Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūra ir kļuvusi par neatņemamu Latvijas tiesu darba instrumentu, un ir gan tiesību avots, gan ietvars nacionālo tiesību normu interpretācijai. ECT nolēmumi par sūdzībām no Latvijas ir arī Latvijas tiesu darba vērtējums konkrētās sūdzības kontekstā. Taču būtu nepareizi uzskatīt, ka Latvija un Latvijas tiesas ir pasīvi ECT norādījumu saņēmēji. Tādēļ šīs uzrunas mērķis ir iezīmēt ECT un Latvijas tiesu mijiedarbības formas, īpašu uzmanību veltot tam, kā Latvijas tiesas ietekmē ECT nolēmumus.
ECT vairākkārt ir uzsvērusi, ka tā nevar uzņemties nacionālo tiesu lomu un vērtēt faktus un piemērot nacionālos likumus. Tā vietā ECT lemj, vai faktu vērtēšanas process, nacionālo likumu piemērošanas process un šī procesa iznākums atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) prasībām. Turklāt bieži vien ECT savos nolēmumos atgādina, ka valstīm var nebūt pienākums sasniegt noteiktu rezultātu (piemēram, panākt, ka par katru iesniegumu tiek ierosināta krimināllieta), taču valstīm noteikti ir pienākums nodrošināt Konvencijai atbilstošu procesu (piemēram, katra iesnieguma pienācīgu izskatīšanu).
Mitkus pret Latviju, ECT 2012. gada 2. oktobra spriedums.
78. Tiesa daudzkārt ir atzinusi, ka no Konvencijas 1. panta un 3. panta izrietošais pienākums ir izmeklēt „nav pienākums attiecībā uz rezultātu, bet pienākums attiecībā uz izmantotajiem līdzekļiem” /../ Tas nozīmē, ka nacionālajām institūcijām nav pienākuma nonākt pie tieši tāda secinājuma, kas sakrīt ar sūdzētāja notikumu izklāstu. Tajā pašā laikā ikvienai izmeklēšanai, kuru šādas institūcijas veic, principā ir jāvar novest pie lietas faktu nodibināšanas un iespējamo vainīgo identificēšanas un sodīšanas. /../
Tas nozīmē, ka nacionālo tiesu darbā ECT interesē ne tikai tas, KO nolēmusi nacionālā tiesa, bet arī – KĀDĒĻ ir pieņemts tieši tāds nolēmums, un KĀ tiesa ir nonākusi pie tā. Proti, ir svarīga nacionālo tiesu sniegtā savu nolēmumu argumentācija, kā arī spēkā esošo procesuālo normu ievērošana.
ECT nolēmumi ir saistoši, un valstīm ir pienākums nodrošināt, ka ECT identificētās problēmas tiek novērstas un identiski Konvencijas pārkāpumi nākotnē nenotiek. Tajā pašā laikā ir svarīgi atcerēties, ka ECT judikatūru veido ne tikai spriedumi, kuros konstatēts Konvencijas pārkāpums, bet arī spriedumi, kuros šāds pārkāpums nav konstatēts, kā arī lēmumi par sūdzības noraidīšanu, īpaši tie lēmumi, kuri pieņemti lietās, par kurām valdība sniegusi savus komentārus. Diemžēl jāatzīst, ka publiskajā telpā netiek pievērsta pietiekama uzmanība lēmumiem, kā arī spriedumiem, kuros pārkāpums nav konstatēts. Taču šie nolēmumi ļoti bieži satur ECT vērtējumu un secinājumus, kas var būt izšķiroši, lai kādā citā lietā konstatētu pārkāpumu. Spilgts piemērs ir lieta Liģeres pret Latviju, kurā ECT izdarītie secinājumi ietekmēs vadības izredzes panākt, ka gadījumā, ja tiesa, kura skata krimināllietu, nelemj par šīs lietas ietvaros iesniegto civilprasību, tad šīs civilprasības izskatīšanas ilguma izvērtēšanā kriminālprocess netiek ņemts vērā. Proti, ECT secinājumu gaismā krimināllietu izskatošās tiesas atteikums izlemt iesniegto civilprasību var veidot Konvencijas pārkāpumu.
