IEVADS
Ātro kredītu izsniedzēju un banku aizdevuma līgumos, kā arī citos līgumos puses visai bieži ietver noteikumu, ka kreditoram ir tiesības pārtraukt līgumu, ja parādnieks nepilda aizdevuma atmaksas saistības. Tādi līguma noteikumi ne reti ir ietverti iepriekš sagatavotos tipveida līgumos vai bankas noteikumos, kurus pievieno līgumam pielikuma veidā. Līguma pārtraukšanas pamati ir ar dažādu bardzības pakāpi, vienos gadījumos negatīvās sekas iestājas jau pie 14 dienu nokavējuma, citos – pie trīs mēnešu kavējuma. Atšķirīgi ir formulējumi, ar kuriem tiek raksturotas pārkāpuma sekas: vienos gadījumos noteiktas tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, citos – prasīt bez otras puses piekrišanas līguma izbeigšanu, vēl citos – paziņot par līguma izbeigšanos, vēl kādos norādīt, ka līgums var tikt izbeigts, nepaskaidrojot kā. Formulējumu dažādība atrodama arī Civillikuma (CL) normās. Prakse rāda, ka ne vienmēr strīdā nonākušie līdzēji un arī tiesas saskata, ka formulējumu atšķirības nozīmē arī atšķirības tiesisko attiecību izbeigšanā. Zināmas svārstības vērojamas arī Senāta Civillietu departamenta judikatūrā. Tas noveda pie vienas šāda tipa lietas izskatīšanas paplašinātā vienpadsmit senatoru sastāvā, kura atziņu izklāsts, tostarp par atkāpšanos no judikatūras, ar papildinošiem komentāriem sniegts šajā rakstā.
Prasība pēc summas ir maza apmēra prasība un pēc izskatīšanas rajona tiesā nonāca Senāta izskatīšanai kasācijas kārtībā atbilstoši Civilprocesa likuma (CPL) 25027. panta noteikumiem. Senāts rīcības sēdē atzina šo lietu par nozīmīgu no judikatūras`tālākas veidošanas viedokļa un izskatāmu paplašinātā sastāvā. Strīda būtība ir šāda.
AS „PrivatBank” 2011. gada 30. decembrī cēlusi tiesā prasību pret Lindu L. par parāda Ls 642,49 piedziņu, ko veido neatmaksātā kredītlimita summa Ls 280,32, procenti par kredīta lietošanu Ls 95,97 un līgumsods par maksājumu kavējumu Ls 266,20.
Prasības pieteikumā norādīts, ka starp AS „PrivatBank” un Lindu L. 2007. gada 13. novembrī noslēgts līgums par kartes „EXPRESS” konta atvēršanu, apkalpošanu un kredītlimita piešķiršanu, ar kuru prasītāja piešķīrusi atbildētājai kredītlimitu Ls 290 apmērā, bet atbildētāja apņēmusies pildīt tajā paredzētās saistības, ievērojot pieteikuma kartes „EXPRESS” konta atvēršanas un kartes kredītlīguma saņemšanas noteikumus, Bankas vispārējos darījuma noteikumus un Bankas pakalpojuma tarifus, kā arī savlaicīgi veikt ikmēneša minimālās kartes kredīta iemaksas un maksāt procentus (20,4 % gadā) par izmantoto kredītlimitu. Tāpat saistību neizpildes gadījumā atbildētāja apņēmusies maksāt prasītājai līgumsodu saskaņā ar Bankas pakalpojumu tarifiem 0,274 % par katru maksājuma kavējuma dienu.
