IEVADS
Raksts tapis, pamatojoties uz 2012. gadā veikto pētījumu – tiesu prakses apkopojumu „Par tiesu praksi lietās, kas izriet no aizgādības (kopīgas, atsevišķas, ikdienas), saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem bērnam”. Rakstā paustās atziņas un izdarītie secinājumi izriet no tiesu prakses analīzes laika periodā no 2007. gada līdz 2012. gada I pusgadam, pārsvarā analizējot Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas un Augstākās tiesas Senāta nolēmumus, grupējot jautājumus par attiecīgajām no bērna un vecāku tiesiskajām attiecībām izrietošām problēmām, noslēgumā izdarot atbilstošus secinājumus.
Augstākā tiesa jau 2007. gadā veica tiesu prakses apkopojumu, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, kurā tika sniegtas atbildes uz tiesu uzdotajiem jautājumiem par uzturlīdzekļiem un no aizgādības un saskarsmes tiesībām izrietošajiem jautājumiem. Tādēļ attiecīgi šajā rakstā netiek analizēti jautājumi, uz kuriem atbildes līdzīgās lietās jau var atrast Civillietas tiesu palātas un Senāta nolēmumos par iepriekšējiem gadiem. Savukārt, no 2007. gada līdz 2012. gada I pusgadam ir papildinājies tiesu praksē pieņemto spriedumu skaits, ietverot jaunas atziņas un secinājumus, kas tiek analizēti šajā rakstā.
Civillikuma pirmās daļas „Ģimenes tiesības” otrā nodaļa „Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienākumi” ietver to tiesisko attiecību regulējumu, kas izriet no vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām. Šīs nodaļas trešā apakšnodaļa „Aizgādība” (Civillikuma 177.-189. pants) satur vecāku un bērna savstarpējo attiecību terminus, kur katrs no šiem terminiem satur to tiesību un pienākumu kopumu, ko katrā gadījumā īsteno vecāki un bērns.
Terminu skaidrojums tiek dots, atbilstoši Civillikuma normās ietvertajam jēgumam un tiesu prakses atziņām:
Aizgādība – vecāku tiesību un pienākumu kopums visplašākajā nozīmē, kas ietver sevī citus, šaurākas nozīmes jēdzienus – kopīga aizgādība, ikdienas aizgādība, atsevišķa aizgādība, aprūpe, uzraudzība, saskarsmes tiesība.
Kopīga aizgādība – bērna vecākiem dzīvojot kopā – pastāvot kopīgai saimniecībai un mājoklim, tiek realizēta bērna kopīga aizgādība.
Ja bērna vecāki dzīvo šķirti – vecāku kopīgā aizgādība neizbeidzas, bet tiek lietots termins „ikdienas aizgādība” attiecībā uz to vecāku, kurš ikdienā dzīvo kopā ar bērnu un nodrošina viņa ikdienas vajadzību apmierināšanu.
Uz vecāku savstarpējas vienošanās pamata vai uz tiesas sprieduma pamata var tikt nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Tas nozīmē, ka attiecībā par bērna dzīvē būtiskiem jautājumiem ir tiesības lemt vienam vecākam, nejautājot otra vecāka viedokli, piemēram, izglītība, veselības jautājumi, dzīvesvietas maiņa u.tml. Viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšana nenozīmē, ka otra vecāka aizgādības tiesības izbeidzas.
Bērna aprūpe – nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgajam darbam).
Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējumu novēršanu.
Saskarsmes tiesība – to tiesību kopums, kuras piemīt tam vecākam, kurš nerealizē bērna ikdienas aizgādību, un vecāku šķirtas dzīves gadījumā nedzīvo ikdienā kopā ar bērnu. Saskarsmes tiesību realizēšanas kārtību – laiku, vietu, ilgumu – nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties, vai tiesa (izprasot bāriņtiesas atzinumu), ja vecāki nevar savstarpēji vienoties par viena vecāka saskarsmes tiesību īstenošanas kārtību.
Kā redzams no terminu skaidrojuma, katrs no tiem ir ar atšķirīgu saturu un ar atšķirīgām tā piemērošanas praksē īpatnībām. Šo terminu piemērošanu praksē un atsevišķām to īstenošanas niansēm iepazīstina šis raksts.
Pētījumā analizēta tiesu prakse lietās par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, par aizgādības tiesību atņemšanu, par saskarsmes tiesību noteikšanu vai atņemšanu, par bērna dzīvesvietas noteikšanu, par paternitātes noteikšanu un ar uzturīdzekļiem bērnam saistītiem jautājumiem.
