Tiesiskuma stabilitātes un kvalitātes veicināšana Latvijas sabiedrībā – tāds bija mērķis, sākot diskusiju un pēc tam jau reālu darbu, veidojot Tieslietu padomi. Kā stimulu izmantojot dažu nozares ekspertu neviennozīmīgo attieksmi, daļas sabiedrības skepsi un arī tiesu varas pārstāvju atbalstu un cerības, 2010. gada augustā spēkā stājās grozījumi likumā „Par tiesu varu”. Tie radīja likumisku pamatu Tieslietu padomes izveidošanai.
Piesardzība par jaunās padomes izveidi tika pamatota gan ar tās ierobežotajām pilnvarām lemt jautājumus par tiesnešu karjeras virzību, gan tās ciešo saistību ar izpildvaru. Tomēr uzskatu, ka četru gadu darbības laikā Tieslietu padome ir spējusi nostiprināt savu tieslietu jomas vadītāja lomu un tās devums gan pašas tieslietu sistēmas piederīgajiem, gan sabiedrībai ir bijis nozīmīgs. Lai arī runāt par naudu skaitās „sliktais” tonis, taču tieslietu kontekstā tai ir arī cita dimensija – tiesu varas neatkarības un patstāvības stiprināšana. Tāpēc kā būtisku vēlos akcentēt Tieslietu padomes aktīvo nostāju tādos ar tiesu varas neatkarību saistītos jautājumos kā tiesnešu, tiesu darbinieku un tiesu varai piederīgo amatpersonu atalgojums un sociālās garantijas. Vēlreiz apliecinu jau iepriekš teikto, ka viena no Tieslietu ministrijas prioritātēm šobrīd ir darīt visu iespējamo, lai to panāktu, it īpaši attiecībā uz tiesu darbiniekiem.
Gadiem ilgi tiesu sistēma Latvijā kā pirmo instanci noteica gan rajonu (pilsētu) tiesu, gan apgabaltiesu, attiecīgi kā apelācijas instanci – apgabaltiesu vai kādu no Augstākās tiesas palātām, savukārt Augstāko tiesu – kā kasācijas instanci. Tas radīja jautājumus tiesnešiem, domstarpības juristiem, neskaidrības iedzīvotājiem. Lai to novērstu, pašlaik īstenojam Augstākās tiesas reformu un tā saukto „tīro” tiesu instanču ieviešanu. Un lai arī no malas varbūt kādam tas šķiet mazsvarīgi – arī vārda „Senāts” atjaunošanu un tā atdošanu Augstākajai tiesai, tā atjaunojot tā vēsturisko piederību.
Gribu izteikt savu pateicību Tieslietu padomei par aktīvo atbalstu šīs ārkārtīgi nozīmīgās reformas iedzīvināšanā, jo bez jūsu, kas ar šo sistēmu ir saistīti visciešāk, atbalsta, sapratnes un palīdzības to izdarīt būtu neiespējami.
Izmaiņas likumā „Par tiesu varu” un to praktiskais pielietojums arī kliedējis bažas par Tieslietu padomes formālismu un pārāk ciešo saistību ar politisko varu. Ar pieņemtajiem grozījumiem Padomes kompetencē nodoti vairāki jautājumi, kuros līdz tam lēmumi pieņemti politiskā līmenī – priekšlikumu izteikšana par tiesnešu skaitu tiesās, tiesnešu karjeras virzība, apbalvojumu piešķiršana u.c.
Pret sabiedrības neapmierinātību ar ilgajiem lietu izskatīšanas termiņiem vairs nevar atkauties ar standartfrāzēm par tiesnešu noslodzi un lietu skaita palielināšanos, jo tiesu priekšsēdētājiem ir dotas pilnvaras uzraudzīt lietu termiņus un aktīvi rīkoties, ja procesuālās darbības tiek plānotas nesaprātīgos un lietas būtībai neatbilstošos termiņos. Uzskatu, ka tas ir labi izmantojams mehānisms tiesas darba organizēšanā, kas ļauj „pārredzēt” laukumu un savlaicīgi reaģēt gadījumos, kad lietu termiņu luksoforā iedegas brīdinošais dzeltenais signāls.
Tomēr luksofors ir tikai līdzeklis, kas nedrīkst aizēnot mērķi, kura sasniegšanai tas radīts. Kopsakarā ar Civilprocesa likuma 32.1 pantu mums ir dota iespēja panākt lietu ātrāku izskatīšanu, tā mazinot sabiedrības neapmierinātību ar tiesvedības ilgajiem termiņiem. Protams, ar lietu nodošanu izskatīšanai citās tiesās tiek mazināta arī tiesu noslodze, tomēr primāri šī panta izmantošana jāvērtē no lietas dalībnieku ērtību viedokļa, proti – vai, nosūtot lietu citai tiesai, tiks garantēta tās ātrāka izskatīšana? Rūpīgi analizējot līdzšinējo lietu pārdales praksi un uzklausot tiesnešu viedokļus Rīgas un reģionu tiesās, ir identificējamas vairākas problēmas vai, precīzāk sakot, atšķirības piemērojamības un pamatotības jautājumos. Lai to novērstu, manuprāt, nepieciešama vienota metodika vai kopīgas vadlīnijas, kuru izstrādē neatsverama loma būtu Tieslietu padomes locekļu zināšanām, pieredzei, iespējām un arī ietekmei, kā arī aktīvai komunikācijai un domu apmaiņai pašu tiesnešu vidū.