Atbildētāja nav veikusi kredīta summas un procentu atmaksu atbilstoši nolīgtajai kārtībai un termiņiem. Tādēļ prasītāja izmantojusi Bankas Vispārējo darījuma noteikumu 17.50. punktā un 17.50.2. apakšpunktā noteiktās tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, par ko 2009. gada 8. maijā paziņojusi atbildētājai, pieprasot līdz 2009. gada 18. maijam atmaksāt visu izmantotā kredītlimita summu, samaksāt procentus par izmantoto kredītlimitu un līgumsodu par saistību izpildes nokavējumu. Taču atbildētāja savas saistības nav izpildījusi, tādēļ izveidojies parāds Ls 642,49, ko veido pamatparāds Ls 280,43, līgumiskie procenti Ls 95,97 par laiku no 2007. gada 29. novembra līdz 2011. gada 17. novembrim, līgumsods Ls 266,20 par laiku no 2008. gada 30. marta līdz 2011. gada 17. novembrim, kā arī tiesas izdevumi Ls 99,67. Prasība celta, pamatojoties uz CL 1587., 1652., 1662., 1716., 1717., 1720., 1753., 1756., 1934., 1943. pantu un 1946. panta pirmo daļu. Cēsu rajona tiesa ar 2012. gada 3. aprīļa spriedumu prasību apmierinājusi daļēji – piedzinusi no Lindas L. par labu AS „PrivatBank” pamatparādu Ls 280,32, bet līgumiskos procentus un līgumsodu piedzinusi par īsāku laiku, proti, no 2007. gada 29. novembra līdz 2009. gada 28. maijam, kā arī noteikusi bankai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas likumiskos 6 % gadā no pamatparāda summas Ls 280,32.
Tiesa atzinusi, ka, līgumam izbeidzoties pirms termiņa, zūd arī līgumiskais pamats pielīgto procentu un līgumsoda aprēķināšanai un piedziņai atbilstoši līguma nosacījumiem, jo nav nekāda tiesiska pamata to piemērošanai pēc līguma izbeigšanās. Tāpat tiesa atzinusi, ka nav pamata piedzīt no atbildētājas likumiskos procentus 6% gadā par maksājumu kavējuma laiku, jo šāds prasījums nav pieteikts.
Par šo spriedumu prasības noraidītajā daļā AS „PrivatBank” iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā skaidri iezīmējas argumenti, kādi tiek izvirzīti arī citās lietās.
Konkrētajā lietā tie formulēti šādi:
1) Tiesa nav vērtējusi Civillikuma 1811. pantu, kas nosaka, ka katra saistība izbeidzas pati no sevis ar izpildījumu. Lai arī prasītāja izmantojusi savas pielīgtās tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, tas neatbrīvo atbildētāju no ar līgumu uzņemto saistību pildīšanas. Līdz ar to līgumsoda un procentu aprēķināšana un pieprasīšana no atbildētājas nav aprobežota ar prasītājas vienpusējas atkāpšanās no līguma brīdi;
2) Attiecībā uz līgumiskajiem procentiem tiesa nav ievērojusi Civillikuma 1763. panta 1. punktu, kas paredz, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu. Prasītāja lūdza piedzīt līgumiskos procentus Ls 95,97, savukārt pamatparāda apmērs ir Ls 280,32, tādējādi procentu apmērs nav sasniedzis pamatparāda apmēru;
3) Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 8. pantu, 93. panta ceturto daļu un 97. panta trešo daļu, jo nav vērtējusi Bankas vispārējo darījumu noteikumu A daļas 12.2. un 12.6. punktu, kas reglamentē tiesiskās sekas bankas vienpusējas atkāpšanās gadījumā un ir neatņemama sastāvdaļa līgumam.
Šos kasācijas motīvus Senāts noraidīja. Argumenti ir izklāstīti spriedumā un, cerams, mazinās nepārliecinošo motīvu atkārtotu izvirzīšanu, līdz ar to sekmējot vienveidību līdzīgu strīdu izskatīšanā. Taču dažus Senāta secinājumus ir lietderīgi apskatīt nedaudz plašāk, un tas mēģināts šajā rakstā.
