I. IEVADS
Latvijas Tautas padome 1918.gada 18.novembrī Latviju proklamēja kā demokrātiski–republikānisku valsti. Proklamēšanas aktā Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis īpaši uzsvēra, ka Latvija “būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”.
Latvijas Republikas dibinātāji skaidri iezīmējuši demokrātiskas valsts un tiesiskas valsts principus kā nozīmīgus jaunās valsts konstitucionālās identitātes elementus. Norāde uz demokrātiskas valsts principu tiešā tekstā tika ietverta 1920.gada 27.maija “Deklarācijas par Latvijas valsti” 1.pantā un 1922. gada 15.februāra Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1.pantā. Savukārt tiesiskas valsts princips Latvijas tiesiskajā iekārtā pastāvēja kā nerakstīts konstitucionāls princips, piemēram, Latvijas Senāts vairākās lietās secinājis, ka Latvija ir tiesiska valsts, bez atsaucēm uz rakstīto tiesību normām.
Viens no būtiskākajiem demokrātiskas tiesiskas valsts principiem ir valsts varas dalīšanas princips. Savukārt valsts varas dalīšanas principa ietvaros principiāli svarīgi nodrošināt tiesu varas institucionālu un funkcionālu nošķirtību no likumdevējvaras un izpildvaras.
Šā raksta mērķis ir analizēt valsts varas dalīšanas principa īstenošanu starpkaru periodā Latvijas Republikā, aplūkojot tiesu varas mijiedarbību ar likumdevējvaru un izpildvaru parlamentārisma periodā. Lai sasniegtu šo mērķi, rakstā tiks sniegts ieskats Latvijas Satversmes sapulces diskusijās par tiesu varas jautājumiem Satversmes izstrādāšanas gaitā, kā arī analizēta tiesu neatkarības principa īstenošanas prakse, aplūkojot parlamentārās debates par tiesnešu apstiprināšanu amatā.
II. TIESU VARA SATVERSMES APSPRIEŠANĀ
Satversmes tiesas spriedumos, atsaucoties uz Latvijas Satversmes sapulces diskusijām par Satversmes projektu, dažkārt izdarīti gana tālejoši secinājumi par Satversmes tekstā ietverto tiesu varas konstitucionālo regulējumu. Piemēram, Satversmes tiesa secinājusi, ka “Satversmes sapulce jēdzienā “tiesas” ietvēra ne tikai tiesu iestādes, bet arī tās institūcijas, kas nodrošina tiesas spriešanas funkcijas īstenošanu, proti, tiesai piederīgas iestādes”.
Tomēr Satversmes sapulces diskusijās par Satversmes projektu tiesu varas jautājumi neizpelnījās nedz plašu uzmanību, nedz arī principiālas diskusijas. Lielā mērā Latvijas Satversmes sapulces locekļi tiesu varas jautājumus uzskatīja jau par normatīvi nokārtotiem ar iepriekšējiem likumdošanas aktiem.
Latvijas tiesu iekārtu nodibināja Latvijas Tautas padome, 1918.gada 6.decembrī pieņemot Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību (turpmāk – Pagaidu nolikums). Pagaidu nolikums juridiskajā literatūrā ticis dēvēts arī par tiesu satversmi un pamatlikumu. Pēc savas būtības šāds raksturojums atspoguļo faktisko situāciju, jo Latvijas tiesu iekārtas pamatprincipi tika noteikti ar Pagaidu nolikumu.
Pirmkārt, Pagaidu nolikuma 1.pants paredzēja, ka Latvijas tiesas darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kuri bija spēkā Latvijas teritorijā līdz 1917.gada 24.oktobrim. Tas visupirms nozīmēja Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumu spēkā atstāšanu un piemērošanu.
Tādā veidā saglabājās Latvijas Republikas tiesiskās sistēmas pēctecība ar Krievijas impērijas tiesisko sistēmu. Latvijas Republikas dibināšana nenozīmēja radikālu revolūciju tiesību jomā. Tieši pretēji – Latvijas Senāts pēcāk vairākkārt uzsvēra, ka „nevar pielaist, it kā kādā nebūt valstī, lai gan uz vienu momentu, būtu bijis tiesību „vacuum” – tukšums”. Ja „Latvijā nav izdoti atsevišķi likumu noteikumi, [..] šajos jautājumos atzīstami par Latvijā spēkā pastāvošiem agrākie Krievijas likumi un noteikumi”.
Otrkārt, atbilstoši Pagaidu nolikumā nodibinātajiem principiem Latvijas Republikas likumdevēja pieņemtie likumi par Latvijas tiesu iekārtas jautājumiem tika kodificēti Tiesu iekārtas likumos kā šo likumu grozījumi. Tādā veidā Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļa Tiesu iekārtas likumos uzņēma gan Pagaidu nolikuma un Satversmes normas, gan arī turpmākos Tiesu iekārtas likuma pārgrozījumus.
