Godātais priekšsēdētājs Strupiša kungs, cienījamie kolēģi, dāmas un kungi!
Man ir liels prieks ar šo videouzrunu piedalīties ļoti nozīmīgā konferencē, ko organizē Latvijas Augstākā tiesa par godu 20.gadadienai, kopš Latvija kopā ar citām deviņām valstīm iestājās Eiropas Savienībā.
Eiropas Savienības Tiesa ar konferenci, kas notika 2. un 3.maijā, jau atzīmēja šo Eiropas Savienības paplašināšanos, tādējādi akcentējot, ka visas 27 Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienlīdzīgas, tās ciena viena otru un sadarbojas viena ar otru savstarpējā uzticībā. Tā ir kā mozaīka, kas nav pilnīga, ja viens gabals iztrūkst. Visi gabali ir vienlīdz svarīgi, jo, ja kāds no tiem iztrūks, mozaīka būs neglīta, nepilnīga. Tieši tāds ir Eiropas Savienības tēls, arī tās gars, kas mūs šodien vieno šajā Latvijas Augstākās tiesas rīkotajā konferencē.
Konferences tēma ietver Eiropas Savienības tiesību būtību. 2022.gada 16.februārī Eiropas Savienības Tiesa pilnā tiesas sastāvā pieņēma divus spriedumus saistībā ar Nosacītības regulu, norādot, ka pati Eiropas Savienības kā vienotas tiesību sistēmas identitāte atklājas vērtībās, kas ietvertas Līguma par Eiropas Savienību 2.pantā.
Cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana sabiedrībā, kuru raksturo plurālisms, tolerance, vienlīdzība, īpaši starp sievietēm un vīriešiem, minoritāšu aizsardzība un arī solidaritāte – visas šīs ir vērtības, kas dalībvalstīm ir kopīgas, jeb vērtības, kas patiešām veido sabiedrību dalībvalstīs un starp dalībvalstīm – sabiedrību, kurā mēs kā eiropieši dzīvojam kopā. Šīs vērtības atspoguļo vienotību, par kuru Savienība iestājas. Tomēr šīs vērtības papildina arī nacionālo tradīciju daudzveidība, valodas, vēsturiskā izcelsme, reģionālās atšķirības, visu veidu pieejas dzīvei sabiedrībā, kas bagātina šo vienotību un piešķir saturu mūsu kopīgajām vērtībām. Tā ir devīzes „vienoti dažādībā” visdziļākā jēga. Dažās valodās šis teiciens ir apvērsts – dažādībā vienoti – dažādība ir pirmajā vietā, vienotība tiek veidota no mūsu kopīgajām vērtībām. Valstu tiesnešiem ir izšķiroša loma šo vērtību uzturēšanā dalībvalstīs un arī tiesiskajās attiecībās starp dalībvalstīm.
Nacionālās tiesas ir galvenās Eiropas Savienības tiesību piemērotājas. Nevis Eiropas Savienības Tiesa, kuru man ir tas gods vadīt. Tikai nacionālās tiesas lemj privātpersonu lietas. Šādas tiesvedības rezultātu nosaka Savienības tiesību pareiza piemērošana. Tas pats attiecas uz visām tiesvedībām starp privātpersonu, no vienas puses, un publisku personu, no otras puses. Padomājiet, piemēram, par krimināllietām, kurās piedalās publiska persona (prokurors) un privātpersona (apsūdzētais). Vai par nodokļu lietām, kurās nodokļu maksātājs ir privātpersona un nodokļu administrācija ir publiska iestāde. Vai arī par visiem administratīvo tiesību aspektiem, kad runa ir par lēmumiem saistībā ar patvērumu un imigrāciju vai par atļaujām, kas piešķiramas saskaņā ar ES vides aizsardzības noteikumiem. Visas šīs lietas ir nacionālo tiesu ekskluzīvā kompetencē. Runājot par lietām starp divām privātpersonām, padomājiet par visām darba tiesību lietām starp darba devēju un darbinieku. Vai apdrošināšanas lietām starp apdrošināšanas sabiedrību un apdrošināto personu. Ir arī patērētāju tiesību aizsardzības lietas, kurās patērētājs ir privātpersona un arī pārdevējs ir privātpersona. Visas šīs lietas ir nacionālo tiesu ekskluzīvā kompetencē – tās piemēro un īsteno Savienības tiesību aktus. Tāpēc franču valodā mēs sakām, ka nacionālās tiesas ir des juges de droit commun – es to tulkotu kā tiesneši, kas piemēro Savienības tiesības.
Eiropas Savienības Tiesai ir tikai deleģētā jurisdikcija. Tā izpaužas galvenokārt attiecībās ar nacionālajām tiesām, interpretējot Savienības tiesības, tādējādi nodrošinot, ka nacionālās tiesas, piemērojot Savienības tiesības, to dara saskaņā ar šo Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ir spēkā visās 27 dalībvalstīs. Savienības tiesību aktu vienveidīga interpretācija visās 27 dalībvalstīs ir Savienības tiesību stūrakmens, jo tā ir pamatgarantija tam, ka dalībvalstis un to pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Šajā gadījumā – vienlīdzīgi Savienības tiesību priekšā.