Vecāku un bērnu tiesības un pienākumu saturs Civillikumā ir noteikts aizgādības institūtā (Civillikuma 177.- 205. pants), Civillikumā ir precīzi noteikts, kas un kā īsteno aizgādību. Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu līdz pilngadības sasniegšanai (219. pants) bērns ir vecāku aizgādībā. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.
Pilns pētījums ir pieejams Augstākās tiesas mājaslapā. Tajā iespējams iegūt plašāku informāciju par šeit publicētajiem pētījuma secinājumiem un tiesu nolēmumiem, kuri pamato minētos secinājumus.
SECINĀJUMI, KAS IZDARĪTI NO PĒTĪJUMĀ ANALIZĒTAJIEM TIESU NOLĒMUMIEM UN TAJOS IZSKATĪTAJIEM PROBLĒMJAUTĀJUMIEM
Atsevišķa aizgādība
1. Tiesību aktos noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna ikdienas aizgādību, tajā skaitā tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, ir bērna intereses, jo likumā nav noteiktas kaut kādas priekšrocības vienam vai otram vecākam. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē arī vecāku objektīvās iespējas nodrošināt nepieciešamos apstākļus bērna pilnvērtīgai attīstībai, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas) un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem (pieķeršanās tiem, vēlēšanās dzīvot kopā ar vienu vai otru vecāku un citi apstākļi).
2. Likums nenosaka prioritāti viena vai otra dzimuma vecākam attiecībā uz atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, tikai izvērtējot bērna psiholoģisko un emocionālo saikni ar katru no vecākiem un katra vecāka spējas un vēlmi nodrošināt bērna interesēm atbilstošus apstākļus un audzināšanu, ir pieņemams spriedums par atsevišķas aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no bērna vecākiem.
3. Nosakot viena vecāka atsevišķu aizgādību pār bērnu, ir jāvadās no bērna interešu viedokļa, nosakot, ar kuru no vecākiem bērnam ir ciešāka emocionālā saikne. Ja bērns pēc atsevišķas aizgādības noteikšanas tiek pārvietots uz pastāvīgu dzīvi citā valstī, ir jāizvērtē bērna spējas adaptēties dzīvei citā valstī, kā arī bērna un tā vecāka dzīves un darba apstākļi, kurš vēlas bērnu izvest no valsts uz pastāvīgu dzīvi kādā no ārvalstīm, izvērtējot visus apstākļus lietas izskatīšanas laikā, nevis pirms prasības celšanas, un to, kāda emocionālā un faktiskā saikne pastāv katram no vecākiem ar bērnu.
4. Ja viens no vecākiem pastāvīgi dzīvo ārvalstīs, tad tam vecākam, kurš nodrošina bērna ikdienas aizgādību, ir nosakāma atsevišķa aizgādība pār bērnu, otram no vecākiem saglabājot saskarsmes tiesības ar bērnu.
5. Fakts, ka bērns dzīvo pie viena no vecākiem, nerada pamatu atsevišķas aizgādības nodibināšanai. Izšķirot strīdu par atsevišķas aizgādības tiesību noteikšanu, tiesai ir jāizvērtē, vai apstākļi, uz kuriem pamatots šāds prasījums, atbilst bērna interesēm un tāpēc ir nepieciešama vecāku kopīgas aizgādības izbeigšana.
6. Saskaņā ar Civillikuma 178.1 pantu jautājums par atsevišķas aizgādības noteikšanu jārisina civiltiesiskā kārtībā un minētais jautājums nav skatāms administratīvā procesa kārtībā. Ja šāds pieteikums ir iesniegts, tad tiesvedība lietā izbeidzama saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 282. panta 1.punktu.
Ikdienas aizgādība
7. Ikdienas aizgādība un atsevišķa aizgādība ir dažādas nozīmes jēdzieni. Civillikuma 178.1 panta pirmajā daļā ietvertās normas teksts, kas pietiekami skaidri atklāj tās saturu, dod pamatu atzinumam, ka ikdienas aizgādības īstenošanas gadījumā otra vecāka aizgādības tiesības neizbeidzas. Turpretī, ja bērns atrodas viena no vecākiem atsevišķā aizgādībā, viņam ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi, bet otram vecākam ir saskarsmes tiesības (Civillikuma 178.1 panta trešā daļa).
