Tiesu prakses apkopojums teritorijas plānošanas, būvniecības un vides lietās

IEVADS

Augstākā tiesa veikusi administratīvo tiesu prakses atziņu apkopojumu būvniecības lietās, skatot tās galvenokārt vides aizsardzības un teritorijas attīstības plānošanas kontekstā. Tiesu prakse analizēta par laika posmu no 2008. gada līdz 2012. gadam.

Apkopojumu veidojusi juridisko zinātņu doktore Silvija Meiere sadarbībā ar Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentu un Judikatūras nodaļu.

Apkopojums strukturēts divās sadaļās. Pirmā sadaļa ietver divus tiesiskā regulējuma blokus – teritorijas attīstības plānošanu un būvniecību (kā plānojuma īstenošanas līdzekli), un tajā apkopotās atziņas attiecas uz regulējuma sistēmu, ar kuru tiek kontrolēta teritorijas attīstības plānošana un izmantošana. Otrā sadaļa attiecas uz vides aizsardzību un ietver četrus regulējuma blokus – vispārējo vides tiesisko regulējumu, dabas saglabāšanas prasības, piesārņojošu darbību kontroli, kā arī kontroli pār atsevišķu dabas resursu izmantošanu.

SECINĀJUMI

1. Būvatļaujas izdošana tikai tad ir tiesiska, ja paredzētā būvniecība atbilst gan teritorijas plānojuma burtam, gan garam, kuru var atrast Teritorijas plānošanas likuma 3.pantā ietvertajos teritorijas plānošanas principos (tostarp interešu saskaņotības principā), gan teritorijas plānojumā iezīmētajos pilsētas attīstības virzienos. Teritorijas plānojumā noteiktie teritorijas attīstības virzieni ir līdzeklis, kā izslēgt teritorijas plānošanas principiem neatbilstošu pilsētas attīstību apstākļos, kad izmantošanas veidi neparedz pietiekami skaidru regulējumu.

2. Ja vienā zonā ir iespējama dažādu tipu dzīvojamo māju būvniecība, ikvienā būvniecībā blakus zemesgabaliem ar savrupmāju apbūvi ir jāievēro attālums un augstuma ierobežojumi, kas attiecas uz savrupmāju apbūvi, jo tāds ierobežojums sargā telpu ap ikvienu savrupmāju.

3. Zemes gabala izmērs pats par sevi neietilpst kultūrvēsturiskas vērtības — vēsturiskās plānojuma struktūras – saturā. Tomēr zemes gabalu sadale var apdraudēt vēsturiskā plānojuma struktūru. Nekustamais īpašums ar tā izvietojumu, izmēru, proporcijām un formu ilgstoši pastāvējušās vēsturiskajās robežās konkrētos apstākļos var būt viens no Rīgas vēsturiskā centra teritorijas vēsturiskā plānojuma struktūru veidojošiem elementiem. Šāda nekustamā īpašuma sadalīšana zemes gabalos, kas neatbilst autentiskās struktūras daļai, ir pretrunā ar Rīgas vēsturiskā centra vēsturiskā plānojuma struktūru. Līdz ar to tiesību normas, kas vērstas uz zemes gabalu sadales ierobežošanu, ir piemērotas vēsturiskā plānojuma struktūras saglabāšanai. Ierobežojums vēsturiska nekustamā īpašuma sadalei ir uzskatāms par samērīgu, nodrošinot sabiedrības intereses valsts vēsturiskā un kultūras mantojuma aizsardzībā.

4. Pats par sevi personas ierosinājums sadalīt zemes gabalu neattiecas uz būvniecības procesu.

5. Pašvaldības rīcības tiesiskumu ir pieļaujams vērtēt arī administratīvā procesa ietvaros, ja pašvaldības rīcība detaļplānojuma kā normatīva akta izstrādes procesā var ietekmēt arī administratīvo procesu par būvatļaujas izsniegšanu (nepamatotu, nepamatoti atšķirīgu prasību izvirzīšana).

