Konferences otrās daļas noslēgumā referenti atbildēja uz jautājumiem par Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un atsevišķiem Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas piemērošanas aspektiem.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce, atbildot uz jautājumu par aktuālākajiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem, uzsvēra nepieciešamību iepazīties ar visiem tiesas nolēmumiem, kas pieņemti lietās pret Latviju, un atgādināja, ka vērtīgs informācijas avots ir arī tie tiesas nolēmumi, kuros Konvencijas pārkāpumi nav konstatēti.
Saistībā ar jautājumu par Latvijas sodu noteikšanas principu atbilstību konvencijai, valdības pārstāve skaidroja, ka vispārīgi no tiesas prakses neizriet konkrētas prasības, kuras būtu mehāniski piemērojamas jebkurā lietā. Tiesa izmanto elastīgu pieeju katras konkrētās lietas apstākļu vērtēšanā, dažkārt pat nonākot pie tāda risinājuma, kas ir pretrunā valsts nacionālajām tiesību normām (kādā lietā tiesa atzina, ka nacionālajai tiesai jāatjauno nokavēts termiņš pēc savas iniciatīvas, lai lietu varētu izskatīt).
Savukārt tiesnese Anita Kovaļevska, apskatot jautājumu par „apnicīgiem” nepamatotu pieteikumu iesniedzējiem, vērsa uzmanību uz to, ka tiesai nav absolūta pienākuma pieņemt un pilnā procesā izskatīt katru lietu. Valsts var izstrādāt mehānismu acīmredzami nepamatotu sūdzību nepieņemšanai; tāds iestrādāts arī Administratīvā procesa likumā.
Jautājuma par apcietinājuma termiņa pārvērtēšanu kontekstā Anita Kovaļevska uzsvēra apcietinājuma izņēmuma raksturu un pamatotu iemeslu pastāvēšanu kā priekšnoteikumu apcietinājuma piemērošanai. Šiem iemesliem jāpastāv visa apcietinājuma laikā. Tas arī noteic nepieciešamību periodiski pārskatīt šo termiņu, lai izslēgtu situācijas, kad persona paturēta apcietinājumā, kaut apcietinājumu pamatojošie apstākļi beiguši pastāvēt.
Apkopoja Līva Skujiņa un Agris Dreimanis
QR
