Tiesu darbam aktuālākais 2012.gada 24.maija Kriminālprocesa likuma grozījumos

IEVADS

2012. gada 1. jūlijā stājās spēkā kārtējie apjomīgie grozījumi Kriminālprocesa likumā (turpmāk KPL). Pieņemot kārtējo likumu „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (turpmāk – Likums par grozījumiem), likumdevējs konsekventi ir turpinājis iesākto tradīciju veikt grozījumus KPL vidēji 2 reizes gadā.

Ar šiem grozījumiem gan saturiski, gan formas ziņā (sadaļu, nodaļu, pantu numerācija u.tml.) būtiski grozīta KPL C daļa, kas būtībā ieguvusi pavisam jaunu veidolu. Savukārt uz KPL A un B daļu attiecināmi 47 Likuma par grozījumiem panti. Ievērojot šoreiz izvēlēto tematu, tuvāk pakavēšos tieši pie tiesnešu praktiskajā darbā nozīmīgākajām izmaiņām KPL A un B daļā.

Izvērtējot veiktos grozījumus kopumā, atzīstams, ka šajā gadījumā tie daļēji ir nesuši konceptuāli jaunas idejas, tomēr kārtējo reizi nozīmīgā to daļā ir epizodiski, vērsti nevis uz fundamentālu jautājumu pārskatīšanu vai jaunu ideju ieviešanu, bet gan uz atsevišķu praksē konstatētu vai prognozētu problēmu risinājumu. Izrietoši – arī pārskats par veiktajiem grozījumiem neviļus veidojas „saraustīts” un epizodisks. Lai to padarītu pārskatāmāku, veiktos grozījumus apskatīšu, sadalot tos grupās, dažus grozījumus tikai pieminot, bet tuvāk pievēršoties, manuprāt, tiesneša darbam svarīgākajiem un, iespējams, saturiski nozīmīgākajiem un/vai neskaidrākajiem.

[1] Uz KPL vispārīgo daļu attiecināmi Likuma par grozījumiem 19 panti. Veiktie grozījumi skar sekojošas jomas: procesa dalībnieku tiesības un pienākumi · izmeklēšanas darbību nodrošināšanas pasākumi · procesuālie piespiedu līdzekļi, t.sk. procesuālās sankcijas · procesuālie dokumenti · procesuālie izdevumi.

[2] Savukārt grozījumi KPL sevišķajā daļā galvenokārt skāruši tiesvedības vispārīgos noteikumus un vienu t.s. vienkāršotā procesa veidu – vienošanās procesu.

KRIMINĀLPROCESA LIKUMA VISPĀRĪGĀ DAĻA

[3] Grozījumi attiecībā uz procesa dalībnieku tiesībām un pienākumiem skar divus procesa dalībniekus – liecinieku un t.s. kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieku.

[4] Attiecībā uz liecinieku veiktas izmaiņas tā pienākumos. KPL 111. panta 2. daļa, kas līdz 01.07.2012. paredzēja, ka „Lieciniekam ir pienākums ierasties kriminālprocesu veicošās amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā, ja ir ievērota uzaicināšanas kārtība”, šobrīd izteikta šādā redakcijā: „Lieciniekam ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi, kā arī ierasties kriminālprocesu veicošās amatpersonas norādītajā laikā un noteiktajā vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā, ja ir ievērota uzaicināšanas kārtība”. Var atzīt, ka tādā veidā liecinieka pienākumu loks ir paplašināts, papildinot to ar pienākumu pēc procesa virzītāja pieprasījuma paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi. Šī grozījuma redakcijas izstrāde ir bijusi visai interesanta. Priekšlikums grozījumiem ticis iesniegts no Tieslietu ministrijas un tajā bija iekļauta norāde uz liecinieka pienākumu paziņot gan par savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi, gan par tās maiņu. Gan Juridiskās komisijas sēdē, izskatot likumprojektu pirms 2. lasījuma, gan izskatot to Saeimā 2. lasījumā, izskanēja iebildumi no atsevišķu deputātu puses, norādot uz pienākuma paziņot arī attiecīgās adreses maiņu nesamērīgumu. Neskatoties uz to, tas 2. lasījumā tika pieņemts Tieslietu ministrijas piedāvātajā variantā. Taču pēc likumprojekta pieņemšanas 2. lasījumā sākotnējais priekšlikuma iesniedzējs Tieslietu ministrija iesniedza jaunu priekšlikumu, kas faktiski bija sākotnējā priekšlikuma labojums, lūdzot izslēgt liecinieka pienākumu paziņot arī sūtījumu saņemšanas adreses maiņu. Šis priekšlikums tika atbalstīts Juridiskajā komisijā, tāpat kā Saeimā, izskatot likumprojektu 3. lasījumā. Tādējādi liecinieka pienākumi tika papildināti ar pienākumu paziņot sūtījumu saņemšanas adresi, bet ne ar pienākumu paziņot par šīs adreses maiņu. Vērtējot attiecīgos grozījumus, atļaušos apšaubīt to lietderīgumu – katrā ziņā tie nekādā veidā neatrisina likumprojekta apspriešanas gaitā norādīto problēmu, kuras risināšanai tie bija iecerēti, proti, novērst liecinieku neierašanos uz tiesas sēdēm. Vienreizēja sūtījumu adreses paziņošana, bez nepieciešamības paziņot tās maiņu, situāciju vispār nemaina. Te gan vietā ir jautājums, vai problēmas par liecinieku nesasniedzamību ir iespējams un nepieciešams mainīt tieši ar papildus kriminālprocesuālu pienākumu lieciniekam palīdzību? Daudz iedarbīgāki varētu būt citi pasākumi, gan procesuāli, gan ārpus kriminālprocesa esoši. Taču diskusija par tiem neatbilst šī apskata mērķim.

[5] Ar Likumu par grozījumiem mainīts arī t.s. kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieka tiesību un pienākumu loks. Mainīts KPL 111-1. panta nosaukums atbilstoši jaunajam panta saturam.

[5.1.] Pantā ietvertais tiesību uzskaitījums tiek paplašināts, ietverot tiesības uz advokāta pieaicināšanu juridiskās palīdzības saņemšanai. Uz nepilnībām šī dalībnieka procesuālo garantiju sistēmā esmu jau norādījusi iepriekš. Veiktie grozījumi uzskatāmi vien par nelielu soli situācijas uzlabošanā, kas ļauj visai droši prognozēt, ka agrāk vai vēlāk mūs sagaida nākamie KPL 111-1. panta grozījumi.

[5.2.] Attiecīgā dalībnieka tiesiskā statusa reglamentācija papildināta arī ar norādēm uz viņa pienākumiem, proti, „Kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam ir pienākums pēc procesa virzītāja pieprasījuma rakstveidā paziņot savu sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi un par tās maiņu. Ar šo paziņojumu kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks apņemas 24 stundu laikā saņemt kriminālprocesu veicošās amatpersonas nosūtītos sūtījumus un bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus minētos kriminālprocesuālos pienākumus.” Veiktie grozījumi iekļaujas kopējā KPL sistēmā, kur šāda vai ļoti līdzīga veida pienākums jau iekļauts attiecībā uz citiem procesa dalībniekiem, piemēram, personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību (KPL 60-1.p.), cietušo (KPL 103.p.). Šāda nostāja gan joprojām ļauj izvirzīt jautājumus, cik adekvāts ir noteiktais 24 stundu termiņš, cik samērīgu risinājumu tas paredz, no kura brīža īsti ir aprēķināms šis termiņš u.tml. Domājams, ka ar laiku šīs normas tiks precizētas. Atzīstams, ka jau šobrīd KPL satur arī veiksmīgāku reglamentāciju, piemēram, saprātīgāks regulējums ietverts KPL 321. panta 5. daļā, 333. panta 4. daļā.

[6] KPL 10. nodaļu „Izmeklēšanas darbības” skāruši tikai vieni grozījumi, kas attiecināmi uz t.s. izmeklēšanas darbības nodrošinošajiem pasākumiem, un tieši – paraugu izņemšanu salīdzināmai pētīšanai. KPL 207. panta 1. daļa papildināta ar norādi, ka paraugus salīdzinošai izpētei var ņemt arī no personas, pret kuru uzsākts process. Faktiski tādā veidā notikusi KPL 207. panta 1. daļas saskaņošana ar KPL 209.  pantu. Joprojām paliek spēkā likuma nostāja, ka paraugu ņemšana salīdzinošai izpētei no personas, pret kuru uzsākts process, iespējama tikai uz izmeklēšanas tiesneša lēmuma pamata (KPL 209.p.1.d.).