Latvijas tiesu iekārtu starpkaru periodā noteica pietiekami komplicēts normatīvais ietvars. Atbilstoši Latvijas Senāta viedoklim Pagaidu nolikums bija pamatlikums, kas ievērojami pārgrozījis Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumus. Līdztekus Pagaidu nolikumam bija piemērojami Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumi tiktāl, ciktāl tie saskaņojami „ar aprādīto pagaidu nolikumā [..] izteikto principu un garu”.
Arī Satversmes VI nodaļai “Tiesas” bija Tiesu iekārtas likumus un Pagaidu nolikumu grozošs raksturs. Lai arī Satversmes normām bija paredzēts konstitucionāls rangs un augstāks juridiskais spēks nekā citiem likumiem, attiecībā uz tiesu iekārtas regulējumu Satversmes normas faktiski tika veidotas kā jaunākas tiesību normas, kuras groza iepriekšējo tiesisko regulējumu. Līdz ar to Latvijas Satversmes sapulce lēma par atsevišķu tiesu iekārtu raksturojošo principu uzņemšanu Satversmes tekstā, kā arī tehniski saskaņoja tiesnešu apstiprināšanas amatā un atcelšanas no amata kārtību ar jauno konstitucionālo iekārtu. Satversmes VI nodaļas struktūrā un regulējuma koncepcijā skaidri saskatāma Vācijas 1919. gada 11.augusta (Veimāras) konstitūcijas ietekme. Līdzīgi kā Latvijas Satversmes sapulce, arī Veimāras konstitūcijas autori vairāk uzmanības veltīja likumdevējvaras un izpildvaras konstitucionālajam regulējumam, tiesu varas jautājumos saglabājot iepriekšējā režīma mantojumu.
Prezentējot Satversmes projektu Latvijas Satversmes sapulces sēdē, Satversmes komisijas izraudzītie referenti Marģers Skujenieks un Jānis Purgals sniedza arī tiesu varas regulējuma apskatu. M.Skujenieks uzsvēra: “Nodaļa par tiesām arī nesatur ievērojamas pārgrozības. Izņemot to, ka 83.pants nosaka, ka Latvijā jāpastāv zvērināto tiesām. Tālāk šinī pantā ir teikts, ka šīs tiesas nodibināmas uz atsevišķa likuma pamata, tā kā pašreizējas pārgrozības šis projekts tiesas dzīvē neienes”. Savukārt J.Purgals minēja būtiskāko Satversmes prasību attiecībā uz tiesu varu: “Tiesām kā tiesību sargiem valstī jābūt neatkarīgām.” Latvijas Satversmes sapulcē plašākas diskusijas izpelnījās vienīgi jautājums par tiesnešu amatā iecelšanas kārtību un pilnvaru termiņu.
Latvijas Satversmes sapulces locekļa Fēliksa Cielēna sagatavotās Satversmes projekta tēzes paredzēja: “Tiesnešus ieceļ valdība un tos apstiprina Saeima. Tiesnešus neieceļ uz visu mūžu, bet uz laiku, un viņi ir neatceļami savā darbības laikā.” Savukārt Satversmes komisija izšķīrās par to, ka tiesnešus apstiprina amatā Saeima bez pilnvaru termiņa ierobežojuma un viņi ir neatceļami.
