Šodien esam pulcējušies par godu 1918.gada 19.decembrim – dienai, kad uz pirmo apspriedi sanāca jaunās neatkarīgās Latvijas valsts augstākā tiesu instance – Latvijas Senāts, kas ir arī mūsu Augstākās tiesas sākums.
1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pilnībā atjaunoja valsts iekārtu atbilstoši Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversmei. Tāpat kā Latvijas valsts netika veidota no jauna, tā arī Latvijas Republikas tiesu sistēma netika veidota no jauna, bet atjaunota tāda, kāda tā bija bijusi pirmsokupāciju Latvijā. 1992.gada 15.decembra likumā „Par tiesu varu” kasācijas instancei tika dots tās vēsturiskais Senāta vārds un atgrieztas tās bijušās funkcijas.
Atjaunojot Latvijas tiesu sistēmu, daudzas no normām, ko bija jāiekļauj tiesu iekārtu regulējošajos likumos, bija savlaik izveidotas un nostiprinājušās jau Latvijas brīvvalsts pirmajā laikā, un šī pieredze bija pamats, uz kura veidot un tālāk attīstīt atjaunotās Latvijas tiesu sistēmu.
Latvijas Senāta 80.gadadienā senatora Augusta Lēbera dēls Dītrihs Andrejs Lēbers aicināja „atdzīvināt” Latvijas Senāta spriedumus mūsdienās, novērtējot tos kā Latvijas „juridiskā tēla” un Latvijas tiesiskā mantojuma sastāvdaļu, un pauda nožēlu par to, ka nav atradis nevienu šodienas Senāta spriedumu, kur būtu atsauce uz pirmskara Senāta praksi. Toreiz – pirms 15 gadiem – aicinājums Augstākajai tiesai savos spriedumos izmantot Latvijas Senāta nolēmumos paustās atziņas, iespējams, tika uztverts visai rezervēti, ja ne noraidoši. Šodien Latvijas Senāta spriedumu izmantošana mūsu tiesu nolēmumos ir kļuvusi par ierastu praksi.
Taču joprojām aktuāls ir Lēbera ieteikums nozīmīgākos Senāta nolēmumus tulkot un publicēt juridiskos izdevumos, kuri pieejami juristiem ārzemēs. Pirmskara Latvijā juristi par to ir rūpējušies ar redzamiem rezultātiem – Latvijas Senāts nereti izpelnījies uzslavas par progresīviem un pārliecinoši pamatotiem atzinumiem.
Latvijas Senāta 90.gadadienā Augstākā tiesa apkopoja Latvijas brīvvalsts pirmā posma senatoru dzīvesstāstus un izdeva grāmatu par šīm izcilajām personībām, kas bija aktīvi jaunās valsts veidotāji ne tikai tieslietu jomā.
Senatori bija arī politiķi, valstsvīri, diplomāti, publicisti, profesori, dažādu biedrību un organizāciju dalībnieki un veidotāji. Senatoru likteņi pēc 1940.gada bija nežēlīgi un traģiski. Kā rakstījis Dītrihs Lēbers – izņemot Igauniju un Lietuvu, nav citu Augstāko tiesu pasaulē, kuru locekļus būtu piemeklējis līdzīgs liktenis.
Mazāk zināms un pieminēts ir fakts par Latvijas senatoru „kluso” cīņu pēc padomju okupācijas. Atšķirībā no virknes ierēdņu neviens senators 1940.gadā nesadarbojās ar „Tautas valdību”, bet tieši pretēji – senatori iesaistījās virknē politisku akciju, kuras bija vērstas uz Latvijas Republikas neatkarības saglabāšanu un atjaunošanu. Īpaši nozīmīgs bija Latvijas Senāta senatoru 1948. gadā trimdā sagatavotais atzinums par 1922.gada Satversmes spēkā esamību okupācijas apstākļos.
Šodien – Latvijas Senāta 95.gadadienā – akcentēšu vēl vienu vērtību, ko Latvijas Senāts atstājis mantojumā. Tā ir Latvijas Senāta uzskatāmi iezīmētā tiesneša misija demokrātiskā tiesiskā valstī.
„Savu tēvu visvairāk apbrīnoju viņa nelokāmās nostājas dēļ. Kas viņam bija īsts un pareizs, no tā viņš neatkāpās, pat ja tas bija neizdevīgi, bija jāiet pret straumi un varēja būt ļoti bīstami,” tā par savu tēvu, senatoru Mintautu Čaksti Augstākās tiesas muzejam dāvinātajās atmiņās raksta viņa meita Aija Čakste.
