IEVADS
Atskatoties vēsturē, atcerēsimies, ka Latvijas Republika ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECK vai Konvencija) 1997. gada 27. jūnijā. Turklāt, ratificējot Konvenciju, Latvijas valsts par saistošu atzina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksi. Piecpadsmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai nacionālās tiesas piemērotu Konvenciju savā praksē un atsauktos uz to atbilstoši ECT praksē ietvertajai interpretācijai.
Tiesnešu zināšanas par ECT praksi un starptautisko cilvēktiesību līgumu piemērošanu kopumā nenoliedzami šo gadu laikā ir augušas, ko apliecina virkne uz starptautisko cilvēktiesību normām balstītu tiesu spriedumu. Taču atsevišķās jomās joprojām redzamas sistēmiska rakstura problēmas, uz kurām vēlos vērst uzmanību.
KONVENCIJAS 6. PANTĀ GARANTĒTĀS TIESĪBAS UZ LIETAS TAISNĪGU IZSKATĪŠANU SAPRĀTĪGĀ TERMIŅĀ
Visbiežāk sūdzības par tiesu darbību, ar kurām saskaros tiesībsarga darbā, ir saistītas ar ECK 6. panta un Satversmes 92. panta – tiesību uz taisnīgu tiesu – nodrošināšanu.
Ilgstoša problēma ir lietu izskatīšanas termiņi. Lai gan kritika šajā gadījumā attiecināma arī uz izpildvaru, kura nenodrošina tiesas ar pietiekamu tiesnešu un palīgu skaitu, lai nodrošinātu lietu savlaicīgu izskatīšanu, nepilnības saskatāmas arī tiesu darbā.
Viens no problēmjautājumiem ir tiesas sēžu pārcelšanas termiņi. Konkrēts piemērs, par kuru ierosināju pārbaudes lietu birojā.
2009. gada 19. maijā rajona tiesa atliek lietas izskatīšanu sakarā ar citas lietas izskatīšanu un nozīmē lietas izskatīšanu uz 2010. gada 18. maiju. Šajā datumā puses uz tiesas sēdi neierodas, jo tiesa nav nosūtījusi lietas dalībniekiem pavēsti par tiesas sēdes vietu un laiku. Neskatoties uz to, ka lieta nav izskatīta tiesas vainas dēļ, nākamā tiesas sēde tiek nozīmēta pēc gada – uz 2011. gada 25. maiju.
Taču vērojami arī pozitīvi piemēri, kuros tiesa atrod risinājumus, lai labotu pieļautās kļūdas. Tiesībsarga birojā tika saņemts notiesātas personas iesniegums par to, ka tika atcelta tiesas sēde, kurā bija jālemj par šīs personas pirmstermiņa atbrīvošanu. Tiesas sēde nenotika, jo notiesātais nevarēja uz to ierasties tādēļ, ka tiesa nebija nozīmējusi konvoju. Taču nesaskatīju pārkāpumu tiesas darbā, jo pati tiesa nekavējoties reaģēja un nedēļas laikā lietu skatīja atkārtoti, nodrošinot personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.
TIESAS SPRIEDUMA PILNA TEKSTA SASTĀDĪŠANAS ATLIKŠANA
Tiesībsarga birojā tika ierosināta pārbaudes lieta par gadījumu, kad rajona tiesa 2011. gada 10. novembrī, izskatot krimināllietu, pieņēma notiesājošu spriedumu. Tiesnesis informēja, ka pilns sprieduma teksts būs pieejams 2011. gada 25. novembrī, taču pilns tiesas nolēmums personai bija pieejams tikai 2012. gada 18. jūlijā. Tiesnesis neinformēja procesa dalībniekus par iemesliem, kādēļ pilns sprieduma teksts nav sastādīts noteiktajā termiņā, un nepaziņoja par pilna sprieduma pieejamību citā datumā.
Apsūdzētais visu šo laika periodu atradās apcietinājumā, kas saskaņā ar ECT praksē vairākkārt secināto ir papildus apstāklis, lai tiesa izrādītu pienācīgu rūpību un veiktu lietā visas nepieciešamās darbības, nepieļaujot nepamatotu kavēšanos. Pilna sprieduma teksta nepieejamība ilgāk par pusgadu liedza apsūdzētajam iespēju iesniegt apelācijas sūdzību par notiesājošo spriedumu, tādejādi radot būtisku tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu.
Jāpiebilst, ka konkrētā tiesneša praksē šis nebija pirmais gadījums. Taču atzinīgi vērtēju to, ka uz šo gadījumu pienācīgi reaģēja Tiesnešu disciplinārkolēģija, jo šādi gadījumi gan rada pamatu personas prasībai par kaitējuma atlīdzību pret valsti, gan grauj tiesu varas autoritāti kopumā.
TIESU NOLĒMUMI, KAS SKAR BĒRNU TIESĪBAS
Vēl viena lietu kategorija, uz kuru vēlos vērst uzmanību, ir nolēmumi, kas skar bērna tiesības, piemēram, bērna paternitātes noteikšanu un vecāku un bērnu saskarsmes nodrošināšanu. Šajās lietās parasti ir iesaistītas gan katra vecāka, gan bērna intereses. Nereti bērns tiek izmantots kā līdzeklis vecāku nesaskaņu risināšanā. Tādēļ detalizēts visu lietas apstākļu izvērtējums un tiesas nekavējoša rīcība ir būtiska, lai nodrošinātu bērna un citu procesa dalībnieku interešu aizsardzību.