Liģeres pret Latviju, ECT 2011. gada 28. jūnija spriedums
58. Pievēršoties šīs lietas apstākļiem, Tiesa iesākumā atzīmē, ka iesniedzējas savu civilprasību pret sabiedrību iesniedza pret šoferi uzsāktā kriminālprocesa ietvaros, nolūkā saņemt kaitējuma kompensāciju par otrajai iesniedzējai nodarītajiem miesas bojājumiem, kas bija kriminālās tiesvedības pamatā. Kad kriminālās tiesvedības ietvaros tiesa atstāja viņu civilprasību bez izskatīšanas, (..), iesniedzējām tika ieteikts vērsties ar savu civilprasību civilprocesa kārtībā. Tādējādi Tiesa atzīst, ka kriminālprocesa iznākumam bija izšķiroša nozīme attiecībā uz iesniedzēju civilprasību par zaudējumu kompensāciju un uz tām ir attiecināms Konvencijas 6. panta civilais aspekts. Abi augšminētie procesi bija cieši saistīti un tāpēc Tiesa uzskata, ka nebūtu pamatoti tos atdalīt un izvērtēt to ilgumu izolēti. ECT secinājums par krimināllietas uzskatīšanas un civilprasības izskatīšanas nesaraujamo saistību būs nozīmīgs, izlemjot citu sūdzību, kurā iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, sūdzas par pārāk ilgo kriminālprocesu un tam sekojošu civilprocesa par atlīdzības piedziņu par policijas darbinieka noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarīto miesas bojājumu 1995. gadā. Kriminālprocess tika ierosināts 1995. gada janvārī. Ar pirmās instances spriedumu 2003. gada februārī tika atzīta policijas darbinieka vaina, kā arī iesniedzēja tiesība uz atlīdzību par materiālo, fizisko un morālo kaitējumu, jautājumu nododot izskatīšanai civilprocesa kārtībā. Šāds civilprocess uzsākts 2004. gada aprīlī, pabeigts ar 2007. gada 22. februāra Augstākās tiesas Senāta nolēmumu. Tātad kopējais procesa ilgums (ņemot vērā ECT secinājumus Liģeres spriedumā) ir aptuveni 12 gadi, tajā skaitā vairāk nekā 9 gadi pēc Konvencijas spēkā stāšanās attiecībā uz Latviju 1997. gadā.
Apskatot ECT un Latvijas tiesu mijiedarbības formas, var identificēt vismaz trīs veidus, kā Latvijas tiesu nolēmumi ietekmē ECT nolēmumus.
Pirmais un visvieglāk atpazīstamais veids ir situācijas, kad ECT izskata sūdzību, kuras pamatā ir Latvijas tiesas nolēmums vai Latvijas tiesas rīcība.
Šajā sakarā ir izskanējušas šaubas, vai ir vērts runāt par lietām, kuras skar desmit un vairāk gadus senus notikumus. Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs (Birojs) neizbēgami strādā ar „laika nobīdi”, un šobrīd no ECT saņemam norādījumus sniegt komentārus par sūdzībām, kurās notikumi risinājušies 2008. gadā vai 2009. gadā. Taču ECT secinājumi arī šādās lietās ir rūpīgi jāizvērtē, kaut vai tikai ar mērķi pārliecināties, ka ECT identificētā problēma, kas pastāvēja pirms desmit gadiem, vairs nepastāv. Noderīgs piemērs šādai „situācijas pārbaudei” ir lieta Mitkus pret Latviju.
Mitkus pret Latviju, ECT 2012. gada 2. oktobra spriedums
Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta saskaņā ar Civilprocesa likuma 54. pantu bija paziņojusi iesniedzējam par viņa civillietu izskatīšanas datumiem apelācijas instancē. Iesniedzējs tajā laikā atradās ieslodzījumā Jelgavas cietumā, tādēļ viņa tiesību uz piedalīšanos tiesas sēdē, ko paredzēja Civilprocesa likuma 74. pants, īstenošana bija atkarīga no tiesas lēmuma par iesniedzēja konvojēšanu uz tiesas sēdi. Šajā lietā šāds lēmums netika pieņemts, neskatoties uz to, ka tiesas bija informētas par faktu, ka iesniedzējs atradās ieslodzījumā un bija vairākkārt izteicis nepārprotamu vēlmi piedalīties tiesas sēdē.
ECT ieskatā nacionālo tiesu rīcības rezultātā iesniedzējs tika nostādīts ievērojami sliktākā pozīcijā salīdzinājumā ar otru pusi, kas nonākt pretrunā Konvencijas 6. panta 1. punktā ietvertajām garantijām. Īpaši jāuzsver ECT norāde, ka tās secinājumi šajā lietā varētu būt citādi, ja tiesa laicīgi būtu paziņojusi iesniedzējam par neiespējamību viņu konvojēt uz tiesas sēdi, tādējādi dodot viņam laiku un iespēju nozīmēt sev pārstāvi dalībai tiesas sēdē.
