Ievads
Tieslietu padome tika izveidota pēc ilgstošām un plašām diskusijām gan speciāli izveidotajā Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijā, gan arī Juridiskajā komisijā. Tieslietu padomes izveidošanas mērķis bija nodrošināt līdzsvaru ar pārējiem valsts varas atzariem – Saeimu un Ministru kabinetu. Likumdevējs uzskatīja, ka tiesu sistēmai svarīgu jautājumu apspriešanā un izlemšanā nepieciešams vairāk iesaistīt pašu tiesu varu. Likuma “Par tiesu varu” 89.1 pants nosaka, ka Tieslietu padome ir koleģiāla institūcija, kas piedalās tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē, kā arī tiesu sistēmas darba organizācijas pilnveidošanā. Šodien no Saeimas skatu punkta esmu gatavojusies runāt par divām problēmām. Vispirms par likumdevēja, izpildu varas un tiesu varas savstarpējām attiecībām. Pēc tam izteikšu savu viedokli par to, vai Tieslietu padomes izveidošana ir sevi attaisnojusi.
Tieslietu padomes, likumdevēja, izpildu varas un tiesu varas savstarpējās attiecības
Balstoties uz Venēcijas komisijas 2007.gada Ziņojumu, kas tika veltīts tiesnešu iecelšanai amatā un Tieslietu padomju uzdevumiem, jāsaka, ka nav viena standartizēta modeļa, kas obligāti būtu jāizmanto demokrātiskai valstij, veidojot Augstāko tieslietu padomi. Eiropas Savienībā ietilpstošo valstu vidū pastāv dažādi modeļi. Tāpēc nevaru piekrist I.Bičkoviča šodienas konferencē teiktajam. Venēcijas komisija nav norādījusi, ka politiķiem, parlamenta deputātiem un izpildvaras pārstāvjiem nevajadzētu būt Padomes sastāvā. Ziņojumā ir minētas valstis, kur citu varas struktūru iesaiste šādās padomēs ir izslēgta vai minimizēta. Taču ir valstis, kur tieslietu padomēs ietilpst citu valsts varas struktūru pārstāvji. Galvenais, ka šādā Padomē jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp tiesnešu skaitu un citiem ex officio vai ievēlētiem Padomes locekļiem. Proti, lielākā daļa locekļu ir jāievēl pašiem tiesnešiem, taču tiesnešu skaita nomācošs pārsvars var raisīt bažas par “korporatīvās pārvaldes” risku.
Runājot par likumā noteikto Tieslietu padomes kompetenci, Latvijā pastāv divi atšķirīgi viedokļi. No vienas puses, atsevišķi tiesu varas pārstāvji pauž bažas par nepietiekamu funkciju un varas deleģējumu Tieslietu padomei. Piemēram, Tieslietu padomes priekšsēdētājs I.Bičkovičs savulaik ir norādījis, ka “padome it kā ir un darbojas, bet lielas nozīmes tās darba rezultātam nav”, ka tā esot tikusi radīta tikai “ķeksīša pēc” un darbojoties galvenokārt “tvaika nolaišanai”. Tikai piešķirot reālas, būtiskas pilnvaras un pietiekamu finansējumu, esot iespējams nostiprināt Tieslietu padomes autoritāti. I.Bičkovičs uzskata, “ja Saeima ir tautas varas parlaments, tad Tieslietu padomei būtu jākļūst par tiesu varas parlamentu”. Lai situāciju mainītu, Bičkoviča kunga vārdiem runājot, Tieslietu padomei vajadzētu piešķirt “reālas pilnvaras”, piemēram, lemt par tiesu budžeta jautājumiem, tiesnešu karjeras virzību, tiesnešu atstādināšanu no amata, ja tiesnesis pārkāpis likumu, par tiesnešu apmācību, Padomes pārraudzībā nodot Tiesu administrāciju u.tml.
Arī Tieslietu padomes locekle A.Kasakovska uzskata, ka “jāpapildina Tieslietu padomes funkcijas un pilnvaras ar dalību likumdošanas pilnveidošanā…jānodrošina Tieslietu padomes pieņemto lēmumu aizstāvība Saeimā”.
