Tiesas kritikas robežas – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas standarti un Latvijas prakse

2012.gada 19.aprīlī Lielbritānijas laikraksts “The Times” publicēja vairākus rakstus, kas ir saistīti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) darbu. Lielais virsraksts laikrakstā pieteica tēmu: “Eiropas galma āksti. Lielbritānija draud pamest Eiropas Cilvēktiesību tiesu, jo Iekšlietu ministrijas apjukums par termiņiem ļauj Abu Katadam vēlreiz uzvarēt”. Bija publicēta arī ECT tiesnešu kopbilde un komentāri pie atsevišķiem tiesnešiem, kas ir skatījuši lietas pret Lielbritāniju. Zem bildes Lielbritānijas tiesnesim, kurš tajā laikā bija arī ECT priekšsēdētājs, bija lasāms šāds komentārs: “Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētājs no Lielbritānijas ir serbu vijolnieka dēls, kurš ieradās Londonā pēc Pirmā pasaules kara. Kaut varenāks par Augstākās tiesas tiesnesi, viņš nekad nav ieņēmis augstu amatu tiesu sistēmā Lielbritānijā. Viņš balsoja pret Abu Katadas deportēšanu un par to, ka dažiem Lielbritānijas ieslodzītajiem ir jādod vēlēšanu tiesības. Svarīgākie spriedumi – Abu Katada un ieslodzīto vēlēšanu tiesības.”

Jāpiezīmē, ka minētais Abu Katada bija islama garīdznieks, kuru Lielbritānijā turēja aizdomās par sadarbību par Al-Qaedu. Lielbritānija vēlējās viņu izraidīt uz Jordāniju, kur viņš tiktu tiesāts. Taču ECT bija lēmusi, ka viņa izraidīšanas gadījumā Lielbritānija pārkāptu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 6.pantu (taisnīga tiesa), jo Jordānijas tiesas visticamāk akceptētu pierādījumus, kas būtu iegūti, spīdzinot Katadas līdzzinātājus. Tomēr Abu Katada lūdza pārskatīt ECT spriedumu Lielajā palātā, jo ECT bija noraidījusi viņa sūdzības par ECK 3.panta pārkāpumu (spīdzināšanas aizliegums) viņa izraidīšanas gadījumā. Raksts tapa dienā, kad ECT nolēma, ka Abu Katadas lūgums tiks skatīts Lielajā palātā.

Varam iedomāties, kāds bija vispārējais konteksts, sabiedrības un mediju neapmierinātība ar to, ka tiek likti šķēršļi Lielbritānijai acīmredzami nevēlamas personas izsūtīšanai no valsts. Vēl šajā laikraksta numurā tika publicēti arī citi raksti – garš raksts par ECT problēmām ar nosaukumu “Nokavētā taisnīgā tiesa”, īsa reference par Braitonas konferencei, kur lēma, kā reformēt ECT, lai tā būtu efektīvāka, kā arī intervija ar ECT priekšsēdētāju Nikolasu Bracu.

Pēc piecām dienām redakcijai tika nosūtīta vēstule, ko bija parakstījuši trīs citas tiesas tiesneši: Konrāds Šīmans – Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, Eleonora Šarpstone – Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte, Nikolass Forvuds – Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesis, visi no Lielbritānijas. Šajā vēstulē tiesneši izskaidroja to, ka Abu Katadam bija tiesības vērsties ECT un ka viņš bija lūdzis sprieduma pārskatīšanu Lielajā palātā, lai panāktu sev labvēlīgāku rezultātu, jo spriedums bija tikai daļēji labvēlīgs. Vēstulē arī izskaidrots, ka ECT šajā brīdī tikai bija saņēmusi un reģistrējusi Abu Katadas iesniegumu, bet nebija to skatījusi pēc būtības. Lielbritānijā bija radies politisks apmulsums, jo Iekšlietu ministrija domājusi, ka Abu Katada jau ir nokavējis iesniegšanas termiņu. Vienīgi ECT ir kompetenta lemt, vai termiņš ir vai nav nokavēts, vai lieta tiks skatīta Lielajā palātā vai netiks. Uzreiz jāpiebilst – ECT vēlāk lēma, ka iesniegšanas termiņš nebija nokavēts, taču noraidīja lūgumu izskatīt lietu Lielajā palātā.

