Cienītās klātesošās un godātie klātesošie! Tiesneses un tiesneši! Man kā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pārstāvei kārtējo reizi ir prieks sveicināt Jūs šeit – mūsu Alma mater Jūsu gadskārtējā konferencē, kura nu jau ierasti tiek organizēta un atbalstīta no mūsu – Juridiskās fakultātes – puses.
Kopš mūsu pagājušās tikšanās ir pagājis atkal viens gads. Atskatoties uz šo gadu, jāatzīst, ka tas bijis visai vētrains, nesis būtiskas izmaiņas – nemitīgie likumu grozījumu plūdi nav mazinājušies – atceramies vien apjomīgos grozījumus Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā, krasi nav mainījusies nedz politiķu, nedz sabiedrības attieksme un uzticība tiesu varai. Ir aizritējis vienkāršs kārtējais gads.
Iespējams, šis gads paliks atmiņā ar mūsu dzīves digitalizācijas kārtējo pasākumu – tiesu nolēmumu anonimizētas datubāzes izveidi un „iedarbināšanu”. Šajā aspektā tiesnešiem un tiesu darbiniekiem ir bijis daudz kas sakāms un iebilstams. Nevar nepiekrist tiesu darbinieku sašutumam, tai pat laikā nevar nepievienoties arī tam, ka šāda datubāze ir nepieciešama. Atklāts tikai paliek jautājums, kas šo bāzi veido, kāda tā ir. Jo tieši šīs bāzes kvalitātes jautājums, t.i., cik tā būs saprotama, ērta, pārskatāma jeb, citiem vārdiem sakot, draudzīga un noderīga lietotājam, lielā mērā attaisnos vai neattaisnos tās pastāvēšanu. Šeit savukārt jāsaprot, kāpēc šāda datubāze bija nepieciešama – vai tikai kārtējā ķeksīša pēc, lai kāds politiķis pirmsvēlēšanu vai starpvēlēšanu runās spētu pateikt, ka, lūk, tieši viņi ir panākuši tiesu darba caurskatāmību. Vai arī šāda bāze izveidota ar patiesu mērķi sekmēt stabilas, prognozējamas tiesu prakses veidošanu un attīstību. Šādā gadījumā, domāju, visi man piekritīs, te vieta būtiskai pilnveidei.
Dažādas datubāzes, informācijas tehnoloģiju ienākšana citās jomās uzdod jautājumus. Vai vairumam no mums patīk jaunās informācijas tehnoloģijas? – nē, vairums no mums tās, iespējams, nesaprot, tās šķiet nevajadzīgas un dažkārt pat bīstamas. Īpaši, ja šajās datubāzēs var sekot mūsu teiktajam, runātajam, rakstītajam – mūsu darbam. Vai tā tas ir bijis tikai tagad? – nē. Un šai nepatikai ir ne tikai subjektīvs raksturs (bailes no kritikas u.tml.), kas, iespējams, nebūtu attaisnojams, bet arī citi, dziļāki pamati.
Šeit vietā neliels pārstāsts no 2012.gada sākumā lasītā raksta par informācijas tehnoloģijām un morālajām vērtībām, publicēta Stanfordas Filozofijas digitālajā brīvpieejas enciklopēdijā, ko jau izmantoju Eiropas valstu apelācijas tiesu priekšsēdētāju un virsprokuroru sanāksmē, runājot par IT nozīmi jurisprudencē.
Situācija, ka dominējošais sabiedrības vairākums pāriet uz citu informācijas fiksēšanas, apstrādes un ieguves formu, vienmēr ir bijusi morāli strīdīga. Tā, piemēram, Sokrāts dzīvoja pārejas laikā no lielā mērā mutvārdu tradīcijas uz tā laika jaunāku informācijas tehnoloģiju, proti – vārdu pierakstīšanu un rakstiskās informācijas savākšanu uz ruļļiem un grāmatās. Sokrāts bija pretinieks vārda fiksācijai rakstveidā, un viņš nekad neko nav uzrakstījis par sevi. Ironiski, ka Sokrāta argumentus pret vārdu rakstisku fiksēšanu mēs zinām tikai tāpēc, ka viņa students Platons ignorēja savu skolotājs un to uzrakstīja kādā savā dialogā. Šī dialoga beigās Sokrāts apspriež šo jautājumu, norādot, kas rakstveida formu padara par nepareizu. Sokrāts stāsta fabulu par ēģiptiešu Dievu, kas pasniedz kādam karalim kā dāvanu rakstītprasmi. Dāvanu saņēmušais karalis ar to nav apmierināts un norāda – ja cilvēki šo iemācīsies, tas būs kā aizmāršības stāds viņu dvēselēs, viņi pārtrauks izmantot atmiņu, jo viņi paļausies uz to, kas ir rakstīts, atceroties lietas vairs ne no savas atmiņas, bet no ārējām zīmēm.