Otra viedokļa pārstāvji uzskata, ka Tieslietu padomei pamatoti ir piešķirtas konsultatīvas un padomdevēja funkcijas.
Kā Juridiskās komisijas priekšsēdētaja gribu teikt, ka likumdevējs viemēr ir rūpīgi uzklausījis un analizējis Tieslietu padomes viedokli. Uz Juridiskās komisijas un Tiesu politikas apakškomisijas sēdēm ir aicināti gan Tieslietu padomes pārstāvji, gan arī citi tiesneši. Pēc Saeimas Juridiskās komisijas iniciatīvas notika arī kopēja komisijas un Padomes sēde, kurā tika apspriesti jautājumi par saprātīgiem tiesvedības termiņiem. Īpaši pateicīga par konstruktīvu sadarbību esmu tagadējam Satversmes tiesas priekšēdētājam Aldim Laviņam, tiesnešiem Ilzei Freimanei, Inārai Jaunzemei, Veronikai Krūmiņai, Sandrai Strencei, Daigai Vilsonei, Andrim Strautam un daudziem citiem tiesnešiem. Vienmēr ar cieņu un uzmanību sēdēs deputāti ir uzklausījuši Tieslietu padomes priekšsēdētāju, prokurorus, advokātus, tiesu izpildītājus, notārus un citus tiesībaizsardzības institūciju pārstāvjus. Ja arī Tieslietu padomes viedoklis netika ņemts vērā vai tika ievērots daļēji, gan Tiesu politikas apakškomisija, gan Juridiskā komisija vienmēr ir pamatojusi savu lēmumu. Nevaru piekrist viedoklim, ka tiesu varas viedoklis ir uzklausīts tikai formāli.
Tāpēc jāpiemin grozījumi likumā “Par tiesu varu”, kas stājās spēkā pagājušā gada 1.septembrī un kas tiesu varas sistēmā ir ieguvuši plašu rezonansi. Uz vairāk nekā 20 notikušajām sēdēm šo grozījumu sakarā tika aicināti Tieslietu padomes pārstāvji un arī citi tiesneši. Tieslietu padome atbalstīja tikai nelielu daļu no piedāvātajiem grozījumiem. Padomes iebildumi bija gan konceptuāli, gan arī tehniski.
Runājot par konceptuāliem iebildumiem, Tieslietu padome neatbalstīja tā laika tieslietu ministra Jāņa Bordāna iesniegtos priekšlikumus, kuri tika vērsti uz tiesu darba optimizēšanu un tiesu priekšsēdētāju pilnvaru palielināšanu. Krasi iebildumi bija pret normu, kas paredzēja, ka viena un tā pati persona var būt par rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāju, apgabala tiesas priekšsēdētāju un Augstākās tiesas priekšsēdātāju ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Līdz šim brīdim Juridiskajai komisijai nav tapis skaidrs, kāpēc kādai personai priekšsēdētāja amatatā jābūt ilgāk par 10 gadiem? Kolēģi, nav taču neaizstājamu amatpersonu! Kā zināms, arī Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru laiks ir ierobežots – tie ir desmit gadi.
Padomei likās nepieņemami, ka tiesas priekšsēdētājs, līdzīgi kā tas ir citās demokrātiskās valstīs, varētu kontrolēt tiesnesi, kas bez pamatota iemesla neveic nepieciešamās procesuālās darbības, lai nodrošinātu lietu izskatīšanu saprātīgā termiņā. Padomes locekļu lielākā daļa uzskatīja, ka līdz ar to tikšot aizskarta tiesnešu neatkarība. Taču Saeima pievienojās Tieslietu ministrijas viedoklim, ka šādas likumā dotās tiesības tiesu vadībai ļaus identificēt ieilgušās lietas, veicinās tiesnešu darba organizāciju un ieviesīs kaut minimālu tiesvedības termiņu paredzamību.