Tomēr Latvijas Satversmes sapulces locekļi Andrejs Petrevics, Kārlis Dzelzītis un F.Cielēns Satversmes otrajā un trešajā lasījumā rosināja noteikt, ka vismaz miertiesneši būtu ievēlami tiešās vēlēšanās un tiktu noteikts tiesneša amata pilnvaru laiks – seši gadi. K.Dzelzītis savu priekšlikumu pamatoja ar situāciju Latvijas tiesās un nepieciešamību piesaistīt tiesneša amatiem kvalificētus kandidātus: “Ja konstitūcijā noteikts, ka tiesneši ir neatceļami un ka viņi tiek ievēlēti uz visu mūžu, tad ar to tiek ņemta iespēja tādus nevēlamus tiesnešus no viņu amatiem atcelt un viņus apmainīt ar labākiem tiesnešiem. [..] Mums jāievēro sevišķi tas apstāklis, ka tagad mums ir ļoti daudz tādu tiesnešu, kurus tieslietu ministrija apzinīgi neapstiprina amatos aiz tā vienīgā motīva, ka viņa domā kādreiz šos tiesnešus apmainīt ar labākiem, kāpēc lielākā daļa no miertiesnešiem tagad paliek neapstiprināti amatos. Tāds stāvoklis ir ļoti nevēlams. Ja mēs pieņemtu šo pārlabojumu, tad liela daļa no tiesnešiem tiktu apstiprināti amatos un vēlāki, kad būtu labāki kandidāti, varētu viņus pārvēlēt un ievēlēt citus.” Tomēr šādi priekšlikumi neguva Latvijas Satversmes sapulces vairākuma atbalstu. J.Purgals izsmeļoši pamatoja tiesnešu apstiprināšanas bez pilnvaru termiņa ierobežojuma nepieciešamību: “Mums ir nepieciešama neatkarīga tiesa. Tādēļ mums ir jāieved tāda tiesnešu iecelšanas kārtība, kura šo neatkarību garantē. [..] Ja mēs augstākos tiesnešus ieceltu tikai uz sešiem gadiem, tad viņu neatkarība nebūtu nodrošināta; tiesneši nebūtu droši, ka viņi varēs visus savus piedzīvojumus, visas savas zināšanas izlietot tiesnesībai. [..] mūsu apstākļos ir nepieciešami, ka mēs augstākos tiesnešus ieceļam uz visu mūžu, lai viņi stāvētu savu uzdevumu augstumos un lai viņi neatkarīgi, netraucēti no ārējiem iespaidiem varētu spriest tiesu. Šāda tiesas spriešana ir vissvarīgākā juridiskā, tiesiskā garantija, lai varētu dzīvē realizēt mūsu satversmi, vispār mūsu tiesisko stāvokli.”
III. SATVERSMES 84.PANTA PIRMĀ TEIKUMA SATURS
Latvijas Satversmes sapulces diskusijas par tiesnešu apstiprināšanas kārtību un pilnvaru termiņu turpinājās arī pēc Satversmes pieņemšanas. Satversmes 84.panta pirmais teikums paredz: “Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami.” Neskatoties uz šīs Satversmes normas šķietamo vienkāršību, tās satura izpratne ir bijusi gana pretrunīga. Arī mūsdienās nepastāv vienprātība par to, kāds ir Satversmes 84.panta pirmā teikuma regulējuma apjoms. Piemēram, nesenā Tieslietu padomes pētījumā uzsvērts, ka “Satversmes 84.pants paredz vienreizēju Saeimas lēmumu attiecībā uz tiesneša amatā apstiprināšanu (neparedz atkārotu Saeimas balsošanu)”. Savukārt no tā tiek atvasināts secinājums, ka “likums „Par tiesu varu” nepamatoti paplašina Saeimas kompetenci jautājumos, kas saistīti ar tiesnešu amata iegūšanu, paredzot Saeimai tiesības lemt par Satversmē neminētiem ar tiesu varu (tiesneša amata iegūšanu) saistītiem jautājumiem”.
Pagaidu nolikuma 9.pants paredzēja, ka “Senāta locekļus, tiesnešus, prokuratūru un izmeklēšanas tiesnešus ieceļ Pagaidu valdība no Tieslietu ministrijas priekšā liktiem kandidātiem. Minēto ierēdņu apstiprināšana piekrīt Tautas padomei”. Komentējot šo normu, Baldvins fon Disterlo noraidīja pieņēmumu, ka “tiesu resora darbinieki būtu apstiprināmi ne katrā atsevišķā tiesneša amatā, bet tikai vispār, t.i., iestājoties Latvijas tiesnešu kārtā”. Šādu secinājumu viņš pamatoja ar Tiesu iekārtas likuma normu sistēmisku iztulkojumu, likumdevēja apsvērumiem Pagaidu nolikuma apspriešanā, kā arī attiecīgās normas piemērošanas praksi. Latvijas Tautas padome Ministru kabineta ieceltos tiesnešus apstiprināja atsevišķos tiesu amatos, nevis abstraktā tiesu darbinieku grupā. Taču, kā norādījis B.Disterlo, Latvijas Satversmes sapulce savukārt tiesnešus apstiprinājusi, nenorādot ne tiesneša ieņemamo amatu, ne tiesu iestādes nosaukumu, kurā tiesnesis turpmāk pildīs savus pienākumus.
