IEVADS
Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnešu kopsapulcē apspriests un akceptēts pētījums par tiesu praksi krimināllietās par mantas iznīcināšanu un bojāšanu. Tiesu prakses pētījumu sadarbībā ar Judikatūras nodaļu un Krimināllietu departamentu veikusi Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore Dr. iur. Valentija Liholaja.
Pētījumā analizēti 238 tiesu nolēmumi, kas trīs gadu laikā – no 2011.gada līdz 2013.gadam – taisīti 35 Latvijas tiesās par svešas mantas iznīcināšanu un bojāšanu, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar Krimināllikuma 185. un 186.pantu, tas ir, par tīšu vai aiz neuzmanības izdarītu mantas iznīcināšanu vai bojāšanu.
Pētījums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā www.at.gov.lv sadaļā Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/Krimināltiesības
SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Lai novērstu pētījuma gaitā konstatētās kļūdas un nepilnības un nodrošinātu likuma priekšrakstiem, tiesību doktrīnai un judikatūrai atbilstošu svešas mantas iznīcināšanas un bojāšanas juridisko izvērtējumu, procesa virzītājiem strikti jāievēro Krimināllikuma 1.panta pirmajā daļā noteiktais, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kuram ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva objektīvās un subjektīvās pazīmes. Noziedzīga nodarījuma sastāvu veido četri elementi – objekts, objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse – , un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124.pantu kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība.
1. Krimināllikuma 185. un 186.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu objektīvā puse
1.1. Krimināllikuma 185. un 186.pantā ietvertie noziedzīgie nodarījumi objektīvi var izpausties kā svešas mantas iznīcināšana, kad tā kļuvusi pilnīgi nederīga, sakarā ar ko zaudējusi savu vērtību un līdz ar to mantu vairs nav iespējams izmantot pēc tās nozīmes, un kā svešas mantas bojāšana, kad tai nodarītā kaitējuma rezultātā mantas lietošanas vērtība samazinājusies tādā apmērā, ka to vairs nevar pilnvērtīgi izmantot pēc mantas nozīmes bez atbilstoša remonta, izlabošanas, atjaunošanas utt., lai atjaunotu tās derīgās īpašības. Apsūdzībā jābūt konkretizētam, vai manta tika iznīcināta vai bojāta, jo tas ļauj izvērtēt noziedzīgā nodarījuma raksturu un ar to radīto kaitējumu, kam ir nozīme pie soda veida izvēles.
1.2. Krimināllikuma 185. un 186.pantā ietvertie noziedzīgie nodarījumi ir ar materiālu sastāvu, kam obligātās objektīvās puses pazīmes ir kaitīgās sekas un cēloņsakarība starp nodarījumu un tā rezultātā izraisītajām kaitīgajām sekām. Apsūdzībā saskaņā ar Krimināllikuma 185. un 186.pantu ir norādāms konkrēts nodarītā zaudējuma apmērs, ievērojot judikatūrā nostiprināto atziņu, ka analizējamo noziedzīgo nodarījumu sastāvu veido nevis bojātās vai iznīcinātās mantas atjaunošanas izdevumi, bet bojātās vai iznīcinātās mantas vērtība.
2. Krimināllikuma 185. un 186.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu priekšmets
2.1. Par mantas iznīcināšanas un bojāšanas priekšmetu var būt kustama un nekustama manta, kurai ir lietošanas vērtība un kas neatrodas tās īpašumā vai likumīgā valdījumā.
