Vienotas disciplinārās atbildības ieviešanas perspektīva

IEVADS

Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas ir aktualizējusi jautājumu par juridisko profesiju darbinieku vienotu disciplinārlietu izskatīšanas kārtību, lietojot formulējumu: Tiesu varas amatpersonu vienota disciplinārlietu izskatīšanas kārtība.

Vispirms aplūkosim, uz kādām personām varētu attiekties Saeimas apakškomisijas izvirzītais jautājums. Šajā nolūkā ņemsim palīgā likumu Par tiesu varu. Šā likuma 1. panta trešā daļa noteic, ka tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai, bet izņēmuma stāvokļa vai kara laikā karatiesām. Saeimas apakškomisijas izvirzītā jautājuma apspriešanā nav iesaistīta Satversmes tiesa, bet gan Tieslietu padome, ģenerālprokurors, Tiesnešu disciplinārkolēģija, Latvijas Zvērinātu advokātu padome, Latvijas Zvērinātu notāru padome, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome, abas Latvijas tiesnešu biedrības un prokuroru biedrība. Ārpus aicināto loka ir palikusi Disciplinārtiesa.

Atbilstoši likumam Par tiesu varu tiesu sistēmu veido rajona (pilsētas) tiesas un zemesgrāmatu nodaļas, apgabaltiesas, Augstākā tiesa. Savukārt tiesu sistēmai piederīgās personas ir prokurori, zvērināti advokāti, zvērināti notāri, zvērināti tiesu izpildītāji.

Līdz ar to acīmredzot pareizāk būtu runāt par tiesu sistēmas un tai piederīgo personu vienotu disciplinārlietu izskatīšanas kārtību, nevis par tiesu varas amatpersonu vienotu disciplinārlietu izskatīšanas kārtību.

KĀDS IR PAŠREIZĒJAIS REGULĒJUMS MINĒTO PERSONU DISCIPLINĀRLIETU IZSKATĪŠANAS KĀRTĪBAI?

Tiesnešu disciplināro atbildību regulē likums Par tiesu varu un Tiesnešu disciplinārās atbildības likums. Disciplinārlietas izskata tiesnešu pašpārvaldes – tiesnešu konferences – ievēlēta disciplinārkolēģija, kurā ir pārstāvēti visu līmeņu tiesu tiesneši. Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu persona, kurai uzlikts disciplinārsods, var pārsūdzēt Disciplinārtiesā, kas ir Augstākās tiesas struktūrvienība, kuras sastāvā ir senatori, kurus ievēl Augstākās tiesas Plēnums. Turklāt Disciplinārtiesā var pārsūdzēt arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinumu.

Prokuratūras likums noteic, ka disciplinārlietas par prokuroriem izskata virsprokurors vai ģenerālprokurors. Prokurors lēmumu par uzlikto sodu var pārsūdzēt tiesā. Likuma grozījumu projektā ir paredzēts, ka virsprokurora piemēroto disciplinārsodu var pārsūdzēt ģenerālprokuroram, bet ģenerālprokurora lēmumu vai piemēroto disciplinārsodu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā.

Savukārt Advokatūras likums noteic, ka disciplinārlietas par zvērinātiem advokātiem izskata Zvērinātu advokātu kopsapulcē ievēlēta disciplinārlietu komisija. Disciplinārlietu komisijas lēmumus disciplināri sodītais var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Notariāta likumā noteikts, ka zvērinātu notāru disciplinārlietu izskatīšanai un atzinumu sniegšanai zvērinātu notāru kopsapulce ievēl disciplinārlietu komisiju. Disciplinārlietu komisijai ir padomdevēja kompetence: tā sniedz atzinumu, vai nodarījums atzīstams par disciplinārpārkāpumu, un, iesniedzot to tieslietu ministram, norāda arī, kāds sods par disciplinārpārkāpumu piemērojams. Turklāt arī Zvērinātu notāru padomei ir tiesības izskatīt disciplinārlietu un uzlikt disciplinārsodu – izteikt piezīmi vai rājienu, kā arī sniegt atzinumu pēc tieslietu ministra ierosinājuma. Lēmumu nosūta tieslietu ministram. Galīgais vārds par zvērināta notāra disciplinārsodīšanu pieder tieslietu ministram. Zvērinātu notāru padomes vai tieslietu ministra lēmumu disciplināri sodītais var pārsūdzēt tiesā. Jāsaka, ka procedūra zvērinātu notāru disciplinārlietu izskatīšanā ir visai smagnēja, bet acīmredzot rūpīgi izsvērta un pārdomāta. 