6. Lai noskaidrotu, vai pastāv nepieciešamība pēc kompleksiem transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem, tātad pēc detalizētas plānošanas, ir jāsalīdzina esošais teritorijas plānojums un vēl neatrisinātie plānošanas (nevis projektēšanas vai būvniecības) jautājumi. Ja ir zināms ielu izvietojums un tām noteiktās sarkanās līnijas; kanalizācijas tīkla un citu būvei paredzēto inženierkomunikāciju izbūves paredzētais izvietojums ir pietiekami skaidri noteikts ar teritorijas plānojumu un neprasa sīkāku apkārtējās vides plānošanu, detālplānojuma izstrāde nav nepieciešama.

7. Izdarot apsvērumus par detālplānojuma nepieciešamību, noteicošais apsvērums ir atbilde uz jautājumu, vai attīstības risinājums ir tāds, kam būtu bijis jābūt apspriestam un konkrēti izplānotam detālplānojuma izstrādes procesā, ļaujot sabiedrībai paust savu viedokli. Šajā ziņā izšķirošs var būt attīstības risinājuma (būvieceres) ietekmes uz vidi būtiskums, kas ietver arī cilvēka dzīves vides nozīmīgus risinājumus.

8. Sarkano līniju noteikšana ir pašvaldības pienākums. Sarkanās līnijas ir plānošanas procesā izlemjams jautājums, un primāri tās nosaka teritorijas plānojumā. Sarkanās līnijas nepiešķir pašas tiesības izbūvēt jaunus objektus. Zemes gabalu iekļaušana ielu sarkanajās līnijās var būt pamats, lai atteiktos nodot tos privatizācijai. Sarkanās līnijas ir aprobežojums, kas nosaka zemesgabala īpašniekam pienākumu atturēties no šīs teritorijas apbūves; tās kā nekustamā īpašuma apgrūtinājums pastāv un ir saistošs personai arī tad, ja tas nav ierakstīts zemesgrāmatā.

9. Teritorijas plānošanas process pēc būtības ir vispiemērotākais, lai izlemtu jautājumu par publisku ceļu izvietojumu noteiktā teritorijā. Vispārīgā gadījumā, lai mainītu publisko ceļu izvietojumu, veicams teritorijas plānošanas process. 
   
   Ārpus teritorijas plānošanas procesa prasījums par konkrētā ceļa slēgšanu ir skatāms administratīvā procesa kārtībā, taču vienīgais pamats pieteicēja prasītā administratīvā akta izdošanai ir tāds pieteicēja Satversmē garantēto tiesību un interešu apdraudējums, kura novēršana iespējama, tikai nekavējoties pieņemot lēmumu par ceļa slēgšanu.

10. Zemesgabalu drīkst apbūvēt, ja tā apbūve ne tikai atbilst teritorijas plānojumam, bet ir arī saskaņota ar zemesgabala īpašnieku (ja apbūvi neveic zemesgabala īpašnieks). Tātad vispārējais princips – uz sveša zemesgabala apbūvi var veikt tikai ar zemesgabala īpašnieka piekrišanu, un tas atbilst civiltiesību principam, ka īpašniekam pieder pilnīgas varas tiesības pār lietu.
    
    No vispārīgā būvniecības tiesiskā regulējuma izriet: 1) ja zemesgabals atrodas kopīpašumā, apbūve jāsaskaņo ar visiem zemes gabala kopīpašniekiem; 2)  jautājums, vai būvniecība uz sveša zemesgabala notiek ar zemesgabala īpašnieka piekrišanu, ir viens no būvniecības publiski tiesiskajiem priekšnoteikumiem, kas ir arī tik būtisks, ka tā kontrole ir paredzēta būvvaldē. Ja būvniecība veikta uz zemesgabala bez tā īpašnieka piekrišanas, tas var būt pamats būvvaldei uzdot novērst patvaļīgas būvniecības sekas; 3) ierosinātā būvniecība nav pieļaujama, ja aizskar citu personu pastāvošās tiesības, arī dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu zemes īpašnieks nevar izmanot pēc saviem ieskatiem, tostarp veikt tajā būvniecību.