Saskaņā ar Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja rīcībā esošo informāciju, joprojām ir gadījumi, kad tiesa nepieņem lēmumu par ieslodzījumā esošas personas konvojēšanu uz sēdi, kurā tiek izskatīta šīs personas civilprocesuālā kārtībā iesniegta prasība. Ievērojot ECT secinājumus Mitkus lietā, šāda tiesas rīcība veido Konvencijas pārkāpumu.
Vērtējot aktuālās problēmas, īpaša vērība ir jāpievērš paviršības un neuzmanības kļūdām, kuru novēršanai nav nepieciešami grozījumi normatīvajos tiesību aktos.
ECT iesniegta sūdzība par 2006. gada notikumiem:
Apelācijas instance atceļ pirmās instances notiesājošo spriedumu, bet nelemj par apcietinājumu. Iesniedzējs uzskata, ka trīs nedēļas no apelācijas nolēmuma pasludināšanas līdz lēmumam par nodošanu tiesai pirmajā instancē viņš atradies cietumā bez tiesas lēmuma. Rezultātā neskaidra situācija – tiesas interpretē, ka joprojām ir spēkā pirmais pirmās instances lēmums par nodošanu tiesai, kurā norādīts uz drošības līdzekļa saglabāšanu, bet no ECT judikatūras viedokļa šis ir ārkārtīgi svarīgs moments apcietinājuma ilguma un pamatojuma kontekstā.
Šajā pašā lietā pēc apelācijas termiņa beigām lieta no pirmās instances uz apelācijas tiesu ceļo septiņas (!) dienas, pēc saņemšanas apelācijas instancē lēmums par nodošanu tiesai tiek pieņemts pēdējā likumā noteiktā termiņa dienā. Jāpiebilst, ka abas tiesas atrodas uz vienas ielas vienā un tajā pašā pilsētā. Iesniedzējs tikmēr ir apcietinājumā bez tiesas lēmuma un raksta sūdzības.
ECT iesniegta sūdzība par 2010. gada notikumiem:
Sūdzības iesniedzējam bija piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. Ārstu konsīlija lēmums par izrakstīšanu no slimnīcas pieņemts 25. martā, tiesā tiek saņemts 14. aprīlī (lai gan saskaņā ar iekšējo regulējumu jānosūta 14 dienu laikā), izskatīts 27. maijā, lai gan saskaņā ar likuma prasībām šādi konsīlija lēmumi ir jāizskata 14 dienu laikā. Persona no slimnīcas izraksta tikai 7. jūnijā, kas nozīmē, ka persona ir pavadījusi nozīmīgu laika posmu psihiatriskajā slimnīcā bez pienācīga pamatojuma, jo nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ tiesā nav savlaicīgi izskatīts ārstu konsīlija iesniegtais lēmums.
Jāatceras, ka lietderīgi ir vērtēt ne tikai negatīvos, bet arī pozitīvos piemērus, kuri atklāj, kāda nacionālo tiesu rīcība iztur ECT pārbaudi. Turpmākie piemēri ir izvēlēti tādēļ, ka tie skar aktuālus jautājumus, piemēram, apcietinājuma ilgums, procesa ilgums.
Dergačovs pret Latviju, 2006. gada notikumi:
Sūdzība par apcietinājuma termiņa ilgumu noraidīta, jo lēmumi par apcietinājuma piemērošanu nav pārsūdzēti Latgales apgabaltiesā, kuru ECT atzina par efektīvu nacionālo mehānismu. 2011. gada 12. aprīlī ECT nolēma, ka iesniedzējs nav izmantojis visus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus, un tādēļ sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības.
Stroganovs pret Latviju, 2007. - 2009. gada notikumi:
Sūdzība par pārmērīgo procesa ilgumu noraidīta, jo Latgales apgabaltiesa savā spriedumā izvērtējusi procesa ieilguma iemeslus Kriminālprocesa likuma 14. panta kontekstā un atzinusi, ka tiesas sēdes atliktas iesniedzēja un līdzapsūdzēto uzvedības dēļ. 2012. gada 24. janvāra ECT nolēma svītrot sūdzību no izskatāmo lietu saraksta.
Dementjeva pret Latviju, 2001. – 2009. gada notikumi:
Sūdzība par pārmērīgo procesa ilgumu atzīta par acīmredzami nepamatotu. Augstākā tiesa noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību, secinot, ka tā kā iesniedzēja atkārtoti neierodas uz tiesa sēdēm, ir uzskatāms, ka viņa ir zaudējusi interesi uzturēt savu apelācijas sūdzību.
