Ievads
Var piekrist, ka lielākajā daļā gadījumu likumdevēja radītie rakstītie likumi ir tikai mēģinājums radīt tiesības, ko vienmēr nepieciešams īstenot un pabeigt tiesai. Tādējādi faktiski spēkā esošās tiesības rodas no likumdevēja un tiesas savstarpējas sadarbības.
Minēto apliecina arī nesenākie grozījumi Administratīvā procesa likumā (APL). 2012. gada 1. novembrī Saeima trešajā lasījumā pieņēma grozījumus APL, ar ko cita starpā no 2013. gada 1. janvāra tiek ieviests jauns regulējums, kas vērtējams kā likumdevēja solis judikatūras stabilizēšanas un vienveidības nodrošināšanas virzienā. Proti, APL, papildus iepriekš jau esošajam līdzīgajam regulējumam kasācijas sūdzības pieņemšanas izvērtēšanas stadijā, šobrīd paredzētas arī tiesas tiesības atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību, ja jautājumā par apelācijas sūdzībā norādīto konkrēto materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra un pārsūdzētais spriedums atbilst tai.
Lai gan pamatā šāda veida grozījumu galvenais iemesls un mērķis ir nepieciešamība uzlabot administratīvā procesa tiesā efektivitāti un veicināt lietu izskatīšanu saprātīgos termiņos, tomēr nenoliedzami konkrētajā gadījumā izvēlētā metode rada arī citu, ne mazāk pozitīvi vērtējamu efektu – tiek veicināta judikatūras stabilitāte un personas tiek aicinātas paļauties uz judikatūru. Līdzīgu regulējumu kasācijas sūdzības pieņemšanas stadijā ietver arī Civilprocesa likums.
Taču kopumā, vērtējot procesuālo tiesību normas un Latvijas normatīvo regulējumu, tomēr nav pamata atzīt, ka normatīvā līmenī būtu nostiprināta skaidra nepieciešamība pēc stabilas un nemainīgas judikatūras. Tomēr šāda nepieciešamība nenoliedzami pastāv. Turklāt – prasība pēc vienveidīgas un nemainīgas judikatūras izriet no tiesībteorētiskām atziņām un vispārējiem tiesību principiem, līdz ar to tās ietveršanai konkrētu likumu tekstos nav nozīmes vai nepieciešamības.
Tomēr vienu secinājumu iepriekš minētie nesenie APL grozījumi ļauj izdarīt skaidri un nepārprotami: judikatūras lomai Latvijas tiesas spriešanas darbā ir tendence pieaugt. Ņemot vērā šī institūta sarežģītību gan no metodoloģiskā, gan konstitucionāltiesiskā aspekta, likumsakarīgi pieaug arī izaicinājumi tiesai un katram tiesnesim individuāli korekti un pamatoti atrast un formulēt jaunas judikatūras atziņas, kā arī zināt un pareizi piemērot esošās judikatūras atziņas.
Pirms sīkāk analizēt judikatūras un ar to cieši saistīto tiesnešu tiesību izstrādes un piemērošanas tendences Latvijā, autores ieskatā nepieciešams īsi ieskicēt šo terminu saturu un savstarpējās attiecības.
[1] Tiesnešu tiesības. Jēdzieni
Praksē joprojām ir vērojama piesardzība un pat zināma negatīva attieksme pret mēģinājumiem tiesību normu interpretācijas un it īpaši tiesību normu tālākveidošanas rezultātā gūtās atziņas juridiski kvalificēt kā jaunradītu tiesību materiālu, kam var būt ne tikai rakstītās tiesību normas interpretējošs, skaidrojošs un aprakstošs raksturs, bet arī esošo pozitivizēto tiesību materiālu līdzvērtīgi papildinošs un, iespējams, pat mainošs vai koriģējošs raksturs. Tomēr judikatūras praktiskā piemērošana nenoliedzami rada nepieciešamību pēc terminoloģiskas un saturiskas skaidrības šī institūta analīzē no tiesību teorijas viedokļa.
Latviešu valodā termins „tiesnešu tiesības” ir ieviests kā tiešs tulkojums no vācu valodas atbilstošā termina „Richterrecht”, kas varētu būt pamatojams ar to, ka tieši ģermāņu tiesību grupā jautājums par tiesnešu tiesībām ir analizēts un attīstīts visplašāk. Termins „tiesnešu tiesības” Latvijā nav nedz normatīvi nostiprināts, nedz terminoloģiski neapstrīdami konsekvents vēl šobrīd, tomēr tiesību teorijas pētījumos un tiesību doktrīnā šis jēdziens tiek izmantots un tam atbilstošais termins arvien biežāk tiek minēts.
Tiesnešu tiesības ir iespējams analizēt kā tiesību normu kopumu, kas pastāv tiesību sistēmā un kuru avots ir judikatūra, atšķirībā no pārējām tiesību normām, kuru avots ir normatīvie tiesību akti, paražu tiesības vai vispārējie tiesību principi. Tiesnešu tiesības (angļu val. – Judge-made Law, vācu val. – Richterrecht, franču val. – droit jurisprudentiel) ir to noteikumu kopums, kas formulēti tiesu nolēmumos kā pretstats noteikumiem, kas radīti ar likumu plašākā izpratnē. Ar „noteikumiem”, ko atrod tiesneši, šajā gadījumā jāsaprot abstraktās juridiskās tēzes, kas tiešā veidā ietvertas vai izsecināmas no nolēmumiem un radušās rakstītā tiesību materiāla papildinošas apstrādes rezultātā – tiesību normu interpretācijas vai tiesību tālākveidošanas procesa gaitā vai rezultātā un tml.
Termins „tiesnešu tiesības” nesakrīt arī ar terminu „judikatūra”, ar ko tiesību teorijā un praksē apzīmē atšķirīgus jēdzienus. Arī svešvalodās šiem abiem fenomeniem tiek lietoti atšķirīgi termini. Tā, piemēram, vācu valodā judikatūra – Rechtsprechung, tiesnešu tiesības – Richterrecht; angļu valodā judikatūra – case-law, tiesnešu tiesības - judge-made law; franču valodā judikatūra – la jurisprudence, tiesnešu tiesības – droit jurisprudentiel. Judikatūra un tiesnešu tiesības nav sinonīmi nedz terminoloģiski, nedz kā ar šiem terminiem apzīmētie jēdzieni.
Proti, ja ar judikatūru saprot visus tos tiesas nolēmumus, kas ir spēkā stājušies un atzīstami par tiesiskiem (proti, atbilstošiem pārējiem tiesību avotiem un tiesību sistēmai) un kas satur abstraktas juridiskas atziņas jeb tiesnešu tiesību normas, kļūst skaidra šo abu terminu atšķirība. Judikatūra ir tiesību avots, kas satur sevī tiesnešu tiesību noteikumus kā šīs judikatūras vērtīgo daļu. Šādā aspektā ir saskatāma analoģija – normatīvie tiesību akti ir tiesību avots, kas satur sevī vispārsaistošu tiesību normu formulējumus, tieši tāpat kā judikatūra ir tiesību avots, kas satur citu normu – tiesnešu tiesību – formulējumus. Judikatūra pati par sevi visā tās pilnībā nevar tikt piemērota citos vēlākos gadījumos, jo savā pamata būtībā ir un paliek tiesību normu piemērošanas aktu kopums. Taču judikatūrā ietvertās tiesas formulētās juridiskās atziņas, kas ir pietiekami abstraktas un attiecas uz tiesību jautājumiem, funkcionē kā patstāvīgi tiesību noteikumi arī vēlāk un ārpus konkrētajiem spriedumiem vai lēmumiem.