PAR CIVILLIKUMA 1811. PANTA NOZĪMI
Komentējot kasācijas sūdzībā izteikto pārmetumu, ka tiesa nav vērtējusi šo pantu, vispirms būtu jāaizrāda, ka Senātam nav jāvērtē normas. Kasācijas sūdzības iesniedzējam jāpaskaidro, kāpēc nolēmums neatbilst kādai viņa norādītai normai. Taču nekavēsim laiku. CL 1811. pantā teiktais ir pareizs: saistība patiešām izbeidzas ar tās izpildījumu. Bet kasācijas sūdzības iesniedzēja kļūda ir tāda, ka viņa ieskatā tas ir vienīgais saistības izbeigšanās veids. Minētajam pantam sekojošajās apakšnodaļās varam pārliecināties, ka saistība var izbeigties vēl septiņos veidos, tostarp ar pārjaunojumu (1867. p.), izlīgumu (1881. p.), tiesas spriedumu (1897. p.), noilgumu (1893. p.), kuru priekšnoteikums nekādā ziņā nav saistības izpildījums. Visredzamāk tas ir noilguma gadījumā, kad saistība beidz pastāvēt kreditora neizdarības dēļ.
Dažās citās lietās izskanējuši apgalvojumi, ka CL nodaļā par saistību tiesību izbeigšanos gan ir astoņi veidi, bet to vidū nav nosaukta līguma vienpusēja izbeigšana, atkāpšanās no līguma. Arī pareizs apgalvojums, tikai attiecināms uz kodifikācijas nepilnību. Taču tas neliedz lasīt visu CL Saistību tiesību daļu un saprast, ka 1811. pants neatceļ, piemēram, 2042. un 2170. pantu, kuros paredzētas tiesības prasīt līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ, vai CL 2171. pantu, kurā noteiktas iznomātāja tiesības prasīt līguma atcelšanu piecu iemeslu dēļ, tātad panākt līguma izbeigšanu pirms nolīgtā termiņa. Der ieskatīties 1589. pantā, kas dod pusei tiesības trīs gadījumos paziņot atkāpšanos no līguma.
LĪGUMA PĀRTRAUKŠANAS VARIANTI
Senāta spriedumā norādīts par dažādiem veidiem, kā var izbeigties līgums. Sakarā ar nokavējumu un citādiem apstākļiem Civillikums paredz līguma izbeigšanu divos veidos: pirmkārt, tādā, kurā kreditoram ir tiesības prasīt līguma atcelšanu, otrkārt, tādā, kurā kreditors tiesīgs vienpusēji paziņot par līguma izbeigšanu. Pirmajā gadījumā, ja parādnieks nepiekrīt, ceļama prasība tiesā, piemēram, Civillikuma 1663., 2043., 2171. pantā paredzētajos gadījumos līgums beidz pastāvēt uz tiesas sprieduma pamata, un tas ir svarīgi no līgumsoda un procentu aprēķināšanas viedokļa, līdz spriedumam līgums ir pastāvējis. Otrajā gadījumā pietiek ar vienas puses paziņojumu par atkāpšanos no līguma, un tāda saskaņā ar Civillikuma 1589. pantu pielaižama tad, kad pamatota ar paša līguma raksturu, vai to atļauj likums, vai arī tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta. Tad līgums ir izbeigts ar brīdi, kad tiesīgā puse paziņo par atkāpšanos.
Ar šo divu veidu pastāvēšanu arī izskaidrojamas atšķirības tiesu spriedumos. Tās nebūt nav tiesas kļūdas, kaut pilnībā izslēgt kļūdainus risinājumus arī nevar.
Ar apskatāmo spriedumu Senāts atkāpjas no judikatūras un izdara precizējumu, ka līgumiskie procenti un līgumsods gadījumos, kad līdzējs tiesīgi atkāpjas no līguma, ir atlīdzināmi līdz brīdim, kad līgums beidz pastāvēt. No tā izriet vēl viena judikatūrai svarīga atziņa: atkāpšanās no līguma neprasa tiesas spriedumu, kurā apstiprināts atkāpšanās fakts. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka arī izskatītajā strīdā tiesai nācās vērtēt, ar kādu datumu atkāpšanās sekas iestājās. Šajā lietā prasītājas dokuments ar nosaukumu „Paziņojums par atkāpšanos” taisīts 2009. gada 8. maijā, nodots pastā 2009. gada 11. maijā, tajā ir norādes par dažādu darbību veikšanu līdz tā paša gada 18. maijam, turklāt prasījumu apmērs uzrādīts pēc stāvokļa uz 28. maiju. Šāds paziņojums var tikt iztulkots atkarībā no apstākļu kopuma – vai nu kā paziņojums par līguma izbeigšanu tā saņemšanas dienā, vai arī kā atkāpšanās no līguma ar norādīto nākotnes datumu, tas ir, 18. maiju, vai kā atkāpšanās ar 28. maiju, pieņemot, ka kreditors devis otrai pusei termiņu prasījumu labprātīgai izpildei. Tiesa, izvērtējot apstākļus, atzinusi, ka par atkāpšanās datumu savstarpēju norēķinu kārtošanai uzskatāms 2009. gada 28. maijs, un puses to nav apstrīdējušas.