11. Tipiskā gadījumā privātpersonas piederības robežās esošo inženierkomunikāciju izbūve uz citas privātpersonas īpašumā esoša zemesgabala ir saskaņojama vispārējā būvniecības regulējuma kārtībā. Izņēmums, kad kā nosacījums būvniecībai nav nepieciešama zemesgabala īpašnieka piekrišana (saskaņojums), attiecas tikai uz energoapgādes uzņēmuma ierīkojamajiem energoapgādes uzņēmuma objektiem.

12. Energoapgādes komersants saskaņošanas procedūru Enerģētikas likumā noteiktos gadījumos var aizstāt ar zemes īpašnieka informēšanu. Šādā gadījumā speciālais regulējums izslēdz Būvniecības likuma 3. panta pirmās daļas un 11. panta pirmās daļas piemērošanu.

13. Pašvaldība ir atbildīga par to, kas tieši tiek būvēts tās teritorijā (vai atbilst teritorijas plānojumam, vai būvniecība ir pieļaujama). Būtu absurdi, pamatojoties uz vispārīgo būvprojektētāja atbildību, šādā būvniecības kontroles sistēmā noņemt no pašvaldības jebkādu atbildību par kļūdainu administratīvo aktu (kurš atļauj īstenot noteiktu būvprojektu) saturu.

14. Būvniecības process ir vienots, tāpēc, vērtējot būvatļaujas izsniegšanas tiesiskumu, ir jāņem vērā kā iepriekšējā būvniecības procesa tiesiskums, tā arī būvatļaujas izsniegšanas procesa tiesiskums. Likums neparedz iespēju izdot būvatļauju ar nosacījumiem par atsevišķu būvprojekta risinājumu vai visas būvniecības vēlāku saskaņošanu. Būvniecības procesa pakāpeniskums ir tieši vērsts uz to, lai pirms būvatļaujas izdošanas noskaidrotu visus iespējamos ierobežojumus un šķēršļus būvniecībai vai kādiem konkrētiem tās risinājumiem.
    
    Savukārt iesniedzējs var paļauties, ka tas, kas jau ir pārbaudīts un izvērtēts un atzīts par pieļaujamu atzinumā par būvniecības ieceres atbilstību teritorijas plānojumam, plānošanas un arhitektūras uzdevumā un sniegtajā būvprojekta akceptā, nākamajā stadijā netiks atkārtoti vērtēts no jauna.

15. Tādi būvniecības ieceres rādītāji, kas neizriet no būvniecības iesnieguma–uzskaites kartes un var mainīties būvniecības ieceres izstrādāšanas laikā (piemēram, zemesgabalam nav piebraukšanas iespējas), vispārīgi nevar būt šķērslis plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanai. Plānošanas un arhitektūras uzdevumā iestāde kā nosacījumu var norādīt uz būvniecības šķērsli un tā novēršanas nepieciešamību.

16. Tā kā trešajām personām nav iespējams pārsūdzēt starplēmumus, ar kuriem būvniecības iecere pakāpeniski tiek virzīta līdz būvatļaujas saņemšanai, tad tās savus iebildumus pret būvniecības ieceri var izteikt, tikai apstrīdot un pārsūdzot būvatļauju. Administratīvā akta adresāts nevar paļauties, ka lēmums par būvatļaujas izsniegšanu netiks apstrīdēts un pārsūdzēts tiesā un netiks pārbaudīts pēc būtības tikai tādēļ, ka pašvaldība būvniecības procesa laikā izdevusi pozitīvus starplēmumus (plānošanas un arhitektūras uzdevumu vai būvprojekta akceptu).
    
    Pat tad, ja trešās personas nav apstrīdējušas būvatļauju, pašvaldībai ir tiesības pēc savas iniciatīvas pārbaudīt, vai iepriekš izdotais starplēmums nav bijis prettiesisks.

17. Būvatļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā pārbaudes apjoms ir aprobežojams tieši ar termiņa pagarināšanas (nepagarināšanas) pamatotības pārbaudi. Pārsūdzot lēmumu par būvatļaujas termiņa pagarināšanu, nevar iebilst pret būvatļaujas saturu (atļauto būvniecību). Tiesības pārsūdzēt lēmumu par būvatļaujas termiņa pagarināšanu pastāv tikai tad, ja tieši termiņa pagarināšana pati par sevi aizskar konkrētās personas subjektīvās tiesības.