Respektīvi, tiesnešu tiesības ir tiesas formulēto tiesību noteikumu kopums, un kā tāds ir atrodams judikatūrā ietilpstošajos nolēmumos. Tiesnešu tiesību noteikumu esamība tiesas nolēmumā ir galvenais faktors, kas nosaka attiecīgā nolēmuma piederību pie judikatūras.
Skaidrības labad jānorāda, ka tiesnešu tiesību institūts balstās uz kontinentālās Eiropas valstu tiesību sistēmā atzīto jurisprudence constante doktrīnu kā pretstatu stare decisis doktrīnai, kas izplatīta angloamerikāņu tiesību lokā.
Gan teorijas atziņas, gan tiesu darba praktiskā analīze liecina, ka pie judikatūras var tikt pieskaitīti tiesu nolēmumi, kas satur visu veidu juridisko metožu piemērošanas rezultātā formulētos abstraktos juridiskos noteikumus, kamēr vien šie noteikumi atbilst abstrakcijas prasībai. Proti, pašsaprotami pie tiesnešu tiesībām nepieder secinājumi un atziņas, ko tiesa izteikusi, piemēram, risinot kolīziju starp diviem vispārējiem tiesību principiem.
Tiesnešu tiesības reti kad atrod iepriekš pozitīvā formā neeksistējušas tiesību normas, biežāk tās attīsta esošās rakstītās tiesību normas, ko likumdevējs ietvēris normatīvajos tiesību aktos vai arī papildina tās, it īpaši – precizējot un uzlabojot juridisko konceptu izpratni. Tātad tiesnešu tiesību koncepts ietver gan interpretācijas, gan tiesību tālākveidošanas, gan ģenerālklauzulu aizpildīšanas ceļā radītos formulējumus. Kā norādījis profesors Edgars Meļķisis, iztulkošanas ceļā iegūtās atziņas izvērtējamas un pielietojamas, vadoties no prasības, ka tām ir jāsekmē pretrunas nesaturoša un orientācijā droša tiesisko attiecību regulēšana, kas noved pie taisnīga un tiesiska rezultāta. Interpretācijas rezultātā tiesību piemērotājs iegūst atziņas, sarežģītās lietās šīm atziņām ir radošs raksturs, jo tās papildina pastāvošo rakstīto tiesību sistēmu. Lai gan interpretācijas robežas ir rakstītās tiesību normas teksts, interpretācijas ceļā neveidojas jauns vai papildu normas teksts, un tādēļ tiesību normu interpretācija tiešā veidā nepapildina rakstīto tiesību masu, tomēr zināmos gadījumos tā de facto rada papildu noteikumus vai atklāj apstākļus, kas būs jāņem vērā citām tiesām, vēlāk izskatot līdzīgas lietas (norādījumi, secinājumi par to, kā pareizi būtu interpretējama viena vai otra tiesību norma).
Tiesu darba praksē nepilnības vai neprecizitātes visbiežāk ir vērojamas tādu tiesnešu tiesību noteikumu izstrādes ietvaros, kad tiesa veic tiesību tālākveidošanu. Tas varētu būt izskaidrojams ar tiesību tālākveidošanas metodes pietiekami augsto sarežģītību vai piemērošanas priekšnoteikumu nepietiekamu pārbaudi, kā rezultātā tiesa formulē abstraktu juridisku atziņu, kas pretendē uz tiesnešu tiesību statusu, tomēr savas iekšējās nepareizības dēļ nevar tikt atzīts par tiesnešu tiesībām.
Ievērojot minēto tendenci, turpmāk tiks analizētas divas stadijas darbā ar tiesnešu tiesībām, proti, būtiskākie aspekti, kas jāņem vērā, izstrādājot (jeb, citiem vārdiem, meklējot, atrodot un formulējot) jaunas judikatūras atziņas, t.i., tiesnešu tiesību normas, savukārt pēc tam – aspekti, ar ko saistīta vēlāka šo tiesnešu tiesību normu piemērošana citās līdzīgās lietās, t.i., judikatūras atziņu izmantošana tiesu spriešanā.
[2] Tiesnešu tiesību izstrādes aspekti
Tiesas uzdevums modernā demokrātijā ir spriest tiesu, ņemot vērā šādus trīs principus:
-
izšķirt katru lietu, kas nonāk tās jurisdikcijā;
-
izšķirt lietu, pamatojoties uz likumu un tiesībām;
-
sasniegt taisnīgu lietas risinājumu.
Kamēr likuma jēdzienu interpretē sašaurināti, šo trīs principu vienlaicīga īstenošana tiesai ir praktiski neiespējama.
Savukārt, izšķirot lietu, pamatojoties uz tiesībām, tiesai ir nepieciešams piemērot juridiskās metodes un jaunas tiesību normas identificēt tā, lai tās atbilstu esošajai tiesību sistēmai, tās pamatprincipiem un vērtībām.
Šādu atbilstību var panākt, tiesnešu tiesību normu veidojošo juridisko atziņu izstrādājot un formulējot saskaņā ar vienotiem juridiski metodoloģiskiem noteikumiem un intra ius kā saturisko vadlīniju. Tiesiskā noteiktība paredz, ka tiesai ir pienākums pamatot savu spriedumu ar tiesību normām un personai ir iespēja zināmā mērā paredzēt sagaidāmos tiesas apsvērumus. Sprieduma paredzamības apsvērums ir balstīts vienlīdzības principā, kas noteic, ka līdzīgas lietas ir jāizspriež līdzīgi. Tajā pašā laikā vienlīdzības principa izpausme ir arī noteikums, ka atšķirīgas lietas ir jāizspriež atšķirīgi, kritērijus un to apjomu „līdzības” noteikšanai atstājot tiesību piemērotāja ziņā.
Lai gan praksē biežāk sarežģītu lietu izšķiršana ir saistīta ar agrāku tiesnešu tiesību noteikumu izpēti un piemērošanu, tomēr hronoloģiski vispirms būtu jāanalizē tiesnešu tiesību noteikumu atrašana un formulēšana tiesu nolēmumos kā izejas materiāls, ar ko vēlāk strādā citas tiesas citās lietās.
[2.1.] Satura robežas judikatūras atziņu izstrādē
Lai nodrošinātu tiesisku rezultātu, tiesnešu tiesību noteikumu izstrādē tiesai jāievēro saturiskās robežas jeb tiesas kompetences robežas tiesnešu tiesību normu formulēšanā. Kompetences robežas ir jāidentificē gan attiecībā uz situācijām (priekšnoteikumiem), kurās tiesa var realizēt rakstīto tiesību normu jaunradi (izvēlētās juridiskās metodes priekšnoteikumu pārbaude), gan attiecībā uz metodēm, kā tiesai šī sava vara ir jārealizē. Konstitucionalitātes kontekstā ir būtiski identificēt tiesas tiesību normu atrodošās rīcības „lauku”, kura ietvaros meklējami priekšnoteikumi un īstenojamas metodes tiesiskai tiesnešu tiesību jaunradei.
Tiesības uz jurisdikciju neleģitimē tiesību normu izstrādi ārpus tiesas rīcībā esošās argumentācijas ietvariem, bet tikai leģitimē tiesnešu tiesību normu attīstību, balstoties esošajā tiesību sistēmā. Līdz ar to kā pirmie kritēriji, kas noteic tiesas kompetences ārējās robežas tiesnešu tiesību izstrādē, jāmin vispārējie tiesību principi un tiesību sistēma. No principa, ka tiesa ir pakļauta likumam un tiesībām, izriet secinājums, ka tiesas kompetence neiziet ārpus tiesību sistēmas. Darbība tiesību sistēmas ietvaros tātad izmantojama kā kritērijs tiesnešu tiesību atrašanas kompetences robežu noteikšanai. Tiesai ir pienākums spriest taisnīgu tiesu saskaņā ar likumu un tiesībām, nevis radīt tiesības atbilstoši tai šķietami ideālai taisnīgai sabiedriskai kārtībai. Darbība intra ius ir ne tikai tiesas rīcības konstitucionalitātes pamats, bet tā ietver sevī arī metodoloģisko aspektu par argumentu loku, kas izmantojams, tiesai pamatojot nolēmumu.