[7] Salīdzinoši būtiskas izmaiņas veiktas KPL 3. sadaļā un attiecināmas uz abām šajā sadaļā reglamentētajām piespiedu līdzekļu grupām – procesuālajiem piespiedu līdzekļiem un procesuālajām sankcijām.

[7.1.] Veikto grozījumu rezultātā drošības līdzekļu loks papildināts ar diviem jauniem drošības līdzekļu veidiem, tādējādi to kopējais skaits šobrīd sasniedz 14.

Jaunievestie drošības līdzekļi reglamentēti šādi:

252.¹ pants. Dzīvesvietas maiņas paziņošana. Dzīvesvietas maiņas paziņošana ir aizdomās turētā vai apsūdzētā rakstveida saistība nekavējoties, bet ne vēlāk kā vienas darba dienas laikā rakstveidā informēt procesa virzītāju par dzīvesvietas maiņu, norādot dzīvesvietas jauno adresi.

252.² pants. Pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē. Pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē ir ar procesa virzītāja lēmumu uzlikts pienākums aizdomās turētajam vai apsūdzētajam lēmumā noteiktajā laikā pieteikties policijas iestādē pēc savas dzīvesvietas.

Abi šie drošības līdzekļi ir tādi, kurus var „kombinēt” ar citiem drošības līdzekļiem (KPL 243.p.4.d.).

Savukārt pārsūdzībai izmeklēšanas tiesnesim pieļaujama tikai pieteikšanās policijas iestādē (KPL 262.p.).

Lai arī kopumā pret jaunievestajiem drošības līdzekļiem konceptuāli nekas nebūtu iebilstams, nevar nepieminēt atsevišķus uzmanības vērtus aspektus.

Pirmkārt, bažas izraisa likumdevēja atšķirīgā pieeja terminu lietojumā attiecībā uz vietu, kuras paziņošanas, nemainīšanas, neatstāšanas u.tml. pienākums tiek uzlikts attiecīgajām personām. Tā, piemēram, jau pieminētajā KPL 252-1.  pantā tā ir „dzīvesvieta”, KPL 256. panta jaunajā redakcijā tā ir „dzīvesvieta vai pagaidu uzturēšanās vieta”, KPL 261. pantā – „pastāvīgā vai pagaidu dzīves vieta”. Atļaušos apšaubīt, vai tiešām likumdevējs apzināti pieļāvis šādu jēdzienu atšķirību un katrs no tiem ir ar savu pastāvīgu, nošķiramu saturu konkrētos apstākļos. Līdz ar to būtu izsakāms priekšlikums par to vienveidīga pielietojuma ieviešanu.

Savukārt attiecībā uz drošības līdzekli „dzīvesvietas maiņas paziņošana” tā praktiskajā izpildījumā īpaši būtu jāatceras, ka šis drošības līdzeklis paredz pienākumu paziņot par dzīves vietas maiņu un 1) tas nav identisks ar attiecīgo personu pienākumu paziņot par sūtījumu saņemšanas adresi un tās maiņu (KPL 60-1.p.), kā arī 2) tas neparedz nepieciešamību dzīves vietas maiņu saskaņot ar procesa virzītāju vai saņemt tā atļauju.

[7.2.] Bez tā, ka drošības līdzekļu klāsts papildināts ar diviem jauniem drošības līdzekļiem, grozījumi veikti arī vairāku jau pazīstamu drošības līdzekļu tiesiskajā reglamentācijā.

Nozīmīgas izmaiņas veiktas attiecībā uz uzturēšanos noteiktā dzīves vietā.

KPL 256. pantā reglamentētā drošības līdzekļa nosaukums mainīts no „uzturēšanās noteiktā dzīves vietā” uz „uzturēšanos noteiktā vietā”.

Bez tam izmaiņas nav tikai vienā vārdā, būtiski ir mainīts arī šī drošības līdzekļa saturs. Līdz grozījumiem bija paredzēts, ka „uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā ir aizdomās turētā vai apsūdzētā rakstveida saistība neatstāt ilgāk par 24 stundām konkrēti norādītu dzīves vai pagaidu uzturēšanās vietu bez procesa virzītāja atļaujas, kā arī bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus kriminālprocesuālos pienākumus.” Savukārt šobrīd „uzturēšanās noteiktā vietā ir aizdomās turētā vai apsūdzētā rakstveida saistība uzturēties procesa virzītāja norādītajā laikā un noteiktajā vietā vai neatstāt ilgāk par 24 stundām konkrēti norādīto dzīves vai pagaidu uzturēšanās vietu bez procesa virzītāja atļaujas, kā arī bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus kriminālprocesuālos pienākumus.”

Uzskatāmi redzams, ka papildus vārdiskai maiņai no „dzīvesvietas” uz „vietu” drošības līdzekļa saturs šobrīd paredz ne tikai pienākumu bez procesa virzītāja neatstāt ilgāk par 24 stundām dzīves vai pagaidu uzturēšanās vietu, bet arī alternatīvu – pienākumu uzturēties procesa virzītāja norādītā laikā un vietā. Visnotaļ interesanti ir aplūkot diskusijas, kas attiecībā uz šo drošības līdzekli norisinājās Juridiskajā komisijā un Saeimā. Ilustratīvi spilgti ir citāti no deputātu A.Elksniņa un A.Judina debašu runām Saeimā, izskatot ierosinātos grozījumus trešajā lasījumā.

“Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.

A.Elksniņš (SC). Nu, kaut kas līdzīgs mājas arestam, bet lēmumu pieņem procesa virzītājs, nevis tiesa. Es aicinu nepaplašināt izmeklēšanas pilnvaras, kuras lielā mērā ierobežos indivīdus un ļaus vienkāršam iecirkņa inspektoram noteikt, ka personai A 24 stundas būs, piemēram, jāsēž mājās. Kamēr nav tiesas lēmuma par minēto procesuālo darbību, tas ir būtisks cilvēktiesību, pamattiesību ierobežojums, un satura ziņā tas principā ir identisks mājas arestam, attiecībā uz kuru likumdevējs pieļauj tādu procesuālo kārtību, ka lēmumu pieņem tiesa. Es uzskatu, ka šajā gadījumā tā ir patiesībā tendencioza darbība ar mērķi paplašināt izmeklēšanas pilnvaras un nav nekāda attaisnojuma cilvēktiesību ierobežošanai. Līdz ar to es lūdzu atbalstīt manu priekšlikumu un izslēgt minēto pantu.

A.Judins. Komisijas vārdā es mēģināšu tieši izskaidrot šo jautājumu. Lieta ir tāda, ka tikko Elksniņa kungs jums sniedza nepatiesu informāciju par Kriminālprocesa likuma normu, un ir ļoti svarīgi, kolēģi, lai jūs saprastu būtību. .. Kur... kur ir problēma? Problēma ir saistīta ar faktu, ka drošības līdzeklis, par kuru mēs runājam, nav līdzīgs mājas arestam. Mājas aresta būtība ir šāda – cilvēks atrodas savā dzīvesvietā un to nedrīkst atstāt. Šajā gadījumā mēs runājam par drošības līdzekli, kura būtība ir cita. Proti, cilvēks nedrīkst atstāt savu dzīvesvietu uz laiku, kas ir ilgāks par 24 stundām. Tas ir pilnīgi cits drošības līdzeklis.”

Iesaistoties šajā diskusijā neklātienē tikai šobrīd, varētu norādīt, ja deputāta A.Judina teiktais attiecas tikai uz daļu no drošības līdzekļa vārdiskā satura, kas šobrīd ietverts KPL 256.  pantā – to daļu, kas faktiski jau bija reglamentēta līdz šim, savukārt daļā par pienākumu uzturēties procesa virzītāja noteiktā vietā noteiktā laikā deputāta A.Elksniņa atklātais jautājums tā arī palicis neatbildēts. Tādā veidā, kā norma izteikta šobrīd, tā tiešām dod pamatu kaut daļēji pievienoties deputāta A.Elksniņa bažām. Savukārt, noticot deputāta A.Judina norādei, ka šī drošības līdzekļa mērķis nekādā veidā nav faktiska brīvības atņemšana, kura būtu pakļaujama tiesas kontrolei, var izteikt priekšlikumu attiecīgā panta saturu precizēt. Kamēr tas nav izdarīts, tiesībpiemērotājiem būtu jāvadās pēc tās precīzi vārdos neizteiktās jēgas, ko deputāti mēģinājuši normā ietvert un kas pausta, tai skaitā, debašu laikā.

