Iedot darba rīkus daudziem

IEVADS

Šodien jau plaši raksturots profesora Dītriha Andreja Lēbera daudzpusīgais devums dažādās tiesību nozarēs, publikācijas, kas veicināja Latvijas neatkarības atgūšanu, atgūtās neatkarības juridisko nostiprināšanu, Ministru kabineta darbības regulējumu un citas. Vēlos izcelt dažus ar civiltiesībām saistītus darbus.

ATVED ČETRSIMT CIVILLIKUMA EKSEMPLĀRUS

Vērtīgs, neapšaubāmi, bija profesora Dītriha Andreja Lēbera referāts par pirmskara Latvijas tiesisko mantojumu, ko viņš nolasīja Pasaules latviešu juristu kongresā 1990. gadā. Izteikumi par 1937. gada Civillikuma atjaunošanu spēkā bija izskanējuši arī iepriekš, taču diskusija notika samērā abstrakti, dažkārt runātājam pat īsti nezinot, kas tai Civillikumā rakstīts. Profesors šai situācijā bija izdomājis un īstenoja vienu ārkārtīgi efektīvu akciju – proti, bija sagatavojis 400 Civillikuma reprinta eksemplārus, atvedis tos no Vācijas un izdalīja kongresa dalībniekiem. Tas bija ļoti noderīgs un praktiski nozīmīgs solis – iedot darba instrumentu vairāk kā 400 personām, kas vēlas zināt un līdzdarboties civiltiesību veidošanā neatkarību atgūstošā valstī. Okupācijas 50 gados Civillikuma grāmata bija reti kuram saglabājusies, līdz ar to spriest par Civillikuma atjaunošanu spēkā bija grūti. Mana gadugājuma juristi, tostarp tie, kas piedalījās Tautas frontes aktivitātēs, īpaši juridisko jautājumu apspriešanā, un vēlāk daži kļuva par deputātiem un ministriem, bija studējuši tikai padomju civilkodeksu, turklāt kopā ar priekšmetiem par to, cik kapitālisms ir kaitīgs. Man mājās bija saglabājies zaļos vākos iesiets Civillikuma izdevums, mantots no tēva, kas arī bija jurists. Zināju, ka padomju laikos tādas grāmatas atrašana mājās varēja izraisīt drošībnieku jautājumus. Vai tik tās turētājs negatavojas pretvalstiskai, padomju varai bīstamai darbībai: „Kā tad tā, mītiņos dziedat himnu „Padomju Latvija mūžos lai dzīvo”, bet domājat par buržuāziskās iekārtas atjaunošanu?” Par to, cik plaša un sīkumaina bija cilvēku izsekošana, liecina tagad zināmais fakts, ka par profesora D.A.Lēbera aktivitātēm VDK novērotāji bija savākuši dosjē 800 lappušu apjomā. Tāpēc profesora akcija 1990. gadā, kad vēl nebija nojaukta PSRS robežkontrole, nebija īstenota 4. maija neatkarības deklarācija, bija gan sarežģīts, gan arī drosmīgs solis, kas veicināja to, ka jau 1992. gada 14. janvārī Augstākā Padome pieņēma likumu par 1937. gada Civillikuma atjaunošanu spēkā. Izdalītie eksemplāri, dabiski, noderēja arī pēc tam, jo sākās tā ieviešana praksē, satura apgūšana, kas turpinās līdz pat mūsu dienām.

LATVIJAS SENĀTA SPRIEDUMU IZDOŠANA

Nevar neatzīmēt vēl vienu it kā tehnisku veikumu, kas pavēra ceļu ilglaicīgiem zinātniskiem pētījumiem un tiesiskuma stiprināšanai. Piesaistot sev labus palīgus, profesors D.A.Lēbers 20 gadu ilgā darbā veica Latvijas Senāta spriedumu krājuma sagatavošanu – atlasi no vairāk nekā 65 000 lietām, sistematizāciju, rādītāju sastādīšanu, iespiešanu un nogādāšanu uz Latviju. Kopējā 6000 lappušu apjomā lielāko daļu veido spriedumi civillietās. No 20 Latvijā esošajiem šādiem sējuma komplektiem viens ir Augstākajā tiesā, vēl daži apgabaltiesās, kā arī LU Juridiskajā fakultātē.