Otrs būtisks kritērijs, kas ierobežo tiesas kompetenci tiesnešu tiesību jomā, ir sasaiste ar juridiskiem argumentiem. Viens no kritērijiem, kas nosaka tiesas darbības robežas rakstīto tiesību jaunradē, ir nepieciešamība pamatot savus lēmumus ar juridiskiem un vienīgi juridiskiem argumentiem. Ja tiesas nolēmuma pamatā ir nejuridiski un politiski apsvērumi, tad ar šādu nolēmumu tiesa iejaucas jomā, kas nav tās kompetencē. Lai gan pamatojumā dažkārt var tikt vērtētas sabiedrības kopējās intereses un īpaši sociāli vai ekonomiski faktori, tomēr tiesa nedrīkst pārkāpt to robežu, aiz kuras sākas politiski apsvērumi un likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence. Politisko interešu izsvēršana rezultējas politiskos lēmumos un ir to subjektu kompetencē, kam piemīt politiskā vara. Likumdevējs ir sīki uzskaitījis to subjektu loku, kas ir tiesīgi pieņemt politiskus lēmumus, un tiesa viennozīmīgi nav šo subjektu starpā. Politiski lēmumi arī nepakļaujas tiesas kontrolei – tā ir viena no varas dalīšanas principa izpausmēm, kas ierobežo tiesu varas kontroli pār izpildvaru un likumdevēju varu. „Ja [tiesa] ķeras pie tiesiski politisku argumentu izmantošanas, tad uz šādu robu aizpildīšanu ar tiesnešu tiesību palīdzību nevar raudzīties bez bažām, jo aktuāli kļūst valsts varas dalīšanas jautājumi.” Tātad tiesas piesaiste juridiskiem argumentiem ir viens no tiesnešu tiesību tiesiskuma kritērijiem.
Piesaisti juridiskiem argumentiem vienlīdz var saskatīt arī idejā, ka visi valsts pilsoņu kopdzīvei svarīgi lēmumi ir jāpieņem likumdevējam. Saskaņā ar šo pašu principu nošķirama arī tiesas kompetence likumdošanas jomā, jeb, citiem vārdiem, likuma roba aizpildīšana nošķirama no tiesībpolitiska roba aizpildīšanas, kas ir tikai likumdevēja kompetencē. Tikai vislielākā pretruna starp normatīvo tiesību aktu (pozitivizēto regulējumu) un tiesneša ieskatu par nepieciešamo normatīvo regulējumu dod tiesības tiesnesim „rīkoties”.
Nereti minēto robu veidu nošķiršana rada sarežģījumus praksē, kas attiecīgi noved pie tāda nolēmuma taisīšanas, kas neatbilst tiesību sistēmai un likuma garam. Piemēram, Administratīvā apgabaltiesa ir veikusi likuma roba aizpildīšanu analoģijas ceļā, savukārt Augstākās tiesas Senāts uzskatījis, ka konkrētajā gadījumā konstatējams tiesībpolitisks robs, ko tiesa nav kompetenta aizpildīt tiesību tālākveidošanas ceļā un kas piekrīt likumdevējam. Administratīvā apgabaltiesa 2007.gada 8. novembrī, lietas nr.AA43-3007-07/11 ietvaros, izskatīja jautājumu par ieinteresētās personas blakus sūdzības iespējamību par Administratīvās rajona tiesas lēmumu par administratīvā akta izpildi. Tiesa secināja: Administratīvā procesa likums tiesas kontroli administratīvā akta izpildes procesa stadijā [izdevējiestādē] paredz tikai divos gadījumos. Pirmkārt, [..] apstrīdot vai pārsūdzot iestādes izdotu rakstveida brīdinājumu. Otrkārt, privātpersona, pret kuru vērsta piespiedu izpilde, var iesniegt sūdzību [..]. Secināms, ka APL [..] nav paredzētas personas tiesības vērsties tiesā ar sūdzību par administratīvā akta izpildi kopumā, proti, paredzēti ir tikai divi augstākminētie gadījumi [..]. Tomēr, ievērojot privātpersonu interešu aizsardzību gadījumos, kad privātpersona nevar panākt labvēlīga administratīvā akta izpildi, Administratīvā apgabaltiesa savā praksē ir atzinusi, ka privātpersona [..] var vērsties Administratīvajā rajona tiesā ar sūdzību. Šāda sūdzība nav uzskatāma par pieteikumu APL izpratnē, bet gan ir izskatāma saskaņā ar APL D sadaļas „Administratīvā akta un tiesas nolēmuma izpilde” noteikumiem. Tādējādi tiesa analoģijas ceļā formulēja noteikumu, aizpildot konstatēto atklāto likuma robu – neregulētu jautājumu par personas iespējām panākt tai labvēlīga administratīvā akta izpildi. Skatot šo lietu Senātā, savukārt tiesas secinājums bija atšķirīgs. Proti, Senāts konstatēja, ka minētie [divi] gadījumi [kas paredzēti tiesas kontrolei administratīvā akta izpildes stadijā] principiāli atšķiras no gadījuma, kad privātpersona nevar panākt, ka iestāde pilda pašas šīs iestādes vai augstākas iestādes izdotu administratīvo aktu. Tādējādi [..] konkrētajā gadījumā attiecībā uz privātpersonas tiesībām vērsties tiesā ar sūdzību par pret iestādi vērstu administratīvā akta izpildi likumdevējs nav pieļāvis likuma robu, bet, ievērojot iepriekš norādīto, tiesībpolitiski izlēmis šādu situāciju neregulēt. Līdz ar to konkrētajā gadījumā nav konstatējama likuma plānam pretēja nepilnība un nav pamata piemērot analoģiju.
Kā redzams, Senāts atzina par nepamatotu zemākas instances tiesas konstatēto likuma robu un attiecīgu tā aizpildījumu tiesību tālākveidošanas ceļā tā iemesla dēļ, ka identificētais robs faktiski bija tiesībpolitisks robs un zemākas instances tiesa to nepareizi kvalificējusi. Likuma roba pareizai kvalifikācijai (attiecīgi atzīstot to par likuma robu vai tiesībpolitisku robu) nepieciešams detalizēti izvērtēt attiecīgā normatīvā akta „plānu”. Par tiesībpolitiskiem uzskatāmi visi tie konstatētie trūkumi normatīvajā regulējumā, kas atbilst likuma plānam un ko likumdevējs apzināti atstājis nenoregulētu vai pagaidām nenoregulētu, saglabājot savu kompetenci par attiecīgo jautājumu izlemt vēlāk. Pozitīvi atbildēt uz jautājumu „Vai likumā trūkst tiesiskā noregulējuma?” nozīmē konstatēt tikai pirmo no diviem priekšnoteikumiem, kuriem iestājoties, tiesa ir aicināta ķerties pie tiesību tālākveidošanas. Lai konstatētu arī otro priekšnoteikumu, pozitīvi jāatbild arī uz jautājumu „Vai šo trūkumu nepieciešams novērst?” Iepriekš aprakstītajā piemērā apgabaltiesa uz šo otro jautājumu bija atbildējusi pozitīvi, lai gan Senāta ieskatā atbildei bija jābūt noliedzošai.
Attiecībā uz konkrēto aprakstīto gadījumu šobrīd likumdevējs savu tiesībpolitisko izvēli ir izdarījis, un ar 2012. gada 1. novembrī pieņemtajiem grozījumiem APL minēto jautājumu noregulējis.