Attiecībā uz Satversmes 84.panta pirmo teikumu B.Disterlo pauda vērā ņemamu viedokli, ka jautājums par tiesnešu apstiprināšanas kārtību līdz galam ar šo normu nav izlemts: “Šo svarīgo jautājumu var galīgi izšķirt vienā vai otrā virzienā tikai likumdošanas ceļā, papildinot Tiesu iekārtas likumus ar attiecīgiem aizrādījumiem un pārgrozot šo likuma 226.pantu, jo pastāvošās tiesiskās normās trūkst šai ziņā pietiekošu pieturas punktu.” B.Disterlo uzskatīja, ka jautājums par tiesnešu apstiprināšanas kārtību izlemjams likumdošanas ceļā, likumdevējam “indirekti izskaidrojot” Satversmes 84.panta pirmā teikuma īsto nozīmi. Šāda Satversmes normas izpratne atbilda valdošajam priekšstatam par likumdevēja tiesībām normatīvi iztulkot un konkretizēt Satversmes regulējumu, uzskatot to par „dabīgu mūsu Satversmes papildinājumu un tālākizveidojumu”.
F.Cielēns 1929.gada 26.aprīļa Saeimas sēdē gan norādīja uz pastāvošo konstitucionālo tradīciju attiecībā uz Saeimas pilnvaru apjomu Satversmes 84.panta pirmā teikuma kontekstā: “Mums jau pastāv no agrākiem laikiem, no Tautas padomes un no Satversmes sapulces laikiem tradīcija, ka tiesneši, kas iecelti, kaut arī tie vienreiz jau apstiprināti Saeimā sava amata izpildīšanai, tomēr tanī gadījumā, ja kāds iecelts no tiesneša amata senatora amatā, virzāms uz likumdevēju iestādi vēlreizējai apstiprināšanai.” Tomēr F.Cielēns nenorādīja, ka beidzamo reizi Saeima par tiesnešu apstiprināšanu lēmusi 1923.gada 7.decembra sēdē. Pēc tam Saeima bija akceptējusi, ka jaunos tiesnešu amatu kandidātus ieceļ Ministru kabinets un nemaz nevirza šos tiesnešus apstiprināšanai. “Kādā kārtībā tiesneši būtu apstiprināmi, tas likumā nav paredzēts, bet pirmajos valsts pastāvēšanas gados nedaudzus augstākos tiesnešus apstiprināja. Kopš 1923.g. decembra mēneša, kad apstiprināja 3 tiesnešus, tāda vairs nav notikusi.” Šādos faktiskos apstākļos F.Cielēna norāde uz pastāvošo konstitucionālo tradīciju ir pietiekami spekulatīva. Ņemot vērā Satversmes 84.panta pirmā teikuma piemērošanas praksi, drīzāk varētu apgalvot tieši pretējo, proti, ka pēc Satversmes spēkā stāšanās izveidojusies tradīcija, ka Saeima nelemj par tiesnešu apstiprināšanu amatos, atstājot tiesnešu karjeras jautājumus Ministru kabineta ziņā.
Ceturtā Saeima nolēma attiecīgo jautājumu izlemt likumdošanas ceļā, proti, grozot Tiesu iekārtas likumus, skaidri noteikt, kādā veidā apstiprināms tiesnesis jaunā tiesu amatā. Referents par attiecīgo likumprojektu Juris Pabērzs formulēja likumprojekta autoru nostāju: “Juridiskā komisija uzskatīja par nepieciešamu šinīs pārgrozījumos uzņemt noteikumu, ka, ja tiesnesis ir apstiprināts tiesneša amatā, tad, ieceļot viņu citā tiesneša amatā vai pārceļot viņu uz citu tiesu, jauna Saeimas apstiprināšana nav vajadzīga.” Tam iebilda F.Cielēns, uzskatīdams, ka nepieciešams Saeimas apstiprinājums katru reizi, kad tiesnesis maina amatu tiesu sistēmā. Lai gan Juridiskā komisija bija pretējās domās, Saeimas vairākums atbalstīja F.Cielēna priekšlikumu. Šā iemesla dēļ Saeima nodeva likumprojektu atkārtotai apspriešanai Juridiskajā komisijā.
Likumprojekta virzībā aktīvi iesaistījās arī Latvijas tiesnešu biedrība. Īpaši tiesnešu biedrība iebilda pret F.Cielēna priekšlikumu: “Senators O.Ozoliņš ļoti sīki pakavējās pie tiesnešu “neatceļamības” un “neatkarības” jēdzieniem no teorētiskā viedokļa. Norādīja, ka gandrīz visas Eiropas valstis izšķīrušās par pilnīgu tiesnešu neatceļamību. Arī mūsu Satversmes izstrādātāji gājuši šo ceļu, noraidot priekšlikumus, kas paredzējuši apstiprināšanu uz noteiktu laiku (6 g). Vairākkārtīga apstiprināšana pie paaugstināšanas amatā vājina tiesnešu neatkarību un nav saskaņojama ar Satversmi.”
Atkārtoti skatot šo jautājumu sēdē, Saeima noraidīja F.Cielēna priekšlikumu un izšķīrās, ka par tiesneša apstiprināšanu Saeima lemj tikai vienreiz. Šis likuma grozījums gan šķietami nostiprināja tiesnešu neatkarību no Saeimas, bet netika pārskatīts tas, ka tiesnešu amatos tiesnešus iecēla Ministru kabinets.