Padome nepiekrita likuma „Par tiesu varu” 84.pantā noteiktajai tiesneša atstādināšanas no amata procesuālajai kārtībai un priekšnoteikumiem, ja par rajona (pilsētas) tiesas vai apgabaltiesas tiesnesi ir tikusi ierosināta disciplinārlieta. Saeima tomēr izšķīrās, ka pagaidām par tiesneša atstādināšanu šādos gadījumos tiesīga lemt ir nevis Tieslietu padome, bet gan ministrs, kā arī tas pašlaik likumā nostiprināts.
Padome piedāvāja kasācijas instancei saglabāt Senāta nosaukumu. Šī lieta noteikti ir saistāma arī ar biežo tieslietu ministru maiņu. Piemēram, bijušais tieslietu ministrs J.Bordāns un viņa padomnieki, ministrijas speciālisti, kā arī Juridiskās komisijas pieaicinātie atzīti tiesību zinātņu eksperti – profesori – uzskatīja, ka likumā nav saglabājams Senāta nosaukums, jo šis nosaukums esot mantots no cariskās Krievijas laikiem un tas varot maldināt ārvalstu kolēģus. Taču nākamā tieslietu ministre Baiba Broka aicināja Saeimu atgriezties pie Senāta nosaukuma. Interesanti būs redzēt, kāds būs vecā/ jaunā tieslietu ministra Gaida Bērziņa viedoklis, jo viņš komisijas sēdēs neuzstāja uz Senāta nosaukuma saglabāšanu.
Vēlos uzsvērt, ka ievērojamas grūtības Juridiskās komisijas locekļiem sagādā tas, ka Tieslietu padome savos Saeimas komisijām adresētajos lēmumos vai priekšlikumos parasti nesniedz argumentāciju (anotāciju), kāpēc kāda no likumprojekta normām tiek neatbalstīta vai arī kādu iemeslu dēļ tiek ierosināts viens vai otrs priekšlikums. Piemēram, Tieslietu padomes 2013. gada 22.aprīļa lēmumā Nr.39 neviens no 24 priekšlikumiem diemžēl nesaturēja pamatojumu. Uz to norādījusi arī Tieslietu padomes locekle, Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Sandra Jakušenoka, uzsverot, ka Tieslietu padome nedrīkst būt tikai institūcija, kurā Saeima un Ministru kabinets saņem akceptu vai noraidījumu kādā jautājumā, tai pašai aktīvi jākonstatē problēmas, jārada idejas un pārliecinoši jāpiedāvā konkrēti risinājumi to risināšanai.
Gribētu pievienoties Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas teiktajam Saeimas sēdē, kad viņa referēja par Tieslietu padomes izveidošanu: “Tieslietu padomes viedokļa uzklausīšana nenozīmē likumdevēja pienākumu obligāti rīkoties tā, kā lēmusi Tieslietu padome. Tieslietu padomes izveidošana neierobežo Saeimas kā Latvijas tautas priekšstāvju kopuma tiesības saturiski brīvi lemt par ierosinātajiem grozījumiem dažādos likumos. Tieslietu padomei nav nodotas likumdošanas tiesības – tā nelemj pati par likumiem, kuri skar tiesu varu. Un tāpat Tieslietu padomei nav veto tiesību – likumdevējs var izlemt kādu jautājumu arī pretēji Tieslietu padomes viedoklim.”
Vienlaikus gribu uzsvērt, ka jebkuri grozījumi, kas attiecas uz tiesu politikas stratēģiju, likumdevējam būtu ar Tieslietu padomi apspriežami pašā to izstrādes sākumā. Turpmāk nebūtu pieļaujams, ka būtiski grozījumi, kas varētu skart tiesu varu, tiek iesniegti no ministrijas vai deputātu puses tikai uz trešo lasījumu. Vienā no pēdējām Tieslietu padomes sēdēm tika izskatīti Tieslietu ministrijas priekšlikumi par Padomes funkciju paplašināšanu. Lai mazinātu politisko ietekmi attiecībā uz tiesnešu karjeras jautājumiem, ministrija uzskata, ka Tieslietu padome varētu, piemēram, iecelt amatā rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāju un apgabaltiesas priekšsēdētāju, atbrīvot tiesas priekšsēdētāju no amata pirms termiņa pēc viņa vēlēšanās vai arī ja konstatēts pārkāpums vai nespēja nodrošināt tiesas vadību. Kā zināms, pašlaik abos gadījumos par to, saskaņojot ar Tieslietu padomi, lemj tieslietu ministrs. Ministrija uzskata, ka Padome varētu lemt arī par tiesneša karjeras jautājumiem, t.i., par tiesneša pārcelšanu amatā augstāka vai zemāka līmeņa tiesā. Domāju, ka nākošajai Saeimai šie jautājumi būtu apsverami.