Savukārt gadījumu, kad apelācijas instances tiesa nepietiekami izvērtējusi abus iepriekš minētos kritērijus tiesībpolitiska roba nošķiršanai, ilustrē Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 1. februāra spriedums lietā Nr.SKC-4/2012. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu apelācijas kārtībā, bija secinājusi, ka faktiskā kopdzīvē dzīvojošie var tikt atzīti par dzīvojamo telpu īrnieka ģimenes locekļiem arī tad, ja viņi savu kopdzīvi nav reģistrējuši Civillikuma 53. pantā noteiktajā kārtībā ne dzimtsarakstu nodaļā, ne pie garīdznieka. Apgabaltiesa savu secinājumu bija pamatojusi arī ar vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kuros analizēts ģimenes jēdziens. Augstākās tiesas Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, savukārt norādīja, ka, pirmkārt, apgabaltiesa piemērojusi judikatūru, kas attiecas uz citiem faktiskajiem apstākļiem, un otrkārt, izlēmusi jautājumu, kurš nav tiesas kompetencē, t.i., jautājumu, kas ir tiesībpolitiski izlemjams vienīgi likumdevējam. Senāts konstatēja, ka atbilstoši ECT norādei Konvencija neuzliek valstīm par pienākumu nodrošināt partnerattiecībās dzīvojošajām personām tādas pašas tiesības kā laulātajiem (sk. ECT spriedumu lietā Johnston and others v. Ireland (pieteikums nr.9697/82)). Arī Eiropas Savienības līmenī šis jautājums tikpat kā nav regulēts, jo vispārsaistoši tiesību akti, kas juridiski atzīst ārpus laulības savienību, var tikt pieņemti tikai tad, ja lielākā daļa Eiropas Savienības valstu nostāja attiecīgajā jautājumā sakrīt. Šobrīd Eiropā nav vienotas pieejas ārpus laulības savienības juridiskai atzīšanai, jo trūkst vienotas izpratnes par nodrošināmo pamattiesību būtību (sk. pēc Tieslietu ministrijas pasūtījuma zvērinātu advokātu biroja „Eversheds Bitāns” izstrādāto juridisko pētījumu „Par vīrieša un sievietes nereģistrētu partnerattiecību tiesisko regulējumu Eiropā un Latvijā”). Tāpat Senāts secināja, ka ir nepieciešama likumdevēja nepārprotama izšķiršanās par jautājumu, vai tiesiski ir atzīstamas partnerattiecības, citiem vārdiem, vai divu personu faktiskai kopdzīvei ir tādas pašas tiesiskās sekas, kādas ir, noslēdzot laulību. Ņemot vērā sabiedriskajā telpā un Saeimas komisijās periodiski aktualizētās diskusijas šajā jautājumā, kas nav novedušas pie vienota viedokļa, kā arī Tieslietu ministrijas nodrošināto pētījumu „Par vīrieša un sievietes nereģistrētu partnerattiecību tiesisko regulējumu Eiropā un Latvijā”, Senāts secina, ka normatīvo aktu grozīšana vai atsevišķa akta izstrādāšana minētā jautājuma sakarā tiek apsvērta, taču vēl nav veikta. Tas savukārt nozīmē, ka ne Senātam, ne arī tiesu instancēm, kas izskata civillietas pēc būtības, nav kompetences tiesību tālākveidošanas ceļā divu personu faktisko kopdzīvi pielīdzināt laulībai un kopdzīves partnerim noteikt tādas pašas tiesības kā laulātajam. Tas izriet no varas dalīšanas principa, kas nošķir likumdevēju no tiesu varas un leģitimē tiesu veikt tiesību jaunradi tikai gadījumos, kad tā nav saistāma ar iejaukšanos likumdevēja pilnvarās. Tiesas kompetencē ietilpst tiesību, nevis politisku jautājumu izlemšana.
Atgriežoties pie otrā priekšnoteikuma un meklējot atbildi uz jautājumu „Vai šo trūkumu ir nepieciešams novērst?”, nepieciešams noskaidrot likuma teleoloģiju un to, vai konstatētais trūkums ir plānots un atbilst likuma teleoloģijai, vai – gluži pretēji – tas neatbilst likuma plānam un teleoloģijai. Likuma plāna noskaidrošanā analizē un izšķir tos jautājumus un situācijas, ko likumam būtu jāregulē; kādas situācijas tam būtu jārisina un kādas nebūtu jārisina; kādas intereses aizsargā attiecīgais normatīvais akts, kā arī kas ir un kas pilnīgi noteikti nav tā regulēšanas priekšmets.
Aprakstītā juridiskā analīze un tās sarežģītība atspoguļo tikai vienas juridiskās metodes piemērošanas problemātiku tiesas spriešanas praksē, taču ilustrē to, cik būtiski tiesiskam un taisnīgam rezultātam ir spēt korekti nošķirt tiesībpolitiskus robus no parastiem likuma robiem un izvairīties no tiesas kļūdīšanās pašai savas kompetences robežu noteikšanā.
[2.2] Judikatūras atziņu formas prasības
Izteiksmes skaidrība un formulējuma abstrakcijas pakāpe ir tie aspekti, kas būtiski ietekmē ne tikai judikatūras atziņas pārliecināšanas spēku, bet arī precīzu un korektu piemērošanu nākotnē. Kā zināms, demokrātiskas valsts tiesiskajā sistēmā pastāv un no personas tiesībām uz pieeju tiesai izriet juridiskās obstrukcijas aizliegums. Līdz ar to tienesim ir pienākums izskatīt katru lietu, ņemot vērā iespējamo interešu konfliktu un uzdot sev jautājumu, kā šo konfliktu vērtētu un risinātu likumdevējs. Lai atbildētu uz šo jautājumu, tiesnesis var izmantot gan rakstītos normatīvos tiesību aktus, gan pārējos patstāvīgos tiesību avotus, gan judikatūru, gan arī tiesību zinātni un citus palīgavotus.
Īpaši sarežģītās lietās un Augstākās tiesas praksē tiesa savu jaunradīto juridisko principu vai noteikumu formulē vispārīgi, proti, bez konteksta ar konkrētās izskatāmās lietas faktisko sastāvu, un skaidri norāda nolēmuma tekstā. Tas atvieglo sprieduma ratio decidendi noskaidrošanu tiesnešu tiesību interpretēšanas vajadzībām, tās vēlāk piemērojot. Ja tiesnešu tiesību noteikums tiek formulēts abstrakti un vispārīgi jau tā radīšanas brīdī, tas atvieglo vēlāku tā piemērošanu citās līdzīgās lietās. Visos gadījumos jaunradītais noteikums tiek izstrādāts kā autonoma vienība, bet nolēmumā tas var tik atspoguļots, tikai aprakstot subsumciju un veidojot siloģisma slēdzienu konkrētajā lietā vai arī – kā vispārīgs noteikums ar mērķi būt attiecināmam arī uz nākotnē izskatāmajām lietām.
Maksimai (tiesnešu tiesību noteikumam, ratio decidendi normai), ko tiesnesis izveido un pēc kuras lemj vienā gadījumā, jābūt tādai, ko var attiecināt uz visiem šāda veida gadījumiem. Tas nozīmē, ka tiesnešu tiesību kritērijs ir ne tikai normas satura atbilstība tiesību sistēmai, bet arī abstraktums, proti – zināma formas prasību ievērošana.