8. Tiesa ir tiesīga izlemt jautājumu par ikdienas aizgādības noteikšanu bērnam tikai tad, ja ir tikusi celta tāda prasība. Turpretim, ja lietā nav strīda par to, ka bērni dzīvo kopā ar vienu no vecākiem un šis vecāks arī realizē bērnu ikdienas aizgādību, un neviena no pusēm lietas izskatīšanas pēc būtības laikā nav cēlusi par to iebildumus vai apstrīdējusi tā vecāka tiesības, kurš realizē ikdienas aizgādību, tad tiesai par šo jautājumu spriedumā nav tiesību lemt. Uzturlīdzekļu noteikšanas pamatprincipi
9. Uzturlīdzekļu piedziņas prasībās, iekļaujot bērna vajadzībām nepieciešamo izdevumu aprēķinu, tas samērojams ar bērna reālām vajadzībām, iekļaujot tādus izdevumus, kas apstiprināmi ar pierādījumiem lietā un tieši un faktiski attiecināmi uz bērna uzturēšanu.
10. Vecākam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus, jo likumdevējs nav paredzējis vecāka atbrīvošanu no nepilngadīgā bērna uzturēšanas pienākuma gadījumā, ja viņš nav spējīgs to pildīt.
11. Civillikuma 179.panta pirmajā daļā noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu ir absolūts, beznosacījuma vecāku pienākums, vienīgi uztura prasības un saņemšanas apmērs saistīts ar vecāku mantas stāvokli.
12. Galvenie principi, no kuriem jāvadās, nosakot uzturlīdzekļus ir:
1) vecāku mantiskais stāvoklis;
2) bērnam nepieciešamo izdevumu apmērs.
13. Izvērtējot vecāka mantisko stāvokli uzturlīdzekļu piedziņas lietās, ir būtiski konstatēt šīs personas mantisko stāvokli ne tikai uz lietas izskatīšanas brīdi, bet arī tā faktisko iespēju nopelnīt, jeb darbaspējas, kas ietver sevī konkrētās personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktus.
14. Kā pierādījums viena vecāka spējām maksāt uzturlīdzekļus bērnam pieprasītajā apjomā var būt ne tikai šī vecāka ikmēneša ienākumi, bet arī viņa bērna vajadzībām iztērētais finanšu līdzekļu apmērs, taču šādiem faktiem jābūt apstiprinātiem ar konkrētiem pierādījumiem lietā.
15. Nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, ir ņemami vērā tās puses ienākumi, no kuras uzturlīdzekļi tiek prasīti, noskaidrojot, vai viņa gūtie ienākumi ir pietiekoši, lai nodrošinātu pieprasīto uzturlīdzekļu maksāšanu.
Kustamas vai nekustamas mantas piederība tai personai, no kuras uzturlīdzekļi tiek prasīti, raksturo konkrētās personas materiālās labklājības līmeni, taču šis apstāklis nevar tikt atzīts par vienīgo, uz kura pamata tiesa var lemt par uzturlīdzekļu piedziņu, papildus neņemot vērā tās ienākumus.
16. Jēdziens „bērna uzturēšana” saistīts ar Civillikuma 177.panta ceturtajā daļā paredzētajiem kritērijiem, kas ņemami vērā, nosakot uzturlīdzekļu apmēru.
17. Civilprocesa likuma 244.4 panta trešā daļa nosaka, ja viena no pusēm dzīvo tālu vai cita iemesla dēļ nevar ierasties pēc tiesas uzaicinājuma, tiesa var atzīt par pietiekamu lietas izskatīšanai šīs puses rakstveida paskaidrojumu vai tās pārstāvja piedalīšanos. Līdz ar to lietas izskatīšana, vienam no vecākiem nepiedaloties, iespējama tikai gadījumā, ja viņš kādu objektīvi pastāvošu iemeslu dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi. Par šādiem iemesliem bez likumā tieši norādītā (dzīvo tālu) atzīstami, piemēram, puses lietā ilgstoša prombūtne, slimība u.tml.. Savukārt, puses pārstāvja piedalīšanos tiesas sēdē var uzskatīt par pietiekamu lietas izskatīšanai tikai izņēmuma gadījumos.
18. Ja vienošanās par uzturlīdzekļu ikmēneša maksājumiem starp bērna vecākiem ir noslēgta notariāla akta formā un ja netiek celta atsevišķa prasība par šī notariālā akta spēkā esamību, vienošanās ir atzīstama par spēkā esošu saistību, kura jāpilda, kas atbilst Civillikuma 1587. pantam. Šādam labprātīgi parakstītam vienošanās aktam kā civiltiesiskam darījumam ir tiesiska nozīme, jo tas rada noteiktas juridiskas sekas, proti, pienākumu abām pusēm respektēt un pildīt tiesiski noslēgta līguma noteikumus.
