Ineta ZIEMELE
Visas dienas garumā dzirdējām ļoti vērtīgus priekšlasījumus no dažādām perspektīvām. Es gribu pateikt milzīgu paldies Latvijas Republikas Augstākajai tiesai par šīs konferences organizēšanu, kurai ir gan 20 gadu jubilejai atbilstoša svinīgā dimensija, gan neapšaubāmi saturiskā dimensija ar cik vien iespējams dziļu skatījumu uz Eiropas Savienības tiesībām. Mēs visas dienas garumā runājām par Eiropas Savienības tiesībām. Paldies visiem runātājiem!
Es padalīšos tajā, kāda sintēze, manuprāt, izriet no šīs dienas. Man tā liekas ļoti interesanta.
Pirmais. Protams, ka šodien šajā telpā klātesoša bija vēsture. Tas ir pašsaprotami, jo pagājuši 20 gadi kopš pievienošanās Eiropas Savienībai, un ļoti daudzi no mums bija klāt toreizējos procesos. Mēs ļoti labi atceramies, no kādiem starta punktiem mēs nākam, kāds bija ceļš uz Eiropas Savienību un Eiropas Savienības tiesību telpu, cik milzīgs darbs tajā ir ieguldīts, kādi milzīgi izaicinājumi ir bijuši. Manuprāt, šodien ar zināmu gandarījumu var paskatīties uz sevi un teikt, ka ceļš ir nostaigāts garš, un ir zināms gandarījums par to, no kurienes mēs sākām un kur mēs esam. Interesanti bija dzirdēt arī Slovēnijas Augstākās tiesas pieredzi, jo jāatzīst, un domāju, ka lietuviešu un igauņu kolēģi piekritīs, ka Baltijas valstu starta punkts bija tas zemākais. Protams, mums bija ārkārtīgi sarežģīti, salīdzinot ar Centrāleiropu un arī, piemēram, salīdzinot ar Slovēniju un tagad arī Horvātiju kā dalībvalstīm.
Šī vēsturiskā perspektīva šodien bija klātesoša arī sarunās par vērtībām. Runājot gan par vienlīdzīgo tiesību principu, gan par nacionālo identitāti, tika iezīmēts, ka Eiropas Savienība ir izveidojusies ne šo 20 gadu laikā, pat ne 50 vai 70 gadu laikā, bet līdz Eiropas Savienībai mēs kā Eiropas civilizācija esam nonākuši daudzu gadsimtu gaitā ļoti smagas vēstures mācības rezultātā. Eiropas Savienības ideja ir miera ideja, par kuru eiropieši ir vienmēr cīnījušies pie dažādām savas pārvaldības iekārtām. Līdz ar to šo sasniegumu nekādā veidā nedrīkst novērtēt par zemu, tas ir jānovērtē tieši tā, ka, pateicoties Eiropas Savienībai un tās tiesību telpai, pēc daudziem gadsimtiem Eiropā ir relatīvs miera stāvoklis, lai arī tepat pie robežām diemžēl atkal ir karš.
Otrais. Šī sinerģija starp dalībvalstīm, to vēsturēm un Eiropas Savienības kopējo konstruktu caur Līguma par Eiropas Savienību 4.panta 2.punktu un Līguma pirmo daļu kopumā nav vienkārša. Bet, manuprāt, kā tiesnesis Jarukaitis uzsvēra, ir vērts paturēt prātā, ka nacionālās identitātes vienlaikus ir Eiropas Savienības tiesību koncepts, un tas ir pareizi, jo šī dažādība patiešām ir arī spēks. Vienoti dažādībā ir absolūti unikāls konstrukts pasaules mērogā. Līdz ar to tiesnešu atbildība – gan nacionālo tiesnešu, gan Eiropas Savienības tiesu tiesnešu – ir milzīga, lai šo konstruktu, šo unikālo ideju noturētu tādā līdzsvarā, ka vienlaikus esam gatavi virzīties uz priekšu. Jā, izskanēja arī virkne interesantu domu par to, kur tad mēs virzāmies. Bet jautājums, kas tika uzdots šajā priekšlasījumā – kāda tad ir pievienotā vērtība šim līdzsvaram starp nacionālajām identitātēm un vienotajām vērtībām kopējā tiesību telpā? Kāda ir pievienotā vērtība tieši šim konstruktam – uz šo jautājumu mums vēl jāturpina atbildēt. Tiesnesis Jarukaitis iedeva trīs iespējamās atbildes, bet domāju, ka ir jāturpina konceptualizēt tālāk šī atbilde, un dažādās jomās tā varētu būt mazliet atšķirīga.
