Pieeja tiesai un jurisdikcija vides lietās: nacionālās īpatnības un Eiropas Savienības tiesību ietekme

Semināra mērķis bija iegūt un apspriest Eiropas Savienības dalībvalstu regulējumu un praksi vides lietu izskatīšanā tiesā, gan attiecībā uz tiesvedības pieejamību, gan attiecībā uz tās efektivitāti. Aktīvi piedalījās arī Turcija un Horvātija.

Pirms semināra dalībvalstīm bija jāsagatavo atbildes uz jautājumiem, kas aptvēra gan tehniskus jautājumus (vides lietu daudzums, sarežģītības pakāpe), gan tiesvedības atsevišķu īpatnību raksturojumu (locus standi vides lietās, jo īpaši nevalstisko organizāciju tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības interesēs; vides lietu izskatīšanas procesuālās īpatnības, alternatīvās strīdu risināšanas iespējas). Seminārā tika prezentēti apkopojoši referāti par iesniegtajām anketām.

Apkopota nacionālo tiesu pozīcija attiecībā uz jaunākajiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem par tiesas pieejamību vides lietā un Orhūsas konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem piemērošanu (lietas C-240/09, C-115/09, C-128/09), šo spriedumu ietekme uz dalībvalstu procesuālajiem likumiem un lietu izskatīšanu. Īpaši tika apskatītas pagaidu aizsardzības iespējas. Tāpat apkopota informācija par to, vai un kā dalībvalstu tiesas pārbauda vides lietu „tehnisko pusi”, t.i., ciktāl un ar kādiem paņēmieniem un pierādīšanas līdzekļiem tiesa pārbauda, vai valsts pārvaldes iestāžu lēmumi atbilst tādām vides tiesību normām, kurās ietverti dažādi vides kvalitātes standarti, bioloģijas, ķīmijas, fizikāli jēdzieni utt.

Dalībvalstu sniegtā informācija uzrādīja ļoti atšķirīgu pieeju visos minētajos aspektos. Pieejamība tiesai vides lietā variē no actio popularis dažās valstīs (arī Latvijā) līdz visai stingriem kritērijiem, kas tiek izvirzīti nevalstiskajām organizācijām. EST jaunākie spriedumi ir radījuši nebūt ne viennozīmīgu juristu vērtējumu par Tiesas vēlmi „pa aizmugures durvīm” uzlikt pienākumu ievērot Orhūsas konvencijas 9. pantu, vēl arvien neesot pieņemtai kopējai direktīvai šajā jautājumā. Taču Tiesas nostāja šķiet konsekventa, līdz ar to jautājums par direktīvas izstrādi atkal kļuvis aktuāls (direktīva par pieeju tiesai vides lietās jau bija izstrādāta, taču tika noraidīta).

Atšķirīga ir arī vides lietu izskatīšana pēc būtības – no salīdzinoši formālas kontroles (kas vairāk vērsta uz administratīvo aktu izdošanas formālo nosacījumu ievērošanas pārbaudi) līdz pilnīgai administratīvo aktu pārbaudei, aptverot arī materiāltiesiskos aspektus, tostarp tādus, kas prasa iedziļināšanos tehniskās lietās un zinātnes atziņās. Pagaidu aizsardzības institūts arī pakļauts atšķirīgai pieejai: vienā valstu grupā raksturīga automātiska administratīvo aktu darbības apturēšana līdz ar pieteikuma iesniegšanu tiesā (sešas valstis, ieskaitot Latviju), bet paredzot procesa dalībniekam tiesības lūgt administratīvā akta darbības atjaunošanu, otrā grupā pārsūdzībai nav automātiskas ietekmes uz administratīvā akta darbību, bet procesa dalībnieks var lūgt tiesai administratīvā akta darbību apturēt. Ņemot vērā, ka gan viena, gan otra regulējuma gadījumā tiesas pagaidu aizsardzības lēmumu pieņem pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem (administratīvā akta pirmšķietams prettiesiskums un steidzamas pagaidu aizsardzības nepieciešamība), rezultātā atšķirība tomēr nav tik būtiska.