Tieši tāpēc pastāv uzticībā balstītas attiecības starp valstu tiesām un Eiropas Savienības Tiesu, saskaņā ar kurām valstu tiesas iesniedz Eiropas Savienības Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju. Tas raisa debates, kurās visas dalībvalstis ir tiesīgas piedalīties, jo Eiropas Savienības Tiesas sniegtā interpretācija ir spēkā visās 27 dalībvalstīs, nevis tikai tajā dalībvalstī, kuras tiesnesis ir iesniedzis lietu Eiropas Savienības Tiesā. Patiešām – kad jūs kā nacionālās tiesas formulējat Savienības tiesību interpretācijas jautājumus vai jautājumus attiecībā uz atbilstību augstāka juridiskā spēka Savienības tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartai vai kādas regulas vai direktīvas normai, vai kādam lēmumam – visos šajos gadījumos tieši nacionālā tiesa ir tā, kas nosaka toni, ietvaru, kādā jautājumu par Savienības tiesību pareizu interpretāciju vai spēkā esību, atkarībā no konkrētā gadījuma, Eiropas Savienības Tiesā apspriedīs visi, kas vēlas piedalīties šajās debatēs, tas ir – visas dalībvalstis, lietas dalībnieki, Savienības institūcijas utt. – , tādējādi panākot vienotu izpratni par vērtībām, principiem un noteikumiem, kurus pēc tam piemēros un īstenos dalībvalstu tiesas.
Tādēļ Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka tā atrodas savstarpējās attiecībās ar valstu tiesām kā vienlīdzīgiem partneriem, it īpaši ar valstu augstākajām un konstitucionālajām tiesām. Tieši mijiedarbībā ar tām tiek izstrādātas Savienības tiesības, kā arī pēc nepieciešamības pilnveidotas, lai tiesību normas darbotos attiecīgajā jomā. Nacionālās tiesas atklāj, kā šie tiesību akti darbojas praksē, kādas problēmas rodas, tiem mijiedarbojoties ar valstu tiesību aspektiem, un iesniedz šīs problēmas izskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā. Visas pārējās dalībvalstis pēc vēlēšanās pievienojas rakstveidā vai mutiski, kad tiek organizēti mutvārdu procesi, un Eiropas Savienības Tiesa pirms savas interpretācijas sniegšanas tiek pilnībā informēta visas Eiropas līmenī par to, kā Savienības tiesību normas darbojas visās dalībvalstīs. Taču nacionālajai tiesai, kas iniciē šīs debates, ir izšķiroša loma noteikumu noteikšanā, atbilstoši kuriem šīs debates notiek. Tieši tāpēc šāda konference ir tik svarīga, jo tā sniedz iespēju kopīgi apzināties šo Eiropas Savienības dimensiju nacionālo tiesu un jo īpaši nacionālo augstāko tiesu ikdienas darbībā.
Savienības tiesību prioritāte faktiski ir galvenais garants vienotai izpratnei par kopīgi pieņemto noteikumu piemērošanu un izpildi, lai nodrošinātu jau minēto vienlīdzību starp dalībvalstīm un pilsoņiem likuma priekšā, šajā gadījumā – Savienības tiesību priekšā. Tas var realizēties tikai tad, ja valstu tiesas ir neatkarīgas, objektīvas, darbojas saskaņā ar visiem taisnīgas tiesas principiem un tādējādi valsts tiesību sistēmas ietvaros nodrošina efektīvu tiesisko aizsardzību atbilstoši tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Savienības tiesībām. Tas izskaidro, kāpēc Eiropas Savienības Tiesai ir jurisdikcija lemt par sistēmiskām prasībām, kas valstu tiesu iestādēm ir jāizpilda, lai tās varētu īstenot savu lomu Savienības tiesību ievērošanā nacionālo tiesību sistēmā. Savienības tiesības ir nacionālo tiesību sistēmas daļa, nevis kaut kas nacionālo tiesību sistēmai svešs. Savienības tiesības ir integrētas nacionālo tiesību sistēmā caur tādiem principiem kā Savienības tiesību aktu tiešā iedarbība, Savienības tiesību prioritāte, Savienības tiesību vienveidīga piemērošana, dalībvalstu un pilsoņu vienlīdzība Savienības tiesību priekšā. Visus šos principus var ievērot tikai tad, ja dalībvalstu tiesu sistēmas atbilst Līguma par Eiropas Savienību 2.pantā ietvertajam tiesiskuma raksturojumam, kas sīkāk precizēts 19.pantā, kurā dalībvalstīm noteikts pienākums izveidot no Savienības tiesībām izrietošo tiesību un pienākumu efektīvu tiesiskās aizsardzības sistēmu. Tas noteikts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.pantā, kas paredz pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
Teikto ilustrēšu, atsaucoties uz trim Eiropas Savienības Tiesas Lielās palātas spriedumiem par Latvijas Augstākās tiesas lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tas manis iepriekš sacītajam sniegs konceptuālu un teorētisku ilustrāciju.