Tiesu iekārtas likumu 1933.gada grozījums apstiprināja B.Disterlo pirms desmit gadiem piedāvāto Satversmes 84.panta pirmā teikuma interpretāciju, proti, Satversmes 84.panta pirmais teikums pieļauj dažādas parlamentārās procedūras, lemjot par tiesnešu apstiprināšanu amatā, taču likumdevējs ir tiesīgs tiesu iekārtas likumos pats noteikt procedūru un gadījumus, kad Saeimai jālemj par tiesneša apstiprināšanu amatā.
IV. LATVIJAS SENĀTA 1929.GADA 15.MARTA SPRIEDUMS UN SAEIMA
Satversmes 84.panta pirmā teikuma piemērošanas prakse starpkaru periodā bija par iemeslu valsts varas orgānu domstarpībām par tiesneša neatkarības principa prasībām un tiesnešu apstiprināšanas kārtību. Atbilstoši Tiesu iekārtas likumiem “apgabaltiesas priekšsēdētājus, priekšsēdētāja biedrus un locekļus, to starpā arī izmeklēšanas tiesnešus, tāpat tiesu palātas priekšsēdētāju, departamentu priekšsēdētājus un tiesu palātas locekļus, kā arī senatorus ieceļ ministru kabinets no tieslietu ministra priekšā liktiem kandidātiem. Tiesnešu apstiprināšanas kārtība paredzēta Latvijas Republikas Satversmes 84.pantā”.
Konstitucionālajā praksē lielākoties Ministru kabinets nevirzīja tiesnešus apstiprināšanai amatā Saeimā Satversmes 84.panta pirmajā teikumā noteiktajā kārtībā. Kā pēcāk konstatēja senators Jānis Kalacs, Saeima pēdējo reizi lēma par tiesnešu apstiprināšanu amatā 1923.gada 7.decembrī, taču daudzi arī pirms 1923.gada 7.decembra amatā ieceltie tiesneši nebija apstiprināti Saeimā. Latvijas tiesnešu biedrība 1929.gada 24.aprīļa memorandā Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un ministru prezidentam par tiesnešu apstiprināšanas kārtību konstatēja problēmu, ka “absolūtais vairākums tiesnešu, to starpā visi miertiesneši un izmeklēšanas tiesneši, ar sev. svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesi Evanu kā vienīgo izņēmumu, kā arī daži senatori un tiesu palātas nav apstiprināti amatā no Saeimas, bet darbojas kā ministru kabineta iecelti ierēdņi”. Šī problēma praksē bija tik būtiska, ka J.Kalacs atsevišķā rakstā bija spiests skaidrot, ka Satversmes 84.panta pirmā teikuma procedūras neievērošana neliedz tiesnesim spriest tiesu un šāda tiesneša pasludinātie nolēmumi uzskatāmi par likumīgiem.
Satversmes 84.panta pirmā teikuma prasību neievērošana bija par pamatu konstitucionālam konfliktam. 1929.gada 15.martā Latvijas Senāta Apvienotā sapulce taisīja spriedumu, ar kuru mainīja pastāvošo praksi un noteica, ka strīdi par dažādu uz agrārās reformas likuma pamata atsavināto objektu ieskaitīšanu valsts zemes fondā skatāmi civilās tiesās. Reaģējot uz šo tiesas spriedumu, vairāki Saeimas deputāti no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas iesniedza steidzamu pieprasījumu ministru prezidentam par to. Saeimas deputāti uzskatīja, ka šāds Latvijas Senāta spriedums satricina tiesiskās attiecības, kas radušās uz agrārās reformas likuma pamata, un apdraud likumu piemērošanas stabilitāti, jo Latvijas Senāts Saeimas izdotos likumus iztulkojis pretēji likuma tekstam un garam, kā arī īsā laika posmā bez redzamiem iemesliem vienu un to pašu likumu tulkojis savstarpēji pretēji.