Kā pozitīvu piemēru vēlētos uzsvērt šī gada maija kasācijas instances tiesas spriedumu par bioloģiskā tēva tiesībām prasīt noteikt bērnam paternitāti un apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti. Civillikuma 156. panta normas tieši neparedz bērna bioloģiskā tēva tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti. Taču, neskatoties uz to, kasācijas instances tiesa, lai novērstu cilvēktiesību aizskārumu, šādas tiesības atvasina, tieši piemērojot Latvijas Republikai saistošās starptautisko līgumu normas un ņemot vērā ECT spriedumos ietvertās atziņas.
Kasācijas instances tiesa pamatoti secina, ka „[..]Veicot tiesību normu interpretāciju, tiesām ir jāievēro valsts pamatlikumā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk arī - Cilvēktiesību konvencija) ietvertās vērtības.”
Turklāt, tiesa neapstājas pie konstatējuma, ka Konvencijas (Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā) 4. pants ir interpretējams veidā, kas paredz tiesības apstrīdēt paternitāti. Kasācijas instances tiesa, lemjot par prasības apmierināšanu, veic arī nākamo izvērtējuma elementu, norādot uz nepieciešamību līdzsvarot bioloģiskā tēva un bērna intereses. Kā pamatoti secina tiesa, atsaucoties uz Latvijas Republikai saistošo Bērnu tiesību konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, „[..]katrā atsevišķā gadījumā primāri ir jāvērtē bērna intereses, kas var prevalēt pār bioloģiskā tēva tiesībām.”
Jāmin arī cits, kritiskāk vērtējams, piemērs no tiesu prakses, par kuru ierosinājām pārbaudes lietu Tiesībsarga birojā.
Lietas fabula: strīdā par paternitātes noteikšanu un saskarsmes tiesību nodrošināšanu viena no pusēm, pie kuras atrodas bērns, gadiem novilcina tiesas procesu, vairākkārt neierodoties uz tiesas sēdi. Tā rezultātā prasītājam ir radīts būtisks pamattiesību aizskārums, jo, liedzot iespēju noteikt bērnam paternitāti, tiek liegtas arī tiesības prasīt saskarsmes tiesības ar bērnu.
Pirmās instances tiesa ilgstoši atteicās lietu skatīt bez otras puses klātbūtnes, kā arī nepiemēroja piespiedu līdzekļus, tādejādi radot prasītājam būtisku pamattiesību aizskārumu. Faktiski izveidojas situācija, ka puse, kura vilcina tiesas procesu, var panākt rezultātu, ka ir pagājis jau tik ilgs laika posms, ka saskarsmes tiesību noteikšana jaunajā situācijā var būt neatbilstoša bērna interesēm.
Atbildība par šo situāciju būtu jāuzņemas gan atbildētājam, gan tiesai, kura efektīvi nepiemēro piespiedu līdzekļus šāda veida lietās. Taču cietējs ir tas vecāks, kura tiesības uz saskarsmi ar bērnu jau iepriekš ilgstoši ir tikušas apgrūtinātas.
NOBEIGUMA PIEZĪMES
Nobeigumā vēlētos uzsvērt joprojām tiesu spriedumos sastopamo problēmu par tiesas spriedumu argumentācijas trūkumu un nepieciešamību izvērtēt visus lietā būtiskos apstākļus, tai skaitā iespējamo personas pamattiesību aizskārumu.
Daži piemēri, ar kuriem saskaros tiesībsarga darbā attiecināmi uz gadījumiem, kad tiesnesis ir pieņēmis lēmumu par kratīšanu, neizvērtējot, ka tā tiek veikta advokāta birojā, kad tiek pieņemts lēmums par pienākuma uzlikšanu žurnālistam atklāt informācijas avotu, neizvērtējot konkrēto pierādījumu svarīgumu lietā iepretim žurnālista avota aizsardzības nepieciešamībai, vai kad, neizvērtējot lietā nozīmīgus apstākļus un pēc būtības nemotivējot, tiek noraidīts apsūdzētās personas lūgums par drošības līdzekļa maiņu.
Kā ir uzsvērusi ECT tiesnese Ineta Ziemele, nacionālo tiesu efektīva darbība ir galvenais priekšnoteikums, lai samazinātu arvien pieaugošo lietu skaitu par cilvēktiesību pārkāpumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vēlos uzsvērt, ka tieši efektīva tiesu sistēma ir pamats, lai personas pamattiesības valstī tiktu pienācīgi aizsargātas.
Tādēļ vēlētos novēlēt Latvijas tiesnešiem visai sarežģītajā tiesneša darbā spēt saskatīt dažādās lietā iesaistītās intereses, veidot argumentētus un uz personas pamattiesību ievērošanu balstītus tiesas nolēmumus, kas stiprinātu tiesu varas autoritāti un sabiedrības uzticību tiesu varai kopumā.
QR