Formulējot tiesnešu tiesību normu, tiesa darbojas kā kvazi-likumdevējs, tādēļ šajā savas darbības posmā tai ir jāievēro visi tie noteikumi, ieteikumi, teorētiskie norādījumi, likumdošanas tehnika un iemaņas, kādas tā pārzina un ko tradicionāli izmanto likumdevējs normatīvo tiesību aktu izstrādē. Proti, jāņem vērā gan normatīvu tiesību aktu kā juridisko tekstu sastādīšanas īpatnības (valodas lietojums, lakonisms, skaidrība, vienkāršība, terminoloģiska precizitāte), gan tiesnešu tiesību normu izstrādei loģiski noteiktie izstrādes un formulēšanas noteikumi. Juridisko tekstu sastādīšanas noteikumu ievērošanai tiesnešu tiesību normu izstrādē ir jānodrošina šo normu vieglāku un skaidrāku gramatisko interpretāciju. Kā norādīts, nacionālo tiesu nolēmumu juridisko atziņu interpretēšanā tiesību piemērotājs nereti sastopas ar problēmām, pie tam līdzīgas problēmas var radīt arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņu interpretācija. Arī EST nolēmumu ratio decidendi identificēšana ir sarežģīts process, pusēm var būt dažādi viedokļi par to, jo dažos gadījumos tiesa mēdz dot neskaidras vai mulsinošas norādes.
Lai pozitīvi atbildētu uz jautājumu, vai tiesa kvalitatīvi izpildījusi tiesnešu tiesību normu izstrādes noteikumus, šīs darbības rezultātā atrastajai tiesību normai ir precīzi jāatbilst iecerētajam regulējuma priekšmetam un jābūt nesaistītai ar konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem. Respektīvi, tiesai ir jāizvairās no riska jauno tiesnešu tiesību noteikumu formulēt pārāk plaši vai tieši otrādi – pārāk šauri. Pirmajā gadījumā tā aptvers un regulēs jautājumus, ko tiesa nav apzinājusies un vēlējusies noregulēt, savukārt vēlāk, citām tiesām piemērojot tās, var veidoties nepareiza prakse un pat prettiesiski nolēmumi. Otrajā gadījumā risks ir mazāks, jo pārāk šauri formulētas tēzes tiesa vēlākā lietā vienmēr var paplašināt vai arī attiecināt uz vēl kādu tiesisko attiecību grupu, uz kuru tā nav attiecināta sākotnējā nolēmumā, bet būtu tiesiski un saprātīgi attiecināma.
Papildus minētajam, formulējot tiesnešu tiesību noteikumus jau pašā nolēmuma tekstā, tiesai pastāv arī risks neadekvāti un neapzināti deformēt patieso tiesnešu tiesību normu, ietekmējoties no konkrētās lietas faktisko apstākļu apsvērumiem. Specifiskās un netipiskās lietās, kuras nevar kalpot kā paraugs vispārīgai situācijai, tiesnešu tiesību normu izstrāde ir saprātīgi jāierobežo, ja tiesa nav pārliecināta, ka tās piemērotā atziņa konkrētajai lietai un gadījumam var kalpot kā vispārīga norma un tikt piemērota arī citu, iespējams, vispārīgāku gadījumu atrisināšanai.
[3] Tiesnešu tiesību piemērošana
Kodificēto jeb rakstīto tiesību sistēmas būtība nozīmē rakstīto tiesību normu primāro dabu, tajā pašā laikā tā nenoliedz citu tiesību avotu līdzvērtīgu pastāvēšanu gadījumos, kas ar rakstītajām tiesību normām nav regulēti. Likumi un kodifikācijas nav nekas cits, kā vienīgi likumdošanas procesā šiem avotiem piešķirta forma – tiesai ir tiesības šo sistēmu papildināt, ja likumdevējs nav formalizējis kādus tiesību noteikumus, kas pastāv tiesību sistēmā. Tādējādi, runājot par tiesnešu tiesību saistošo raksturu kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā, ar to vispirms būtu saprotams apstāklis, ka tiesai ir saistošas esošās tiesiskās kārtības vērtības, kuras ir ietvertas pamatlikumā un citos likumos un kuras ir radušas konkretizētu atspoguļojumu tiesnešu tiesību veidā.
Rietumeiropas valstu tiesību doktrīnu tiesnešu tiesību praktiskā nozīme netiek noliegta, tomēr plašas ir diskusijas par vienā konkrētā nolēmumā ietvertas atziņas saistošo spēku, konstantas judikatūras atziņu saistošo spēku un tiesību avota statusu, kā arī tiesnešu tiesību konstitucionālo pieļaujamību un nozīmi. Tomēr ārpus diskusijām jau ir palikuši tādi viennozīmīgi skaidri jautājumi kā tas, ka tiesas spriedumā ietverta abstrakta juridiska atziņa rada argumentācijas pienākumu vēlākai tiesai, ja tā vēlas no šīs atziņas atkāpties, turklāt šādas atziņas ir saistošas netipiskās situācijās (netipiskās, sarežģītās lietās), kur saskaņā ar rakstīto tiesību normām būtu iespējami vairāki saturiski un metodoloģiski pieļaujami risinājumi, ja netiktu ņemtas vērā tiesnešu tiesību atziņas. Stabilas judikatūras atziņas ir obligāti izmantojams tiesību avots.
Vienā tiesas nolēmumā paustai tiesas juridiskai atziņai ir saistošs spēks tādēļ, ka tā ir „iekšēji pareiza”, proti, tā ir rakstītā likuma korekts papildinājums. Šādi papildinājumi praksē funkcionē kā rakstīto normatīvo aktu un konkrētu to priekšrakstu neatraujami papildinājumi, jo tikai kopā vērtējot likuma pantu un tā piemērošanas rezultātā formulētās tiesas atziņas, var nonākt pie patiesās tiesību normas jēgas un satura. Attiecīgi tikai tādā gadījumā ir nodrošināta pareiza tiesību normas piemērošana.
Praksē, analizējot judikatūras atziņu piemērošanu tiesās, var izšķirt vertikālo un horizontālo tiesnešu tiesību noteikumu piemērošanu. Vertikālās piemērošanas gadījumos tiesa izmanto EST, ECT un Satversmes tiesas formulētās atziņas, kā arī pirmās instances vai apelācijas instances tiesa – Augstākās tiesas Senāta formulētās abstraktās juridiskās atziņas. Vispārējās kompetences tiesu sistēmas ietvaros šāda piemērošana parasti problēmas nesagādā un, izņemot atsevišķus neviennozīmīgi vērtējamus gadījumus, zemāku instanču tiesas Latvijā ļoti respektē un naski piemēro Senāta atrastās tiesnešu tiesību normas. To gan ne vienmēr var novērot attiecībā, piemēram, uz ECT paustajām atziņām, ko zemāko instanču tiesas piemēro ļoti ierobežoti, bet, ja piemēro, ne vienmēr pilnībā izprotot šīs tiesas judikatūras speficiku un attiecīgo atziņu piemērošanas lauku. Protams, tas izskaidrojams arī ar to, ka vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē esošajās lietās cilvēktiesību jautājumi risināmi salīdzinoši mazāk.
Horizontālā tiesnešu tiesību normu piemērošana turpretī izpaužas kā tās pašas tiesas agrāku nolēmumu atziņu izmantošana, tās citējot un lietojot kā atbalstošu papildu argumentu, lai demonstrētu vienveidību tiesas spriešanā vai atvieglotu savu argumentēšanas pienākumu attiecībā uz sarežģītiem tiesību jautājumiem, ja šī tiesa tos agrāk jau risinājusi. Tāpat nereti tiesas piesauc vai citē savus vai citas tā paša līmeņa tiesas agrākus nolēmumus, lai ilustrētu tiesas līdzšinējo nostāju kādos tiesību jautājumos, uz kuru bāzes tiesa tālāk risinās tiesību jautājumus izšķiramajā lietā.