2.2. Norobežojot mantas iznīcināšanu vai bojāšanu no mantas nolaupīšanas, kvalificējot nodarījumu, jāvadās pēc šādiem nosacījumiem:
2.2.1. ja svešas mantas nolaupīšana ir saistīta ar citas svešas mantas tīšu vai neuzmanīgu iznīcināšanu vai bojāšanu, nodarījums kvalificējams kā mantas nolaupīšanas un mantas iznīcināšanas vai bojāšanas kopība, kad tie izdarīti divi patstāvīgi noziedzīgi nodarījumi, kam ir atšķirīgs priekšmets un objektīvās izpausmes;
2.2.2. ja nolaupīšana un iznīcināšana vai bojāšana vērsta pret vienu un to pašu priekšmetu, tad nevar vienlaikus iestāties kriminālatbildība par šā priekšmeta nolaupīšanu un tā paša priekšmeta iznīcināšanu vai bojāšanu, jo šādā gadījumā nav mantas bojāšanas vai iznīcināšanas sastāva objektīvā puses;
2.2.3. noziedzīgu nodarījumu kopību neveidos mantas iznīcināšana vai bojāšana pēc tās nolaupīšanas un nodarījumā nav Krimināllikuma 185. vai 186.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva, jo ar izdarīto mantas nolaupīšanu mantas īpašnieka vai likumīgā valdītāja mantiskajām interesēm jau nodarīts kaitējums. Iznīcinot vai bojājot nolaupīto mantu, vainīgais, vēršoties pret to pašu priekšmetu un apdraudot tās pašas īpašuma intereses, mantas īpašniekam vai valdītājam nevar otrreiz nodarīt tādu pašu zaudējumu.
3. Krimināllikuma 185. un 186.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu subjektīvā puse
3.1. Krimināllikuma 185.pantā ietvertā norāde uz svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu nozīmē, ka atbilstoši Krimināllikuma 9.panta otrajā un trešajā daļā noteiktajam vainīgais apzinās savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredz nodarījuma kaitīgās sekas un vēlas to iestāšanos (tiešs nodoms) vai, kaut arī sekas nav vēlējies, tomēr apzināti pieļāvis to iestāšanos (netiešs nodoms). Netiešam nodomam var būt raksturīga arī vienaldzīga attieksme pret kaitīgo seku iestāšanos.
3.2. Krimināllikuma 186.pantā paredzēta atbildība par svešas mantas iznīcināšanu vai bojāšanu aiz neuzmanības, kas var izpausties kā noziedzīga pašpaļāvība, kad vainīgais ir paredzējis savas kaitīgās darbības vai bezdarbības seku iestāšanās iespēju, tomēr vieglprātīgi paļāvies, ka tās varēs novērst, vai arī kā noziedzīga nevērība, vainīgajam neparedzot šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem apstākļiem tam vajadzēja un tas varēja kaitīgās sekas paredzēt.
3.3. Apsūdzībā ietverama norāde uz nodoma veidu, nemaz jau nerunājot par nodoma intelektuālo un gribas momentu, jo nodoma veida pareizai konstatēšanai var būt nozīme, norobežojot Krimināllikuma 185. un 186.pantā paredzēto mantas iznīcināšanu un bojāšanu, ņemot vērā, ka netiešs nodoms un noziedzīga pašpaļāvība galvenokārt atšķiras pēc gribas momenta jeb personas psihiskās attieksmes pret kaitīgajām sekām, kā arī vispār lemjot par apsūdzētā vainīgumu. Turklāt tiešs nodoms liecina par lielāku kaitīguma pakāpi.
3.4. Kvalificējot noziedzīgo nodarījumu pēc Krimināllikuma 186.panta, apsūdzībā norādāms neuzmanības veids, jo noziedzīga nevērība un noziedzīga pašpaļāvība viena no otras atšķiras gan pēc intelektuālā, gan pēc gribas momenta, īpaši ņemot vērā nepieciešamību norobežot noziedzīgu pašpaļāvību kā neuzmanības veidu no netiešā nodoma, bet noziedzīgu nevērību – no Krimināllikuma 10.panta ceturtajā daļā ietvertās situācijas, kad persona neparedzēja, tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, jeb gadījuma (casus), par kuru kriminālatbildība neiestājas.