25. Tiesa atzīmē, ka pirmās instances un apelācijas instances tiesās tika nozīmētas piecpadsmit tiesas sēdes ar vidēji trīs mēnešu intervālu (..). Tiesa atzīmē, ka procesa laikā iesniedzēja un viņas aizstāve vairākas reizes lūdza atlikt tiesas sēdes sliktā veselības stāvokļa dēļ. Pat pieņemot, ka, neskatoties uz tiesas nozīmēto medicīnisko ekspertīžu rezultātiem (..), atsevišķos periodos iesniedzēja nevarēja piedalīties tiesas sēdēs, nav pierādījumu tam, ka vairāk kā trīs gadu periodā viņa ir mēģinājusi sekot tiesvedības procesam kaut vai ar aizstāvja palīdzību (..). Ir jāatzīmē, ka visa procesa laikā tikai viens tiesas sēdes atlikšanas lūgums skāra procesuālu pieprasījumu, par kuru iesniedzēja nevar tikt vainota (...).
26. Tiesa tālāk norāda, ka nacionālās tiesas nevar tikt vainotas par nespēju disciplinēt puses ierasties uz tiesas sēdēm (..). Papildus iepriekš minētajam pirmās un apelācijas instances tiesas nozīmēja medicīniskās ekspertīzes, un apelācijas instance arī pieņēma lēmumu par iesniedzējas atvešanu piespiedu kārtā (..), un izmantoja līdzekļus, lai nodrošinātu aizstāves ierašanos uz tiesas sēdi (..).
Otrs veids, kā Latvijas tiesu nolēmumi ietekmē ECT, ir situācijas, kad Latvijas tiesu prakse tiek izmantota, lai pierādītu kāda nacionālā tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāti vai lai atklātu kādas nacionālās tiesību normas saturu.
Proti, Latvijas tiesu prakse ietekmē ECT nolēmumus līdzīgās lietās. Ierobežotā laika dēļ tiks apskatīts tikai jautājums par nacionālo tiesību aizsardzības mehānismu efektivitāti.
Saskaņā ar Konvenciju ECT ir tiesīga izskatīt tikai tās sūdzības, kuru iesniedzēji ir izmantojuši visus viņiem pieejamos un efektīvos nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus. Taču kāda konkrēta nacionālā mehānisma efektivitātes pierādīšanai nepietiek tikai ar likuma pantu pārstāstu, jo šo mehānismu efektivitāte praksē jāatklāj ar statistiku un tiesu prakses piemēriem. Neveiksmīgs piemērs nacionālā mehānisma efektivitātes pierādīšanā ir lieta Melnītis pret Latviju, kur ECT nepieņēma valdības argumentu, ka administratīvās tiesas jau 2005. gadā un 2006. gadā bija efektīvs mehānisms sūdzību izskatīšanā par apstākļiem ieslodzījuma vietās.
Patlaban Latvijas tiesu prakses attīstība būs nozīmīga divos jautājumos.
Pirmkārt, Satversmes 92. panta piemērošanā.
Jau 2001.gadā Satversmes tiesa lietā 2001-07-0103 atzina, ka „ja iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties uz Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu”. Taču līdz šim ECT nav pieņēmusi valdības argumentu par to, ka sūdzības iesniedzējs nav izmantojis visus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus, jo nav iesniedzis prasību, pamatojoties uz Satversmes 92. pantu (lietas Moisejevs pret Latviju, Kornakovs pret Latviju, Jurjevs pret Latviju, Estrih pret Latviju). ECT uzskatīja, ka valdība nav pierādījusi, ka nacionālo tiesu prakse ļauj cerēt, ka šādai prasībai ir izredzes būt apmierinātai.
Taču ECT praksei gan vajadzētu mainīties, ievērojot Augstākās tiesas Senāta 2009. gada 29. aprīļa spriedumu, kurā Senāts secināja, ka „speciālās normas neesamība laikā, kad morālais kaitējums radies, nav šķērslis atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņai. Proti, ja tiesa, konstatēdama prasītāja (personas) tiesību aizskārumu, uzskata, ka nav piemērojams Civillikuma 1635. pants (panta redakcija, kas bija spēkā līdz 2006. gada 1. martam), tai ir pienākums piemērot Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto tiesību normu tieši un nepastarpināti. No pretējā uzskata izrietētu, ka jebkuru citu Satversmē garantēto tiesību nepamatota aizskāruma gadījumā juridiskajai personai nav tiesību vērsties tiesā ar prasību par nemantiska rakstura kaitējuma atlīdzinājumu, kas būtu pretrunā gan Satversmes 92. panta trešajam teikumam, gan Konvencijai”.