Atbilstoši Tiesu izpildītāju likumam disciplinārlietas par zvērinātiem tiesu izpildītājiem izskata disciplinārlietu komisija, kuras sastāvu apstiprina tieslietu ministrs un kuras sastāvā ir divi Tieslietu ministrijas pārstāvji, viens no viņiem ir komisijas priekšsēdētājs, divi zvērinātu tiesu izpildītāju kopsapulcē ievēlēti pārstāvji, viens Augstākās tiesas priekšsēdētāja norīkots Augstākās tiesas pārstāvis. Galīgais vārds par disciplinārsoda uzlikšanu pieder tieslietu ministram, viņš var piekrist vai arī nepiekrist disciplinārlietu komisijas lēmumam, paziņot komisijai, ka disciplinārsoda veids ir pārskatāms. Disciplinārlietu komisijas vai tieslietu ministra lēmumu par disciplinārsoda uzlikšanu disciplināri sodītais zvērināts tiesu izpildītājs var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā.

Kā redzams, atsevišķu tiesu sistēmai piederošo personu disciplinārlietu izskatīšanā ir iesaistītas ne vien pašpārvaldes izveidotas komisijas, bet arī izpildu varas pārstāvis – tieslietu ministrs, savukārt prokuroriem ir tā saucamais vienvadības princips. Pieņemtā lēmuma pārsūdzēšana, izņemot tiesnešus, ir noteikta administratīvajā tiesā un tiesāšanās var noritēt trijās tiesu instancēs.

Ar disciplinārlietu izskatīšanu ir tieši saistīts arī noilguma institūts, kas tiek reglamentēts dažādi:

1. tiesnesim disciplinārsodu var uzlikt ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc disciplinārā vai administratīvā pārkāpuma atklāšanas dienas, turklāt tikai pēc tam, kad tiesnesim dota iespēja izteikt savus paskaidrojumus, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc disciplinārā vai administratīvā pārkāpuma izdarīšanas dienas; disciplinārlietu izskata mēneša laikā pēc tās saņemšanas disciplinārkolēģijā; ja tiesnesis, pret kuru ierosināta disciplinārlieta, ir atvaļinājumā vai viņam ir pārejoša darbnespēja, izskatīšanas laiku pagarina par attiecīgo laikaposmu;

2. prokuroram disciplinārsodu drīkst uzlikt ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc pārkāpuma atklāšanas dienas, neskaitot pārbaudes laiku un to laiku, kad prokurors nav bijis darbā pamatotu (attaisnotu) iemeslu dēļ, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas;

3. zvērinātam advokātam disciplinārsodu var uzlikt ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc disciplinārpārkāpuma atklāšanas dienas, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas dienas;

4. pret zvērinātu notāru disciplinārlieta nav ierosināma un zvērināts notārs nav disciplināri sodāms, ja pagājuši divi gadi no pārkāpuma izdarīšanas;

5. pret zvērinātu tiesu izpildītāju disciplinārlieta nav ierosināma un disciplinārsods nav uzliekams, ja pagājuši divi gadi pēc pārkāpuma izdarīšanas vai divi gadi no dienas, kad spēkā stājies tiesas spriedums.

Kā redzams, vispārējais noilguma termiņš 2 gadi ir vienāds visām personām, taču speciālais noilguma termiņš zvērinātiem notāriem un zvērinātiem tiesu izpildītājiem nav noteikts, bet tiesnešiem, prokuroriem, zvērinātiem advokātiem speciālais termiņš – 3 mēneši pēc disciplinārpārkāpuma atklāšanas – tiek risināts atšķirīgi.

VAI DISCIPLINĀRATBILDĪBAS JAUNAS KĀRTĪBAS NOTEIKŠANA IR OBJEKTĪVA NEPIECIEŠAMĪBA?