18. Pieņemot lēmumu par būves pieņemšanu ekspluatācijā, netiek pārbaudīts iepriekš izdotās būvatļaujas tiesiskums, bet gan tikai būves drošums un tehniskā gatavība ekspluatācijai, pamatojoties uz būvdarbu izpildes dokumentāciju un atbilstību akceptētajam būvprojektam un normatīvajiem aktiem. Tas attiecas uz būvniecības gala produktu, nevis tās procesu. Tomēr lēmums par nodošanu ekspluatācijā nevar legalizēt prettiesisku būvniecību, kas veikta uz prettiesiskas būvatļaujas pamata.

19. Lēmums par būves pieņemšanu ekspluatācijā parasti skar tikai būves īpašnieku. Apstākļiem, kuros pieņemts lēmums par būves pieņemšanu ekspluatācijā, nav ietekmes uz šā lēmuma tiesisko dabu, un tie nepaplašina personu loku, kurām atzīstamas subjektīvās tiesības šo lēmumu pārsūdzēt. Tomēr atsevišķos gadījumos lēmums var skart arī zemes īpašnieka vai kaimiņa tiesības, piemēram, ja ēkas ekspluatācija var piesārņot apkārtni vai tā ir nedroša un tādējādi rada apdraudējumu arī apkārtējiem.

20. Atsaukšanās uz Orhūsas konvenciju un Satversmes 115.pantu ir pieļaujama, ciktāl būvniecība skar tikai nozīmīgas ar būvniecību saistītas izmaiņas iedzīvotāju sadzīvē, jo sadzīves apstākļu izmaiņas var kļūt par vides jautājumu vienīgi nozīmīgu apkārtējās dzīves telpas izmaiņu dēļ.

21. Orhūsas konvencija ir pietiekams pamats, lai personai atzītu iespējas vērsties tiesā un prasīt efektīvu darbību no iestādes, kam ir pienākums novērst konkrētus pārkāpumus vides aizsardzības jomā.

22. Izdodot rīkojumu (administratīvu aktu) par meža zemes transformāciju krasta kāpu aizsargjoslā, arī Ministru kabinetam ir jāveic lietderības apsvērumi, tostarp ņemot vērā Vides aizsardzības likumā minēto izvērtēšanas principu.

23. Ja pieteikums pret paredzēto darbību akceptējošu lēmumu administratīvajā tiesā daļēji tiek pamatots ar privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizskārumu, šai personai nav šķēršļu izteikt arī ar vides aizsardzības interesēm saistītus iebildumus.

24. Ja sabiedrība (Vides aizsardzības likuma 6.panta izpratnē) ir vērsusies par tādu valsts vai pašvaldības rīcību vai lēmumu, kas apdraud vides kvalitāti, nav nepieciešams konstatēt personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Personas subjektīvo publisko tiesību aizskārumam šajās lietās nav nozīmes. Politiskā partija ir viens no personu apvienību veidiem. Tādēļ arī politiskajai partijai ir tiesības vērsties tiesā par vides aizsardzības jautājumiem.

25. Pašvaldība nav pielīdzināta sabiedrībai Orhūsas konvencijas un Vides aizsardzības likuma izpratnē. Orhūsas konvencijas tiesības, kuras tā vides jomā piešķir sabiedrībai, īstenot var tikai pati pilsoniskā sabiedrība.

26. Sākotnējā izvērtējuma mērķis ir tikai noteikt paredzētās darbības iespējamās ietekmes uz vidi un to, vai tās varētu būt būtiskas, nevis precīzi dokumentēt ietekmju apjomu un definēt projekta īstenošanas noteikumus. Sākotnējā izvērtējuma lēmums, ar kuru tiek atzīts, ka ietekmes uz vidi novērtējums nav nepieciešams, nav atsevišķi pārsūdzams tiesā. Šis lēmums ir starplēmums, kurš pats par sevi nav pietiekams, lai varētu uzsākt paredzēto darbību. Lēmuma pārbaude iespējama, pārbaudot galīgā lēmuma tiesiskumu.