Pieļaujama, bet reti sastopama parādība ir ārējo tiesnešu tiesību izmantošana Latvijas tiesu nolēmumos – ārvalstu tiesu atrastās atziņas analoģiski Latvijas tiesu atziņām ir izmantojamas vēlākās lietās gadījumos, kad izpildās visi piemērošanas priekšnoteikumi, tajā skaitā arī sakrīt tiesību izpratne, aizsargājamās vērtības konkrētajā tiesību jomā un tiesību normu piemērošanas metodes.
Katra agrāka sprieduma izmantošana vēlāku spriedumu pamatošanā pēc būtības ir spriedumā esošās juridiskās atziņas vispārināšana līdz principam (tiesnešu tiesību princips) un šī principa piemērošana citiem līdzīgiem gadījumiem, pamatojoties uz to, ka visas lietas, kam ir vienāds ratio, ir jāizspriež vienādi. Tātad, veicot judikatūrā atrodamo atziņu izmantošanu un attiecīgo tiesnešu tiesību normu tālāku piemērošanu, tiesai jāvadās pēc vienotas metodes, kas atšķiras no tiesību normu piemērošanas metodēm. Tiesnešu tiesību piemērošana lielā mērā ir saistīta ar vispārināšanu un iztulkošanu. Vispārināšanai ir pakļauts noteikums, kas tiek izstrādāts tiesnešu tiesību normu attīstības procesā, turklāt tas ir iztulkošanas sasaistes punkts. Apstrādes rezultātā tiesnešu tiesību norma tiek atrasta vai formulēta tāda noteikuma formā, kas aptver visus atbilstošos precedentus un tādējādi atspoguļo to ratio decidendi, kas kalpo kā vadlīnija tiesiskajās attiecībās un tiek iztulkots un piemērots tiesu nolēmumos nākotnē. Ideālā situācijā tiesa:
1. posmā: atrod visus atbilstošos precedentus (nolēmumus). Pamatotas un „pareizas” judikatūras atziņas iegūšanai nepieciešama visaptveroša precedentu atlase un izpēte par attiecīgo jautājumu, tajā skaitā ietverot, piemēram, Latvijas Senāta judikatūru un nepieciešamības gadījumā arī ārvalstu tiesu judikatūru;
2. posmā: noskaidro (rekonstruē) atrasto nolēmumu būtību jeb ratio decidendi, proti, to konkrēto juridisko atziņu jeb novatorisko tiesas izstrādāto tēzi, ko tiesa paudusi savā spriedumā un kas varētu kalpot kā vispārsaistoša tiesību norma. Tiesas uzdevums ir rekonstruēt precedenta lietas autentisko nozīmi no faktiskajām un normatīvajām agrākā nolēmuma premisām. Bieži vien vispirms nepieciešama doto tiesas pamatojumu izsmeļoša analīze vai salīdzinājums ar lielāku skaitu nolēmumu, lai varētu secināt, kādi apsvērumi patiesībā bijuši izšķiroši noteiktās tēzes veidošanā un kādā virzienā tā attīstījusies. Tādējādi tiesnešu tiesību noteikuma identificēšana izvēršas par kompleksu faktu un tiesisko apstākļu analīzi un nemanāmi saplūst ar nākamo posmu – atziņas vispārināšanu un iztulkošanu.
Tiesību doktrīnā, it īpaši angloamerikāņu tiesību doktrīnā, ir izstrādātas vairākas metodes jeb testi, kā noteikt sprieduma galveno tēzi jeb ratio decidendi. Šim mērķim var izmantot Vambo (Wambaugh) testu, kura pamatā ir loģisks spriedums, izejot no pretējā, vai, piemēram, Gudhārta (Goodhart) testu.
Šajā posmā jāņem vērā, ka vienā individuālā tiesas nolēmumā, vai tas būtu pirmās instances tiesneša, apelācijas instances tiesas, kasācijas instances vai, piemēram, Satversmes tiesas nolēmums, var būt vairākas jaunas juridiskas atziņas, proti, vairāk kā viena tiesnešu tiesību norma. Jebkurš tiesas spriedums var saturēt sevī tiesnešu tiesību normu par tiesas kompetenci skatīt lietu, par prasības pieļaujamību, par prasības pamatu vai šī pamata motivāciju, kā arī citiem aspektiem. Tādēļ, noskaidrojot atrasto spriedumu tiesnešu tiesību noteikumus, ir būtiski paturēt prātā arī kontekstu, kādam šis noteikums izteikts.
3. posmā: vispārina un iztulko iegūto atziņu. Dažkārt tiesa jaunizveidoto abstrakto juridisko atziņu pietiekami skaidri un vispārināti sniedz nolēmumā. Visbiežāk tas raksturīgs augstākā līmeņa tiesām. Gadījumos, kad precedentu atziņas nav skaidri tiešā veidā un abstraktā formā izteiktas sprieduma tekstā vai atsevišķi sprieduma sākumā, kā tas ir daļā Augstākās tiesas Senāta spriedumu un elektroniski apstrādātajos spriedumos datu bāzēs, tēze izriet no sprieduma motīvu un rezolutīvās daļas. Šādos gadījumos tiesai jāveic vispārināšanu līdz noteiktai abstrakcijas pakāpei, izmantojot induktīvo metodi. Iztulkošana un vispārināšana noved pie īstās tiesnešu tiesību normas, kuras iegūšana ir obligāts un loģisks priekšnoteikums tiesnešu tiesību normas tālākai piemērošanai vai attīstīšanai.
Pēc tam atrastā un vispārinātā tēze ir jāinterpretē līdzīgi, kā tiek interpretētas rakstītās tiesību normas. Tiesu spriedumi satur tajos pausto tiesību ideju formulējumu vārdos. Tiesnešu tiesību noteikums tādējādi ir pozitivizēts noteikums – teksts, kas tāpat prasa interpretāciju kā jebkurš cits normatīvā tiesību akta normas teksts. Un tieši tāpat kā normatīvo aktu noteikumu, arī tiesnešu tiesību normu interpretācijas rezultātā tiek noteikts tiesiskais sastāvs jeb to gadījumu loks, ko šī norma regulē, un tiesiskās sekas jeb konsekvences, kas iestājas normas piemērošanas rezultātā.
Šajā stadijā neizteikti eksistē pieņēmums, ka tiesa, arī tad, ja tās tēzē un it īpaši tēzes pamatojumā vēl atrodami zināmi trūkumi, tomēr ir gribējusi un domājusi kaut ko pareizu, un ka nolēmums rezultātā ir saprātīgs. Šī hipotēze apstiprinās pietiekami bieži, lai to izmantotu. Tas nozīmē tiesnešu tiesību normas iztulkošanā izmantot sava veida tiesiskuma, saprātīguma un atbilstības tiesību sistēmai prezumpciju.