Grozījumi skāruši arī tādu drošības līdzekli kā nodošanu policijas uzraudzībā. Šajā gadījumā gan nav grozīts šī drošības līdzekļa saturs, bet gan tā tiesiskā reglamentācija papildināta ar norādēm par policijas darbinieku tiesību apjomu, veicot kontroli par atsevišķu nodošanas policijas uzraudzībā ietvertu nosacījumu izpildi. Tādējādi KPL 261. pants papildināts ar divām jaunām daļām šādā redakcijā: „(4) Lai pārbaudītu personas pārvietošanās un rīcības brīvības ierobežojumu ievērošanu, policijas darbiniekiem ir tiesības apmeklēt personu lēmumā norādītajā dzīvesvietā pie tās ārdurvīm. Personai ir pienākums pārbaudes laikā atvērt dzīvesvietas ārdurvis un atrasties pie tām policijas darbinieka redzeslokā līdz pārbaudes beigām. (5) Lai pārbaudītu personas rīcības brīvības ierobežojuma – aizliegums tikties ar lēmumā minētajām personām – ievērošanu, policijas darbiniekam ir tiesības ieiet un personai ir pienākums atļaut policijas darbiniekam ieiet tās pastāvīgajā vai pagaidu dzīvesvietā (dzīvoklī, mājā)”.

Vairāki grozījumi veikti attiecībā uz apcietinājumu, un tieši – tā termiņiem un to aprēķināšanu, kā arī kontroli pār apcietinājuma piemērošanu.

Tā, KPL 277. pants papildināts ar jaunu 5-1. daļu „Personai, kuru tur aizdomās vai apsūdz mazāk smaga nozieguma izdarīšanā pret dzimumneaizskaramību un tikumību, ja tas izdarīts pret nepilngadīgo, apcietinājuma termiņš nedrīkst pārsniegt 12 mēnešus, no kuriem pirmstiesas procesā personu atļauts turēt apcietinājumā ne ilgāk par sešiem mēnešiem. Izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā un augstāka līmeņa tiesas tiesnesis iztiesāšanas laikā katrs var pagarināt termiņu vēl par vienu mēnesi, ja procesa virzītājs nav pieļāvis neattaisnotu vilcināšanos vai ja persona, kura īsteno aizstāvību, ir tīši vilcinājusi procesa norisi, vai ja procesa ātrāka pabeigšana nav bijusi iespējama tā īpašas sarežģītības dēļ.” Faktiski šo grozījumu rezultātā atsevišķu kategoriju mazāk smagu noziegumu gadījumā apcietinājuma termiņi ir pielīdzināti gadījumiem, kad izdarīti smagi noziegumi, ar vienu izņēmumu  – proti, smagu noziegumu gadījumā termiņa pagarinājums iespējams uz trim mēnešiem, kamēr mazāk smagu – tikai uz mēnesi.”

It kā nelieli, taču būtiski precizējoši papildinājumi veikti attiecībā uz apcietinājuma termiņa aprēķināšanu. Pirmkārt, KPL 277. panta 3. daļā precizēts apcietinājuma termiņa beigu moments, tieši norādot, ka tas ir „pirmās instances tiesas pilna nolēmuma sastādīšana”. Otrkārt, šīs pašas panta daļas papildināšanas rezultātā atrunāta apcietinājuma aprēķināšana gadījumā, ja apelācijas vai kasācijas instances tiesa ir atcēlusi nolēmumu un nodevusi lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Saskaņā ar likumdevēja lemto, šajā gadījumā „Ja apelācijas vai kasācijas instances tiesa atcēlusi notiesājošu spriedumu un nosūtījusi lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, apcietinājuma termiņā ieskaitāms arī laiks no apelācijas vai kasācijas instances tiesas nolēmuma pasludināšanas brīža līdz pirmās instances tiesas pilna nolēmuma sastādīšanai.” Tas faktiski nozīmē, ka apcietinājuma termiņa tecējums tiek apturēts līdz ar pirmās instances tiesas pilna nolēmuma sastādīšanu, taču tā tecējums tiek atjaunots gadījumā, ja kāda no nākamo instanču tiesām pieņem nolēmumu par lietas atdošanu atpakaļ skatīšanai pirmajā instancē.

Tāpat it kā nelieli, taču nozīmīgi grozījumi skāruši arī apcietinājuma piemērošanas kontroli. Līdz ar grozījumu veikšanu izslēgta kategoriskā nostāja, ka „apcietinājuma nepieciešamības izvērtēšana tiek pārtraukta līdz ar notiesājoša sprieduma taisīšanu pirmās instances tiesā.” (līdz 01.07.2012. spēkā esošais KPL 281.p.4.daļas 3.teikums). Savukārt jaunā redakcijā izteikta panta 5. daļa, kā arī pants papildināts ar 5-1. un 5-2.  daļu. Tādējādi kontrole pār apcietinājuma piemērošanu apelācijas instances tiesā šobrīd reglamentēta šādi: „(5)Pieteikumu par apcietinājuma atcelšanu vai grozīšanu, vai turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu pēc lietas nodošanas apelācijas instances tiesai līdz iztiesāšanas uzsākšanai var iesniegt tikai tad, ja: 1) ir radušies tādi veselības vai ģimenes apstākļi, kas var būt par pamatu apcietinājuma atcelšanai vai grozīšanai, un šos faktus apliecina dokumenti; 2) lietas iztiesāšanas uzsākšana tiek noteikta uz laiku, kas ir ilgāks par diviem mēnešiem pēc lietas saņemšanas tiesā. (51 ) Šā panta piektajā daļā minēto pieteikumu izskata apelācijas instances tiesas tiesnesis rakstveida procesā triju darba dienu laikā. Pieteikuma izskatīšana nav pamats noraidījuma pieteikšanai tiesnesim. (52 ) Ja pēc lietas iztiesāšanas uzsākšanas apelācijas instances tiesā lietas iztiesāšana tiek atlikta vai pasludināts pārtraukums uz laiku, ilgāku par diviem mēnešiem, apelācijas instances tiesa vienlaikus izvērtē apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamību.”

Tādējādi, salīdzinot situāciju, kāda bija līdz grozījumu spēkā stāšanās brīdim, ar šī brīža situāciju, izmaiņas ir šādas:

• agrāk pēc lietas nodošanas apelācijas instances tiesai, bet līdz tās izskatīšanas uzsākšanai pieteikumu varēja iesniegt tikai par „atcelšanu vai grozīšanu”, šobrīd arī par „turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu”;

• agrāk minēto pieteikumu varēja iesniegt tikai tad, ja bija radušies tādi veselības vai ģimenes apstākļi, kas var būt par pamatu apcietinājuma atcelšanai vai grozīšanai, šobrīd papildus tiem kā apcietinājuma turpmākas nepieciešamības izvērtēšanas pamats var būt arī tas, ka lietas iztiesāšana noteikta uz laiku, kas ilgāks par diviem mēnešiem pēc lietas saņemšanas tiesā;

• agrāk nebija, šobrīd ir paredzēta apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšana arī iztiesāšanas laikā apelācijas instancē.

Lai arī centieni sakārtot apcietinājuma kontroles tiesisko reglamentāciju iztiesāšanas laikā ir vērtējami visnotaļ pozitīvi, tomēr nevar nenorādīt, ka šī joma joprojām nav reglamentēta pietiekami pilnīgi, skaidri, sistēmiski vienoti un vienveidīgi. Piemēram, brīdī, kamēr lieta atrodas apelācijas instances tiesā, bet nav uzsākta tās izskatīšana, kontrole pār apcietinājuma piemērošanas turpināšanas nepieciešamību paredzēta tikai uz pieteikuma pamata. Domājams, ka, līdzīgi kā tas šobrīd ir attiecībā uz pirmstiesas procesu, lietas izskatīšanu tiesā pirmajā instancē, kā arī iztiesājot lietu apelācijas instancē, jāparedz nepieciešamība tiesai pārbaudīt apcietinājuma turpināšanas nepieciešamību arī pēc savas iniciatīvas. Savukārt attiecībā uz lietas iztiesāšanas laiku apelācijas instancē šobrīd paredzēts, ka apcietinājuma piemērošanas turpināšanas nepieciešamību vērtē tiesa tikai tad, ja pasludināts pārtraukums uz laiku, kas ilgāks par diviem mēnešiem. Būtu tikai loģiski, ja arī šajā brīdī būtu iespējams iesniegt pieteikumu par apcietinājuma atcelšanu vai grozīšanu sakarā ar kādiem jaunradušiem apstākļiem, kā tas šobrīd paredzēts gan pirmajā instancē, gan gaidot iztiesāšanas uzsākšanu apelācijas instancē.