27. Reģionālās vides pārvaldes izsniegto tehnisko noteikumu mērķis ir vides aizsardzība. Tehnisko noteikumu izdošanas, tāpat kā ietekmes uz vidi novērtējuma mērķis ir vides aizsardzība. Šis mērķis ir saskatāms arī kā attaisnojums regulējumam, kas noteic tehnisko noteikumu spēkā esamības ierobežojumu. Proti, ja noteiktā laikā darbības netiek veiktas (kurām noteiktas konkrēta satura tehniskas prasības), konkrētās darbības veikšanas iespējamība vai vides aizsardzības prasības ir jāizskata un jānoteic no jauna. Tehniskie noteikumi paši par sevi būvniecības procesu nevirza, tomēr tie noteic tehniska rakstura prasības, kas pēc jēgas ir pakārtotas to noteikšanas laikā esošajai (plānotajai) faktiskajai un tiesiskajai situācijai, kura objektīvi var mainīties. Jauna pieteikuma iesniegšanas mērķis ir pārbaudīt, vai nav mainījušies faktiskie un tiesiskie apstākļi.

28. Ja salīdzinājumā ar Eiropas Savienības prasībām dalībvalstī kādai noteiktai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai ir augstāks aizsardzības līmenis, tad tā ievērošana nekādā ziņā nav pretrunā ar dabas aizsardzības mērķi, kas ir arī Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma pamatā.

29. Lai īpaši aizsargājamam biotopam sasniegtu nepieciešamo aizsardzības līmeni tajās īpaši aizsargājamo dabas teritoriju zonās, kurās vispārīgi tāds līmenis nav nodrošināts, ir jāveido mikroliegums. Ja Eiropas Savienības prioritārā biotopa aizsardzībai mikroliegums nav izveidots, biotopa aizsardzībai nepieciešamie pasākumi (piemēram, meža kopšanas cirtes aizliegums) var tikt noteikts individuāla novērtējuma rezultātā, pieņemot individuālu lēmumu. Turklāt individuālā gadījumā iespējams pieņemt darbību aizliedzošu lēmumu arī bez likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 43.pantā paredzētā novērtējuma.

30. Kompensāciju likums saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās dabas teritorijās paredz atlīdzību kā kompensācijas veidu tikai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Zemes īpašniekam nav tiesību uz neiegūto peļņu kā kompensāciju par ierobežojumiem, kas noteikti citiem saimnieciskās darbības veidiem.

31. Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punkta (kas attiecas uz piekrastes aizsargjoslu ārpus pilsētām un ciemiem) mērķis ir, reizē ierobežojot zemesgabalu platību un uz katra zemesgabala pieļaujamo būvniecības apjomu, ierobežot būvniecību Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā un tādējādi vides aizsardzības nolūkā ierobežot antropogēno slodzi. Normas mērķa sasniegšana ir iespējama, vienlaicīgi piemērojot konkrētās redakcijas abus teikumus. Jaunās redakcijas pirmais teikums par pieļaujamību uz katra zemesgabala būvēt vienu viensētu ir pamats apbūves (un attiecīgas zemes transformācijas) atļaušanai tikai tad, ja šis zemesgabals ir izveidots atbilstoši otrā teikuma prasībām, proti, nav mazāks par 3 hektāriem.
    
    Turklāt būtiski ir nevis tas, kad izveidots zemesgabals, bet gan tas, kad šis zemesgabals ir kļuvis par patstāvīgu zemes īpašumu (nekustamo īpašumu), un kā tāds reģistrēts zemesgrāmatā. Atskaites brīdis, no kura tiek vērtēts, vai attiecīgais īpašums ir jaunizveidots īpašums, ir 2003.gada 23.jūlijs.

32. Atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 1.punktam [ārpus pilsētām un ciemiem jauna būvniecība ir aizliegta, taču] esošas ēkas vai būves rekonstrukcija ir atļauta, ja nepārsniedz esošo būvapjomu un veikta likumā paredzētā saskaņošana. Dabā konstatējami pamati nav uzskatāmi par esošu būvi, bet gan par iepriekšēju apbūvi. Tāpēc būves būvniecība uz esošiem pamatiem nav uzskatāma par rekonstrukciju, bet gan par jaunu būvniecību, kas šajā teritorijā ir aizliegta.