Kolēģis Mihals Bobeks uzdeva jautājumu, kāda tad bija šīs lielākās Eiropas Savienības paplašināšanās pievienotā vērtība, pienesums Eiropas Savienībai. Esat par to padomājuši? Kad Eiropas Savienības Tiesa organizēja konferenci, lai atzīmētu lielāko Eiropas Savienības paplašināšanos, mēs to definējām kā konstitucionālo momentu Eiropas Savienībā un Eiropas Savienības tiesību telpā. Protams, tā bija lielākā, plašākā paplašināšanās, bet mēs teicām, ka mainījās paradigmas Eiropas Savienībā.
Vairāku runātāju runās dienas gaitā jau izskanēja, kā šīs paradigmas nedaudz mainījās. Mēs esam teikuši, ka varbūt šīs 10 dalībvalstis ir ienākušas Eiropas Savienības tiesībās ar akūtāku nepieciešamību uzdot prejudiciālos jautājumus par Pamattiesību Hartas piemērošanu. Kāpēc tas tā ir? Mūsu pašu vēsture uz to atbild. Jā, mums vēl arvien ir šī akūtā nepieciešamība noskaidrot, kā tad darbojas pamattiesības dažādās tiesību jomās, kas gan ir Eiropas Savienības tiesību ietvaros, gan arī ārpus tieši šīs tiesiskās kārtības. Ļoti interesanta refleksijas, kas izskanēja arī no Anitas Kovaļevskas ziņojuma, ka Austrumeiropā pirmā līmeņa tiesas un apgabaltiesas ir aktīvas, līdz ar to tradicionālā, hierarhiskā izpratne par tiesu sistēmas uzbūvi caur prejudiciālā nolēmuma procedūru tiek zināmā mērā izjaukta. Tā tiek izaicināta, jo pirmās instances tiesnesis tādu vai citādu iemeslu dēļ arī vēlas uzdot jautājumu, jo, iespējams, negrib sekot Augstākās tiesas nolēmumiem, kuri varētu būt pretrunā Eiropas Savienības tiesībām. Citviet Eiropas Savienībā pašsaprotamās attiecības starp dažādu līmeņu tiesām caur jautājumiem no jaunākajām dalībvalstīm tiek arī izaicinātas.
Protams, daudz tika runāts par tiesnešu izglītošanos un tiesu sistēmu sakārtošanu pēc sociālistisko, totalitāro režīmu gāšanas. Par to, ka tiesnesim ir jāatgūst uzticēšanās no sabiedrības puses. Šiem izaicinājumiem mēs esam gājuši cauri visās mūsu valstīs.
Īpaši gribu pasvītrot vēl vienu tēzi, kas izskanēja. Proti, ka nacionālajam tiesnesim šobrīd kā Eiropas Savienības tiesnesim Eiropas Savienības tiesību zināšanas ir viens no juridiskās izglītības pamatelementiem. Es to absolūti gribu pasvītrot un uzsvērt. Tajās valstīs, kur tas vēl tā nav, ir pēdējais laiks situāciju mainīt, jo tik tiešām – prejudiciālie jautājumi top tikai tad, ja ir zināšanas. Savukārt bez prejudiciālajiem jautājumiem nevar tikt darbinātas Eiropas Savienības tiesības, un mēs nevaram sniegt pievienoto vērtību, savu devumu kopējo vērtību veidošanai Eiropas Savienībā. Mēs taču negribam stāvēt maliņā šajā ļoti kompleksajā veidojumā, kas ir Eiropas Savienība, un nesniegt savu pienesumu. Bet, lai to darītu, ir jābūt zināšanu bāzei un arī visiem pārējiem līdzekļiem – gan procesuālajiem, gan darba apstākļiem un, protams, neatkarībai, par ko arī tika šodien runāts.
Mani mazliet bažīja doma, ko dzirdēju kolēģa Bobeka runā, ka vēl arvien varot just atšķirīgu jauno un veco dalībvalstu tiesnešu domāšanu („different mindset of the new or recent member states and the older member states who come to talk about the issues”). Tā ir tāda interesanta lieta, par ko varam padomāt, vai tas tiešām tā ir, vai tie ir tādi atsevišķi gadījumi, ko tas sevī īsti ietver.
