kasācijas instancei ir piešķirtas tiesības grozīt vai atcelt pārsūdzēto nolēmumu un tā vietā taisīt citu, ja lietas faktiskajiem apstākļiem tiesa devusi kļūdainu juridisku analīzi un nav konstatējami kodeksa 333. pantā paredzēto procesuālo noteikumu pārkāpumi. Līdzīgs regulējums ir ietverts arī Lietuvas Civilprocesa kodeksa 359. pantā. Jāpiebilst, ka arī tālāk esošajā Francijā, kas tiek uzskatīta par kasācijas institūta pamatlicēju, jautājums par kasācijas instances kompetenci tiek risināts līdzīgi (Francijas Civilprocesa kodeksa 627. pants).
   
   Aplūkoto valstu tiesiskais regulējums izvirza vienu kopēju priekšnoteikumu tik plašai kasācijas instances kompetencei – lietas faktiskie apstākļi ir konstatēti pareizi un nav būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Tas, kādas tiesību normas ir piemērojamas attiecībā uz konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem, ir tiesību jautājums, tamdēļ, acīmredzot, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, norādīto valstu likumdevēji ir piešķīruši kasācijas instancei tiesības ne tikai grozīt, bet arī atcelt pārsūdzēto nolēmumu un tā vietā taisīt citu nolēmumu, nenododot lietu zemākas instances tiesai jaunai izskatīšanai. Turklāt tādos gadījumos, kā to paredz Francijas Civilprocesa kodeksa 627. pants, kasācijas instance arī izlemj jautājumu par to tiesāšanās izdevumu sadali, kas lietas dalībniekiem bijuši zemākas instances tiesā (mainoties lietas iznākumam, mainās arī tiesāšanās izdevumu sadale).
   
   Latvijā Senātam ir tendence visnotaļ strikti pieturēties pie Civilprocesa likuma 474. panta 4. punktā ietvertās norādes, ka spriedumu var grozīt tikai daļā par prasības apmēru, ja tas nepareizi noteikts, kļūdaini piemērojot materiālo tiesību normu. Lai gan, kā redzams no Senāta 2012. gada 1. februāra sprieduma lietā Nr. SKC-8/2012, ir vērojams virziens paplašināt kompetenci jautājumā par tiesībām grozīt pārsūdzēto spriedumu, proti, privātās dzīves aizskāruma sakarā Senāts patstāvīgi ir noteicis piedzenamās atlīdzības apmēru. Savukārt diskusijas par Senāta tiesībām atcelt pārsūdzēto nolēmumu un tā vietā pieņemt jaunu nolēmumu, pastāv tikai teorētiskā līmenī, jo likumiska pamata šādai kompetencei šobrīd nav.
   
   Līdz ar to, raugoties no tiesvedības termiņu, kā arī procesuālās ekonomijas viedokļa, ir vērts padomāt gan par Latvijas Civilprocesa likuma 474. panta 4. punkta piemērošanas aspektiem, gan arī par šā punkta grozīšanu, paredzot Senātam plašāku kompetenci tiesas nolēmumu grozīšanas sakarā.

4. Pēdējais šā raksta jautājums saistīts ar Senāta kompetenci izskatīt pieteikumus par nolēmumu atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.
   
   Civilprocesa likuma 478. panta pirmā daļa, kas paredz piekritīgo tiesu pieteikuma izskatīšanai, balstīta uz principu, ka spēkā esošu tiesas spriedumu vai lēmumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var atcelt augstākstāvošas instances tiesa, proti: par rajona (pilsētas) tiesas sprieduma vai lēmuma atcelšanu pieteikums iesniedzams attiecīgai apgabaltiesai, savukārt par apgabaltiesas nolēmuma atcelšanu neatkarīgi no tā, vai lieta izskatīta pirmajā vai otrajā instancē, - Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai, bet par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas nolēmuma atcelšanu – Augstākās tiesas Senātam.
   
   Civilprocesa likuma komentāros norādīts, ka pieteikumu var iesniegt par tādu spēkā stājušos lēmumu, ar kuru konkrētais jautājums izlemts pēc būtības. Ja lēmumu, piemēram, par tiesvedības izbeigšanu, pieņēmusi rajona tiesa un minētais lēmums blakus sūdzības kārtībā pārsūdzēts apgabaltiesai, kura to atstājusi negrozītu, tad pieteikums sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem jāizskata apgabaltiesai, jo jautājumu par tiesvedības izbeigšanu pēc būtības izlēmusi rajona tiesa. Turpretī, ja apgabaltiesa blakus sūdzības kārtībā atcēlusi rajona tiesas lēmumu un, pamatojoties uz citu tiesvedības izbeigšanas pamatu, pati izlēmusi pēc būtības jautājumu par tiesvedības izbeigšanu, tad par šāda lēmuma atcelšanu pieteikums sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem iesniedzams Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai, kā to paredz minētā panta pirmās daļas 2. punkts. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad blakus sūdzības kārtībā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atcēlusi apgabaltiesas lēmumu un tā vietā taisījusi pēc būtības citu lēmumu. Tad pieteikums par tiesu palātas lēmuma atcelšanu iesniedzams Augstākās tiesas Senātam.
   