33. No Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izriet, ka jauna būvniecība šīs normas izpratnē ir iespējama arī gadījumā, kad pastāvējusi iepriekšējā apbūve – likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras konstatējamas dabā. Līdz ar to ēkas vai būves atjaunošana gadījumā, kad par iepriekšējo apbūvi var spriest pēc likumīgi uzbūvētiem būves vai ēkas pamatiem, ir jaunas ēkas vai būves celtniecība Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta izpratnē.

34. Ministru kabineta lēmums (rīkojums) daļā par atļauju krasta kāpu aizsargjoslā veikt meža zemes transformāciju ir administratīvs akts. Administratīvo aktu izdošana Ministru kabinetam pati par sevi ir neraksturīga funkcija un ja tāda ar likumu Ministru kabinetam ir nodota, tad parasti administratīvā akta izdošana ir saistīta ar lietderības apsvērumu izdarīšanu. Tādējādi, izmantojot tam piešķirto rīcības brīvību, Ministru kabinetam nav paredzēts izmantot formālu pieeju. Konkrētajā gadījumā lietderības apsvērumu izdarīšanu paredz gan tiesību norma (Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts), gan nepieciešamība izvērtēt un sabalansēt valstiski nozīmīgas iesaistītās intereses.

35. Aizsargjoslu likuma 37.pants pieļauj noteikta veida būvju būvniecību aizsargjoslās applūstošajās teritorijās, kā arī teritorijas uzbēršanu šādu būvju būvniecībai. Minētais attiecas arī uz eliņiem. Tomēr norma (37.panta pirmās daļas 4.punkta apakšpunkts) tiecas izslēgt jaunu kapitālu būvju būvniecību. Ar eliņiem citastarp mēdz saprast arī būvi laivas glabāšanai. Taču nav pieļaujams, ka ar „eliņu” tiek apzīmēta kapitāla būve, kuras funkcijas ir plašākas un/vai kompleksas un kurā peldlīdzekļu remonts, būvēšana un novietošana ir tikai viena no funkcijām.

36. Teritorijas plānojums nav vienīgais normatīvais akts, kas regulē apbūvi aizsargjoslās. Līdz ar to teritorijas plānojums nevar radīt tiesisku paļāvību, ka persona savā īpašumā, kas atrodas aizsargjoslā, varēs veikt būvniecību. Būvniecības ierobežojumi, kas paredzēti Aizsargjoslu likumā, jāievēro neatkarīgi no tā, vai tie paredzēti pašvaldības teritorijas plānojumā.

37. Izlemjot jautājumu par paredzētās darbības akceptēšanu, reģionālai vides pārvaldei ir pienākums vispusīgi izvērtēt atļaujas izdošanas iespējas, tostarp konkrētās piesārņojošās darbības pieļaujamību konkrētā vietā. Tomēr iestāde nevar atļaujas nosacījumos iekļaut stingrākas prasības kā tās, kas attiecībā uz smakas mērķlielumu ir paredzētas ārējā normatīvajā aktā. Ministru kabineta noteikumi precizē, kāds smaku slieksnis ir uzskatāms par traucējošu visos gadījumos, kad piesārņojoša darbība, tātad arī darbība ar atkritumiem, rada smaku piesārņojumu. Tādēļ Atkritumu apsaimniekošanas likuma norma, kas paredz, ka atkritumu apsaimniekošana (piesārņojošā darbība) nedrīkst radīt traucējošas smakas, nav uzskatāma par patstāvīgu atšķirīgu tiesisko pamatu noteikt citas, augstākas prasības piesārņojošai darbībai ar atkritumiem.