Vai Tieslietu padomes ieviešana ir sevi attaisnojusi?
Manuprāt – tikai daļēji. Veidojot Tieslietu padomi, likumdevējs cerēja, ka Tieslietu padome, īpaši tajā ietilpstošie tiesu varas pārstāvji, pievērsīs uzmanību arī tieslietu sistēmas “ēnas pusei”, nevis darbosies galvenokārt tikai kā “arodbiedrība”. Tieslietu padome šajos četros gados diemžēl ir izlikusies neredzam šīs “ēnas puses”.
Piemēram, jau labu laiku valsts augstākās amatpersonas saņem uzņēmēju un viņu pārstāvošo organizāciju sūdzības, kurās atsevišķi pirmās instances tiesas tiesneši tiek vainoti negodprātīgā likumu normu piemērošanā un pat par tīšu likuma pārkāpšanu konkrētos maksātnespējas procesos. Šajās sūdzībās uzņēmēji, Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome, Latvijas komercbanku asociācija un citi apgalvo, ka tiesas, sadarbojoties ar maksātnespējas administratoriem, pārkāpj Satversmē noteiktās pamattiesības – tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz īpašuma neaizskaramību. Piedodiet par atklātību, bet, tēlaini runājot, Juridiskā komisija šīs sūdzības saņem kilogramiem, jo tām pievienoti spriedumi, Tieslietu ministrijas viedokļi un citi dokumenti. Šajās sūdzībās tiek minēti gandrīz vieni un tie paši tiesnešu uzvārdi.
Jāuzsver, ka arī Satversmes tiesa, izskatot lietu Nr.2012-25-01 „Par 2007.gada 1.novembra Maksātnespējas likuma 138. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 105. pantam” un pieņemot lēmumu par tiesvedības izbeigšanu šajā lietā, ir secinājusi, ka pieteikuma iesniedzējas „Danske Bank” pamattiesības ir aizskārusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās interpretācija un piemērošana praksē. Bez tam Satversmes tiesa šajā lietā 2013.gada 7.oktobra nolēmumā, izsakot šaubas par maksātnespējas procesa administratora un tiesneša rīcību, lūdz Latvijas ģenerālprokuroru kriminālprocesuālā kārtībā pārbaudīt faktus, kas saistīti ar konkrēto procesu.
To visu plaši jo plaši atspoguļo plašsaziņas līdzekļi, publiskā telpā radot greizu priekšstatu par korupciju tiesībaizsardzības iestādēs un likumdevēja nespēju pieņemt likumus, kas novērstu iepriekšminēto situāciju. Tas nenoliedzami grauj uzticību valsts varai šā vārda plašākajā nozīmē.
Taču, Jūsu godības, Saeimas rīcībā ir tikai viens līdzeklis, ar kuru var mēģināt novērst iespējamās problēmas tiesību normu piemērošanā. Pie tam ar noteikumu, ja tādas patiešām pastāv. Šis līdzeklis ir kāda jauna likuma pieņemšana vai spēkā esošo grozīšana. Citu iespēju mums nav. Demokrātiskā valstī likumdevējs nedrīkst iejaukties tiesas spriešanā, likumdevējam nav tiesību tiesnesi disciplināri sodīt, likumdevējs bez tiesnešu disciplinārkolēģijas priekšlikuma nevar tiesnesi atcelt no amata, likumdevējs nevar uzsākt kriminālprocesu, mēs nevaram Saeimā rīkot tiesnešu apmācības kursus.
Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka atsevišķi komersanti ar prasību pret Latvijas valsti varētu vērsties starptautiskajās tiesu institūcijās, Juridiskā komisija 2014.gada 21.augustā rīkoja sēdi, kurā uzklausīja tiesībaizsardzības institūciju, komersantu pārstāvju un ekspertu viedokļus par iespējamiem grozījumiem Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) saistībā ar prasības nodrošinājuma regulējuma pilnveidošanu.