[7.3.] Kā būtiskus var raksturot grozījumus procesuālās sankcijas – piespiedu nauda – tiesiskajā reglamentācijā.

Saskaņā ar veiktajām izmaiņām KPL 293. pantā likumdevējs ir skaidri paudis nostāju, ka piespiedu naudas piemērošana nav pārsūdzama. Personai, kurai ir piemērota piespiedu nauda, ir tiesības lūgt atbrīvot no tās samaksas vai arī samazināt tās apmēru. Ja sākotnēji var šķist, ka šie grozījumi ir būtiska procesuālo garantiju līmeņa samazināšana personām, attiecībā pret kurām piespiedu nauda piemērota, tad faktiski tas tā ir tikai daļā gadījumu. Šāds secinājums saistāms ar iepriekšējo piespiedu naudas pārsūdzības procesuālo kārtību. Proti, līdz 01.07.2012. spēkā esošā KPL 294. panta redakcija paredzēja, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumu par piespiedu naudas piemērošanu var pārsūdzēt tiesas priekšsēdētājam, savukārt tiesas pieņemto lēmumu – tai pašai tiesai. Ir visai apšaubāmi, vai persona, kura pati pieņēmusi lēmumu par piespiedu naudas piemērošanu, varētu pateikt, ka to izdarījusi nepamatoti vai nelikumīgi.

Līdz ar to šī pārsūdzības iespēja vairumā gadījumu bija vērtējama kā personu tiesību aizsardzības „fikcija”. Lai situāciju risinātu, likumdevējam bija divas iespējas – godīgi atzīt un precīzi norādīt, ka attiecīgais lēmums ir pēc būtības nepārsūdzams, vai arī radīt tādu pārsūdzības mehānismu, kas nebūtu jau iepriekš paredzams un novērtējams kā vismaz daļēji neefektīvs un neobjektīvs. Likumdevējs izvēlējās pirmo rīcības variantu. Līdz ar piespiedu naudas pārsūdzības iespēju liegšanu jaunā redakcijā izteikts KPL 294. pants, paredzot, ka „(1)Persona, kurai piemērota piespiedu nauda, 10 dienu laikā pēc lēmuma par piespiedu naudas piemērošanu kopijas saņemšanas var lūgt, lai to atbrīvo no piespiedu naudas samaksas vai samazina tās apmēru. Lūgumu par izmeklēšanas tiesneša lēmumu iesniedz rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājam, bet par tiesas lēmumu – tam pašam tiesas sastāvam, kas uzlika piespiedu naudu. (2) Lūgumu izskata rakstveida procesā 10 dienu laikā. Pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.”

Faktiski saglabāts normas iepriekšējais teksts, mehāniski aizstājot sūdzības iesniegšanu un izskatīšanu ar lūguma par atbrīvošanas no piespiedu naudas vai tās apmēra samazināšanu iesniegšanu un izskatīšanu. Domājams, ka šāda pieeja nav pamatota un attaisnojama. Tā, piemēram, nav saskatāms objektīvs pamats, kāpēc gan jautājums par piespiedu naudas apmēra samazināšanu vai atbrīvošanu no tās samaksas iztiesāšanas laikā atstāts pašas tiesas kompetencē, bet pirmstiesas procesa laikā izņemts no izmeklēšanas tiesneša kompetences, nododot to tiesas priekšsēdētāja lemšanai.

[8] Likums par grozījumiem skāris arī procesuālo dokumentu tiesisko regulējumu. Proti, veikti grozījumi attiecībā uz iepazīstināšanu ar nolēmumu, kā arī sūdzību iesniegšanas termiņiem un to izskatīšanu.

[8.1.] Attiecībā uz nolēmumiem norādāms, ka KPL 321. pants, kurā reglamentēta iepazīstināšana ar nolēmumu vai kopijas izsniegšana, papildināts ar jaunu 4. un 5.  daļu: „(4)  Likumā noteiktajos gadījumos, paziņojot personai par pieņemto nolēmumu, tā kopiju vai paziņojumu par pieņemto nolēmumu var nosūtīt uz personas norādīto sūtījumu saņemšanas pasta vai elektronisko adresi. (5) Ja nolēmuma kopija vai paziņojums par pieņemto nolēmumu personai nogādāts pa pastu, uzskatāms, ka par nolēmumu personai ir paziņots septītajā dienā pēc tā kopijas vai paziņojuma nodošanas pastā. Ja nolēmuma kopija vai paziņojums par pieņemto nolēmumu personai nogādāts pa elektronisko pastu, uzskatāms, ka par nolēmumu personai ir paziņots otrajā darba dienā pēc tā kopijas vai paziņojuma nosūtīšanas.”

[8.2.] Savukārt sūdzību iesniegšanas termiņu tiesiskā reglamentācija papildināta ar tiešu norādi par izmeklētāja un prokurora rīcības pārsūdzības termiņu. Tādējādi KPL 339. pants šobrīd izteikts šādā redakcijā:

„339.pants. Sūdzību iesniegšanas termiņi. (1)  Sūdzības par amatpersonu rīcību un lēmumiem pirmstiesas procesā var iesniegt visā pirmstiesas procesa laikā, ja šajā pantā nav paredzēts cits termiņš. (2)  Izmeklētāja vai prokurora lēmumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā no lēmuma kopijas vai paziņojuma par pieņemto lēmumu saņemšanas dienas. Sūdzību par izmeklētāja vai prokurora rīcību var iesniegt 10 dienu laikā no faktiskās rīcības konstatācijas dienas. (3)  Sūdzības par tiesneša vai tiesas nolēmumiem var iesniegt 10 dienu laikā no nolēmuma pieejamības dienas, ja šajā likumā nav paredzēts cits termiņš. (4) Ja sūdzības iesniegšanas termiņš nokavēts attaisnojoša iemesla dēļ, to pēc iesniedzēja lūguma var atjaunot tā institūcija vai amatpersona, kurai ir tiesības izskatīt sūdzību.”

Neskatoties uz grozījumiem, šis KPL pants joprojām saglabājas kā viens no tiem, kurā ietvertās nostājas nekādi nevar tikt vērtētas kā konceptuāli skaidras un piemērošanai saprotamas. Vēl vairāk – veiktie grozījumi situāciju ir tikai pasliktinājuši. Ilustrācijai piemērs un daži retoriski jautājumi – ja izmeklētāja un prokurora (šīs personas pirmstiesas procesā var būt tādi procesa dalībnieki kā procesa virzītājs, procesuālo uzdevumu izpildītājs, izmeklēšanas grupas dalībnieks, uzraugošais prokurors, amatā augstāks prokurors) lēmumu un rīcības pārsūdzības termiņi ir noteikti panta otrajā daļā, rodas jautājums – uz kādu amatpersonu lēmumiem un rīcību attiecināma panta pirmā daļa? Skatot KPL 26. pantā norādītās amatpersonas, kuras tiesīgas veikt procesu, un „atņemot” no tām izmeklētāju un prokuroru visos iespējamos procesuālos statusos, mums atliek, piemēram, eksperts, revidents, izmeklēšanas tiesnesis, izmeklētāja tiešais priekšnieks u.c. pirmstiesas procesā iespējamie dalībnieki. Vai tiešām likumdevējs apzināti atstājis tieši šo dalībnieku lēmumu un rīcības pārsūdzību laika ziņā pirmstiesas procesa laikā neierobežotu? Ja jā, kāds ir šādas pieejas pamatojums? Vai apzināti attiecībā uz pirmstiesas procesu paredzēts, ka pirmstiesas procesā termiņu ilgumu izņēmumi var būt noteikti tikai „šajā pantā”, savukārt attiecībā uz tiesu „šajā likumā”? Vai likumdevējs apzināti izmeklēšanas tiesneša lēmumus (piemēram, lēmumu par aresta uzlikšanu mantai apstiprināšanu) paredzējis kā tādus, ko pirmstiesas procesa laikā var pārsūdzēt visā procesa laikā (KPL 339. panta 3. daļa uz izmeklēšanas tiesnesi šobrīd nav attiecināma, jo „tiesnesis”, „tiesa” un „izmeklēšanas tiesnesis” saskaņā ar KPL 3. nodaļu ir nošķirami procesuālie statusi? Šie un vēl citi iespējamie jautājumi ļauj atzīt, ka KPL 339. pants ir viens no tiem, kuru redakcija nākotnē būs jāpārskata.

