Operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūto ziņu izmantošanas problēmas kriminālprocesā Latvijā

Operatīvās darbības likumā ir noteikti šādi operatīvie pasākumi:

1) operatīvā izzināšana;

2) operatīvā novērošana (izsekošana);

3) operatīvā apskate;

4) operatīvā paraugu iegūšana un operatīvā izpēte;

5) personas operatīvā aplūkošana;

6) operatīvā iekļūšana;

7) operatīvais eksperiments;

7¹) kontrolētā piegāde;

8) operatīvā detektīvdarbība;

9) operatīvā korespondences kontrole;

10) operatīvā personas paustās vai uzglabātās informācijas satura iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem;

11) operatīvā sarunu noklausīšanās;

12) operatīvā publiski nepieejamas vietas videonovērošana.

Norādītie pasākumi tiek veikti vispārējā un sevišķajā veidā.

Operatīvās darbības pasākumi veicami vispārējā veidā, ja to veikšanas paņēmieni, forma un apjoms būtiski neaizskar personu konstitucionālās tiesības. Šie pasākumi tiek veikti ar tiešā vadītāja (priekšnieka) vai viņa vietnieka akceptu. Turklāt operatīvā eksperimenta, kontrolētās piegādes, operatīvās detektīvdarbības veikšanai ir nepieciešama prokurora akcepts.

Operatīvās darbības pasākumi, kuru gaitā tiek būtiski aizskartas personas konstitucionālās tiesības, veicami sevišķajā veidā, tas ir, ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu. Šādi pasākumi ir operatīvā iekļūšana, operatīvā korespondences kontrole, operatīvā personas paustās vai uzglabātās informācijas satura iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā sarunu noklausīšanās (pa tālruni, elektroniskajiem un citiem sakaru līdzekļiem), operatīvā publiski nepieejamo vietu videonovērošana.

Veicot operatīvās darbības pasākumus, aizliegts nodarīt personām fizisku vai materiālu kaitējumu, kūdīt personas uz noziedzīgu rīcību, nodarīt būtisku kaitējumu apkārtējai videi.

Operatīvās darbības likumā norādītie operatīvie pasākumi tiek veikti lielākoties ārpus kriminālprocesa ietvariem.

Kriminālprocesa likumā ir paredzētas speciālās izmeklēšanas darbības kriminālprocesa ietvaros, kuras veic, pamatojoties uz izmeklēšanas tiesneša motivētu lēmumu. Speciālās izmeklēšanas darbības ir legālās korespondences kontrole, sakaru līdzekļu kontrole, automatizētās datu apstrādes sistēmās esošo datu kontrole, pārraidīto datu satura kontrole, vietas vai personas audiokontrole, personas novērošana un izsekošana, speciālais izmeklēšanas eksperiments, salīdzinošajai izpētei nepieciešamo paraugu iegūšana speciālā veidā, noziedzīgās darbības kontrole. Speciālo izmeklēšanas darbību protokolus, pārskatus, skaņu un attēlu ierakstus, fotogrāfijas, citus ar tehniskiem līdzekļiem fiksētos rezultātus, izņemtos priekšmetus un dokumentus vai to kopijas izmanto pierādīšanā tāpat kā citu izmeklēšanas darbību rezultātus.

Kriminālprocesa likums nosaka, ka Operatīvās darbības likumā norādīto pasākumu ietvaros iegūtās ziņas par faktiem, kā arī ziņas, kas tika fiksētas, izmantojot tehniskos līdzekļus, var izmantot kā pierādījumu tikai gadījumā, ja tās iespējams pārbaudīt Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. 

Jautājums par operatīvo pasākumu rezultātā iegūto ziņu kā pierādījumu izmantošanu krimināllietā kļuva publiski aktuāls pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā “Baltiņš pret Latviju”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka lietā pieļauts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pārkāpums, tas ir, pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu.