Sokrāts bija nobažījies, ka tiem, kas paļaujas uz rakstīto vārdu, nekad nebūs iespēja patiesi saprast un izdzīvot šos vārdus. Sokrātprāt, rakstu valodā ir kaut kas amorāls vai nepatiess. Grāmatas var sniegt informāciju, bet tās pašas par sevi nevar nest gudrību, jo tās nesniedz to informāciju, kas nepieciešama, lai rakstisko vārdu dziļi izprastu. Sokrātprāt, lasīt grāmatu ir ne tuvu tas, kā runāt ar grāmatas autoru.
Viņa kritika rakstiskam vārdam pēc pirmā acu uzmetiena var šķist smieklīga, bet kārdinājums atgādināt par atmiņu un personisku saskarsmi ar informācijas avotu kļūst arvien vairāk izplatīts mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā. Kāpēc mācīties kaut ko, kad informācija ir tikai taustiņa „meklēt” attālumā?
Lai izvairītos no Sokrāta bažām, informācijas tehnoloģijām vajadzētu darīt vairāk nekā tikai nodrošināt piekļuvi informācijai, tām jāpalīdz arī veicināt gudrību un izpratni. Attiecinot teikto uz tiesas nolēmumu datubāzi – nav pietiekami, ja tiek nodrošināta pieeja tiesas nolēmumiem, jo „sauss” un no lietas „atrauts” tiesas nolēmums daudzkārt var būt neskaidrs un katrā ziņā var nesniegt informāciju, kuras meklēšanai tas tika atlasīts. Lai to saprastu, nepieciešams ne tikai tiesas nolēmumu publiskošana ar efektīvākām meklēšanas iespējām un parametriem, bet arī to plašāka analīze, prakses apkopojumu veidošana u.tml.. Iespējams, šeit vieta tieši tiesībzinātniekiem, kuru darbu anonimizētā datubāzes esamība nedaudz atvieglos un padarīs daudzveidīgāku.
Minētās un citu datubāzu izveidošana ir tikai viens no nedaudzajiem soļiem kopējā tiesvedības digitalizācijā – te būtu pieminami gan digitālie pierādījumi, gan t.s. elektroniskās lietas, kā arī arvien lielāki centieni ieviest tele un videokonferences. Tas nav slikti un mēs nevaram ignorēt sabiedrības progresu šajā jomā, taču uzsverams, ka jebkādai IT izmantošanai jābūt cilvēka palīgam, nevis aizstājējam. Un, paldies dievam, jurisprudence joprojām ir sociāla, nevis informācijas tehnoloģiju zinātne, un tās centrā vienmēr paliks cilvēks, komunicēšana ar to, kur, vienkāršoti sakot, tehnika var palīdzēt, bet ne šos procesus vadīt vai tos būtiski ietekmēt.
Informācijas tehnoloģiju ienākšana jurisprudencē ir viens no spilgtiem piemēriem, ka jurisprudence nepastāv ārpus un izolēti no citām norisēm, ka tiesnesis neeksistē ārpus sabiedrības. Tiesnesis kā cilvēks starp cilvēkiem – doma, kas mani personīgi ir vienmēr visvairāk uztraukusi, likusi aizdomāties un darījusi piesardzīgu. Tiesnesis nav un nevar būt tikai jurists. Viņš ir cilvēks, kurš izvēlējies strādāt vienu no atbildīgākajiem un līdz ar to arī strespilnākajiem darbiem, un tāpēc sabiedrība no viņa sagaida daudz, bet arī viņš ko sagaida no sabiedrības. Kā daudzkārt jau skanējis no šīs un citām tribīnēm, jurista darba augļi nav tikai tiesiski, mēs neradām tikai likumus, spriedumus un lēmumus, mūsu visu – advokātu, tiesnešu, prokuroru – darba rezultāts ietekmē ne tikai cilvēku dzīves juridisko pusi. Varas pozīcija, ko radījuši mūsu amati un galvenokārt, gribētu cerēt, mūsu zināšanas, liek cilvēkiem pret juristiem attiekties ar respektu, cieņu. Tomēr cilvēki bieži mūs arī nesaprot, baidās, dažkārt neieredz, jo ... nesaprot un baidās. Lai to novērstu, darāmā vēl daudz un droši, ka par to tiks vēl daudz runāts.