19. Civillikuma 179.pantā norādītais par vecāku mantas stāvokli nav uzskatāms par likumā dotu atļauju atkāpties no līguma Civillikuma 1587.panta izpratnē, jo Civillikuma 179.pants vispār nerunā par kādām līgumiskām attiecībām. Tā kā uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu regulē likums, tad pušu vienošanās rada uz likuma pamatotu saistību (Civillikuma 177.un 179.pants.)
20. Pušu noslēgts izlīgums lietā, kas atbilst Civilprocesa likuma 226., 227.panta prasībām un bērna interesēm, ir apstiprināms, un saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 5.punktu attiecīgajā daļā, par kuru noslēgts izlīgums, tiesvedība ir izbeidzama.
21. Civilprocesa likuma 238.pants dod tiesības vienai no pusēm laulības šķiršanas lietā prasīt pagaidu noregulējumu atsevišķos gadījumos (piemēram, uzturlīdzekļu bērnam piedziņas jautājumā). Ar pagaidu lēmuma pieņemšanu strīds pēc būtības netiek izšķirts. Pagaidu lēmums ir spēkā, kamēr lietā netiek pieņemts galīgais nolēmums vai arī cits pagaidu noregulējuma lēmums. Jautājums par pārmaksātajiem uzturlīdzekļiem risināms sprieduma izpildes stadijā, veicot attiecīgu pārrēķinu par faktiski piedzītajiem un jau samaksātajiem uzturlīdzekļiem.
BĒRNA DZĪVESVIETAS NOTEIKŠANA UN SASKARSMES TIESĪBAS
22. ANO Ģenerālās asamblejas pasludinātās Bērnu tiesību deklarācijas 6.princips, kas nosaka, ka mazgadīgs bērns nav atšķirams no savas mātes, izņemot gadījumus, kad uz to spiež sevišķi apstākļi, nav imperatīvs un paredz izņēmumus, kā arī dod bērna mātei priekšrocības tiesības tikai tajā gadījumā, ja vecāku objektīvās iespējas nodrošināt nepieciešamos apstākļus bērna pilnvērtīgai attīstībai, vecāku subjektīvās iespējas un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem ir līdzīga vai pilnīgi vienāda.
23. Spriedumā, kas uzliek pienākumu izpildīt noteiktas darbības, tiesa nosaka, konkrēti kam, kādas darbības un kādā termiņā jāizpilda. Spriedums neatbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, ja spriedumā ir noteikta saskarsmes tiesības realizācijas kārtība, bet tajā pat laikā sprieduma izpilde nebūtu iespējama, jo saskarsmes tiesības īstenošana ir atkarīga no vairākiem kritērijiem, turklāt nav zināms, kas varētu būt tā institūcija vai persona, kura noteiks, vai attiecīgie nosacījumi vai kritēriji ir iestājušies.
24. Civilprocesa likums nepieļauj apelācijas instances tiesas tiesības pievienoties pirmās instances tiesas argumentācijai konkrētajā civillietā. Apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļai jāatbilst Civilprocesa likuma normām.
APRŪPES TIESĪBAS
25. Saskaņā ar Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktu (kas ir identisks Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punktam) bērna aprūpes tiesības vecākam tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību. Ar savām tiesībām Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā saprotamas jebkuras tiesības, kas pieder vecākam. Tās ir aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības, un saskarsmes tiesība.
26. No Civillikuma normām, kas regulē vecāku un bērnu personiskās attiecības, izriet, ka jēdziens aizgādība aptver visu vecāku un bērnu attiecību spektru un tajā ietilpst visplašākais vecāku tiesību un pienākumu apjoms. Aizgādība ietver:
1) tiesības un pienākumu rūpēties par bērnu un viņa mantu (citastarp rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu (Civillikuma 177.panta trešā daļa));
2) tiesības un pienākumu pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.
Aprūpes tiesības nozīmē vecāka tiesības un pienākumu bērnu uzturēt: t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam) (Civillikuma 177.panta ceturtā daļa).
27. Aizgādības tiesības ir plašāks institūts un kā vienu no elementiem ietver sevī arī aprūpes tiesības. Vecāku tiesību un pienākumu kopumā ietilpst aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības kā aizgādības tiesību sastāvdaļa un saskarsmes tiesība.
28. Civillikuma 203.pants nosaka tiesiskos pamatus bāriņtiesai lemt par aprūpes tiesību atņemšanu, tomēr tas nav pamats, lai saistītu normā ietvertos vārdus savas tiesības tikai ar aprūpes tiesībām. Vārdi savas tiesības ir tulkojami plašāk, jo likumdevējs normas tekstā nav norādījis, ka aprūpes tiesības ir atņemamas, ja vecāks ļaunprātīgi izmanto tieši savas aprūpes tiesības. Ar savām tiesībām Civillikuma 203. panta pirmās daļas 3.punktā saprotamas jebkuras tiesības, kas pieder vecākam – aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības un saskarsmes tiesība.