Vēl tiesnešu vēstulē bija šāds citāts: “Cilvēktiesības raisa spēcīgus viedokļus. Der atcerēties, ka Lielbritānija uzņēmās vadošo lomu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas rakstīšanā un ka konservatīvo valdība Čērčila vadībā 1951.gadā nolēma tai pievienoties. Vēl ir jānotiek nopietnai diskusijai par to, kā tieši novērst Eiropas Cilvēktiesību tiesas noslodzes problēmas un vai izdarīt lielākas izmaņas Strasbūras sistēmā. Šī diskusija šobrīd norisinās Lielbritānijas prezidentūras laikā Eiropas Padomē. Informēta un līdzsvarota informācijas sniegšana spēlētu nozīmīgu lomu viedokļu veidošanā un palīdzētu lēmumu pieņēmējiem un arī sabiedrībai. Bet ja tāda vēsturiskas nozīmes un prestiža pērkondārda (The Thunderer) avīze izkropļo un trivializē apstākļus, kā tā izdarīja, tas nenāk par labu nevienam.”

Vispārējais konteksts “The Times” izdevumā bija – visiem skaidrs, ka Abu Katada ir jāsūta prom no Lielbritānijas, bet ECT, ieskaitot Lielbritānijas tiesnesi, tam liek šķēršļus. Pirms pabeigt stāstu par šo lietu, pievērsīsimies jautājumam, kāds ir juridiskais pamatojums tiesu varas autoritātes aizsardzībai no tiesu sistēmas viedokļa.

II.

ECK 10.panta otrā daļa pieļauj vārda brīvības ierobežošanu, lai aizsargātu tiesu varas autoritāti un objektivitāti. Tie ir divi atsevišķi, bet cieši saistīt mērķi: objektivitāte – lai netiek ietekmēta konkrētas lietas izskatīšana, autoritāte, kas ir daudz plašāka – kā tiesu sistēma tiek uztverta no ārpuses. Jāpiebilst, ka mērķis – tiesu varas autoritātes aizsardzība – ir minēts tikai vārda brīvības kontekstā, tātad pie citām pamattiesībām, kas ir nostiprinātas ECK, šis nav leģitīms mērķis, lai ierobežotu cilvēktiesības. Protams, dažādām grupām, piemēram, ieslodzītajiem, advokātiem, žurnālistiem, var veidoties kritiskas attiecības ar tiesu. Šeit tiks aplūkotas attiecības starp medijiem un tiesu varu tiesu autoritātes kontekstā.

Kādēļ ir jāaizsargā tiesu varas autoritāte? Lietā “Kobenters pret Austriju” ECT tiesa norādīja: „Ir jāņem vērā tiesu īpašā loma sabiedrībā. Kā taisnīguma nodrošinātājam, kas ir fundamentāla vērtība tiesiskā valstī, tiesām ir jābauda sabiedrības uzticība, lai tās sekmīgi varētu pildīt savus pienākumus. Tādēļ var būt nepieciešams aizsargāt šādu uzticēšanos pret destruktīviem uzbrukumiem, kas būtībā nav pamatoti, jo īpaši tādēļ, ka kritizētie tiesneši ir pakļauti klusēšanas pienākumam, kas liedz tiem atbildēt.”