Man ir bijusi iespēja ilgākā laika posmā analizēt ministrijas un Tieslietu padomes sadarbību. Uzskatu, ka Tieslietu padomē uzklausītie un atbalstītie informatīvie ziņojumi par tiesu namu konceptu un Augstākās tiesas Krimināllietu palātas likvidēšanu, grozījumu izstrādāšana nozaru procesuālajā un materiālo normu likumdošanā, sadarbība Civilprocesa likuma un likuma „Par tiesu varu” grozījumu sagatavošanā ir spilgtākie veiksmīgas sadarbības, savstarpējas viedokļu apmaiņas un rezultatīva darba piemēri. Šie ir darbi, ar kuru īstenošanu un pabeigšanu, domāju, lepojas gan ministrija, gan Padome.
Daudz pārmetumu tieslietu sistēmai izteikts par tās noslēgtību, nevēlēšanos skaidrot vai pamatot savu viedokli, nesaprotamajiem lēmumiem, neskaidrajiem spriedumiem. Atzīstot, ka daļa šo pārmetumu ir pamatota, tomēr mēģinot saglabāt veselīgu līdzsvaru starp sabiedrības tiesībām zināt un likuma noteiktajiem tiesas procesu ierobežojumiem, esam sapratuši komunikācijas nozīmi sabiedrības izglītošanas un izpratnes veidošanā par tiesu darbu. Lai to veiksmīgi turpinātu, Tieslietu padome, Tiesu administrācija un Tieslietu ministrija izteikušas gatavību iesaistīties Tiesnešu ētikas komisijas izstrādātā tiesu komunikācijas vadlīniju projekta turpmākā virzībā. Vadlīniju mērķis – nodrošināt vienotus kritērijus un pieeju mediju informēšanai par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, tādējādi veicinot izpratni par tiesu darbu un pieņemtajiem lēmumiem.
Nenoliedzami, tiesu vara mainās un kļūst sabiedrībai pieejamāka un atvērtāka, tās darbība – saprotamāka. Bet skaļi paustās bažas par tiesu prakses nevienveidību nav mazinājušās. Jā, mēs zinām, ka judikatūru veido Augstākā tiesa – vienots trīs pakāpju tiesas institūts, bet vairākos tiesu apgabalos, kur tiesu spriež vairākas pirmās instances tiesas, nereti veidojas situācijas, kad tiesu prakse atšķiras. Turklāt – ne tikai starp tiesu apgabaliem, bet arī starp viena tiesu apgabala teritorijā esošajām pirmās instances tiesām. Ar mērķi risināt vienotas tiesu prakses problēmas pirms gada spēkā stājās grozījumi likumā „Par tiesu varu”, kas paplašināja tiesu priekšsēdētāju kompetenci attiecībā uz aktuālu normatīvo aktu piemērošanas apspriešanu un tiesu prakses analīzi. Uzskatu to par nozīmīgu soli sabiedrības neizpratnes mazināšanā un esmu pārliecināts, ka tiesu prakses stabilitāte ir viens no būtiskākajiem tiesu varas kvalitātes rādītājiem.
Braukt automašīnā un visu laiku skatīties atpakaļskata spogulī nav iespējams. Aicinu apkopot, izanalizēt un ar gandarījumu novērtēt padarīto, tomēr svarīgāk par to man šķiet skatīties nākotnē, meklēt jaunus izaicinājumus, izvirzīt jaunus uzdevumus un tiekties pēc jaunu mērķu sasniegšanas.
Tieslietu padomei ir liels potenciāls, un arī tās kompetences paplašināšanas iespējas nebūt nav izsmeltas. Tādas es saskatu attiecībā uz rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētāju un apgabaltiesu priekšsēdētāju izraudzīšanas, iecelšanas un atbrīvošanas kārtību, tiesnešu pārcelšanu ne tikai starp viena līmeņa tiesām, bet arī augstāka vai zemāka līmeņa tiesās, visu līmeņu tiesneša amata kandidātu atlases, stažēšanās un kvalifikācijas eksāmena kārtošanas kārtības noteikšanu u.c. Tieslietu padomes redzeslokā vajadzētu būt arī to gadījumu plašākai un detalizētākai izvērtēšanai, kas met ēnu uz visu tiesu varu kopumā, šeit es saskatu arī aktīvāku Tieslietu padomes iesaistīšanās nepieciešamību. Esmu pārliecināts, ka stipruma un brieduma pazīmes piemīt organizācijai, kuras biedri spēj identificēt un atzīt problēmas savas grupas iekšienē, izanalizēt tās, izdarīt secinājumus un, pamatojoties uz tiem, iet tālāk, tās neatkārtojot.
Mūsdienu dzīves ritms, zinātnes, tehnoloģiju un cilvēka prāta attīstība sasniegusi agrāk neiedomājamus ātrumus – pat salīdzinājums ar pajūgu un kosmosa kuģi neatspoguļo realitāti. Lai neatpaliktu, arī mums ir jāmainās un jāmeklē jauni veidi, kā organizēt un īstenot Tieslietu padomes mērķus un uzdevumus. Manuprāt, Tieslietu padomei nav jābūt ātrās reaģēšanas vienībai. Tomēr arī Tieslietu padomei kā tiesu varas augstākajai institūcijai vajadzētu apsvērt iespēju operatīvi iesaistīties tādu jautājumu risināšanā, kas pēc satura, nevis formas ir būtiski lielai daļai Latvijas iedzīvotāju – apspriest, izdiskutēt un paust savu nostāju; skaidrot; rosināt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā.
Droši vien jāpiekrīt, ka atrast patiesību nav viegli. Tomēr mums vienmēr jāpatur prātā, ka cilvēks nāk uz tiesu tieši ar šādu mērķi. Mums jādara viss iespējamais, lai tiesas process un tā rezultāts šim cilvēkam radītu pārliecību, ka tiesneši, izmantojot savas zināšanas, pieredzi un godaprātu, izdarījuši visu, lai šo patiesību sasniegtu.
QR