2003.gada jūlijā pieteicējs tika notiesāts par narkotisko vielu neatļautu iegādi un glabāšanu. Viņš iesniedza sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kurā, cita starpā, sūdzējās, ka policijas aģents kūdījis viņu uz nozieguma izdarīšanu. Operatīvās darbības likuma ietvaros izstrādes lietā tika veikti operatīvie eksperimenti. Saskaņā ar policijas aģenta liecībām, kas tika nolasītas tiesas sēdē, operatīvais eksperiments tika veikts šādi. 2004.gada 3.novembrī policijas aģents piezvanījis iesniedzējam un aicinājis viņu uz tikšanos. Iesniedzējs atbildējis, ka viņš ir aizņemts, bet vēlāk viņš piezvanījis aģentam un viņi sarunājuši tikšanos. Tikšanās laikā aģents nodevis iesniedzējam naudu, 500 latus, kura bijusi iezīmēta. Pēc tam puses vairākas reizes sazvanījušās, un iesniedzējs sniedzis norādes, kur meklēt preci – aptuveni 100  gramus amfetamīna. Viņu sarunas tika ierakstītas.

Turklāt policijas aģents un iesniedzējs tikušies 2004. gada 8.novembrī lielveikalā, lai nodibinātu kontaktu un iegūtu iesniedzēja uzticību, sarunas laikā abi apstiprinājuši, ka viss bijis labi, un aģents jautājis, vai ir iespējams iegādāties lielāku amfetamīna daudzumu. Iesniedzējs atbildējis, ka šobrīd viņam ir 300 grami amfetamīna, un abi vienojušies sazvanīties un satikties nākamajā dienā. Sarunas laikā iesniedzējs teicis, ka narkotiku izplatīšana ir viņa pamatnodarbošanās. 25.novembrī policijas aģents zvanījis iesniedzējam un lūdzis sagādāt tādu pašu narkotiku daudzumu kā pirmajā reizē. Satiekoties degvielas uzpildes stacijā, policijas aģents nodevis iesniedzējam 500 latu. Tajā pašā dienā abi satikušies restorānā un iesniedzējs piegādājis paciņu ar narkotikām. 2004.gada 1.decembrī policijas aģents zvanījis iesniedzējam un aicinājis satikties. Tikšanās laikā aģents piedāvājis nopirkt 400 gramus amfetamīna par 2000  latiem, iedevis iesniedzējam pusi no šīs summas, un abi vienojušies samazināt cenu. Nākamajā dienā iesniedzējs sūdzējies, ka nauda bija iezīmēta. Pēc tam visi mēģinājumi sazināties ar iesniedzēju bijuši nesekmīgi.

Izskatot krimināllietu tiesā, kā vainīguma pierādījumi tika izmantotas policijas aģenta pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības, policijas darbinieka sniegtās liecības, kurš operatīvās darbības pasākuma laikā veica iesniedzēja novērošanu un izsekošanu, telefonsarunu ieraksti, lietiskie pierādījumi, ekspertu atzinumi. Apelācijas sūdzībā iesniedzējs lūdzis izsaukt uz tiesas sēdi un nopratināt policijas aģentu, taču tiesas izmeklēšanā viņš šo lūgumu neuzturējis.

Apelācijas tiesa un kasācijas tiesa savos nolēmumos norādīja, ka lietā nav pierādījumu, kuri apstiprinātu iesniedzēja apgalvojumu, ka policijas aģents kūdījis viņu izdarīt noziegumu. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā norādīja, ka šis secinājums ir izdarīts, nepārbaudot operatīvās lietas materiālus.

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 8.janvāra sprieduma šajā lietā izriet šādi secinājumi:

• pierādījumu pieļaujamības vērtējums, tostarp veida, kādā tikuši iegūti pierādījumi, vai tie nav iegūti uzkūdīšanas rezultātā, ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā;

• atšķirība starp uzkūdīšanu un tiesisku operatīvo darbību ir ļoti neliela, un šādos apstākļos tiesu loma, veicot kontroli pār to, vai pierādījumi ir iegūti bez uzkūdīšanas, ir nozīmīga, lai kliedētu šajā sakarā jebkādas šaubas;

• gadījumos, ja apsūdzētā apgalvojumi nav pilnībā neticami, apsūdzībai ir pienākums pierādīt, ka uzkūdīšana nav notikusi;