Masu saziņas līdzekļos ik pa laikam tiek aprakstīti un ziņoti gadījumi par galvenokārt tiesnešu un zvērinātu advokātu disciplināro atbildību. Tāpat jautājums par tiesnešu disciplināro atbildību bija aktualizēts, apspriežot ilgstoši iestrēgušo likumprojektu par tiesu iekārtu un apspriežot grozījumus Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā. Bet nopietna publiska diskusija par nepieciešamību grozīt pastāvošo kārtību par tiesnešu disciplināratbildību, turklāt vēl par zvērinātu advokātu, notāru, tiesu izpildītāju, prokuroru disciplināratbildību nav notikusi, nav apzināts, kādas tad ir problēmas šajā jomā, kas izraisa neatliekamu rīcību. Bet, ņemot vērā, ka Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisija ir aktualizējusi šo jautājumu, jāuzskata, ka ir notikusi politiska izšķiršanās par disciplināratbildības normatīvā regulējuma pārskatīšanu.

Diskusiju būtu jāizvērš un jāsniedz atbildes šādos virzienos: 

1. vai ir iespējama un nepieciešama tiesu sistēmas un tai piederošo personu vienota disciplinārlietu izskatīšanas kārtība, t.i., vienota disciplinārkolēģija vai komisija un vienota disciplinārtiesa kā apelācijas instance;

2. vai ir iespējama un nepieciešama tikai vienota disciplinārtiesa kā apelācijas instance;

3. vai disciplinārkolēģijas, komisijas sastāvā būtu iekļaujami citu tiesu sistēmas institūciju pārstāvji, tiesību zinātnieki, sabiedrības pārstāvji;

4. vai ir nepieciešama disciplināratbildības tiesiskā regulējuma pilnveidošana saistībā ar noilgumu, profesionālo ētiku un lēmumu pieejamību;

5. vai mums jāpārņem kādas ārvalsts pieredze vai pirmskara Latvijas pieredze.

Izteikšu savu personīgo viedokli par šiem jautājumiem un sākšu ar pēdējo.

Katrā valstī ir savas īpatnības tiesu varas, tiesu sistēmas organizatoriskajā struktūrā un darbībā, līdz ar to īpaši raudzīties uz ārvalstīm nevajadzētu. Ārvalstu pieredzi var izmantot viedokļa pamatošanai, nevis tās burtiskai pārņemšanai. Turklāt nav veikts un publiski pieejams pētījums, kā šie jautājumi tiek risināti un cik efektīvi risināti citās valstīs. Atsaukšanās ar vispārīgu frāzi – citās valstīs ir labāk un pareizāk – ir nenopietna. Katra valsts, tostarp arī Latvija, veido valsts varas, pārvaldes, tiesu varas struktūras un to darbību atbilstoši savas valsts īpatnībām un interesēm, ievērojot kopējus tiesiskas valsts pamatprincipus.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir uzkrāta noteikta pieredze normatīvās bāzes radīšanā, institūciju izveidē un darbībā, lai varētu pilnveidot arī disciplināratbildības sistēmu atbilstoši pašu gūtajai pieredzei.

Pirmskara Latvijā Tiesu iekārtas likums noteica, ka disciplinārā kārtībā iztiesājamās lietas pakļaujas:

1. par senatoriem, Tiesu palātas priekšsēdētāju un locekļiem, apgabaltiesu priekšsēdētājiem, virsprokuroru, Tiesu palātas prokuroru, virsprokurora un Tiesu palātas prokurora biedriem, kā arī par Senāta kancelejas darbiniekiem un citām personām, kas pieder pie Senāta – augstākai disciplinārtiesai;

2. par apgabaltiesu priekšsēdētāju biedriem un apgabaltiesu locekļiem, zemesgrāmatu nodaļas priekšniekiem un viņu palīgiem, izmeklēšanas tiesnešiem, miertiesnešiem, kā arī apgabaltiesas prokuroriem un viņu biedriem – Tiesu palātai;

3. par citiem tiesu resora darbiniekiem – tām tiesu iestādēm, pie kurām viņi pieder.