Savukārt kā visai saprātīgs un visnotaļ atbalstāms vērtējams veiktais grozījums KPL 342.pantā, kurā reglamentēta sūdzību izskatīšana, papildinot to ar norādi “Ja sūdzības saturs attiecībā uz jau izskatītā sūdzībā norādītajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem pēc būtības nav mainījies, sūdzība netiek izskatīta un par to paziņo iesniedzējam.”

[9] Kā pēdējie uz KPL vispārīgo daļu norādāmi grozījumi procesuālo izdevumu piedziņas tiesiskajā reglamentācijā, kas iekļauti Likuma par grozījumiem divos pantos. Grozījumu rezultātā precizēta un papildināta ar izmeklēšanas darbību vai tiesas sēžu atlikšanu saistīto procesuālo izdevumu piedziņa. Līdzšinējo norādi, ka attiecīgā piedziņa notiek civilprocesuālā kārtībā aizstājusi norāde, ka tas notiek saskaņā ar KPL normām. Tā nodrošināšanas nolūkā KPL papildināts ar diviem pantiem par attiecīgā veida procesuālo izdevumu piedziņu un šīs piedziņas izpildi (KPL 368-1.p. un 368-2.p.).

KRIMINĀLPROCESA LIKUMA SEVIŠĶĀ DAĻA

[10] Attiecībā uz krimināllietu piekritību tiesai veikti konceptuāli nozīmīgi grozījumi – rajona (pilsētu) tiesu kā pirmās instances tiesu noteikšana visos kriminālprocesos (KPL 442.p.). Par šo jautājumu jau ticis daudz un plaši diskutēts, šoreiz pie tā nepakavēšos.

[11] Vairāki grozījumi attiecināmi uz krimināllietu iztiesāšanas vispārīgiem noteikumiem.

[11.1.] Visnotaļ interesanti grozījumi veikti KPL 449. pantā attiecībā uz tiešumu un mutiskumu iztiesāšanā, tā trešo daļu papildinot ar teikumu „Lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus pārbauda tiesas sēdē tikai tad, ja persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis pieteicis šādu lūgumu”. Izrietoši no šīs normas veikti grozījumi KPL 506. panta ceturtajā daļā, tās pirmo teikumu izsakot šādi: „Tiesas debašu dalībnieki savus secinājumus var motivēt tikai ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītiem pierādījumiem un rakstveida pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai un kuri saskaņā ar šā likuma 449. panta trešo daļu netika pārbaudīti tiesas sēdē”, kā arī KPL 512. panta otrajā daļā, to izsakot šādi: „Tiesa spriedumu pamato ar pierādījumiem, kuri pārbaudīti tiesas sēdē, un rakstveida pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, vai ar pierādījumiem, kurus saskaņā ar šā likuma 125. panta noteikumiem nav nepieciešams pārbaudīt.” Jau sākotnēji atzīstams, ka jaunievestā KPL 449. panta trešās daļas teikuma izlasīšana nav viesusi skaidrību par to, kas īsti šo normu ieviešot ir bijis domāts un kāds ir bijis šo grozījumu mērķis. Diemžēl par šo grozījumu būtību izpalikušas jebkāda veida diskusijas pēc būtības gan Juridiskajā komisijā, gan Saeimā. Tādējādi atļaušos izteikt vien vairākus savus apsvērumus, nepretendējot uz precīzu un izsmeļošu šīs normas skaidrojumu, vien aicinot sākt plašāku diskusiju par to.

Izlasot KPL 449. panta trešajai daļai pievienoto teikumu, rodas jautājums, no kā ir notikusi atteikšanās? Teikumā rodama atbilde – no pierādījumu pārbaudes, ja to nevēlas t.s. aktīvie procesa dalībnieki.

Izrietošs ir nākamais jautājums – kas ir pierādījumu pārbaude? Uz šo jautājumu nedz konkrētā norma, nedz citas KPL normas atbildes nesniedz, jo pierādījumu pārbaude gan pieminēta vairākās KPL normās, tomēr tās jēdziens likumā nav iekļauts un diez vai arī būtu nepieciešams. Neizvēršot padziļinātu teorētisku šī jēdziena analīzi, norādīšu tikai A.Liedes piedāvātās pierādījumu pārbaudes konspektīvu izpratni, kas šķiet visnotaļ precīzi un šim gadījumam arī pietiekami raksturo pierādījumu pārbaudi: „Pierādījumus pārbaudīt nozīmē praktiski pārliecināties par to pieļaujamību, attiecināmību un ticamību... Pierādījumu pārbaudē izpaužas pierādījumu novērtēšanas praktiskais aspekts. Pierādījumu pārbaude ir papildu garantija to pareizai novērtēšanai.”

Respektējot šā veida pierādījumu pārbaudes izpratni, rodas pamatotas šaubas par to, vai tiešām ar apskatāmajiem grozījumiem likumdevējs ir vēlējies atteikties no iespējas tiesas sēdē pārliecināties par attiecīgo pierādījumu procesuālo kvalitāti un izmantošanas iespējamību. Bažas pastiprina attiecīgā teikuma izvietojums un visa apskatāmā KPL panta teksts. Tas šobrīd ir sekojošs: „449. pants. Krimināllietas iztiesāšanas tiešums un mutiskums. (1) Pirmās instances tiesa tieši pārbauda pierādījumus lietā. (2) Tiesas sēdē personas sniedz liecības mutvārdos. (3) Rakstveida pierādījumus un citus dokumentus tiesas sēdē nolasa vai atskaņo, izņemot gadījumus, kad persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis piekrīt, ka šo pierādījumu nolasīšana vai atskaņošana nav nepieciešama. Lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus pārbauda tiesas sēdē tikai tad, ja persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis pieteicis šādu lūgumu. (4) Ja lūgums ir pamatots, tiesa lemj par lietisko pierādījumu apskati.(5)  Pierādījumu pārbaude lietas iztiesāšanas laikā var nenotikt tikai šajā likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.”

Faktiski redzam, ka apskatāmā norma iekļauta iztiesāšanas norisi reglamentējošos vispārējos principos, kuri zināmā veidā raksturo pierādījumu pārbaudes veidu, formu. Te gan nevar nepieminēt, ka idejiski iztiesāšanas mutiskums kā vispārīgs noteikums (princips) var un daudzkārt tiek attiecināts ne tikai uz pierādījumu pārbaudi, bet uz iztiesāšanas norisi kā tādu, kur pierādījumu pārbaude, lai arī būtiska, ir tikai sastāvdaļa. Mutiskums iztiesāšanā nepieciešams ne tikai pierādījumu pilnvērtīgas pārbaudes nodrošināšanai (kas pamatā izpaužas tieši pie liecību sniegšanas), bet un, iespējams, pat vairāk, citu procesuālo ideju nodrošināšanai, kur kā spilgtu piemēru var minēt atklātuma principu.

Tādējādi būtu secināms, ka KPL 449. panta mērķis vispār nav vai tam nevajadzētu būt saistītam ar attieksmes paušanu par to, vai iztiesāšanā tiek vai netiek pārbaudīti pierādījumi. Tas daļēji varētu būt saistīts tikai ar atsevišķiem pierādījumu pārbaudes aspektiem, piemēram, vai pierādījumi tiek vai netiek nolasīti. Iespējams, tieši iespēja atteikties no attiecīgā veida pierādījumu nolasīšanas vai nosaukšanas, kā tas nereti praksē notiek (un nevis pārbaudes, kas nozīmētu atteikšanos no to attiecināmības, pieļaujamības vai ticamības izvērtēšanas) tiesas sēdē, ir bijusi likumdevēja mērķis, pieņemot apskatāmos grozījumus. Tai pat laikā nevar izslēgt arī iespēju, kad dalībnieki atsakās no pierādījuma atbilstības izvērtēšanas nepieciešamības, atsakoties no savām tiesībām to veikt vai tajā piedalīties. Taču šajā gadījumā nebūtu pieļaujams, ka atteikšanās no pierādījumu pārbaudes veikšanas nav atkarīga no procesa virzītāja – tiesas – ieskata, bet ir saistīta tikai ar dalībnieku viedokli. Bez tam, kā jau minēju, šāda iespēja nebūtu paredzama normās, kas veltītas pierādījumu pārbaudes ārējai formai, tāpat tā nebūtu saistāma ar pierādījumu daļu, bet gan ar pierādāmo apstākļu kopumu vai patstāvīgi nodalāmu daļu. Faktiski šāda iespēja dalībniekiem jau ir paredzēta KPL 499. pantā, kurā paredzētais institūts, lai arī, iespējams, var tikt pilnveidots, taču jau šobrīd savu mērķi efektīvi pilda.