Tātad tiesas ir taisnīguma sargs, bet, ja sabiedrība neuzticas tiesām, tā tur nemeklēs risinājumu savām problēmām. Līdz ar to viena no varām valstī nedarbosies un valsts nebūs tiesiska. Tiesnešiem nav tiesību uz atbildi tādēļ, ka, sākot diskutēt par konkrētu spriedumu, viņi no strīda izšķīrējiem paši kļūst par strīda dalībniekiem. Diskutējot var izrādīties, ka tiesnešiem nemaz nav taisnība. Tādā gadījumā rodas pamatots jautājums – kādēļ iet uz tiesu, kur, kā izrādās, tiesnesis ir „parasts mirstīgais”, kas mēdz pieņemt kļūdainus lēmumus? Tomēr tiesības uz atbildi vai klusēšanas pienākums ir jāsaprot šādā specifiskā aspektā un tas neliedz tiesnešiem (tiesām) adekvāti skaidrot savus lēmumus.

Tiesu varas autoritāte ir īpaši aizsargāta, taču tā nav absolūta. Atcerēsimies frāzi “destruktīvi uzbrukumi, kas būtībā nav pamatoti”. Kas tad notika iepriekš minētajā lietā? Kobenters bija žurnālists, kurš uzrakstīja kritisku rakstu par tiesnesi. Tiesnesis skatīja lietu pret kādu radikālu kristīgo mācītāju, kurš baznīcas avīzē bija uzrakstījis iznīcinošu rakstu par homoseksuālām personām, sakot, ka tās ir jādisciplinē ar pātagām, jāpiemēro nacistu metodes un tamlīdzīgi. Spriedumā tiesnesis arī bija iekļāvis rindkopu, kurā minēja, ka homoseksuālismu var pielīdzināt dzīvnieku pasaulei, kā arī minēja dažādus piemērus no dzīvnieku pasaules. Kobenters uzrakstīja rakstu, kurā citastarp bija šādi izteikumi: “Privātās apsūdzības lietā taisītais spriedums tikai nedaudz atšķirtos no viduslaiku raganu tiesāšanas tradīcijām”, „Tiesnesis sniegtu atbalstu homofobu indīgā naida kampaņai ar skandaloziem piemēriem no dzīvnieku valsts”, „Varētu būt šaubas par attiecīgā tiesneša garīgo un morālo integritāti”.

Tiesnesis jutās aizskarts, un Kobenters tika notiesāts pēc Austrijas Krimināllikuma attiecīgā panta par tiesneša goda aizskaršanu. Viņam tika piespriests 1000 eiro liels naudas sods, savukārt izdevniecībai bija jāmaksā 3600 eiro liela kompensācija. Tad Kobenters vērsās ECT un tā konstatēja žurnālista vārda brīvības pārkāpumu. Svarīgākie tiesas apsvērumi – rakstam bija pietiekama faktiskā bāze (reakciju izsauca tiesneša rīcība), žurnālists pēc būtības kritizēja spriedumu, nevis vērsa personīgu uzbrukumu pret tiesnesi, turklāt tas bija sabiedriski būtiska jautājuma dēļ. Interesanti, bet tas acīmredzot iespējams Austrijā, tiesnesis atsauca kritizēto rindkopu un tā tika izņemta no sprieduma. Turklāt tiesnesis par šo rindkopu bija disciplināri sodīts ar brīdinājumu. Samērojot visus šos apstākļus un sekas, kādas bija iestājušās žurnālistam un izdevniecībai, ECT konstatēja ECK 10.panta pārkāpumu.