Sūdzības un protesti bija iesniedzami tās tiesas priekšsēdētājam, kura lietu izspriedusi, un līdz ar visiem dokumentiem nosūtāmi augstākas tiesas izspriešanai: Tiesu palātā – tās departamentu kopsapulcē, bet Senātā – augstākā disciplinārtiesā. Par Tiesu palātas spriedumiem, kurus tā taisījusi kā otrās instances disciplinārtiesa, kā arī par visiem Senāta augstākās disciplinārtiesas spriedumiem sūdzības un protesti nebija pieļaujami.

Augstākās disciplinārtiesas sastāvā ietilpa pa vienam loceklim no katra Senāta departamenta, kurus ievēlēja Senāta apvienotā sapulce uz vienu gadu, un divi Tiesu palātas locekļi, kurus ievēlēja palātas kopsapulcē tāpat uz vienu gadu. Augstākās disciplinārtiesas priekšsēdētāju pēc tieslietu ministra priekšlikuma iecēla Ministru kabinets no augstākās disciplinārtiesas locekļu – senatoru – vidus.

Disciplinārsodus tiesu izpildītājiem uzlika tiesu iestādes priekšsēdētājs, bet Senātā virsprokurors.

Kā redzams, arī pirmskara Latvijas pieredze un normatīvais regulējums atšķiras no pašreizējās situācijas.

Attiecībā uz tiesnešu disciplināratbildību, manuprāt, tās tiesiskais regulējums būtu tikai jāprecizē un jāpapildina jautājumos par speciālo noilgumu un personu loku, kam ir tiesības pārsūdzēt tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu, un pārsūdzības apjomu.

Domāju, ka disciplinārkolēģijas sastāvu nevajadzētu papildināt ar grūti definējamām personām – zinātnes pārstāvjiem, sabiedrības pārstāvjiem, jo:

1. tiesneši ir neatkarīgi, turklāt arī politiski nesaistīti, bet šo pārstāvju vidū var būt ar konkrētām politiskām partijām saistīti cilvēki;

2. arī no ētikas viedokļa šāda pārstāvība nebūtu pieņemama, jo starp pārstāvjiem var būt citu juridisku profesiju darbinieki, kas lietu iztiesāšanā var būt procesā iesaistītās personas;

3. disciplinārā atbildība ir juridiskās atbildības veids, kur lemj juridiskus jautājumus, nevis vadās no sabiedrības pārstāvju tiesiskās apziņas, kā tas bija jau mums zināmajās biedru tiesās pirms Latvijas neatkarības atgūšanas;

4. katrai juridiskajai profesijai ir sava darba specifika, turklāt tiesnešu, tāpat arī prokuroru darbs ir saistīts ar valsts noslēpumu saturošu informāciju. 

Ja raugāmies uz jau esošo regulējumu likumā Par tiesu varu saistībā ar Tiesnešu ētikas komisijas darbību, tad likums noteic, ka Tiesnešu ētikas komisija var pieaicināt tās sēdē ar padomdevēja tiesībām Satversmes tiesas tiesnesi, tiesu varai piederīgo profesiju pārstāvi, ētikas speciālistu vai atzītu tieslietu ekspertu.

Ja raugāmies uz valsts izpildvaras – civildienesta ierēdņu   – disciplināratbildību, ko regulē Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likums, tad valsts civildienesta ierēdņu disciplinārlietu izskatīšanā arī nav iesaistītas personas, kas pārstāv sabiedrību vai citas intereses.

Nobeigumā atļaušos izteikt savas domas par iespējamo tiesu sistēmai piederīgo personu disciplinārlietu izskatīšanu. 

Disciplinārlietu izskatīšana pirmajā instancē atstājama līdzšinējā kārtībā, to pilnveidojot atbilstoši katras profesijas specifikai. Savukārt kā apelācijas instance varētu būt Augstākās tiesas Senāta Disciplinārlietu departaments, nevis pašreizējā Disciplinārtiesa, jo pārsūdzība administratīvajā tiesā, manuprāt, neatbilst disciplināratbildības būtībai. Jāatzīmē, ka no 2003. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. augustam likumā Par tiesu varu bija ierakstīts, ka Augstākās tiesas Senātā ir Disciplinārlietu departaments, kas gan netika izveidots. Disciplinārlietu departamenta izveidošana, darbība un citi ar to saistītie jautājumi tad būtu izdiskutējami likuma Par tiesu varu grozījumu ietvaros.