29. Bērna uzraudzība arī ir viens no aizgādības tiesību elementiem, tomēr, pamatojoties uz minēto tiesību normu, bāriņtiesai nav šķēršļa vērtēt jautājumu par aprūpes tiesību atņemšanu gadījumā, ja konstatēts, ka vecāks nenodrošina bērna uzraudzību.
30. Aizgādības tiesību atņemšanas priekšnosacījumus nosaka Civillikuma 200.pants, un bāriņtiesai nav tiesību lemt par aizgādības tiesību atņemšanu, ko kā galējo līdzekli attiecībā uz vienu vai abiem vecākiem ir tiesīga piemērot tikai tiesa. Savukārt bāriņtiesas kompetencē ir saudzīgākā vecāku tiesību ierobežojošā mehānisma piemērošana gadījumā, kas ir aprūpes tiesību atņemšana, ja ir konstatēts ļaunprātīgums vecāka rīcībā.
31. Lemjot par aprūpes tiesību atjaunošanu, bāriņtiesai, vispusīgi noskaidrojot esošo situāciju, ir jākonstatē, vai tie apstākļi, kas bija par pamatu vecāku aprūpes tiesību atņemšanai, ir zuduši vai joprojām pastāv. Ja minētie apstākļi ir zuduši, tad aprūpes tiesības ir atjaunojamas, bet, ja nav zuduši, lūgums par aprūpes tiesību atjaunošanu ir noraidāms. Lai to noskaidrotu, iestādei un tiesai, kas pārbauda iestādes lēmuma tiesiskumu, ir arī jākonstatē, tieši kuri apstākļi ir bijuši atzīti par faktisku šķērsli vecāku aprūpei. Turklāt, ja aprūpes tiesību atņemšana pamatota ar vairākiem faktiskiem šķēršļiem, tad, ja konstatē, ka saglabājies kaut viens no minētajiem šķēršļiem, aprūpes tiesības nav atjaunojamas.
32. Gadījumos, kad bērna aprūpes tiesības vecākiem ir bijušas atņemtas ilgāk par gadu, Civillikuma 203.panta trešā daļa piemērojama, izvērtējot ne tikai Civillikuma 203. panta pirmajā daļā uzskaitīto šķēršļu formālu atkrišanu, bet izvērtējot arī bērna un citu procesa dalībnieku savstarpējās piesaistes stiprumu, bērna vecumu, kurā viņš nodots citas personas aprūpē, aprūpes tiesību atņemšanas ilgumu, kā arī citus apstākļus, kas nodrošinātu bērna tiesību un interešu primāru ievērošanu.
33. Tiesas lietā konstatētie apstākļi par viena vecāka rīcību pēc būtības var atbilst pieteicēja norādītajiem apstākļiem, taču tajā pat laikā tiesas vērtējums var atšķirties no pieteicēja viedokļa, tas ir, tiesa var konkrētos apstākļus atzīt par nepietiekamiem, lai konkrētajam vecākam atņemtu aprūpes tiesības uz bērnu.
34. Aprūpes tiesību atņemšana uzskatāma par galējo līdzekli, jo bērnam ir svarīgi saņemt aprūpi no abiem vecākiem, tādēļ aprūpes tiesību atņemšana vecākam automātiski atņem arī bērnam tiesības saņemt aprūpi jebkādā formā un apjomā no attiecīgā vecāka.
BĒRNA TIESĪBAS UZ PRIVĀTO DZĪVI UN DATU AIZSARDZĪBU
35. Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm. Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno.
36. Informācija, ko bērns ir uzticējis citām personām un kas attiecas uz viņa privāto dzīvi, var tikt nodota vienam vai abiem vecākiem, ja tas nepieciešams viņu kā likumisko pārstāvju pienākumu pildīšanai un bērna interešu aizstāvībai, taču, lemjot par šādas informācijas izpaušanu, ir jāizvērtē bērna viedoklis, ņemot vērā viņa brieduma pakāpi, kā arī viņa tiesības uz privāto dzīvi.
Apkopojuma mērķis bija atspoguļot, kā pastāvošajā tiesu praksē tiek risināta vecāku un bērnu personisko attiecību problemātika, izšķirot strīdus par bērna aizgādību (kopīga, atsevišķa vai ikdienas), saskarsmes tiesībām un ar uzturlīdzekļiem bērnam saistītiem jautājumiem.
QR