4.posmā: pieņem lēmumu piemērot iegūto atziņu vai arī noraidīt to un izstrādāt jaunu. Tiesu precedenta atziņa per se neveido nākošās konkrētās lietas izspriešanas priekšrakstu, tādēļ lielākajā daļā gadījumu tiesnesim ir jāpieņem lēmums par iepriekšējās lietas un konkrētās lietas analoģiju. Saskaņā ar analoģijas pieeju agrākā spriedumā ietvertā atziņa tiek izmantota kā modelis, kam sekot vēlākās lietās. Tomēr, atzīstot, ka tiesnešu tiesību noteikums atbilst visām vispārsaistošas tiesību normas pazīmēm, nav pamata tās tālākas piemērošanas būtiskai diferenciēšanai no citu tiesību normu piemērošanas. No metodoloģiskā viedokļa tiesai nav atšķirības, vai tā lietas izšķiršanai piemēro iepriekš jau pozitivizētu tiesību normu, vai tiesnešu tiesību normu, jo abos gadījumos subsumcijas ceļā būs jākonstatē normas tiesiskā sastāva īstenošanās faktiskajā sastāvā. Praksē tomēr tiesnešu tiesību norma tiek rekonstruēta no agrākā nolēmuma tiesiskajiem un arī faktiskajiem apstākļiem, tādēļ tradicionāli tiek atzīts, ka tiesnešu tiesību normas piemērošanas priekšnoteikums ir analoģijas konstatēšana starp agrākās un izšķiramās lietas faktisko sastāvu noteiktām pazīmēm. Lai gan nav pamata šādu pieeju uzskatīt par nepareizu vai nepiemērotu, tomēr tā sapludina vairākas atsevišķas tiesnešu tiesību normas piemērošanas stadijas vienā un neveicina skaidru un viennozīmīgu tiesnešu tiesību noteikumu formulēšanu, atpazīšanu un piemērošanu. Analoģijas pieejas gadījumā tiek nosacīti izlaists tiesnešu tiesību normas kā pilnvērtīgas tiesību normas (kas sastāv ne tikai no tiesiskajām sekām, bet arī tiesiskā sastāva) identificēšanas, formulēšanas posms, tā vietā strādājot ar abu faktisko gadījumu faktiskajiem sastāviem un agrākās lietas tiesiskajām sekām.
Iepriekš aprakstītie soļi vērtējami kā procesa vadlīnijas, taču no saturiskās analīzes aspekta tiesnešu tiesību piemērošanas process prasa izvērtēt ne tikai lietu faktisko apstākļu līdzību, bet arī to, vai nav mainījušies tiesiskie apstākļi kopš eventuāli piemērojamās tiesnešu tiesību normas izstrādes.
[4.1.] Līdzīgi faktiskie apstākļi Lai agrāku tiesnešu tiesību noteikumu piemērotu, jāpārliecinās, ka izskatāmajā gadījumā un agrākajā tiesas jau izšķirtajā gadījumā ir līdzīgi faktiskie apstākļi, kā arī nav mainījies tiesiskais regulējums. Minētie kritēriji tiešā veidā izriet no vienlīdzības principa prasības, ka līdzīgi gadījumi ir jārisina līdzīgi, bet atšķirīgi gadījumi – atšķirīgi, ko atzinusi arī Satversmes tiesa: tiesnesim ir tiesības citā lietā šaubu gadījumā izvēlēties citādu, konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem atbilstošāku tiesību normas interpretācijas rezultātu. Ja uzdevuma izpildes labad nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesas atziņām, tiesnesis to ir tiesīgs darīt, taču tikai pienācīgi argumentējot savu viedokli.
Lietu faktiskie apstākļi nekad nebūs absolūti identiski. Tieši tādēļ judikatūras atziņas analīzes posmā, kurā tā tiek vispārināta un iztulkota, precīzi jānosaka tās piemērošanas gadījumu loks, t.i., visi tie līdzīgie gadījumi, uz kuriem šī atziņa attiecas tāpat kā uz tiesas izšķirto gadījumu. Tam savukārt nepieciešams analizēt precedenta gadījuma faktisko sastāvu. Jo tikai precīzi nosakot svarīgos faktiskos apstākļus, tiesu precedentā var noskaidrot konstatēto noteikumu un tā nozīmīgumu. Attiecībā uz agrākā nolēmuma faktiskā sastāva analīzi jāpieņem, ka būtiski ir visi tie fakti, ko tiesa nolēmumā tieši atzinusi par būtiskiem, kā arī – nebūtiski ir visi tie apstākļi, ko tiesa ir tieši atzinusi par tādiem. Parasti nesvarīgas tiesnešu tiesību kontekstā ir precedenta nolēmuma faktiskā sastāva pazīmes, kas attiecas uz personībām, vietu, laiku, veidu un apmēru, ja vien tiesa nolēmumā nav tieši uzsvērusi to nozīmību. Dažkārt nebūtisko faktisko apstākļu identificēšana ir pat nozīmīgāka par būtisko faktisko apstākļu atlasi, jo norāda uz faktiem, kam noteikti nav nozīmes tiesnešu tiesību piemērošanā, tādējādi arī to esamībai vai neesamībai nav nozīmes arī vēlāku lietu izšķiršanā.
Kā piemērs nepieciešamībai tiesnešu tiesību normu skatīt kontekstā ar lietas faktisko sastāvu un tam, ka pretēja rīcība var novest pie nepamatotiem secinājumiem par šīs normas piemērošanas laiku, jāmin Augstākās tiesas Senāta lēmums lietā par personas blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums atjaunot nokavēto procesuālo termiņu blakus sūdzības iesniegšanai un ar kuru atteikts pieņemt blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas lēmumu. Sūdzībā Augstākās tiesas Senātam blakus sūdzības iesniedzēja atsaucās uz paša Senāta tiesnešu tiesību noteikumu. Taču tiesa norādīja, ka atsaukšanās uz šo tiesnešu tiesību normu nav pamatota. Tā atzina šādas tiesnešu tiesību normas eksistenci, taču noraidīja tās piemērojamību šajā lietā. Proti, minētajā lietā bija lemts par cita veida lēmuma pārsūdzības termiņu – par tāda lēmuma (par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību), ko tiesnesis pieņem vien personiski ārpus tiesas sēdes, neesot klāt procesa dalībniekam, apstākļos, kad procesa dalībnieks negaida, ka konkrētā brīdī tiks pieņemts lēmums par atteikšanos pieņemt procesuālo dokumentu, turklāt procesa dalībnieks iepriekš netiek informēts par šāda lēmuma pieņemšanas laiku. Turpretim šajā lietā pieteicēja vēlējās pārsūdzēt tiesas lēmumu, kas pieņemts rakstveida procesā, iepriekš paziņojot, kad lēmums būs pieejams. Tādēļ principi par pārsūdzības termiņa skaitīšanu no lēmuma saņemšanas dienas nav attiecināmi uz [šīs lietas] apgabaltiesas lēmumu. Šā lēmuma pārsūdzēšanai bija piemērojams vispārējais blakus sūdzības iesniegšanas termiņš. Tādā veidā tiesa atkārtoti uzsvērusi savas agrāk atrastās tiesnešu tiesību normas piemērojamības sfēru, kas bija norādīta jau pirmreizējā tās tekstā, un izslēgusi gan konkrētajā lietā, gan vispārēji turpmākajās lietās nepareizu tiesnešu tiesību normas piemērošanu, kāda varētu rasties, nepietiekamu uzmanību pievēršot precedenta faktiskajam sastāvam.
Savukārt kā piemērs tam, cik liela nozīme ir pareizas tēzes abstrakcijas pakāpes noteikšanai, jāmin Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā, kurā tā balstījusies uz pieņēmumu, ka labticīgs ieguvējs un labticīgs valdītājs ir identiski jēdzieni. Kā norādījis profesors Jānis Rozenfelds, pamatojoties uz šādu pieņēmumu, iespējams nonākt pie slēdziena, ka katrs, kas valda lietu, būdams pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu kā viņam (proti – kā labticīgs valdītājs), ir atzīstams par šīs lietas īpašnieku. Respektīvi, tiesas atziņa, kas vienā atsevišķā gadījumā varēja šķist noderīga konkrēta strīda taisnīgam atrisinājumam, ja to pārvērstu par vispārēju normu, būtu spējīga novest pie acīmredzami absurda secinājuma. Tātad šai iespējamai normai abstrakcijas pakāpe nosakāma pietiekoši zema, lai tās vēlāka izmantošana neradītu prettiesisku rezultātu, ja tiesību piemērotājs vispār nonāk pie secinājuma par to, ka šī norma pieder pie tiesnešu tiesību kopuma.