No kritikas iespējams izdalīt apsaukāšanos. Lietā “Skalka pret Poliju” ieslodzītais, kurš bija neapmierināts ar savu spriedumu, uzrakstīja vēstuli apgabaltiesas priekšsēdētājam, kurā citastarp tiesnešiem, kas viņam bija snieguši atbildi, veltīja tādus vārdus kā “bezatbildīgi klauni”, “kaut kāds muļķis”, “aprobežots indivīds” un “īsts kretīns”. Sekas šai „kritikai” bija tādas, ka viņš tika notiesāts pēc Krimināllikuma panta par valsts iestāžu apvainošanu ar 8 mēnešu cietumsodu papildus tam, ko viņš jau izcieta par zādzību pastiprinošos apstākļos. Arī viņš sūdzējās ECT, ka noticis vārda brīvības pārkāpums, jo viņš ir paudis savu viedokli par tiesnešiem. ECT atzina, ka „tiesu varas autoritātes aizsardzība ir pietiekami nopietns mērķis, kas attaisno vārda brīvības ierobežošanu, un atbilstošs sods par tiesiskās institūcijas un vārdā nenosaukta, bet identificējama tiesneša aizvainošanu [principā] neveidotu 10.panta pārkāpumu.” Tomēr ECT konstatēja pārkāpumu šajā lietā tādēļ, ka 8 mēnešu cietumsods šķita nesamērīgi bargs, ņemot vērā to, ka sarakste nebija publiska, vēstule bija adresēta apgabaltiesas priekšsēdētājam, turklāt tā bija pirmā reize, nevis atkārtots gadījums, kas attaisnotu bargu vēršanos pret šo personu.

Kādus secinājumus iespējams izdarīt šobrīd? Tiesu varas autoritāte prasa īpašu aizsardzību pret pārmērīgu kritiku, taču šī aizsardzība nav absolūta. Smaguma punkti, kam jāpievērš uzmanība, vērtējot, vai tiesnešu (tiesu) kritika ir pieļaujama, ir šādi: kāda ir faktiskā bāze tam, kas tiek teikts?, ko tieši kritizē?, cik tas ir sabiedrībai svarīgs jautājums?, kāda ir kritikas forma, vai tā nepāriet jau zākāšanā? kādas ir sekas attiecīgajam cilvēkam un medijam, kas kritiku ir paudis?

III.

Tagad paraudzīsimies uz tiesu kritiku caur mediju prizmu. Medijiem ir īpaša loma vārda brīvības ietvaros. Visas funkcijas un principi, kas ir svarīgi medijiem, ziņojot un kritizējot par jebkuru jautājumu, ir attiecināmi arī uz tiesām. Sākot ar to, ka mediji pilda savu svarīgo sargsuņa funkciju, ziņojot par tiesu varas darbību. Medijiem ir tiesības pārspīlēt un informēt par lietām, kas daudziem var nepatikt. Mediji var paust viedokli, kam gan ir jābalstās uz pietiekamu faktu bāzi. Un daudzi citi principi.

Bet īpašais statuss medijiem arī uzliek īpašus pienākumus. Tādos gadījumos, kad ir jāsabalansē citas būtiskas intereses, piemēram, tiesu varas autoritāte, medijiem ir pienākums īpaši rūpīgi attiekties pret faktisko informāciju. Pirmkārt, tas nozīmē to, ka ir jābūt pietiekamai izpratnei par jautājumu, par kuru tiek rakstīts. Zināšanas sniedz iespēju paraudzīties uz problēmu plašākā kontekstā, un tas var būtiski mainīt viedokli par risinājumu.

Otrkārt, medijiem ir pienākums neveicināt stereotipus. Dažādās rekomendācijās par to tiek runāts dzimuma vai etniskās izcelsmes kontekstā, taču šis ir ārkārtīgi svarīgs apsvērums arī tiesu varas autoritātes kontekstā. Īpaši tad, ja attiecīgajā valstī ir izveidojušies spēcīgi stereotipi par to, cik tiesas „slikti strādā”. Tad žurnālistiem ir pienākums šo faktu ņemt vērā un kritizēt atbildīgi, apzinoties sekas kārtējai negatīvajai informācijai par tiesu darbu.