DISKUSIJAS

1. Precizējošs komentārs attiecībā uz jaunas būvniecības pieļaujamību krasta kāpu aizsargjoslā ciemu robežās un pilsētās. Proti, atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktam, kas attiecas uz teritorijām ciema robežās, jauna būvniecība ir atļauta, ja ievēroti visi šajā normā minētie priekšnoteikumi, tostarp būvniecība paredzēta vietā, kur bijusi iepriekšējā apbūve. Neraugoties uz to, ka būvniecība uz dabā konstatējamiem pamatiem (t.i., iepriekšējas apbūves) ir atzīstama par jaunu būvniecību, ciema robežās tā tomēr ir atļauta (t.i., atšķirībā no jaunas būvniecības ārpus pilsētām un ciemiem). Taču kritērijs „iepriekšēja apbūve” nav attiecināms uz jaunu būvniecību pilsētās (sal.  sk.  Senāta 2009.gada 30.decembra spriedumu lietā Nr. SKA-268/2009). Pilsētās jaunas būvniecības pieļaujamības kritēriji noteikti 36.panta otrās daļas 3.punktā.

2. Diskutējams ir jautājums, vai būtu pieļaujams ar individuālu lēmumu izlemt par publiska ceļa ierīkošanu vai slēgšanu ārpus plānošanas procesa, pat ja tas tiek aplūkots kā izņēmuma gadījums (sk. Senāta 2007.gada 14. maija spriedumu lietā Nr. SKA-193/2007; 2011.gada 1.jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-216/2011).
   
   Pašvaldības administratīvais akts, piemēram, par publiskā ceļa slēgšanu, automātiski būtiski skartu citu personu (sabiedrības) intereses publiskā ceļa izmantošanā un pats par sevi nenodrošinātu nekādu alternatīvu risinājumu (sal.  sk.  Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr.240 „Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” 14.punktu).
   
   Iespējams, ka tajos izņēmuma gadījumos, kas pamatā varēja rasties vienīgi zemes reformas laikā, pašvaldībai savā bilancē uzņemot faktiski izveidojušos ceļus un reģistrējot tos kā publiskus ceļus, lai novērstu personas pamattiesību nesamērīgu ierobežojumu, persona varētu pārsūdzēt pašvaldības prettiesisko rīcību, kas izpaužas bezdarbībā (t.i., neizstrādājot alternatīvus publiskā ceļa pārvietošanas risinājumus (sal. sk. Senāta atziņu, ka detālplānojuma kā normatīva akta izstrādes procesa norises ietekmi uz būvatļaujas procesu, t.i., pašvaldības rīcības tiesiskumu iespējams vērtēt arī administratīvā procesa ietvaros (Senāta 2012.gada 14.decembra lēmums lietā Nr.SKA-919/2012; arī 2011.gada 1.jūlija spriedums lietā Nr.SKA-215/2011)).

3. Attiecībā uz Vides aizsardzības likuma 9.panta trešo daļu tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka šī norma ir viens no Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā paredzētajiem izņēmumiem, kad pieteikumu tiesā var iesniegt, aizsargājot nevis savas, bet gan citu personu tiesības vai tiesiskās intereses (sk. Senāta 2010.gada 31.marta lēmumu lietā Nr.SKA-325/2010; 2012.gada 30.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-139/2012). Pret izpratni, ka šajā gadījumā persona vēršas tiesā nevis savās, bet citu personu interesēs, iebilstams vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, vismaz ciktāl tas attiecas uz fiziskām personām, Latvijā netiek apšaubīts, ka tām ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tātad fiziskās personas šādos gadījumos vēršas tiesā, lai būtībā aizsargātu savas tiesības. Otrkārt, ciktāl tas attiecas uz personu apvienībām (t.i., vides biedrībām, par kurām kā par Satversmes 115.panta tiesību subjektiem domas dalās), pēc Orhūsas konvencijas tās pašas par sevi ir šīs konvencijas garantēto procesuālo vides tiesību subjekti. Līdz ar to drīzāk varētu teikt, ka tās vēršas tiesā vispārējās vides aizsardzības interesēs, nevis lai aizsargātu citu personu tiesības. Taču, kā zināms, 9. panta trešā daļa ir vēl plašāka, jo tā paredz, ka ikviens (ne tikai fiziskas personas un vides biedrības) var vērsties tiesā vispārējās vides aizsardzības interesēs.

Pētījums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā www.at.gov.lv
Judikatūras sadaļā pie Tiesu prakses apkopojumiem administratīvajās tiesībās