Domājot tālāk par jautājumiem, kas skar ar pierādīšanu saistītus jautājumus iztiesāšanā, likumdevējam būtu skaidri jāsaprot, kādu tas vēlas redzēt iztiesāšanu – mutisku vai rakstisku, ar vai bez tiešu un mutisku pierādījumu pārbaudes veikšanu iztiesāšanas laikā, ar precīzi apzinātu pārbaudāmo pierādījumu apjomu, kas var mainīties tikai sakarā ar jaunatklātiem faktiem vai tādiem, kas procesa virzītājam – tiesai – nav zināms, ar aktīvu vai pasīvu tiesas lomu pierādīšanā u.tml. Šo un citu idejiski svarīgu, konceptuālu jautājumu apzināšana un attieksmes paušana pret tiem ir primārais, kas jāizdara, un tikai tad var veidot, grozīt un papildināt atsevišķas KPL normas. Pretējā gadījumā risinājumi būs „saraustīti” un sistēmiski neiederīgi.

[11.2.] Vairāki grozījumi veltīti to tiesisko seku reglamentācijai, kuras rada dažādu procesa dalībnieku neierašanās uz tiesas sēdēm.

Attiecībā uz prokurora dalību iztiesāšanā veikti papildinājumi KPL 457. pantā, norādot, „ja krimināllietas iztiesāšanā piedalās vairāki prokurori un nav ieradies kāds no viņiem, lietas iztiesāšanu var turpināt. Lietas iztiesāšanu var turpināt arī tad, ja kāds no prokuroriem ar amatā augstāka prokurora piekrišanu nav ieradies uz tiesas debatēm.” Būtiski norādīt, ka likumdevējs īpaši akcentējis, ka, ja viens no apsūdzību uzturošiem prokuroriem neierodas uz tiesas debatēm, lietu var turpināt izskatīt tikai tad, ja saņemta amatā augstāka prokurora piekrišana. Citos iztiesāšanas posmos prasība pēc amatā augstāka prokurora piekrišanas netiek prasīta.

Attiecībā uz apsūdzētā neierašanās tiesiskajām sekām veikti papildinājumi KPL 463. pantā, tā trešo daļu papildinot ar norādi, ka neierašanās uz tiesu neattaisnotu iemeslu dēļ var būt par pamatu arī piespiedu naudas piemērošanai apsūdzētajam. Arī pirms šiem grozījumiem piespiedu naudas piemērošana neattaisnotas neierašanās gadījumā bija iespējama saskaņā ar KPL 289. un 292. pantiem. Tai pat laikā nevar nepieminēt, ka KPL 289. pantā paredzēta iespēja piemērot procesuālās sankcijas, tai skaitā piespiedu naudu, tikai par atkārtotu neierašanos pēc uzaicinājuma bez attaisnojoša iemesla.

Tāpat precizētas normas par iespējamību skatīt krimināllietu bez apsūdzētā piedalīšanās (KPL 464.p.) un viņa prombūtnē (in absentia) (465.p.).

Kopš 01.07.2012. bez apsūdzētā piedalīšanās var skatīt lietas ne tikai par kriminālpārkāpumu izdarīšanu, kā līdz tam, bet arī pa mazāk smagu noziegumu izdarīšanu.

Savukārt attiecībā uz procesu, kurā tiesas nolēmums pieņemts apsūdzētā prombūtnē (in absentia) precizēti pieņemto nolēmumu pārsūdzības termiņi, kā arī personas, attiecībā uz kuru nolēmums pieņemts, statuss. Tiek noteikts, ka „Tiesas nolēmums, kas pieņemts, iztiesājot lietu apsūdzētā prombūtnē (in absentia), stājas spēkā vispārējā kārtībā. Tomēr notiesātais var pārsūdzēt nolēmumu augstākas instances tiesā apelācijas vai kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no dienas, kad saņemta nolēmuma kopija. No brīža, kad tiesa saņēmusi sūdzību, notiesātais iegūst apsūdzētā statusu un visas apsūdzētā tiesības. Pirmās instances tiesas tiesnesis lemj jautājumu par nolēmuma izpildes apturēšanu un drošības līdzekļa piemērošanu.”

Līdzīgi kā attiecībā uz prokuroru neierašanās sekām, arī attiecībā uz aizstāvju neierašanās sekām līdz ar grozījumu spēkā stāšanos noteikts, „ja krimināllietas iztiesāšanā piedalās vairāki apsūdzētā aizstāvji un nav ieradies kāds no viņiem, lietas iztiesāšanu var turpināt. Lietas iztiesāšanu var turpināt arī tad, ja kāds no aizstāvjiem nav ieradies uz tiesas debatēm un apsūdzētais neiebilst pret lietas turpināšanu.” (KPL 467.p.).

Savukārt attiecībā uz liecinieka neierašanās tiesiskajām sekām veikti papildinājumi KPL 470. pantā, norādot, ka lieciniekam neattaisnotas neierašanās gadījumā var piemērot arī piespiedu atvešanu.

Veiktie grozījumi ļauj izvirzīt jautājumu – vai likumdevējs ir bijis pietiekami konsekvents, un ja jā – kā tulkojama viņa rīcība, nekādus grozījumus neveicot normās par cietušā neierašanās tiesiskajām sekām. KPL 469. pantā nav paredzēts nedz tas, ka cietušajam par neattaisnotu neierašanos varētu piemērot procesuālās sankcijas, nedz tas, ka viņu varētu atvest piespiedu kārtā. Līdz šim tas problēmas neradīja, jo šādu iespēju paredzēja attiecīgi normas par piespiedu atvešanu un procesuālo sankciju piemērošanu. Pēdējo grozījumu veikšana liecina, ka līdzšinējo regulējumu likumdevējs bija atzinis par nepietiekamu, jo saskatīta nepieciešamība īpaši atrunāt šo procesuālo institūtu piemērošanas iespēju pie katra atsevišķa procesa dalībnieka. Attiecībā uz cietušo (kura dalību tiesa var atzīt par obligātu sakarā ar nepieciešamību uzklausīt viņa liecību) šādas norādes netika ieviestas. Atliek jautāt – vai tā ir apzināta darbība un cietušajam attiecīgie piespiedu līdzekļi nav piemērojami, vai arī likumdevējs, saprotot savu paviršību, pavisam drīz veiks kārtējos grozījumus KPL?

[11.3.] Likums par grozījumiem paredz divus papildinājumus kriminālprocesa sadalīšanas iztiesāšanas laikā tiesiskajā reglamentācijā.

KPL 476. pantā kopš 01.07.2012. tieši paredzēts, ka 1)  lēmuma par kriminālprocesa sadalīšanu pieņemšana nevar būt par pamatu noraidījuma pieteikšanai tiesnesim izdalītajā kriminālprocesā un 2) tiesa, atsākot iztiesāšanu izdalītajā kriminālprocesā, ja tiesas sastāvs nav mainījies, neatkārto iepriekš tiesā veiktās procesuālās darbības, kurās piedalījās apsūdzētais.

Jauno normu vārdiskā izteiksme un izvietojums atsevišķos aspektos ir apstrīdams (piemēram, kāpēc otrā norāde iekļauta panta daļā par situāciju, kad process tiek sadalīts, jo viens vai vairāki apsūdzētie izvairās no ierašanās uz tiesu, ja ir pieļaujami arī citi kriminālprocesa sadalīšanas iemesli, kuru piemērošanas gadījumā šī norāde būtu tikpat lietderīga). Tāpat, kāpēc izšķiroša nozīme ir tieši apsūdzētā dalībai kādās darbībās (neviennozīmīgi saprotams ir arī pats jēdziens „piedalījies”), bet, piemēram, nav svarīgs cietušā iepriekšējās dalības fakts (kaut gan procesu var sadalīt arī cietušā/-šo interesēs) u.tml. Tomēr kopumā šajos papildinājumos iekļautās idejas ir atbalstāmas. Tikai atklāts jautājums, cik liela bija nepieciešamība pēc šo grozījumu veikšanas un vai tajos ietvertās idejas nebija iespējams atklāt spēkā esošo normu tulkošanas u.tml. ceļā.