3.5. Krimināllikuma 185.pantā motīvs un mērķis (nolūks) nav norādīts kā obligāta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme, un tās personas motīvi, kura tīši, ar tiešu nodomu iznīcina vai bojā svešu mantu, var būt dažādi. Motīvs, ciktāl tas ir noskaidrojams, ietverams apsūdzībā, jo tas var attiekties uz vainīgās personas atbildības pakāpi, to ņem vērā, nosakot sodu.
3.6. Nodoma veids, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas motīva noskaidrošana ir būtiska, jo atsevišķi noziedzīgi mantas iznīcināšanas un bojāšanas gadījumi ir paredzēti arī citās Krimināllikuma normās.
3.7. Gadījumos, kad tam ir pamats, tiesa var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību.
4. Krimināllikuma 185. un 186.pantā ietvertās kvalificējošas pazīmes
4.1. Svešas mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana, ja tā izdarīta ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā
4.1.1. Ar vispārbīstamu veidu jāsaprot tādi rīki, līdzekļi, paņēmieni, kuru izmantošana mantas iznīcināšanas vai bojāšanas procesā var apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, lielas materiālas vērtības, apkārtējo vidi. No iespējamo vispārbīstamo veidu klāsta izdalīta dedzināšana, proti, ikviena tīša darbība, kas izraisa svešas mantas aizdegšanos. Kā citāds vispārbīstams veids minama spridzināšana, plūdu, zemes nogruvumu izraisīšana, radioaktīvo un citu bīstamu vielu, indes lietošana, šaujamieroču izmantošana un citāda tīša bīstama rīcība.
Tāda paša vispārbīstama veida izpratne ietverta arī Krimināllikuma 186.panta pamatsastāvā, izdalot nevērīgu rīcību ar uguni, kad persona neievēro ugunsdrošības, spridzināšanas vai kādus citus speciālos drošības noteikumus.
4.1.2. Lai inkriminētu mantas iznīcināšanu vai bojāšanu vispārbīstamā veidā, jākonstatē, ka
1) noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā izmantots rīks, līdzeklis, paņēmiens, kas pats par sevi apdraud personas dzīvības vai veselības saglabāšanas interesi, var nodarīt lielu kaitējumu vienas vai vairāku personu mantiskajām interesēm, apdraudēt dabas vidi un citas ar likumu aizsargātās intereses;
2) šāda rīka, līdzekļa, paņēmiena izmantošana konkrētajā gadījumā var reāli apdraudēt minētās intereses;
3) vainīgais apzinājies, ka lieto tādu mantas iznīcināšanas vai bojāšanas veidu, kas rada ne tikai reālus draudus konkrētas personas mantiskajām interesēm, bet apdraud arī citas ar likumu aizsargātās intereses.
4.2. Svešas mantas iznīcināšana un bojāšana, kas izraisījusi smagas sekas
4.2.1. Saskaņā ar likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 24.pantā noteikto atbildība par Krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, kas izraisījis smagas sekas, iestājas, ja noziedzīgā nodarījuma rezultātā
1) izraisīta cilvēka nāve,
2) nodarīti smagi miesas bojājumi vai psihiskas dabas traucējumi vismaz vienai personai,
3) nodarīti mazāk smagi miesas bojājumi vairākām personām,
4) nodarīts mantiskais zaudējums lielā apmērā,
5) radīts citāds smags kaitējums ar likumu aizsargātām interesēm.
4.2.2. Atbilstoši likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 20.pantā noteiktajam mantiskais zaudējums lielā apmērā veidojas, ja nozieguma priekšmeta kopējā vērtība nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijusi mazāka par piecdesmit tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu. Mantiskā zaudējuma apmērs nosakāms, ņemot vērā iznīcinātās vai sabojātās mantas vērtību un valstī noteikto minimālo mēnešalgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī.