Pamatojot iesniegto pieprasījumu, F.Cielēns norādīja, ka kopš iepriekšējā Latvijas Senāta Apvienotās sapulces iztulkojuma par attiecīgo jautājumu vienīgā izmaiņa bijusi divu jaunu senatoru iecelšana Latvijas Senātā. Tāpat F.Cielēns pauda viedokli, ka senatori likumus iztulko savās interesēs, minot par piemēru likumā par civildienestu noteikto ierobežojumu par dalību banku un akciju sabiedrību padomēs un pārvaldē neattiecināšanu uz tiesnešiem. F.Cielēns aicināja Saeimu aizstāvēt savu kompetenci un prestižu, nepieļaujot, ka tiesas ar saviem spriedumiem grozītu Saeimas skaidri paustu gribu. Debatēs par iesniegto pieprasījumu tā aizstāvji nosodīja Latvijas Senāta spriedumu un pieprasīja noteiktu ministru prezidenta rīcību šajā ziņā. Par to pieprasījuma iesniedzējus kritizēja Arveds Bergs, uzsverot, ka valstī pastāv tiesu neatkarība: “Un kādu atbildi tad jūs gaidāt uz savu interpelāciju? Acīmredzot, jūs gribētu, lai nāk ministru prezidents vai tieslietu ministrs un pasaka: jā, ļoti cienītie interpelantu kungi, esam vainīgi, lūkosim labot, lūkosim novērst. Mēs mēģināsim iespaidot senātu, lai viņš vairs tā nespriež. [..] Kungi, jums ir jāsamierinās ar to, ka mūsu valstī ir neatkarīga tiesa, ko mēs nevaram iespaidot, ko mēs nedrīkstam iespaidot, ko mēs nedrīkstam mēģināt iespaidot. Jums, kungi, jāapmierinās ar to, ka mūsu valstī pastāv iestāde, kuru mēs esam no savas kompetences izņēmuši ārā.”
F.Cielēna un A.Berga diskusijā par Latvijas Senāta sprieduma saturu F.Cielēns arīdzan apgalvoja, ka Latvijas Senāta senatori ļaunprātīgi pieņēmuši attiecīgo spriedumu: “[..] tas vairākums, kas 1929.gada 15.martā izšķīra šo jautājumu diametrāli pretējā virzienā nekā 1926.gadā, sastāv no senāta civilā departamenta kungiem, kas gribēja apmierināt savu godkārību, savus politiskos nolūkus, lai panāktu savu uzskatu uzvaru [..] Viņi gribēja apgāzt agrāko lēmumu.”
Saeima balsojumā noraidīja iesniegto pieprasījumu – par to balsoja 37 deputāti, pret bija 41 deputāts, savukārt 9 deputāti atturējās. Tomēr ar pieprasījuma noraidīšanu diskusijas par šo jautājumu nebeidzās. F.Cielēna izteikumi Saeimas sēdē radīja plašu rezonansi. Tieslietu ministrs Bernhards Bērents lūdza ministru prezidentam Hugo Celmiņam spert soļus, lai tiktu nodrošināts, ka Saeimas sēdēs nenotiktu Latvijas Senāta noniecināšana. Savukārt Latvijas tiesnešu biedrība jau nākamajā dienā iesniedza memorandu Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un ministru prezidentam par tiesnešu apstiprināšanas kārtību, kurā lūdza Saeimu izpildīt Satversmes 84.panta pirmā teikuma prasības un apstiprināt tiesnešus amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Memorandā arī tika norādīts uz pastāvošām problēmām ar tiesas neatkarību un prestižu, jo “cik bieži tiesnešiem nav bijis jādzird sapulcēs, presē un pat Saeimā rūgti pārmetumi, ja ne smagi apvainojumi no tiem, kam spriedumi vai nu personīgi, vai arī aiz kādiem partejiskiem vai politiskiem aprēķiniem iznākuši nelabvēlīgi”.
Latvijas tiesnešu biedrības memorands parādīja problēmas ar tiesu varas neatkarības principa iedzīvināšanu konstitucionālajā praksē un tiesnešu atkarību no iespējamās Saeimas labvēlības vai nelabvēlības, lemjot par viņu apstiprināšanu amatā. Tomēr ierosinājums nekavējoties apstiprināt tiesnešus Saeimā bija izteikts nelaikā – Latvijas Senāta 1929.gada 15.marta sprieduma pretinieki saskatīja leģitīmu iespēju izrēķināties ar sev netīkamiem senatoriem. Jau diskusijās par Tieslietu ministrijas budžetu 1929./1930.gadam Saeimas deputāts Ansis Rudevics apšaubīja, ka par Latvijas Senāta senatoriem ir lemts pienācīgā kārtībā un kritizēja tiesu sistēmu kopumā par šķirisku un reakcionāru politiski jutīgu jautājumu izlemšanu. Savukārt 1929. gada 26.aprīlī Saeimas deputāti no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas iesniedza priekšlikumu uzdot ministru kabinetam divu nedēļu laikā iesniegt Saeimai apstiprināšanai tos senatorus, kuri vēl nav Saeimas apstiprināti.