KĀ ATKĀPŠANĀS NO LĪGUMA IETEKMĒ SAISTĪBU
Senāts neatzina par pamatotu kasācijas sūdzībā ietverto apgalvojumu, ka prasītāja vienpusēja atkāpšanās no līguma neatbrīvo atbildētāju no ar līgumu uzņemto saistību pildīšanas, arī no līgumsoda un procentu maksāšanas. Senāts apstiprināja kā pareizu rajona tiesneša konstatējumu, ka ar atkāpšanos no līguma tas beidz darboties, un tātad vairs nepastāv līgumisks (juridisks) pamats piemērot bijušā līguma noteikumus par līgumiskajiem procentiem un līgumsodu.
Šādam konstatējumam pretējs apgalvojums liecina par līguma būtības neizpratni. Līgums kā līdzēju gribas kopsavilkums ir tiesiska attiecība, kurā pusēm ir savas tiesības un pienākumi. Ņemsim pirkuma līgumu: tā saturu veido vienas puses pienākums dot preci un otras puses pienākums samaksāt cenu, ar visādiem blakus noteikumiem. Puses var vienoties par kāda blakus noteikuma, piemēram, termiņa grozīšanu, var vienoties pārtraukt visu līgumu. Taču ar vienpusēju atkāpšanos nevar izslēgt vienu noteikumu un saglabāt sev patīkamos. Līgums kā tiesiska attiecība ir līdzēju uzņemto saistību kopums.
Ja pircējs panāk līguma atcelšanu, piemēram, pārmērīga zaudējuma dēļ, tad neviens taču neapgalvos, ka, būdams atbrīvojies no pārmērīgās cenas maksāšanas, viņš joprojām saglabā tiesību prasīt preces nodošanu viņam. Ja kreditors ir atkāpies no aizdevuma līguma, tad viņš nevar saglabāt parādnieka pienākumu maksāt pielīgtos lietojuma procentus līdz sākotnēji līgtajam 2022. gadam. Spēku zaudējušas visas saistības, kas ietilpa līgumā. Citādi būtu, ja viņš būtu prasījis ne līguma atcelšanu, bet cenas samazinājumu, tad jāiziet līguma grozīšanas procedūra.
Ja atkāpšanās no līguma notiek pēc tam, kad viena puse otrai jau kaut ko nodevusi, savu saistību izpildījusi, tad sekas ir citādas. Tiesiskā saite nepārtrūkst, līdzīgi kā tā nepārtrūkst, ja pārdotai precei ir garantijas termiņš. Pie otras puses ir nesamaksāta lieta, neatdots aizdevums un pat nesamaksāti procenti un līgumsods. Par to rakstīja šo rindu autors grāmatā „Saistību tiesības I daļa”, un viņa vārdi kasācijas sūdzībās un citos tiesvedības dokumentos tiek citēti gan vietā, gan, piedodiet, nevietā. Grāmatas 106. lapaspusē samērā skaidri ir pateikts, ka, atceļot līgumu, netiek par nebijušu pasludināts nokavējums un līdz ar to pienākums maksāt līgumsodu. Vienošanās par līgumsodu iegūst relatīvu patstāvību tajos gadījumos, kad tā piemērošanas pamats ir radies pirms galvenās saistības izpildīšanas. Tā tas tiešām ir, tikai nevajadzētu pārspīlēt. Runa ir par tiem procentiem un līgumsodu, kuru maksāšanas pienākums ir radies vēl tad, kad līgums nebija atcelts. Prasītājam bez šaubām ir tiesības saņemt kredīta nedzēsto pamatsummu, kā arī procentus un līgumsodu, kas uzkrājušies līdz līguma izbeigšanas brīdim. Aizdevuma, īres vai citas līgumiskas saistības vietā pēc līguma