[11.4.] Ļoti interesanti ir veiktie grozījumi KPL 481. pantā, kas papildināts ar norādēm par tiesas rīcību situācijā, kad apsūdzētais miris iztiesāšanas laikā. Tā, kopš 01.07.2012. noteikts, „ja apsūdzētais ir miris lietas izskatīšanas laikā pirmās instances tiesā, lietas izskatīšanu turpina tikai tad, ja viena mēneša laikā pēc apsūdzētā nāves ir saņemts mirušā tuvinieka pieteikums par kriminālprocesa turpināšanu mirušā reabilitācijai. Lietas izskatīšana tiek turpināta vispārējā kārtībā. Personai, kura pieprasījusi procesa turpināšanu, ir tiesības pārsūdzēt pirmās instances un apelācijas instances tiesas lēmumu.”

Lai arī šo grozījumu pieņemšana neizsauca būtiskas diskusijas nedz Juridiskajā komisijā, nedz Saeimā (Juridiskajā komisijā TM pārstāvei tika uzdoti vien atsevišķi precizējoši jautājumi), šī norma nebūt nav tik viennozīmīgi vērtējama un atbalstāma. Nevar neatzīt, ka situācija, kas izveidojās līdz ar apsūdzētā nāvi, nebija pietiekami skaidri atrisināta. Attiecībā uz pirmstiesas procesu risinājums bija paredzēts KPL 56.  nodaļā, taču attiecībā uz iztiesāšanu nekādu speciālu atrunu nebija. Savu visai pamatotu viedokli šīs situācijas risinājumā bija paudis Augstākās tiesas Senāts 2011. gada 12. maija lēmumā lietā nr. SKK-160/2011. Neskatoties uz to, situācija saglabājās pietiekami neskaidra un kādas likuma izmaiņas bija ieteicamas.

Tomēr atļaušos apšaubīt, vai esošais risinājums ir tas labākais. Pirmkārt, kritika kārtējo reizi var tikt veltīta nevienveidīgas pieejas piekopšanai, neuzmanībai normas vārdiskajā izteiksmē u.tml.

Tā, piemēram, vai kāds var atbildēt uz jautājumu, kāpēc tiesiski nostiprināta tiek rīcība tikai tajā situācijā, ja apsūdzētā nāve iestājas pirmās instances tiesā, un kā rīkoties, ja nāve iestājusies laikā, kamēr lieta atrodas apelācijas vai kasācijas instances tiesā? Domājams, būs grūti, jo nav nekāda pamata uzsākt problēmas risinājumu, jau sākotnēji aptverot tikai daļu no attiecīgās problēmas.

Tāpat nevar saskatīt objektīvu pamatojumu, kāpēc pirmstiesas procesā pieņemtu lēmumu par procesa izbeigšanu sakarā ar personas nāvi var pārsūdzēt, līdz ar to panākt tiesas pārbaudi par šī lēmuma pamatojumu mirušās personas „likumiskie pārstāvji, tuvinieki vai citas personas, kuru rīcībā ir fakti, kas liecina par mirušā nevainīgumu”, savukārt lūgt procesa turpināšanu tiesā var tikai mirušā tuvinieki.

Līdzīgi var tikt izvirzīts jautājums par to, kāpēc personām, kas lūdz procesu turpināšanu, ir piešķirti tik atšķirīgi procesuālie statusi atkarībā no tā, kurā procesa brīdī šāds lūgums tiek izteikts – salīdzināšanai KPL 77. pants un jaunā norma, kur attiecīgajām personām paredzētas tikai tiesības pārsūdzēt nolēmumu.

Jautājumus rada arī vispārīgā norāde par to, ka process tiek turpināts vispārīgā kārtībā. Vai tas vispār ir un ciktāl ir iespējams?

Otrkārt, kas pat daudzkārt būtiskāk, ir jāpievēršas jaunievestajam risinājumam pēc būtības.

Ko faktiski nozīmē šī imperatīvā rakstura norma – tā uzliek par pienākumu tiesai neturpināt iztiesāšanu apsūdzētā nāves gadījumā un pieņemt lēmumu par procesa izbeigšanu.

Jāatceras, ka kriminālprocesa izbeigšana sakarā ar to, ka apsūdzētā persona ir mirusi, saskaņā ar KPL 380. pantu uzskatāma par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata, tātad saistāma ar personas vainīguma konstatāciju.

Pienākuma izbeigt procesu uz šāda pamata, nepārliecinoties par personas vainīgumu, uzlikšana procesa virzītājam un lēmuma pieņēmējam nav attaisnojama. Līdz ar to jāparedz tāds risinājums, kas būtu atbilstošs procesuālās ekonomijas interesēm un tai pat laikā derīgs kriminālprocesa mērķa sasniegšanai – taisnīgam krimināltiesisko attiecību risinājumam.

Konstruējot vispārīgu ieteikumu, varētu norādīt, ka tiesa izbeigt procesu uz personas nāves pamata varētu tikai tādā gadījumā, ja tai būtu izveidojusies pārliecība par personas vainīgumu (tā varētu tikt iegūta arī uz lietā esošo materiālu pārbaudes pamata, neveicot vai neturpinot tiesas izmeklēšanu) un ja procesa turpināšanu nelūgtu noteikts loks personu (par to, vai šis loks aprobežojams ar „tuviniekiem”, varētu diskutēt).

Tai pat laikā jāpiemin, ka konkrēta risinājuma izstrādei būtu jābūt daudz niansētākai, attiecināmai uz ļoti dažādām prakses situācijām un atkarīgai no ļoti daudzveidīgiem apstākļiem, piemēram, vai tas bijis vienīgais apsūdzētais vai viens no apsūdzētajiem lietā, kurā tiesvedības instancē nāves fakts iestājies, iemesliem, kāpēc lieta tiek skatīta pārsūdzības instancēs (ir būtiska atšķirība, vai jārisina situācija, kad miris apelācijas vai kasācijas sūdzību iesniegušais, kurš iepriekšējās tiesu instancēs atzīts par vainīgu, vai tāds, kurš attaisnots un kura nolēmumu pārsūdzējis tikai prokurors u.tml.) u.tml.

[11.5.] Papildinājumi un precizējumi veikti attiecībā uz tiesas sēdes protokola saturu.

Tā, KPL 484. panta trešā daļa papildināta ar norādi, ka tiesas sēdes protokolā jāiekļauj norāde par protokola pieejamības dienu.

Savukārt šī panta ceturtā daļa papildināta ar norādi, „ja tiesas sēdes gaita netiek fiksēta, izmantojot skaņu un attēlu ierakstus vai citus tehniskos līdzekļus, tiesas sēdes protokolā ieraksta arī tiesas debašu runas, replikas, apsūdzētā pēdējo vārdu.”

Precizēta iepazīšanās kārtība ar protokolu un piezīmju izteikšana par to, nosakot, ka „Prokurors, personas, kas īsteno aizstāvību, un cietušais var iepazīties ar protokolu, ja nepieciešams, saņemt protokola kopiju un triju darba dienu laikā no protokola pieejamības dienas iesniegt piezīmes par to.”

[12] Vairāki grozījumi veikti arī attiecībā uz lietas izskatīšanu pirmās instances tiesas sēdē.

[12.1.] Loģiski pamatojams papildinājums veikts attiecībā uz tiesas sēdē pieteikto lūgumu izskatīšanu, KPL 496.  pantā iekļaujot norādi, ka noraidītos lūgumus persona tiesas sēdes gaitā var pieteikt atkārtoti tikai tad, ja ir norādīti jauni apstākļi, kas iepriekš nebija zināmi. Taču, domājams, pat bez šo grozījumu veikšanas šāds risinājums praksē varēja tikt pielietots, pamatojoties uz tā saprātīgumu.

[12.2.] Nelieli, bet būtiski grozījumi veikti attiecībā uz pilna tiesas nolēmuma pieejamību. Noteikts, ka pilna tiesas nolēmuma sastādīšanas 14 dienu termiņa atlikšana iespējama tikai lietas apjoma, juridiskās sarežģītības un citu objektīvu iemeslu dēļ un iespējama tikai vienu reizi (KPL 530.p.).