Treškārt, pastāv pienākums ievērot profesionālās ētikas standartus. Tas nozīmē pašierobežoties. Eidens Vaits, Starptautiskās žurnālistu federācijas bijušais ģenerālsekretārs, rakstīja: “Profesionālismu žurnālistikā nosaka žurnālista misija – patiesa ziņošana, neatkarība un atbildība pret citiem. Ētiska žurnālistika ir ierobežota izteikšanās, nevis brīva izteikšanās. Profesionāļi ir tie, kas pašierobežo sevi cieņas pret citiem un ētikas principu vārdā.” Tiesnešiem sevi vienmēr ir jāierobežo, tāpat arī žurnālistiem, pildot savus pienākumus. Žurnālistu ētikas standartu ievērošana ir viens no juridiski vērtējamiem kritērijiem, lemjot par iespējamu vārda brīvības pārkāpumu – ECT savā praksē ļoti bieži vērtē formu un saturu, kādā informācija ir iegūta vai sniegta, vai tas atbilst žurnālistu ētikas standartiem.

Aplūkosim nesenu piemēru no Latvijas prakses – Intas Lases rakstu „Temīdas kļūdas” žurnāla „Ir” 2013.gada 2.oktobra numurā. Izjūtot cieņu pret žurnālisti un minēto izdevumu, tas ir pateicīgs materiāls analīzei no daudzu aplūkoto principu viedokļa. Rakstā bija stāstīts par to, cik lietas Latvija zaudējusi ECT un ka tās visas saistītas ar tiesnešu kļūdām. Nosaukti tiesneši, kuriem ir lielākais nelabvēlīgo spriedumu skaits, publicēta Augstākās tiesas tiesnešu kopbilde un runāts par to, ka kāds no šiem tiesnešiem ir veidojis veiksmīgu karjeru, bet kāds aizgājis no tiesu sistēmas. Vadmotīvs – valstij tiesnešu kļūdas maksā dārgi, un kas (nekas) noticis ar tiesnešiem, kuri bijuši „pie vainas” zaudētajiem spriedumiem.

Attiecībā uz principiem par problēmas izpratni un īpašu rūpību faktu noskaidrošanā jāsaka – nevar visas lietas salīdzināt automātiski. Var būt gadījums, kad tiesnesis savas vainas pēc lietā ilgstoši pienācīgi nav rīkojies un tiesas process ir ievilcies 6 gadu garumā, tādēļ ir konstatēts tiesas procesa pārkāpums. Tā ir viena situācija. Taču var būt pilnīgi cita situācija, kā nesenais piemērs – lieta „X pret Latviju”, kurā bija strīds par to, vai bērnam jāpaliek pie mātes Latvijā vai pie tēva Austrālijā. Šādos gadījumos pašā ECT bija atšķirīga prakse un ilgstošas debates par to, kam jādod priekšroka – bērna interešu principam vai attiecīgajai konvencijai Eiropas Savienības tiesību ietvaros, kas bērna interešu principam piešķir mazāku nozīmi. ECT Lielā palāta, kas skatīja lietu atkārtoti, deva priekšroku bērna interešu principam, tādējādi nosakot šā brīža ECK standartu. Tiesnešu balsojums lielajā palātā bija 9 pret 8. Vai Latvijas tiesneši, kas piedalījās lēmuma pieņemšanā nacionālajā līmenī, šajā gadījumā ir pelnījuši publisku nopēlumu?

Runājot par stereotipu veicināšanu, izlasot rakstu, rodas iespaids, ka Latvija zaudē lietas ECT tikai tāpēc, ka valstī strādā neprasmīgi tiesneši. Tas tā nav. Nav iemesla apgalvot, ka Latvija īpaši izdalītos uz citu valstu fona tiesnešu pieļauto kļūdu dēļ. Kā sadalās atbildība starp visiem varas atzariem? Absolūti lielākā daļa no ECT zaudētajām lietām ir krimināltiesību jomā, kur tiesneši līdz pat 2005.gadam piemēroja vēl Padomju Savienības laikā pieņemto Kriminālprocesa kodeksu. Kādēļ adekvāts likums stājās spēkā tikai 8 gadus pēc ECK ratifikācijas? Vai šeit nav pamatoti jārunā par citu varas atzaru – izpildvaras un likumdevēja – atbildību? Piemēram, 7 gadījumos pārkāpums tika konstatēts tikai tādēļ, ka šis likums nenodrošināja likumisku pamatu apcietinājumam laika sprīdī, kamēr apsūdzētais iepazīstas ar lietas materiāliem, – tā ir likumdevēja, nevis tiesu sistēmas atbildība. Tiesu kritika no mediju puses prasa iedziļināšanos un nevēlamu blakus efektu apzināšanos, jo tā pastiprina sabiedrībā pastāvošos stereotipus.