• tiesām ir jāizvērtē, vai noziedzīgs nodarījums tiktu izdarīts arī bez attiecīgo iestāžu iejaukšanās, vai izmeklēšanas iestādēm bija pietiekams pamats turēt personu aizdomās par iepriekšēju iesaistīšanos konkrētās noziedzīgajās darbībās, kādā noziedzīgā nodarījuma stadijā policijas slepenie aģenti veica operatīvo darbību;

• tiesām ir pienākums konstatēt, cita starpā, iemeslus, kāpēc pasākums tika veikts, policijas līdzdalības apjomu noziedzīgajā nodarījumā un pret iesaistīto personu vērsto darbību raksturu. Gadījumā, ja ar katru nākamo piedāvājumu policijas slepenais aģents lūdz iegūt aizvien lielāku daudzumu narkotisko vielu, piedāvājot ievērojamu materiālo stimulu, var rasties šaubas, vai policijas slepenā aģenta rīcība bija pilnīgi pasīva.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma sekas bija kasācijas un apelācijas tiesas nolēmumu atcelšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, tiesu prakses maiņa un Kriminālprocesa likuma papildinājumi.

Kasācijas tiesa atcēla trīs apelācijas tiesas nolēmumus, kuros kā pierādījumi tika izmantotas operatīvā eksperimenta un izmeklēšanas eksperimenta gaitā iegūtās ziņas, lietas tika nosūtītas jaunai izskatīšanai apelācijas tiesā, lai sniegtu tiesisko vērtējumu šiem pierādījumiem un novērtētu iegūto un pārbaudīto apsūdzētā vainīguma pierādījumu pietiekamību.

Tieslietu ministrijas Kriminālprocesa likuma pilnveidošanas darba grupa izstrādāja Kriminālprocesa likuma grozījumu likumprojektu, kuru parlaments pieņēma 2014.gada 29.maijā un kas stājās spēkā 2014.gada 11.jūnijā.

Ar grozījumiem Kriminālprocesa likuma 500.pants „Pierādījumu pārbaudes kārtība” tika papildināts ar ceturto daļu, kurā norādīts: „Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kas nav pievienoti krimināllietai un kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir izvērtēti.”

Šī norma ir izņēmums no tiešas un mutiskas pierādījumu pārbaudes principa, iztiesājot lietu tiesā. Kā šī norma tiks pielietota praksē un vai netiks iesniegta sūdzība Satversmes tiesā, rādīs laiks.

Manuprāt, pušu līdztiesību pierādījumu pārbaudē ietver jēdziens „tiesības uz taisnīgu tiesu”.

Darba grupa, cik man zināms, noraidīja alternatīvos priekšlikumus par to, ka lēmumu par materiālu atslepenošanu pieņem operatīvās darbības subjekts un tiesa vērtē pierādījumu pieļaujamību, ticamību un pietiekamību, pamatojoties uz krimināllietā esošajiem materiāliem. Turklāt tika noraidīts arī priekšlikums par to, ka tiesības iepazīties ar operatīvās lietas materiāliem, kuri attiecas uz izskatāmo operatīvās darbības pasākumu, ir visiem aktīvajiem procesa dalībniekiem, pirms tam parakstot brīdinājumu par valsts noslēpuma neizpaušanu, un šādas lietas tiek iztiesātas slēgtās tiesas sēdēs kā krimināllietas, kas satur valsts noslēpumu.

Saistībā ar operatīvo darbību un tās laikā iegūto ziņu izmantošanu kriminālprocesā pierādīšanā Latvijas tiesu tiesnešu uzmanība ir pievērsta arī citiem jautājumiem, piemēram, kādu tiesu tiesnešiem būtu jāakceptē operatīvās darbības pasākumi, vai kriminālpārkāpuma pierādīšanā ir izmantojamas ziņas, kas iegūtas operatīvās darbības pasākuma – sarunu noklausīšanās – rezultātā u.c.

Attīstoties izpratnei par cilvēktiesībām un to apjomam, kā arī ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, rodas un arī nākotnē radīsies problēmas, kas jārisina likumu piemērošanas praksē un pilnveidojot normatīvos aktus. Citu valstu pieredze mūs interesējošos jautājumos ir svarīga, lai diskusija un tās rezultāti atbilstu starptautisko tiesību standartiem un mūsu valsts kriminālprocesa pamatprincipiem.