Taču nedrīkst aizmirst arī otrus pusi. Arī mūsu – juristu – dzīve nav tikai likumi, lēmumi, spriedumi. Arī mēs, šķetinot it kā juridiskus strīdus, jūtam ne tikai tiesiskās kategorijās, mums arī ir bail, arī mēs esam sašutuši, dusmīgi, priecīgi, apjukuši un no visa noguruši. Un ne jau vienmēr un pat ne lielākoties dēļ sliktiem likumiem, regulām vai direktīvām. Mēs tāpat kā cilvēki, ar ko strādājam, ko apsūdzam, tiesājam vai aizstāvām, kuru darbu vērtējam mēs un kuri vērtē mūs, priecājamies par, baidāmies no, dusmojamies uz cilvēku – cilvēku sevī (par to, ka nevarēju, nemācēju, neizdarīju un daudziem citiem ne-) un cilvēkiem sev apkārt – tāpēc, ka tā īsti viņus nesapratām un tā īsti viņi nesaprata mūs. Un te nu ir šī lielā joma – cilvēks, arī jurists, sabiedrībā. Kā cilvēks komunicē ar citu cilvēku, kā uztver un jūtas.
Tieši šai jomai veltīta šodienas konferences trešā daļa. Tiesnešu konferencei neierasta, taču, domāju, visiem noderīga un interesanta. Mēs esam tik daudz runājuši par likumiem, mēs diendienā to vien darām, kā lasām likuma tekstus un to grozījumus. Šoreiz, organizējot konferenci, mēs ar prieku piekritām Augstākās tiesas aicinājumam pamēģināt ko citu, par ko, iespējams, ikdienas gaitās dažādu iemeslu dēļ paši nepiedomājam. Šoreiz piedāvājam Jums četras tēmas, kas, manuprāt, visas ir interesantas un noderīgas – psiholoģiskos uzbrukuma un aizsardzības aspektus, to ietekmi, mūsu iekšējos un ārējos spēkus; komunikāciju ar mūsu dažkārt tik ļoti nemīlētajiem medijiem, uzdodot jautāumu, ko īsti darīt – cīnīties vai padoties, vai varbūt iespējami mierīgi un efektīvi līdzdarboties? Un divas tēmas, kas veltītas mūsu izteiksmes ārējam veidam – valodai. Vienā no diskusijām pievērsīsimies latviešu valodas kultūrai un praksei, jo arī juridiskās latviešu valodas izkopšana un lološana ir viens no veidiem, kā saglabāt latviešu valodas stiprumu, un visbeidzot interesantā tēma par latīņu valodas lietojumu jurisprudencē – domāju, ka daudzi no mums ir sastapušies ar situāciju, kad kādā tiesu dokumentā redzams latīņu izteicienu kopojums un mums rodas šaubas par šī teiciena pielietojuma pareizumu vai arī mēs vienkārši to nesaprotam. Un varbūt ne tik daudz ar pasniedzēju, cik ar kolēģiem kādā kafijas pauzē varat padiskutēt, cik attaisnojama ir plaša latīņu teicienu pielietošana tiesu nolēmumos, izvirzot to kontekstā ar jautājumu – kam šis nolēmums veltīts? Vai tas būs saprotams cilvēkam, kura lietā tas pieņemts?
Šodienas tēmas ir plašas un iespējamo jautājumu daudz. Diezvai tos visus iespēsiet izrunāt šodien. Un tas arī, iespējams, nav šīs tikšanās mērķis. Dažreiz pietiek ar to, ka par kaut ko sāk domāt. Turpinājums noteikti atrodas.
QR