izbeigšanas nāk saistība norēķināties. Visupirms tas nozīmē pienākumu atdot to lietu vai naudu, kurai vairs nav tiesiska pamata pie otras puses atrasties. Ja izbeigts īres līgums, tad izīrētās telpas vai lietas neatdošana jau vestu pie nepamatotas iedzīvošanās. Atdošanu varētu saukt arī par vienpusēju restitūciju. Tāpat jānokārto neatdotās naudas parāds, bet tam jāpieskaita arī līgumsods un procenti par laiku līdz līguma izbeigšanai. Bet uz līgumiska pamata, ne vairāk! Taču te neder arī pretējās puses citētais CL 1724. pants, kas vēsta: izbeidzoties galvenajai saistībai, izbeidzas arī pats no sevis tai norunātais līgumsods. Līgumsods pārstāj darboties nākotnē. Nepieciešama vēl viena atruna attiecībā uz ķīlu un galvojumu. Šos pastiprinājumus, atšķirībā no līgumsoda, pielīgst ar atsevišķiem akcesoriem līgumiem. Tāpēc, atkāpjoties no galvenā līguma, šie akcesorie līgumi saglabā savu spēku tiktāl, ciktāl nav pretrunā ar savu nodrošināšanas funkciju. Ja galvojuma atdošanai ir saņemts galvojums, tad tas darbojas attiecībā uz neatdoto parāda daļu. Atsaukšanās kasācijas sūdzībā uz to, ka puses pielīgušas vadīties no Bankas vispārējo darījumu noteikumu A daļas 12.2., 12.6. punkta un E daļas, kas ir neatņemama līguma sastāvdaļa, arī nav atzīstama par pamatotu, jo, atceļot līgumu, tiek atceltas arī tā neatņemamās sastāvdaļas, kas kopā ar pamattekstu veidoja līgumu kopumā. Tāpēc Senāts secināja, ka Cēsu rajona tiesa pareizi ir atzinusi 2009. gada 28. maiju par datumu, līdz kuram aprēķināmi līgumiskie procenti un līgumsods. Izņēmums ir šķīrējtiesas klauzula, kas turpina būt spēkā arī pēc līguma izbeigšanās.
KAD SVARĪGA 100 % ROBEŽA
Senāts par nepamatotu atzina kasācijas sūdzībā esošo norādījumu uz it kā nepareizu Civillikuma 1763. panta 1. punkta piemērošanu: sūdzības iesniedzēja prasījusi līgumiskos procentus Ls 95,97 apmērā, bet tiesa piespriedusi tikai Ls 76,64, lai gan atbilstoši minētajam pantam procenti varot pieaugt līdz pamatparāda apmēram, tas ir, līdz Ls 280,32. Ja procentu likme būtu augstāka vai kapitāla lietojuma laiks garāks, tad tā varētu būt. Šajā gadījumā tā nav. Norāde Cēsu rajona tiesas spriedumā uz Civillikuma 1763. pantu taču ir pavisam citā sakarā – uz šā panta pamata tiesa ir atzinusi prasītājas tiesības nākotnē, līdz sprieduma izpildei saņemt sešus procentus gadā, bet nepārsniedzot parāda pamatsummu.
VAI PRASĪTO LĪGUMISKO PROCENTU VIETĀ VAR PIESPRIEST LIKUMISKOS PROCENTUS?
Tiesa ir piedzinusi līgumiskos procentus Ls 76,64 par pagājušo laiku līdz līguma izbeigšanas dienai 2009. gada 28. maijam un norādījusi, ka prasītājai bija tiesības no 2009. gada 29. maija lūgt piedzīt likumiskos sešus procentus gadā. Taču, tā kā prasītāja nav izmantojusi savas procesuālās tiesības to darīt, nav tiesiska pamata likumisko procentu piedziņai par maksājumu kavējumu pēc līguma izbeigšanas.