Bet tiesu varas autoritātes aizsardzībai ir arī otra puse. Atgriežoties pie Kobentera lietas – ECT tur teica arī sekojošo: „Prese ir viens no līdzekļiem, ar kura palīdzību politiķi un sabiedriskā doma var pārliecināties, ka tiesneši izpilda savus smagos pienākumus tādā veidā, kas atbilst mērķim, ar kādu šie pienākumi uzticēti, tas ir, taisnīguma nodrošināšana.” Tātad tas, ko ar preses starpniecību dara vai nedara paši tiesneši, var vai nu stiprināt, vai vājināt tiesu varas autoritāti. Ja tiesu varai tiek uzdoti leģitīmi jautājumi, uz tiem ir jāsniedz sabiedrībai saprotamas un pieņemamas atbildes. Reakcija tādā veidā kā klusēšana, pārmetumu trivializēšana, pārmetumu izteikšana otrai pusei nesasniedz galveno. Tā nerada sabiedrībai apmierinājuma sajūtu, jo nav saņemta atbilde pēc būtības. Intas Lases galvenais uzstādītais jautājums bija – kā tiesu sistēma reaģē uz ECT konstatētajiem pārkāpumiem? Šis jautājums, kas tika uzdots caur tiesnešu atbildības prizmu, ir augstākā mērā leģitīms, nozīmīgs visai sabiedrībai, bet palicis neatbildēts.

IV.

“The Times” piemērs uzskatāmi parāda to, cik svarīgi ir būt informētam un pasniegt informāciju līdzsvaroti. Šajā gadījumā būt informētam nozīmē izprast procesuālos aspektus, par ko ECT vispār lemj. Pasniegt informāciju līdzsvaroti – ielikt to plašākā kontekstā. Tas apstāklis, ka ECT ir saņēmusi lūgumu pārskatīt spriedumu Lielajā palātā, nevar vairs pasliktināt Lielbritānijas pozīciju saistībā ar pašu liegumu deportēt šo personu. Savukārt attiecībā uz varbūtēji ilgu gaidīšanu, kamēr ECT Lielā palāta izlems jautājumu pēc būtības, reāli pagāja mazāk nekā mēnesis. Bet arī šis jautājums būtu jāieliek plašākā kontekstā ar to, cik noslogota ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa un, galu galā, vai uz Lielbritānijas valdību negulstas pienākums piedalīties šīs problēmas risināšanā.

Otrs svarīgs aspekts “The Times” raksta kontekstā – der pievērst uzmanību elegantajam atbildes veidam, kas sekoja pēc raksta, pašam kritizētajam ECT tiesnesim neiesaistoties. Citas starptautiskas tiesas kolēģi vienkārši izskaidroja konkrēto jautājumu un tā plašāku kontekstu. Tas ir ceļš, kā kritika var pārtapt dialogā.

V.

Šim stāstam ir neliels post scriptum. Eiropas Savienības Tiesas tiesnešu un ģenerāladvokātes atbildes vēstule tika publicēta “The Times”, tikai izņemot šīs pēdējās rindiņas: „bet ja tāda vēsturiskas nozīmes un prestiža pērkondārda (The Thunderer) avīze izkropļo un trivializē apstākļus, kā tā izdarīja, tas nenāk par labu nevienam.” Tas patiešām nenāk par labu nevienam! Ne tiesu varas autoritātei, ne sabiedrībai, ne arī pašai avīzei ilgtermiņā.