Latvijas Senāts vienmēr konsekventi aizstāvējis tiesu neatkarības principu. Jau 1920.gadā Latvijas Senāts aizliedza apvienot tiesneša vai Senāta virsprokurora pienākumus ar politisko darbību Satversmes sapulcē. 90.gadu sākumā, atjaunojot Latvijas valsts neatkarību, tiesu politisko neitralitāti un neatkarību kā savas darbības pamatprincipu apliecināja arī Augstākās tiesa 1990.gada 14.februāra plēnumā, nosakot, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām, un 1991.gada 11.marta plēnumā pieņemot lēmumu par Latvijas Republikas tiesu neatkarību.
Raugoties vēsturē, Latvijas Senāta neatkarība īpaši tika pārbaudīta pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Latvijas Senātam tika lūgts apsveikt jauno valdību, atzīstot arī apvērsuma „tiesīgo jēgu”, uz ko Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters norādījis, ka apsveikumu var sūtīt, bet atzīt apvērsuma likumību nav iespējams. Tiesībzinātnieki ir norādījuši – nav atrodams neviens Senāta spriedums, kurā būtu saskatāmas „nodevas” 15.maija idejām.
Kāpēc šis aspekts par tiesu lomu demokrātiskā tiesiskā valstī ir aktuāls tieši šobrīd? Diemžēl visai ierasta ir izpildvaras un likumdevēja varas rīcība būtiskus grozījumus likumos veikt bez pietiekamām diskusijām, neuzklausot un neņemot vērā tiesu viedokli. Uz to norādījis gan Augstākās tiesas plēnums, gan Tieslietu padome, gan vairāki Satversmes tiesas spriedumi bijuši vērsti uz tiesu varas neatkarības kā konstitucionālas vērtības aizsardzību un valsts varas trīs atzaru sadarbību šīs vērtības stiprināšanā.
Šobrīd esam būtiskas Latvijas tiesu sistēmas reformas priekšā. Likumdevējs nolēmis atteikties no tās tiesu sistēmas, kāda bijusi visu Latvijas brīvvalsts pirmo posmu un kāda veiksmīgi funkcionējusi 20 gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas.
Ieviešot tā saukto „tīro tiesu instanču” sistēmu, tiek reformēta Augstākā tiesa un likvidētas Tiesu palātas. Augstākās tiesas un Tieslietu padomes ieskatā tik būtiskām izmaiņām bija jānotiek, uzklausot un ņemot vērā Augstākās tiesas viedokli un ar valstij atbilstošu cieņu risinot jautājumu par Augstākās tiesas tiesnešu turpmākajām darba gaitām.
Otra būtiska pārmaiņa saistībā ar tiesu sistēmas reformu attiecībā uz Augstāko tiesu – rūgtums par to, ka šī ir pēdējā Senāta dzimšanas diena, ko godinām. Ar grozījumiem likumā „Par tiesu varu” ir nolemts atteikties no šī nosaukuma kasācijas instancei.
Diemžēl likumdevējs neieklausījās Tieslietu padomes un Augstākās tiesas aicinājumā jaunajā struktūrā saglabāt vēsturisko Senāta nosaukumu, kas nav tikai nosaukuma un valodas, bet gan vēsturiskās pēctecības jautājums.
Taču savu uzrunu gribu nobeigt ar pozitīvu pārliecību, ka, neskatoties uz nosaukumiem, Augstākā tiesa vienmēr apzinājusies savu misiju un uzdevumu demokrātiskā un tiesiskā valstī un vienmēr godam to pildījusi. Par to mēs godinām savus priekštečus Latvijas brīvvalsts Latvijas Senātā. Par to godinām Augstākās tiesas tiesnešus un darbiniekus, kas to godam veica 90. gadu sākumā atjaunotajā Latvijas Republikā. Par to godinām tos Augstākās tiesas tiesnešus, kas izveidoja un ar saturu piepildīja un piepilda tagadējo Senātu un Tiesu palātas.
Es ceru un ticu, ka mums, kas šobrīd stūrē Latvijas Senāta pirms 95 gadiem uzbūvēto tiesību kuģi, izdosies arī priekšā stāvošajās pārmaiņās ar cieņu noturēt pareizo virzienu, nezaudēt mērķi un saglabāt vislabāko komandu.
QR