Pamatojot šo priekšlikumu, F.Cielēns Saeimas sēdē minēja: “Mums ir zināms, ka vairāki senatoru kungi, no kuriem daži iecelti amatā jau gadus 4 atpakaļ un daži iecelti pēdējā pusotra gada laikā, nav celti priekšā Saeimai apstiprināšanai. Tāds stāvoklis ir nenormāls, jo Saeima nav varējusi dot savu galīgo sankciju šiem senatoriem viņu amata pienākumu izpildīšanai. [..] Šinī gadījumā ir nepieciešams, lai šie senatori, kuri nav apstiprināti, steidzamības kārtībā tiktu virzīti uz Saeimu, jo senāts, kas stāv kasācijas kārtībā pāri pār pārējām tiesām, ir katrā ziņā mūsu tiesas augstākā iestāde un tāpēc šīm personām vajadzētu būt augstākās valsts varas galīgi apstiprinātām, kura piešķir neatceļamību.”
Lai arī šāds priekšlikums ārēji vērsts uz Latvijas Senāta autoritātes stiprināšanu un Satversmes 84.panta piemērošanu, pēc savas būtības tiesnešu apstiprināšanas procedūrā tā iesniedzēji saskatīja iespēju panākt atsevišķiem senatoriem, kuri tika vainoti par 1929.gada 15.marta sprieduma sagatavošanu, liegt tiesības pildīt senatora pienākumus, neapstiprinot viņus tiesneša amatā. Šādu atsevišķu deputātu noskaņojumu raksturo arī Strādnieku un zemnieku frakcijas sagatavotais Agrārreformas aizsardzības likums, par kuru tika diskutēts tajā pašā sēdē.
Izmantojot Latvijas Tiesnešu biedrības iesniegto memorandu, Demokrātiskais centrs un Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija rosināja lemt par citādāku uzdevumu Ministru kabinetam, proti, uzdot Ministru kabinetam stādīt priekšā Saeimai apstiprināšanai neapstiprinātos tiesnešus, lai apstiprināšanu varētu izdarīt 3.sesijas laikā.
Deputāts Ādolfs Bļodnieks aicināja respektēt Latvijas tiesnešu biedrības memorandu un apstiprināt amatā visus tiesnešus, jo “blakus valsts satversmei un citiem tās svarīgākajiem pamatlikumiem viens no svarīgākiem ir arī mūsu tiesas. Šīs neatkarīgās tiesas prasa neatkarīgus, neatceļamus tiesnešus. Tāpēc mūsu priekšlikums arī paredz apstiprināt visus tiesnešus, neizņemot arī senatorus. Ja mēs to nedarītu, tad būtu it kā politiska izrēķināšanās, it kā mēs par viņiem spriestu tiesu. Tas ir nevietā, un to mūsu frakcija uz kategoriskāko noraida”.
Saeimas vairākuma atbalstu guva priekšlikums apstiprināt visus tiesnešus. Par to balsoja 55 deputāti, pret nebalsoja neviens, bet atturējās 32 deputāti. Tādā veidā Saeimas vairākumam izdevās pasargāt Latvijas Senāta senatorus no iespējamās izrēķināšanās Saeimas balsojumā, prasot lemt par visu Latvijas tiesu tiesnešu apstiprināšanu. Tas noņēma šo jautājumu no politiskās dienaskārtības, jo visupirms Ministru kabinetam vajadzēja apzināt visus tiesnešus, kuri nav tikuši apstiprināti tiesneša amatā.
Ministru kabinets iesniedza attiecīgo tiesnešu sarakstu, taču jau drīz Saeima apmierināja Ministru kabineta lūgumu atdot attiecīgo sarakstu atpakaļ papildināšanai. Atkārtoti Ministru kabinets šo sarakstu iesniedza 1929.gada 15.maijā un Saeima to nodeva Juridiskajai komisijai. Saeimai sanākot uz nākamajām sesijām, Ministru kabineta atkal iesniedza tiesnešu sarakstu apstiprināšanai. Tomēr parlamentārais vairākums konsekventi neizrādīja interesi šo jautājumu virzīt izskatīšanai Saeimas sēdē. Kā to komentēja Latvijas tiesnešu biedrības pārstāvji, “tiesnešu apstiprināšanas jautājums ir vairākkārt bijis Saeimas dienas kārtībā, bet dažādu iemeslu dēļ tas līdz šim laikam nav pavirzījies uz priekšu”.