Pirmkārt, Petruhina lieta. Tā ir lieta par Igaunijas pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo Latvijā un kura izdošanu pieprasa Krievija. Lieta tika skatīta 2015.–2016.gadā. Jautājums bija – tā kā Latvija neizdod trešajai valstij savus pilsoņus, vai Eiropas Savienības pilsonība prasa, lai tas pats attiektos arī uz citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem (Savienības pilsoņiem)? Eiropas Savienības Tiesa šajā jautājumā ieņēma absolūti principiālu nostāju: ja Latvija neizdod savus pilsoņus trešajām valstīm, tai ir jājautā dalībvalstij, kuras pilsonis ir šī persona, vai šajā dalībvalstī darbojas tādas pašas tiesību normas, un jāļauj šai citai dalībvalstij izdot Eiropas apcietināšanas orderi, lai saņemtu atpakaļ savu pilsoni, lai šī cita dalībvalsts vajadzības gadījumā varētu uzsākt kriminālprocesu pret šo personu. Tādējādi šis Latvijas Augstākās tiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu noveda pie nozīmīga sprieduma. Tagad visi Eiropas Savienībā tiesību žargonā runā par Petruhina mehānismu, saskaņā ar kuru dalībvalstij vienmēr ir jāpieprasa tās dalībvalsts nostāja, kuras pilsonis ir Savienības pilsonis, pirms apsvērt šīs personas izdošanu trešajai valstij. Tātad tas ir ļoti svarīgs pavērsiens, kas ir precizēts turpmākajās lietās.
Cits tiesību aspekts ir Lielās palātas spriedums lietā saistībā ar sabiedrības veselības aprūpes sistēmu un Itālijas pilsoni, kurš pārcēlās uz Latviju, lai dzīvotu kopā ar savu latviešu izcelsmes sievu. Tā kā itāļu laulātais nebija ekonomiski aktīvs, radās jautājums, vai šai personai ir tiesības būt piederīgai valsts veselības aprūpes sistēmai. Valsts veselības aprūpes sistēma faktiski ir daļa no vispārējās nodokļu sistēmas, un atbilstoši šai sistēmai vispārējā veselības aprūpe principā ir pieejama visiem bez maksas, jo šī sistēma tiek finansēta no vispārējiem nodokļu līdzekļiem. Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot Savienības tiesību normas par dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, uzskatīja, ka šim Itālijas pilsonim kā Savienības pilsonim ir tiesības būt piederīgam valsts veselības aprūpes sistēmai Latvijā, bet šai piederībai nevajadzētu būt bezmaksas, jo Direktīvā 2004/38 ir skaidri noteikts, ka gadījumā, ja Savienības pilsonis ir ekonomiski neaktīvs, pat ja tas ir cita Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, šai personai ir jābūt patstāvīgiem iztikas līdzekļiem, lai varētu pilnībā segt veselības apdrošināšanu. Apvienojot abus šos aspektus – tiesības pievienoties veselības aprūpes sistēmai, no vienas puses, un sloga neradīšana uzņemošajai dalībvalstij, šajā gadījumā Latvijai, no otras puses, – tika secināts, ka personai ir tiesības būt piederošai šai sistēmai, bet viņai par to ir jāmaksā.
Visbeidzot, 2023.gadā Lielajā palātā tika izskatīta tehniska rakstura lieta „Dobeles HES”, kas bija par valsts atbalsta shēmu elektroenerģijas ražošanas finansēšanai. Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka valsts atbalsta shēmas izveide nevar izrietēt no tiesas lēmuma. Tā bija diezgan sarežģīta lieta, kurā bija jāizlemj, kas ir valsts atbalsts un kas nav valsts atbalsts. Valsts atbalsts ir priekšrocība uzņēmumam, kas tiek finansēta no valsts līdzekļiem vai nāk no privātiem avotiem, kuri iegūti saskaņā ar likuma prasībām un kurus kontrolē valsts.
Tātad jūs redzat trīs ļoti atšķirīgas tēmas – krimināllietu par Savienības pilsoņa (citas dalībvalsts pilsoņa, nevis tās dalībvalsts pilsoņa, kuras tiesai ir jāizskata lieta) izdošanu trešajai valstij; lietu par valsts veselības aprūpes izmaksām un personas piederību sociālā nodrošinājuma sistēmai dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras pilsonis ir konkrētā persona (itālis Latvijā); un, treškārt, lietu par valsts atbalsta sistēmu cenu regulēšanai enerģētikas nozarē. Tas ilustrē Savienības tiesību aktu darbības tvērumu visdažādākajās jomās.
Valstu tiesas tikai tad būs savstarpēji uzticami partneri, kas ievēro Savienības tiesības, ja šīs tiesas Līguma par Eiropas Savienību 19.panta izpratnē būs neatkarīgas un objektīvas un darbosies saskaņā ar Pamattiesību hartu, un jo īpaši tās 47.pantu.
Šis ir mūsu kopējais uzdevums. Tāpēc ir ārkārtīgi pareizi, ka šī Latvijas Augstākās tiesas organizētā konference ir veltīta tēmai par nacionālajām tiesām kā Eiropas Savienības tiesām.
QR