Atzīšos, ka sākotnēji diezgan rezervēti izturējos pret prognozi, ka šie spriedumi daudz var palīdzēt, risinot mūsu dienu civiltiesiskos strīdus. Kā Universitātes profesors es, protams, liku studentiem, kas manā vadībā rakstīja bakalaura un maģistra darbus, izpētīt, kādi par izvēlēto tematu taisīti spriedumi un kādi risinājumi atrodami šajos 1918.-1940. gada spriedumos. Taču, kopš es kļuvu par senatoru, pārliecinājos, ka laiku pa laikam mums, senatoriem, rodas nepieciešamība izpētīt, kas rakstīts Senāta spriedumos 1936. vai 1938. gadā. Dažkārt uz to pamudina advokāti, kuri tāpat meklē un atsaucas uz pirmsokupācijas laika spriedumiem. Tāpat kā „vecajos labajos laikos”, cilvēki arī mūsu dienās, šķirot laulību, strīdas par mantas sadali, īrnieki nespēj sadzīvot ar izīrētājiem, parādnieki piesauc visdažādākos iemeslus aizdevuma neatdošanai, attāli mantinieki pretendē uz mantojuma daļu. Senāta prakse piesaista arī zinātnieku uzmanību. Pētot laulāto mantiskos strīdus, Erlens Kalniņš izmantojis 11 spriedumus, pārsvarā no krājuma 12. un 14. sējuma.

TĒVA – SENATORA AUGUSTA LĒBERA – DEVUMS

Agrāko gadu senatoru spriedumi iezīmējas arī ar ļoti kodolīgu un mērķtiecīgu lietas būtības atreferējumu konkrētajā lietā, vadoties no Senāta uzdevuma risināt quaestiones iuris, tas ir, tiesību normu iztulkošanas un vienveidīgas piemērošanas jautājumus. Mūsdienu Senāta spriedumi nereti satur nevajadzīgus blakus apstākļu izklāstus. Tikai pakāpeniski pārņemam mākslu rakstīt īsi un par strīda būtību.

Atgādināšu, ka daudzās spriedumu krājumā iekļautās lietās referents ir bijis Dītriha Andreja tēvs senators Augusts Lēbers. Viņš bija arī viens no Civillikuma sastādītājiem, kuram pasniegto sudraba vākos kalto Civillikuma izdevumu dēls ir nodevis Augstākās tiesas muzejam, darot pieejamu apskatei plašai publikai. Tāpēc, atzīmējot Dītriha Andreja 90. dzimšanas dienu, vēlos atskatīties arī uz tēva devumu Latvijas tiesībās.

Viņš bija senators no Senāta pirmsākumiem 1918. gadā līdz 1938. gadam, un pēc tam turpinājis darboties kā Goda tiesnesis, ilgus gadus bijis arī docētājs Latvijas Universitātē. Miris 1948. gadā Vācijā.

Iespējams, senatora Augusta Lēbera atstātais zinātniskais mantojums nav apgūts tik lielā mērā kā mūsu dienās biežāk citēto viņa laika biedru Vladimira Bukovska, Fridriha Konradi, Adolfa Valtera, Paula Minca darbi. Taču nekad nevar zināt, kad noderēs tas, kas ikdienā liekas jau tāla pagātne. Pastāstīšu par diviem piemēriem saistībā ar Augusta Lēbera 1926. gadā publicēto grāmatu „Tirdzniecības tiesību pārskats”.