Šis Senāta secinājums ir ļoti nozīmīgs, jo atklāj Satversmes tiesas spriedumā ietvertās atziņas praktisko īstenošanu, un ļaus valdībai pārliecinošāk pamatot tās pozīciju par to, ka prasības, kura pamatota ar Satversmes 92. pantu, iesniegšana ir uzskatāma par obligāti izmantojamu nacionālo tiesību aizsardzības mehānismu pirms sūdzības iesniegšanas ECT.
Otrkārt, kompensācijas apmēra noteikšanā.
Iespēja saņemt atbilstošu kompensāciju ir viens no nepieciešamajiem elementiem, lai pierādītu, ka nacionālais tiesību aizsardzības mehānisms ir efektīvs, turklāt kompensācijas apmērs nedrīkst būt daudz zemāks par ECT piespriestajām kompensācijām līdzīgās lietās. Proti, ECT nebūs gatava noraidīt sūdzību tādēļ, ka nav izmantoti visi nacionāli tiesību aizsardzības mehānismi, ja šo mehānismu izmantošana nedod personai iespēju saņemt arī kompensāciju.
Bazjaks pret Latviju, ECT 2010. gada 19. oktobra spriedums
Sūdzība par apstākļiem brīvības atņemšanas vietā un par to, vai sūdzība prokuroram būtu uzskatāma par efektīvu nacionālo tiesību aizsardzības mehānismu.
ECT atzina, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanai principā ir jābūt pieejamai kā daļai no iespējamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Vērtējot konkrētās lietas apstākļus, ECT secināja, ka, pat pieņemot, ka sūdzības prokuratūrai rezultātā prokurors varētu nodrošināt iesniedzēja pārvešanu uz citu brīvības apņemšanas iestādi vai kā citādi panākt, ka iesniedzēja uzturēšanās apstākļi nepārkāpj Konvencijas 3. panta prasības, iesniedzējam nebija iespēja saņemt kompensāciju par to laiku, ko viņš jau ir pavadījis brīvības atņemšanas vietā, kurā uzturēšanās apstākļi neatbilda Konvencijas 3. panta prasībām.
Šajā aspektā ļoti nozīmīgi ir Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi, ar kuriem tiek atcelti apelācijas instances spriedumi tādēļ, ka noteiktais atlīdzinājums nav uzskatāms par pietiekamu, īpaši lietās par ieslodzīto personu sūdzībām par apstākļiem brīvības atņemšanas iestādēs.
Treškārt, Latvijas tiesu prakse tiek izmantota, lai parādītu, ka ECT spriedums ir pienācīgi izpildīts.
Kā jau iepriekš minēts, valstij ir pienākums pilnībā izpildīt ECT spriedumu, proti, ir jāveic gan individuālie pasākumi (kompensācijas izmaksa, statusa atjaunošana), gan vispārējie pasākumi, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē. Vispārējie pasākumi var būt gan grozījumi likumā, gan arī izmaiņas tiesu praksē, kuras savukārt var būt ne tikai jaunu tiesību normu iedzīvināšana (piemēram, Kriminālprocesa kodeksa normas par pirmstiesas apcietinājumu aizstājušās Kriminālprocesa likuma normas), bet arī esošo normu interpretācijas vai piemērošanas korekcijas (piemēram, kā ECT atzina lietā Mitkus pret Latviju, ieslodzītā nekonvojēšana uz tiesas sēdi veido Konvencijas pārkāpumu). Kopš 2011. gada ECT spriedumu pienācīgai izpildei tiek pievērsta īpaša uzmanība, un valstīm jāiesniedz formālas atskaites par paveikto, kuras tiek vērtētas Eiropas Padomes Ministru Komitejā. Tādēļ nacionālo tiesu prakses nozīme šajā jomā tikai pieaugs.
Nobeigumā jāuzsver, ka Latvijas tiesām ir liela ietekme uz ECT nolēmumu saturu, turklāt ne tikai gadījumos, kad ECT izskata sūdzību, kuras pamatā ir Latvijas tiesas nolēmums vai rīcība. Tāpat jāuzsver, ka ECT savā judikatūrā ir definējusi vispārīgos principus, taču katra lieta tiek skatīta atsevišķi un tiek vērtēti konkrētās lietas fakti. Tādēļ bieži vien kopumā līdzīgās lietās ECT nonāk pie pretējiem secinājumiem, kuri atspoguļo atšķirīgās nianses. Arī no nacionālajām tiesām ECT sagaida labi argumentētus nolēmumus, kas pienācīgi ņem vērā katras lietas īpašos apstākļus.
QR