Sēdē tika diskutēts arī par pastāvošo tiesu praksi prasības nodrošinājuma piemērošanā un atcelšanā. Diskusijas dalībnieki pauda viedokli, ka CPL ietvertais prasības nodrošināšanas tiesiskais regulējums nebūtu jāgroza, ja atsevišķos gadījumos tiesas, izskatot pieteikumus par prasības nodrošināšanu vai pieteikumus par to atcelšanu, CPL noteiktās normas praksē nepiemērotu pretēji to patiesajam saturam un mērķim. Vēl vairāk – atsevišķi eksperti pauda satraukumu, ka iepriekš minētā tiesību institūta piemērošanas problēmas ir tikai tiesu prakses „aisberga” redzamākā daļa, jo kopumā esot jārunā par to, vai Latvijas tiesas spēj nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību.
Godātie tiesneši, Satversmē noteiktā tiesnešu neatkarība nenozīmē, ka tiesnesis nav atbildīgs par savu darba kvalitāti. Tiesneša neatkarība nav privilēģija savās interesēs. Tiesas tiek finansētas no nodokļu maksātāju līdzekļiem un sabiedrībai ir tiesības prasīt, lai tiktu aizsargātas likumā noteiktās personu tiesības un tiesiskās intereses. Amerikāņu žurnālists Hanters Stoltons Tomsons savulaik ir teicis, ka “mēs nevaram gaidīt, ka cilvēki respektēs likumus un kārtību, kamēr mēs nebūsim iemācījuši to darīt tiem, kuriem ir uzticēts šos likumus īstenot (piemērot)”.
Lai novērstu tīšu likuma pārkāpšanu, darba pienākumu nepildīšanu un necienīgu rīcību no tiesnešu puses, Tiesnešu disciplinārās atbildības likums dod iespēju pret tiesnesi ierosināt disciplinārlietu.
Pirms diviem gadiem Juridiskā komisija, redzot, ka tiesu vara pati efektīvi nespēj norobežoties no negodīgiem kolēģiem, bija apņēmības pilna grozīt šo likumu un izveidot tiesībaizsardzības institūcijām vienotu Disciplinārkolēģiju vai Disciplinārtiesu, paplašināt pastāvošo Disciplinārkolēģijas sastāvu, tajā iekļaujot citu tiesas varas institūciju amatpersonas, tiesību zinātniekus, kā arī pārskatīt šo disciplinārkolēģiju kompetenci. Šis priekšlikums konceptuāli tika apspriests arī Tieslietu padomē. Diemžēl no Latvijas Tiesnešu biedrības saņēmām noraidošu attieksmi. Biedrība nepiekrita ne vienotas disciplinārkolēģijas izveidei, ne disciplinārkolēģijas sastāva paplašināšanai. Biedrības prezidente I.Andžāne vēstulē Juridiskajai komisijai norādīja, ka „akcents būtu jāliek uz darba kvalitātes uzlabošanu, katra paša atbildības paaugstināšanu, nevis uz sodīšanu”.
Gatavojoties šai konferencei, es papētīju Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma piemērošanas praksi no 2012.gada līdz šim laikam. Tā liecina, ka disciplinārlietas lielākoties ierosina tieslietu ministrs (14 rīkojumi), Augstākās tiesas priekšsēdētājs savas tiesības izmantojis vienu reizi, apgabaltiesu priekšsēdētāji – četras reizes, bet rajona tiesas priekšsēdētāji astoņos gadījumos.
Papētīju arī vienu no pēdējiem tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumiem, kas tika pieņemts šī gada 16.maijā. Lietu ierosinājusi bija tieslietu ministre B.Broka pret tiesnesi par tīšu likuma pārkāpumu, jo apgabaltiesa bija atcēlusi tiesneses lēmumu, ar kuru viņa esot pārkāpusi ne tikai CPL, bet arī Satversmes 92. un 96.pantā garantētās pamattiesības.