4.2.3. Vainīgā psihiskā attieksme pret cilvēka nāvi un citām smagām sekām, kas izpaužas kā kaitējums personas (personu) veselībai, var izpausties tikai kā neuzmanība. Konstatējot, ka vainīgais, iznīcinot vai bojājot svešu mantu, vēlējies nodarīt kaitējumu personas dzīvībai vai veselībai, tādas sekas apzināti pieļāvis vai bijis vienaldzīgs pret to iestāšanos, nodarījums kvalificējams kā tīšs noziedzīgs nodarījums pret dzīvību vai veselību.
5. Mantas iznīcināšana un bojāšana personu grupā
5.1. Ja svešas mantas iznīcināšanā un/vai bojāšanā piedalās vairākas personas, katrai personai ir jāatbild par tām darbībām, kuras viņa ir izdarījusi, jo Krimināllikuma 185.panta otrajā daļā nav paredzēta noziedzīga nodarījuma kvalificējoša pazīme – izdarīšana personu grupā, personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās vai organizētā grupā. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši Krimināllikuma 21.pantā noteiktajam atbildība par organizētā grupā izdarītu noziedzīgu nodarījumu iestājas tikai Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzētajos gadījumos.
5.2. Konstatējot mantas iznīcināšanas vai bojāšanas izdarīšanu dalībā, tas saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 2.punktu var tikt atzīts par atbildību pastiprinošu apstākli. Šajā gadījumā jāievēro judikatūrā paustais, ka tad, ja izvirzītajā apsūdzībā un tiesas spriedumā tiek norādīta konkrēta persona, ar kuru grupā izdarīts noziedzīgs nodarījums un kura netiek saukta pie atbildības konkrētajā kriminālprocesā, lietā jābūt arī spriedumam par šīs personas atzīšanu par vainīgu attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.
6. Lietu izskatīšana, ja noticis cietušā un apsūdzētā izlīgums
6.1. Kriminālprocesā, kuru var uzsākt tikai tad, ja saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, jeb privāti publiskās apsūdzības procesā, kas attiecas arī uz Krimināllikuma 185.panta pirmo daļu, izlīgums paredzēts kā apstāklis, kas nepieļauj kriminālprocesu, Kriminālprocesa likuma 377. panta 9.punktā nosakot, ka kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ievērojot Kriminālprocesa likuma 377.panta 9.punkta un 481.panta pirmās daļas 1. punkta noteikumus. Tas ir legāls pamats uzsāktā kriminālprocesa izbeigšanai, un to nekādā gadījumā nedrīkst vērtēt kā apstākli, kas pieļauj lēmuma pieņemšanu par kriminālprocesa izbeigšanu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 2.punktu.
6.2.Kriminālprocesā, ko veic sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums, jeb publiskās apsūdzības procesā, tiesa kriminālprocesu var izbeigt, atbrīvojot personu, kura izdarījusi kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, no kriminālatbildības, vadoties no Krimināllikuma 58.panta otrās daļas, Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 2.punkta un 481.panta otrās daļas. Tiesvedības īpatnības šajā gadījumā reglamentē Kriminālprocesa likuma 48.nodaļas 536.–538.pants. Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 2.punktu var piemērot tikai tad, ja nav konstatēts Kriminālprocesa likuma 377.panta 9.punktā noteiktais kriminālprocesu nepieļaujošais apstāklis.
6.3. Lemjot jautājumu par kriminālprocesa izbeigšanu un personas atbrīvošanu no kriminālatbildības sakarā ar izlīgumu, jāņem vērā, ka Krimināllikuma 58.panta otrā daļa un Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 2.punkts ir normas ar tiesības piešķirošu raksturu, dodot procesa virzītājam iespēju izlemt jautājumu par kriminālprocesa izbeigšanu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības. Tādējādi procesa virzītājam tiek dota iespēja izdarīt izvēli, kādu lēmumu pieņemt, kas savukārt uzliek pienākumu argumentēt izdarīto izvēli.
QR