Manā bibliotēkā ir šāda grāmata, vairāku agrāko lasītāju pasvītrojumiem un izcēlumiem saraibināta. Tā man ļoti noderēja, kad dažādās darba grupās darbojos pie likumprojektiem par uzņēmējdarbību, akciju sabiedrībām, sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, vēlāk Tirdzniecības kodeksa projekta, kas vēlāk pārtapa par Komerclikumu. Veidojot neatkarību atguvušās Latvijas privāttiesības, juristi raudzījās divos virzienos. Priekšplānā bija uzdevums izstrādāt mūsdienu Eiropas, kā arī ASV tiesību koncepcijas, modernā biznesa formas un konstrukcijas. Otrs virziens bija apgūt to, kas Latvijā jau bija iesakņojies starpkaru neatkarības laikā vai pat pastāvēja kopš cariskās Krievijas laikiem. Kopumā tika radīts mūsdienīgs un Latvijas apstākļiem piemērots privāttiesību tiesiskais pamats. Taču tikai pamats, un vēlāk atklājās, ka tas neaptver daudzus praksē nozīmīgus jautājumus. Nebija taču iespējams pamatos ielikt tādus blakus jautājumus kā, piemēram, prokūra, komandītsabiedrību darbība, kapitāla daļu apgrozība, apķīlāšana, vekseļu pielietošanas nianses. Tāpēc vēl šodien turpinās tiesiskā regulējuma attīstīšana gan likumdošanā, gan praksē.

Viens no piemēriem varētu būt vekseļu pielietojuma negaidīta atgriešanās, kas lika pētīt, ko par tiem rakstījis senators Augusts Lēbers.

Pirmajos 10 gados pēc neatkarības atgūšanas mēs, tā teikt, vidējās paaudzes juristi lielos vilcienos zinājām, kas ir vekselis. Teorētiski! Zinājām, ka Augusts Lēbers piedalījās Baltijas valstu tiesību saskaņošanas konferencēs 1928. un 1931. gadā, bija to trīs Latvijas delegātu sastāvā, kas piedalījās konferencē Ženēvā konvencijas izstrādē un vēlāk Tieslietu ministrijas uzdevumā izstrādāja Uniformo (Vienoto) vekseļlikumu, kas ieguva spēku Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šo 1938. gada Vekseļu likumu atjaunoja spēkā 1992. gadā. Es, izmantojot Dītriha Andreja laipni dāvāto materiālu kopu par vekseļiem, elementāru informāciju par vekseļiem iestrādāju divos mācību līdzekļos. Trīs mani bijušie studenti, izmēģinot roku rakstīšanā, sagatavoja grāmatu „Vekseļu tiesības”. Neviens īsti neticēja, ka laikā, kad katram komersantam ir vismaz divas kredītkartes un attīstās elektroniskie norēķini, kāds vēl rakstīs vekseli, notiks indosamentu un avalu došana utt. Pēkšņi, tuvojoties ekonomiskajai krīzei, tiesu lietās parādījās vekseļi. Taču ne tādi, kādiem būtu jābūt pēc Augusta Lēbera skaidrotā, bet ar ļoti savdabīgām iezīmēm – kā cita parāda saistības pastiprinājums, kura pielietošana atkarīga no pārkāpuma nākotnē.

Bijis noslēgts iegādes līgums par Ls 20 000, blakus tam pircējs panācis, ka piegādātājas zemnieku saimniecības „B” īpašnieka sieva kā fiziska persona izdod divus vekseļus, katru par Ls 150 000, kuros vēl ierakstīts arī līgumsods 5% dienā par nokavējumu. Izņemot pēdējo par 5% – viss kā vekselī. Avalu (galvojumu) devusi pati zemnieku saimniecība. Lai izprastu šādas lietas, senatoriem nācās sīki pētīt visu par vekseļiem, arī Augusta Lēbera rakstīto.