[13] Atsevišķi papildinājumu veikti apelācijas un kasācijas tiesiskajā reglamentācijā.

[13.1.] Attiecībā uz apelāciju paplašināts to gadījumu loks, kad apelācijas sūdzību vai protestu var atstāt bez virzības vai izskatīšanas, tajā iekļaujot arī KPL 551. panta ceturtajā un piektajā daļā noteiktos pārsūdzības ierobežojumus cietušajam un prokuroram. Tāpat iespēja izskatīt apelācijas pārsūdzību rakstveida procesā paplašināta ar gadījumu, kad „apelācijas sūdzībā vai protestā ir izteikts lūgums tikai par kaitējuma kompensāciju un ja prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst”.

Bez tam norādīts, ja apelācijas instances tiesa pieņem lēmumu par lietas atdošanu atpakaļ skatīšanai pirmajai instancei, tad tai jāizlemj jautājums arī par drošības līdzekli (KPL 564.p.).

[13.2.] Līdzīgi papildināts arī kasācijas instancē izlemjamo jautājumu loks, KPL 588. paredzot, ja kasācijas instances tiesa lemj par lietas nodošanu skatīšanai pirmajai instancei, tad jāizlemj arī jautājums par drošības līdzekli.

[14] Noslēgumā norādāms, ka Likums par grozījumiem būtiski mainījis vienas no vienkāršotajām kriminālprocesa formām – vienošanās procesa – tiesisko reglamentāciju tieši attiecībā uz šī procesa norisi tiesā.

[14.1.] Saskaņā ar grozījumu izstrādātāju viedokli „samazināta” tiesas loma vienošanās satura izvērtēšanā.

Veikti grozījumi KPL 539. pantā, tā pirmo daļu, kurā līdz tam bija paredzēts, ka „pēc vienošanās procesa kārtībā iesniegtas krimināllietas saņemšanas tiesā tiesnesis papildus šā likuma KPL 486. pantā noteiktajam pārbauda, vai pirmstiesas procesā vienošanās ir noslēgta šajā likumā noteiktajā kārtībā un nav pieļauts Krimināllikuma normu pārkāpums”, papildinot ar norādi, ka „tiesnesis vērtē noslēgtajā vienošanās paredzēto soda veidu tikai gadījumā, ja konstatē, ka izraudzītais soda veids nav samērīgs ar izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu.”

Iedziļinoties jautājuma pašreizējā risinājumā, var redzēt, ka faktiski nekas nav mainījies, jo grūti iedomāties, ka līdz šo grozījumu veikšanai tiesa noteikto soda veidu būtu vērtējusi savādāk nekā pēc tā atbilstības KL noteiktajam, kā arī samērīgumam ar izdarītā nodarījuma raksturu un kaitējumu.

Interesanti pieminēt, ka sākotnējā grozījumu virzīšanas ideja ir bijusi pavisam cita. Uz 2. lasījumu TM izvirzīja priekšlikumu KPL 539. panta pirmo daļu papildināt ar teikumu „Tiesnesis nevērtē noslēgtajā vienošanās paredzēto soda veidu un mēru”, tāpat ar identisku norādi bija plānots papildināt KPL 546. panta trešo daļu. Taču šis priekšlikums neguva Juridiskās komisijas atbalstu. Dzīvas diskusijas ap to izraisījās Saeimas sēdē, kuras uzskatāmi ilustrē deputātu A.Elksniņa un A.Judina debašu runas.

„A.Elksniņš (SC). Tagad gan būšu oriģināls... Juridiskā komisija neatbalstīja šo priekšlikumu, savukārt es uzskatu, ka priekšlikums ir atbalstāms. Būtība, godājamie kolēģi, ir sekojoša: iet runa par vienošanos, ko noslēdz pirmstiesas procesā.

Un nu par Ģenerālprokuratūras iebildumiem. Komisijas sēdē bija arī Rīgas apgabaltiesas pārstāvis, kurš iebilda un piekrita Tieslietu ministrijas piedāvājumam. Diemžēl Juridiskajā komisijā minētais jautājums saklausīts netika. Bet būtība ir sekojoša: šajā brīdī process tiek kavēts un bremzēts, jo vienošanās, kuras cilvēki slēdz pirmstiesas procesa laikā ar prokuroru, tiesās apstiprinātas netiek. Un būtisks pamats tam ir tāds, ka, ja šajā gadījumā tiesa sāk pārvērtēt piemēroto sodamēru... Līdz ar to es domāju, ka ir atbalstāms tieslietu ministra... Nacionālās apvienības iesniegtais priekšlikums. Minēto priekšlikumu Juridiskās komisijas sēdes laikā ir atbalstījusi gan Ģenerālprokuratūra, gan arī Rīgas apgabaltiesa. Līdz ar to es vēlos, lai mēs nobalsotu „par”.

Sēdes vadītāja. Paldies. Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā...

A.Judins. Komisijas vārdā es vēlos izskaidrot lietas būtību. Mūsu Kriminālprocesa likumā ir paredzēts tāds institūts kā vienošanās par vainas atzīšanu un sodu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka prokurors ar apsūdzēto var vienoties. Apsūdzētais atzīst savu vainu, un prokurors piedāvā viņam sodu. Viņi vienojas, un pēc tam attiecīgais dokuments – vienošanās – ir nosūtāms uz tiesu. Pirms dažiem gadiem mēs konstatējām... tiesneši konstatēja lielu problēmu – proti, ka ne vienmēr prokurori vienojas ar apsūdzētajiem par tādiem sodiem, kas ir taisnīgi. Mūsu tiesneši reaģēja uz to un neapstiprināja šādas vienošanās tāpēc, ka sodam ir jābūt taisnīgam. Spriedumam ir jābūt atbilstošam. Bet ne visiem tas patīk. Skaidrs, ka daži uzskata: ja prokurors ir vienojies, tad tiesnešiem būtu labāk pasēdēt klusējot. Neiejaukties! Un priekšlikums tiek vērsts tieši uz to, lai tiesas loma būtu mazāka. Mēs nevaram to atbalstīt. Ja tiesa redz, ka kaut kas nav kārtībā, tad tiesai ir tiesības iejaukties un teikt savu vārdu.”

Izskatot likumprojektu Juridiskajā komisijā jau pirms 3. lasījuma, tika saņemts jauns Tieslietu ministrijas priekšlikums, kuru varam redzēt šobrīd pieņemtajā normā un kurš, kā jau norādīts, nekādas būtiskas izmaiņas nav radījis.

[14.2.] Kā būtiskas savukārt vērtējamas citas izmaiņas vienošanās procesa tiesiskajā reglamentācijā, proti,

• paredzēts, ka lēmums, ko tiesnesis pieņem, sagatavojot lietu iztiesāšanai vienošanās procesa kārtībā, nav pārsūdzams (KPL 539.p.1.d.);

• paredzēts, ka lietu izskatīšana tiesā vienošanās procesa kārtībā var notikt rakstveida procesā (KPL 540-1.p.). Līdz ar šīs normas ieviešanu rakstveida forma nostiprināta kā vienošanās procesa tiesā pamatforma, no kuras var atkāpties, pārejot pie mutvārdu formas tad, ja pret rakstveida procesu iebildis prokurors, apsūdzētais, aizstāvis vai cietušais, kā arī tiesa pēc savas iniciatīvas. Nozīmīgi pieminēt, ka gan apsūdzētajam, gan cietušajam ir tiesības iebilst pret rakstveida procesa piemērošanu (šīs tiesības viņiem tieši paredzētas līdz ar grozījumu veikšanu attiecīgi KPL 435. un 436. pantos);

• paredzēta procesa turpināšana vispārējā kārtībā, ja apsūdzētais atsakās no vienošanās (KPL 540-1.p.5.d.4.pkt., 542.p.1.d.4.pkt.).

Kopumā izvērtējot KPL grozījumus, secināms, ka tie ir praktiski nozīmīgi un prognozējami ietekmē un ietekmēs kriminālprocesa normu ikdienas piemērošanu. Secināms, ka grozījumu kvalitātes līmenis ir paaugstinājies, taču joprojām saglabājas nepietiekami atbildīga pieeja KPL grozījumiem, lietotai terminoloģijai un sistēmiskas vienotības nodrošināšanai. Būtu izsakāms aicinājums arī tiesnešiem aktīvāk iesaistīties izstrādāto likumprojektu apspriešanā un savu apsvērumu pamatošanā.