Tikai 4.Saeima pievērsās tiesnešu apstiprināšanas jautājumiem, izlemjot izstrādāt grozījumus Tiesu iekārtas likumos, kur tiktu noteikta tiesnešu apstiprināšanas kārtība. Prezentējot sagatavoto likumprojektu, J.Pabērzs minēja, ka “mums ir vesela rinda tiesnešu, ko Ministru kabinets ir iecēlis amatā un kuri jau izpilda savus pienākumus, bet līdz šim vēl nav apstiprināti. Attiecībā uz šīs kategorijas miertiesnešiem un izmeklēšanas tiesnešiem paredzēts, ka viņus Ministru kabinets stāda priekšā Saeimai apstiprināšanai 2 gadu laikā pēc šo pārgrozījumu spēkā stāšanās. Attiecībā uz pārējiem tiesnešiem, proti, uz apgabaltiesas un tiesu palātas locekļiem un senatoriem projekts paredz, ka šos tiesnešus Ministru kabinets stāda priekšā Saeimai apstiprināšanai nekavējoties pēc šo papildinājumu un pārgrozījumu spēkā stāšanās”. 4.Saeima attiecīgo likumu galīgajā lasījumā pieņēma 1933.gada 7.martā. Tāpat 4.Saeima uzsāka tiesnešu apstiprināšanu. Piemēram, 1933.gada 19.decembra sēdē Saeima apstiprināja vairākus tiesnešus pēc Juridiskajā komisijā apspriesta saraksta. Nepieciešamo balsu vairākumu ieguva desmit tiesneši, bet divi tiesneši tika noraidīti. Apspriežot apstiprinātos tiesnešus, presē tāpat izskanēja pateicība politisko spēku atbalstam šā jautājuma izlemšanā: “Ar gandarījumu atzīmējams, ka šoreiz minētie tiesneši savu apstiprināšanu panākuši ar deputāta Lūkina rūpēm un latgaliešu atbalstam, kuriem vairāk taisnības sajūtu. Miertiesneša Pļaviņas apstiprināšanai šoreiz nav arī kaitējušas kāda žīda Kalmanoviča kalpa drauga intrigas.”
V. SECINĀJUMI
Latvijas tiesiskajā iekārtā no Latvijas Republikas proklamēšanas brīža bija paredzēta demokrātiskas tiesiskas valsts principu nodrošināšana, tostarp no likumdevēja varas un izpildvaras neatkarīgas tiesu varas izveidošana un uzturēšana. Tomēr gan Latvijas Satversmes sapulcē, gan arī tiesību zinātnē tiesu vara neizpelnījās ievērību kā būtisks konstitucionālo tiesību jautājums. Piemēram, profesors Kārlis Dišlers klasiskajā darbā “Demokrātiskas valsts iekārtas pamati. Ievads konstitucionālajās tiesībās” vispār nav aplūkojis tiesu varu kā vienu no valsts varas orgāniem.
Atbilstoši Latvijas Satversmes sapulces iecerei Satversmes VI nodaļa “Tiesas” neveido iekšēji noslēgtu un pilnīgu tiesu iekārtas konstitucionālo noregulējumu. Drīzāk Satversmes 82.–86. pantā tika uzņemtas normas, kuras grozīja pastāvošos tiesu iekārtas likumus, lai tos saskaņotu ar iecerēto un Satversmē noteikto Latvijas konstitucionālo iekārtu.
Satversmes 84.panta pirmais teikums paredz vispārēju principu, ka Saeima apstiprina amatā tiesnesi. Šā principa īstenošanas forma – apstiprināšanas procedūra un gadījumi, kad Saeima var lemt par tiesnesi – ir konkretizējama likumdošanas ceļā. Pēc Satversmes piemērošanas par Saeimas tiesību apjomu pastāvēja domstarpības tiesību praksē, kuras galīgi tika izlemtas ar 1933. gada 7.marta grozījumiem Tiesu iekārtas likumos.
Starpkaru periodā vērojami arī vairāki konstitucionāli konflikti starp tiesu varu un likumdevēja varu, kad beidzamo neapmierināja Latvijas Senāta sniegtā likumu interpretācija. Šajās parlamentārajās diskusijās lielākoties pārsvaru guva tiesu varas neatkarības principu respektējošais viedoklis, proti, Latvijā sāka nostiprināties pārliecība, ka parlamentārā republikā parlaments nav omnipotents suverēns un tiesu vara var noteikt parlamenta varas robežas.
Starpkaru periodā sāka iezīmēties tendence, ka tiesneši kopīgiem spēkiem mēģināja veidot dialogu ar likumdevēja varu un iesaistīties tiesu iekārtas pilnveidojumu ierosināšanā un apspriešanā. Šajā ziņā Latvijas tiesnešu biedrības līdzdalība tiesnešu apstiprināšanas procedūras noteikšanā liecina par senām tiesu varas un likumdevēja varas dialoga tradīcijām Latvijas konstitucionālajā iekārtā. Raksta pamatā – referāts Augstākās tiesas 2014.gada 14.aprīļa konferencē “Tiesas juridiskās kultūras telpā”
QR