   Kā zināms, Civilprocesa likuma 448., kā arī 642. pants paredz, ka Augstākās tiesas Senāts, izskatot blakus sūdzību, ir tiesīgs lēmumu atcelt un jautājumu izlemt pēc būtības. Šādā situācijā, sekojot iepriekš norādītajai pieteikuma iesniegšanas kārtībai, pieteikums būtu iesniedzams par Senāta lēmumu, taču tad nebūtu iespējams piemērot principu par pieteikuma iesniegšanu augstākā tiesu instancē. Ievērojot šo aspektu, juridiskajā literatūrā izteikts viedoklis, ka par Senāta lēmumu, ar kuru jautājums izlemts pēc būtības, nav pieļaujams iesniegt pieteikumu par tā atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.
   
   Minētajam viedoklim ir zināmi trūkumi, jo tas nebalstās uz argumentiem, kas raksturo jaunatklāto apstākļu procesuālā institūta būtību, bet balstīts uz formāliem apsvērumiem, proti, virs Senāta nav augstākas tiesu instances, tamdēļ tā lēmumi nevar tikt atcelti sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.
   
   Tiesību doktrīnā, skaidrojot jaunatklāto apstākļu procesuālā institūta būtību, norādīts, ka lūgumi pārskatīt tiesas nolēmumus un kasācijas sūdzības, lai arī ir vērsti uz kopēju mērķi – atcelt lietā noslēdzošo tiesas nolēmumu, tomēr krasi atšķiras. Kasācijas sūdzības tiek iesniegtas par tādiem tiesas spriedumiem, kuros pieļauti likuma pārkāpumi, un to mērķis ir nodrošināt likumu precīzu ievērošanu, savukārt lūgumi par nolēmumu atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tiek iesniegti par tādiem tiesas nolēmumiem, kuri savā būtībā ir pareizi un likumīgi, tāpēc runāt par likumu pareizas piemērošanas nodrošināšanu šajos gadījumos nevar. Lūguma mērķis – nodrošināt materiāltiesisko taisnību civiltiesiskā strīda izšķiršanā pēc būtības, un šajā ziņā tas vairāk līdzinās apelācijas institūtam.
   
   Ja šāda mērķa labad ir pamats atcelt spēkā stājušos tiesas nolēmumu, tad tieši tāpēc tam ir jābūt attiecinātam uz ikvienu gadījumu, kad nepieciešams lietā panākt materiāltiesisko taisnību, jo tāds ir visas tiesvedības pamatmērķis. Tas vedina domāt, ka ir jāparedz iespēja arī Senāta lēmumus, ar kuriem jautājums izlemts pēc būtības, atcelt sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, un šāds pieteikums iesniedzams pašam Senātam. Atkāpe no principa, ka pieteikumu izskata augstākas tiesas instance, šajā gadījumā ir objektīvi attaisnojama. Turklāt tas, ka pieteikumu varētu izskatīt tā pati tiesa, kas pieņēmusi attiecīgo nolēmumu, nebūt nav novitāte civilprocesuālajās tiesībās, jo, kā tas norādīts civilprocesa mācību grāmatā, šādam pieteikumu piekritības principam seko tādas valstis kā Francija un Vācija.
   
   Minētais gan nenozīmē, ka par ikvienu Senāta lēmumu ir iespējams iesniegt pieteikumu par tā atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Senāts, izšķirot jautājumu, par kādiem tiesas lēmumiem var iesniegt pieteikumu, vairākkārt norādījis, ka tiesvedību sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var ierosināt lietās, kurās strīda izšķiršana pēc būtības pabeigta un lēmums kā attiecīgo procesu noslēdzošais akts ir stājies likumīgā spēkā. Tas attiecas uz lēmumiem par tiesvedības izbeigšanu, par prasības atstāšanu bez izskatīšanas u. tml. Šāda nostāja pamatota ar to, ka Civilprocesa likuma 59. nodaļas izpratnē pieteikuma mērķis vērsts uz lietas, proti, civiltiesiska strīda, izskatīšanu no jauna. Pieteikumu par atsevišķa lietas izskatīšanas gaitā pieņemta lēmuma, piemēram, par prasības nodrošināšanu, par trešās personas pieaicināšanu u. c., atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nevar iesniegt, jo tie nav vērsti uz lietas (civiltiesiskā strīda) izskatīšanu no jauna.
   
   Plašāk sk. grāmatu “Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.- 60.1 nodaļa)”, kuru Tiesu namu aģentūra gatavo izdošanai 2012. gadā.

​