Izrādās, šī tiesnese kopš 2001.gada pie disciplināratbildības saukta astoņas reizes – četras reizes par tīšu likuma pārkāpumu, bet par necienīgu rīcību vai rupju ētikas normu pārkāpšanu – arī četras reizes. Lielākoties lietas bija ierosinājuši tieslietu ministri. Sodi bijuši dažādi – piezīme vai rājiens, citreiz disciplinārkolēģija bija nolēmusi aprobežoties ar lietas izskatīšanu sēdē, citreiz lieta izbeigta. Lai arī iepriekšējie disciplinārsodi ir dzēsti, pārsteidzoši, pat par tīšu CPL un Satversmes pārkāpšanu tiesnese tika sodīta tikai ar amatalgas samazināšanu uz sešiem mēnešiem, ieturot 10 % no amatalgas.
Nenoliedzami, ka ikviens, kas strādā, mēdz arī kļūdīties. Kļūdas pieļauj arī deputāti un ministri. Taču, ja tiesnesim juridiskās kļūdas ir bijušas vairākkārt, ja tā ir ierasta shēma, tas neliecina par tiesneša principialitāti, bet gan par viņa nekompetenci vai negodprātīgu rīcību.
Liela nozīme tiesas prestiža celšanā ir arī tiesnešu uzvedībai. ASV Ohaijo štata tiesa savulaik ir norādījusi, ka nepienācīga uzvedība, kurai varētu nepievērst uzmanību, ja to izdarītu parasts cilvēks vai pat jurists, nevar palikt nepamanīta, ja to veic tiesnesis.
Jāpiekrīt viedoklim, ka tiesnesis ir visas tiesu sistēmas „atslēgas amats”, cilvēktiesību aizstāvības garants. Salīdzinot tiesnesi ar citiem juridiskās profesijas pārstāvjiem (prokuroriem, advokātiem, notāriem u.c.), jebkuram tiesnesim jāpiemīt īpašai „tiesneša kvalitātei”, kuras nav citām profesijām, viņam ir jābūt spējīgam kritiski izvērtēt citu augsti kvalificētu juristu sniegto informāciju un pieņemt par to lēmumu.
Iepriekš minētajā Venēcijas komisijas Ziņojumā rekomendēts, ka Tieslietu padomēm citastarpā vajadzētu būst izšķirošai ietekmei arī jautājumos par disciplināriem pasākumiem pret tiesnešiem. Komisija norāda, ka „jānodrošina līdzsvars starp tiesnešu neatkarību un pašpārvaldi, no vienas puses, un nepieciešamo tiesnešu atbildīgumu, no otras puses, lai novērstu tiesnešu korporatīvisma negatīvo ietekmi. Šim nolūkam nepieciešams nodrošināt, lai disciplinārlietas pret tiesnešiem tiktu izskatītas efektīvi un lai tām netraucētu nevajadzīga citu tiesnešu atturība”. Iespējams, ka Tieslietu padomei vajadzētu apsvērt iespēju iniciēt pārmaiņas disciplinārlietu izskatīšanas tiesiskajā regulējumā.
Godātie tiesneši, šodien Jūs ievēlēsiet jaunu Tieslietu padomes sastāvu. Turpmāk Saeima sagaidītu no Tieslietu padomes lielāku iniciatīvu atbilstoši tai likumā noteiktajai kompetencei. Būtu nepieciešams, lai Tieslietu padome apzinātos savu lomu un aktīvāk iesaistītos tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē, kā arī tiesu sistēmas darba organizācijas pilnveidošanā. Redzot šādu vēlmi, Saeima varētu lemt par lielāku finansiālu atbalstu Padomes darbībai.
Latvijas Tieslietu padomes sastāvs un tai piešķirtās funkcijas kopumā ļauj Tieslietu padomei izveidoties par pašu nozīmīgāko tieslietu politikas attīstības veicinātāju. Taču to, vai šī institūcija spēs strādāt sekmīgi, nenodrošinās ne politiķi, ne Saeima ar likuma grozījumiem. Tas, vai šī institūcija spēs pilnveidot tieslietu sistēmu, ir atkarīgs arī no šīs padomes sastāva. Lai Jums veicas!
QR