Vadoties no lēmuma par divu faktisko situāciju analoģiju, iespējams izdarīt primāro secinājumu par agrākas tiesas formulētās abstraktās juridiskās atziņas piemērojamību. Taču pat analoģijas atzīšanas gadījumā paliek vairāki citi argumenti, kuru rezultātā iespējama tiesnešu tiesību atziņas noraidīšana pilnībā vai modifikācija (skat. turpmāk nodaļu par tiesisko apstākļu izmaiņām).
Ja tiesa nonāk pie apstiprinošas atbildes, ka abi gadījumi (precedenta un konkrēti izskatāmais) ir tiesiski līdzīgi, tad tas ir pamats, lai tos arī tiesiski vienādi aplūkotu un risinātu. Šādā gadījumā tiesnešu tiesību norma tiek piemērota bez pārveidošanas. Tā var tikt piemērota tieši vai arī pēc analoģijas: ja lietas faktisko apstākļu būtiskā daļa sakrīt ar precedenta būtiskajiem faktiskajiem apstākļiem, tas ir tiešas piemērošanas gadījums, un tiesnešu tiesību normu var piemērot. Savukārt gadījumos, kad izskatāmā gadījuma apstākļi daļēji nesakrīt ar precedenta tēzes pamatā esošajiem lietas būtiskajiem apstākļiem, tiesa nevar tiešā veidā pārņemt un piemērot tiesnešu tiesību normu. Taču varētu pieļaut analoģiju. Šie ir tie gadījumi, kad, apsverot un pamatojot abu gadījumu tiesisko līdzību, tiesa var nonākt pie secinājuma, ka precedenta tēzes būtību var piemērot arī konkrēti izskatāmajā gadījumā, pamatojot to ar papildu vērtējuma argumentiem.
Ja tiesa atrod būtisku atšķirību starp precedenta lietas faktisko sastāvu un izskatāmās lietas faktisko sastāvu un to nav iespējams „nolīdzināt” ar vērtējuma pamatojumu, tiesai ir pienākums atturēties no tiesnešu tiesību normas piemērošanas.
[4.2.] Nav mainījušies tiesiskie apstākļi
Otrs kritērijs tiesnešu tiesību piemērošanas iespējamībai, kas, kā jau minēts, izriet no vienlīdzības principa būtības, ir tiesisko apstākļu nemainība. Ja tiesa ir formulējusi atziņu, kas kā neatraujams pavadonis pavada normatīvā akta normu visā tās piemērošanā, likumsakarīgi šis „pavadonis” nevar tikt atrauts no normatīvā akta normas un piemērots arī pēc tam, kad attiecīgais normatīvais akts vai tā daļa vairs nav piemērojama (piemēram, zaudē spēku). Līdz ar to tiesnešu tiesību norma ir būtiska un ir jāpiemēro tiktāl, ciktāl tiesiskais regulējums un tiesiskie apstākļi tās izstrādes laikā un konkrētās vēlākās lietas izšķiršanas laikā ir identiski.
Mainījušies tiesiskie apstākļie ir tiesnešu tiesību grozīšanas pamats, līdz ar to agrākās tiesas formulētās atziņas vairs nav iespējams piemērot. Plašāk vērtējot, varētu teikt, ka tiesisko apstākļu izmaiņas nozīmē, ka tiesību sistēmā šāda norma vairs nepastāv.
Tas, ka tiesību sistēmā kāda tiesību norma vairs nepastāv, nozīmē ne tikai to, ka ir mainījies normatīvais regulējums (kāds likums zaudējis spēku vai stājies spēkā jauns tiesiskais regulējums, grozīts tiesiskais regulējums), bet varētu arī izrietēt no tā, ka ir mainījušies kādi citi apstākļi, kas formē tiesību sistēmu kā vienotu veselumu.
Proti, par mainītiem tiesiskajiem apstākļiem atzīstami arī gadījumi, kad ir mainījusies judikatūra vai tapusi kāda jauna judikatūras atziņa, kas nebija zināma un nebija ņemta vērā agrākās lietas iztiesāšanas laikā. Protams, jo īpaši tas attiecas uz jaunu judikatūru no EST, ECT un Satversmes tiesas puses, kas ir vispārsaistoša. Arī valdošā tiesību izpratne un vērtības, kādas aizsargā tiesību sistēma, laika gaitā var mainīties, un judikatūra, kas tapusi vienas tiesību izpratnes ietvaros, netiks atzīta par piemērojamu citas tiesību izpratnes situācijā, pat ja konkrētais normatīvais regulējums būtu saglabājies nemainīgs.
Bez konkrēto agrākās lietas faktisko apstākļu rekonstrukcijas un analīzes nozīme ir jāpiešķir arī jomai, kādā tiesa ir formulējusi tiesnešu tiesību normu, tiesību institūtam, tiesību nozarei un mērķim, kādu tiesa noteikusi judikatūras atziņas izstrādē. Ja vēlākā izšķiramā lietā ir skarts cits tiesību institūts vai nozare, vai tā ir citā jomā vai ar citu likumdevēja mērķi rakstītā normatīvajā regulējumā, nebūs pamata atzinumam par agrākās tiesas atziņas piemērojamību, jo pēc būtības tā ir izstrādāta citam tiesiskajam regulējumam.
Šādas analīzes nepieciešamību attiecībā uz tiesiskajiem apstākļiem pierāda, piemēram, Augstākās tiesas Senāta norāde, vērtējot apelācijas instances piemēroto judikatūras atziņu atbilstību konkrētās lietas tiesiskajiem apstākļiem jau pieminētajā 2012. gada 1. februāra spriedumā lietā Nr.SKC–4/2012. Senāts secinājis, ka „[apelācijas instances] tiesa spriedumā nepamatoti atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Keegan v. Ireland, kā arī Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 28. februāra spriedumu lietā Nr.SKA-53. Senāta ieskatā abas minētās lietas skatītas kontekstā ar tiesību uz ģimenes dzīvi aizskārumu, proti, par atteikšanos nodibināt aizbildnību pār bērnu un par sociālās palīdzības atteikšanu ģimenei. [Apelācijas instances] tiesa ir nepareizi secinājusi, ka spriedumā Nr.SKA-53 konstatētie apstākļi pilnībā sakrīt ar izskatāmajā lietā esošajiem apstākļiem, jo abās lietās pastāv strīds par personas atbilstību ģimenes locekļa statusam likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 9. panta izpratnē. Senāts vērš uzmanību uz to, ka minētajā spriedumā jēdziens „ģimene” skatīts plašākā nozīmē un kontekstā ar kopīgas ģimenes pastāvēšanas konstatēšanu un tās tiesībām pretendēt uz pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Senāta ieskatā izskatāmajā lietā ir strīds par tiesībām uz dzīvojamo telpu īri, tamdēļ tiesai nebija pamata atsaukties uz spriedumiem lietās, kurās konstatēti atšķirīgi faktiskie apstākļi un ir cits lietas izskatīšanas priekšmets.”
Bez minētajiem diviem kritērijiem – tiesisko vai faktisko astākļu izmaiņas – tiesai tikai ļoti retos gadījumos būtu pieļaujams nepiemērot agrākas tiesas formulēto tiesnešu tiesību noteikumu – gadījumos, kad tiesa ir atradusi jaunu, labāku atziņu. Nemainīgos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos tiesnešu tiesību grozīšana ietekmē tiesisko noteiktību, līdz ar to tiesai šādā gadījumā ir paaugstināts pamatošanas pienākums, detalizēti paskaidrojot ne tikai to, kāpēc jaunā atziņa labāk atbilst tiesību sistēmai, bet arī to, ka nepieciešamība pēc judikatūras maiņas ir lielāka nekā sabiedrības intereses saglabāt tiesisko drošību un paredzamību.
QR