Cits piemērs, kur negaidīti atgriezāmies pie grāmatas „Tirdzniecības tiesību pārskats”. Eiropā ir izstrādāti vairāku tiesību unifikācijas projekti. Profesora Oles Lando (Dānija) vadībā ir radīts Eiropas līgumtiesību principu projekts. ES oficiālās institūcijas nesteidzas piešķirt tiem juridisku spēku. Profesors O.Lando ir izteicies, ka šie Principi ar laiku varētu kļūt par ieradumu tiesībām. Maģistrantūras studenti to uztvēra tā, ka jau pēc kādiem 5 gadiem vai pat ātrāk tā arī būs. Jutu, ka kādā tiesību teorijas kursā viņiem dotas paviršas zināšanas par, piemēram, Venēcijas vai Dženovas ostās pastāvējušām ieradumu tiesībām viduslaikos, kad svarīgākie tirdzniecības noteikumi vēl nebija noregulēti likumos. Lai lietu labotu, es topošajā mācību līdzeklī pārņēmu īsus skaidrojumus no minētās grāmatas un liku maģistrantiem tajā vairāk palasīt pašiem.

SENĀTA TRADĪCIJAS AUGSTĀKAJĀ TIESĀ

Atmiņas uzjundīja nesena ekskursija pa Augstākās tiesas un Ministru kabineta telpām, ko sakarā ar Senāta izveidošanas gadadienu 19. decembrī (dienā, kad 1918. gadā tika izveidots Latvijas Senāts) sarīkoja Augstākās tiesas vadība saviem jaunajiem darbiniekiem un arī tiesnešiem. Sākās šī ekskursija mūsu nelielajā muzejā, kura tapšanā savu ieguldījumu savā laikā deva arī Dītrihs Lēbers. Ekskursijas gaitā pabijām Ministru kabineta sēžu zālē ar pazīstamo uzrakstu „Viens likums, viena taisnība visiem”, un jaunajiem tiesas darbiniekiem tika atgādināts, ka šajā zālē, kur parasti sēž ministri, kādreiz sēdēja senatori, izskatot sarežģītas tiesu lietas. Pabijām arī Augstākās tiesas lasītavā, kur kādreiz bijis virsprokurora kabinets.

Augstākā tiesa ir ieviesusi labu tradīciju – domājot par nākotnes tiesnešiem, organizēt studentu un arī skolēnu grupu apmeklējumus Augstākajā tiesā. Tie ietver tikšanos ar pašreizējiem senatoriem un tiesu palātu tiesnešiem, vienmēr tiek ietverts arī muzeja apmeklējums. Un ekskursanti nevar nepamanīt vienā no plauktiem nelielu fotogrāfiju, kurā redzams Dītrihs Andrejs Lēbers kopā ar mazdēliņu, kurš kaut ko cītīgi raksta. Plauktā ir arī mapītes ar materiāliem par tēva un dēla Lēberu dzīvi un darbību. Un ļoti iespējams, ka šādu ekskursiju dalībnieki, vismaz daži, atcerēsies šo uzvārdu un tā saistību ar tiesas darbību tad, kad nākotnē vāks materiālus maģistra vai doktora darbam.

NERIMTĪGĀ ENERĢIJA

Apbrīnu izsauca atmodas gados jau cienījamu vecumu sasniegušā profesora Lēbera nerimtīgā aktivitāte, nesavtīgums, zinātniskā precizitāte (punktualitāte), vērīgā attieksme pret jaunāko kolēģu viedokļiem un vēl daudzas citas labas īpašības.

Atceros kādu konferenci Tartu, Igaunijā. Pēc diezgan nogurdinošas referātu klausīšanās bija pusdienu pārtraukums. Kā nu kurš pastaigājāmies pa Tartu universitātes apkārtni. Pēkšņi redzu – Lēbera kungs ar sainīti padusē un puķi rokā mērķtiecīgā solī kaut kur steidzas. Prasu, kurp dodas. Viņš atbild: „Jāizmanto iespēja apmeklēt savus draugus! Uz konferences turpinājumu atgriezīšos”. Padomāju, kaut man viņa gados būtu tāda enerģija.