Senāts šādam tiesas viedoklim nepiekrita, jo, prasot piedzīt līgumiskos procentus, tiek izvirzīts prasījums, kas apmēra ziņā ietver prasījumu par likumisko procentu piedziņu. Tiesai nevajadzētu pārāk formāli izturēties gadījumā, kad prasītājam pēc likuma pienākas likumiskie procenti, bet viņš cerējis uz līgumiskajiem procentiem. Tāpēc Senāts atzina, ka Cēsu rajona tiesas spriedums ir grozāms un nosakāms, ka AS „PrivatBank” par laika posmu no 2009. gada 29. maija līdz sprieduma izpildei ir tiesības saņemt likumiskos sešus procentus gadā no pamatsummas Ls 280,32.
NĀKOTNĒ BŪS JAUNAS PROBLĒMAS
Grūti prognozēt, cik ātri apskatītā Senāta sprieduma atziņas nonāks līdz līgumu slēdzējiem un ietekmēs aizdevumu izsniegšanas un piedziņu praksi. Pilnveidojas gan tiesneši, gan aizdevēji un citi darījumu dalībnieki. Reaģējot uz masu medijos pausto sašutumu par nenormālībām aizdevumu jomā, Ātro kredītu devēju asociācija ir pieņēmusi Labās prakses standartu. Tajā cita starpā ierakstīts: 3.4. Asociācijas biedri iespēju robežās veicina, ka aizdevuma atmaksas kavējumu gadījumos ar klientu tiek panākta vienošanās par parāda dzēšanu labprātīgā ceļā. Gadījumā, ja klients izrāda vēlmi sadarboties radušos sarežģījumu risināšanā, Asociācijas biedri apņemas nevērsties pie parādu piedziņas pakalpojumu sniedzējiem nekavējoties pēc pieļautā samaksas kavējuma, sniedzot klientam iespēju panākt abpusēji pieņemamu risinājumu. 3.7. Asociācijas biedri vienmēr izvēlas tikai licencētus parādu piedziņas pakalpojuma sniedzējus, kuru darbība atbilst augstiem profesionālās darbības standartiem. Tajā pašā laikā kredīta devēju Līgumu vispārīgajos noteikumos joprojām saglabājas noteikumi, ka par aizdevuma atdošanas kavējumu jāmaksā līgumsods 1,0% par dienu, ka no saņemtajiem maksājumiem vispirms tiek dzēsts līgumsods, līgumsoda skaitīšana beidzas dienā, kad Aizņēmējs ir atmaksājis Aizdevējam visu parāda summu pilnā apmērā. Tātad parādnieks var cerēt uz sevišķi laipnu un iejūtīgu izskaidrojumu, ka tādus noteikumus viņš bez spaidiem ir pieņēmis, ka bija brīdināts aizņemties atbildīgi utt. Saeimā pirmajā lasījumā šā gada februārī akceptēti grozījumi Civillikumā, kas, iespējams, liegs piemērot procentos uzkrājošos līgumsodu. Šai sakarā interesi piesaista internetā lasāmais kasācijas sūdzības iesniedzējas AS „PrivatBank” Vispārējos darījumu noteikumos ietvertais punkts 1.3.3., kurā teikts: „Gadījumā, ja Klienta pārkāpums bijis pamats prasības celšanai šķīrējtiesā (tiesā), Bankai ir tiesības pieprasīt līgumsoda samaksu 10% (desmit procentu) apmērā no prasības summas”. Savukārt punktā 1.3.4. teikts: „Līgumsoda samaksa neietver sevī zaudējumu atlīdzību Bankai”. Kāds kredītu devējs savā līguma formā jau ietvēris noteikumu, ka par katru kavējuma dienu līgumsods maksājams Ls 7, nevis kādi tur procenti. Kā redzams, ik pa brīdim parādās jauni izgudrojumi, diemžēl, arī uz likuma apiešanu vai nepareizu iztulkošanu vērsti. Labas peļņas izredzes izraisa negaidītas idejas. Līdz ar to paredzamas jaunas problēmas tiesās un jaunumi judikatūrā.
QR