Visbeidzot mēs runājām kopumā par Eiropas Savienības tiesību materiāltiesisko aspektu caur vispārējo principu un vērtību prizmu. Ļoti daudz runājām par tiesībām no procesuālajiem aspektiem, un tieši no nacionālā tiesneša kā Eiropas Savienības tiesību normu piemērotāja perspektīvas un visām tiesnešu zināšanu, neatkarības, objektivitātes un citu garantiju nepieciešamībām. Bet beigās, un šeit es nonāku līdz Igaunijas Augstākās tiesas kolēģa teiktajam – kā tad mēs īsti paši piemērojam Eiropas Savienības tiesības, ko mēs tā īsti varam darīt atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām, un tas nedaudz saistās ar to, ar ko es pati šorīt sāku.
Tātad, kolēģi, varbūt ir vērts paturēt prātā dažus pieturas punktus.
Pirmais – Eiropas Savienības Tiesa, atbilstoši līgumiem un ņemot vērā līgumos tai noteikto kompetenci, ir atbildīga par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju. Proti, Eiropas Savienības Tiesa ir galīgā Eiropas Savienības tiesību interpretētāja. Eiropas Savienības Tiesa nepiemēro tās nacionālo tiesību normas, kuras jūs, nākot ar prejudiciālo nolēmumu, Eiropas Savienības Tiesai skaisti izskaidrojat. Tas nav Eiropas Savienības Tiesas jautājums. Protams, bieži vien, lai vispār saprastu, par ko ir stāsts, Eiropas Savienības Tiesa paprasa jums papildu paskaidrojumus, skatās arī, piemēram, nacionālo doktrīnu, lai saprastu, kā tad tā nacionālā norma darbojas. Bet tas ir tādēļ, lai būtu skaidrāks lietas rāmis, ja tā varētu teikt, lai saprastu, kā ES tiesību norma iegulsies konkrētajās tiesiskajās attiecībās.
Otrs pieturas punkts – nacionālās tiesas piemēro Eiropas Savienības tiesību normas. Kā tad notiek šī tiesību normu piemērošana? Nevar jau tā vienkārši paņemt vienu pantu un uzreiz ielikt lietā, vai ne? Jebkura piemērošana prasa šīs tiesību normas izpratni. Un kā mēs kā juristi tiesību normu izprotam? Mums tā ir jāpainterpretē, savādāk mēs nevaram nonākt līdz šīs tiesību normas jēgai. Neatkarīgi no tā, kāds ir šīs normas izpratnes process jūsu prātos, juridiskā darbība ir tiesību normas piemērošana.
Tālāk trešais. Protams, katra no nacionālajām tiesām piemēro Eiropas Savienības tiesību normu atbilstoši savai kompetencei. Un tur ir atšķirība. Konstitucionālajai tiesai ir sava kompetence, un tā atšķiras no Augstākās tiesas kompetences. Tātad kompetence var pamainīt specifiku, kā tiesību norma tiek piemērota. Mēs arī piemērojam Eiropas Savienības tiesības atbilstoši mūsu konstitucionālās iekārtas principiem. Latvija ir izteikti monistiska sistēma, un tas maina daudz ko tajā, kā darbojas nacionālais tiesnesis.
Ceturtais. Piemērojot Eiropas Savienības tiesību normu, jānodrošina Eiropas Savienības tiesību pārākums. Un tad ir jautājums, kas tika uzdots – bet kā tad ar satversmīgumu jeb konstitucionalitāti? Ko darīt, ja nodrošinām pārākumu, bet ir sajūta, ka tas īsti neiet kopā ar konstitūciju? Tas ir tas jautājums, līdz kuram obligāti ir jānonāk. No šī jautājuma nekādā veidā nedrīkst baidīties, jo nacionālais tiesnesis ir devis savu zvērestu valsts konstitūcijai. Nacionālais tiesnesis nevar izvairīties uzdot jautājumu – ko darīt, ja jāpiemēro norma, kura, man šķiet, neatbilst Satversmei. Eiropas Savienība nosaka, ka šādā gadījumā jāiedarbina dialoga mehānisms – Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.pants, proti, jāuzdod prejudiciālais jautājuma Eiropas Savienības Tiesai. Tā, kā to darīja Satversmes tiesa Cilevičs un citi lietā, kā to darīja Itālijas Konstitucionālā tiesa Tariko 1 un Tariko 2 sērijā. Tariko 2 lietā Konstitucionālā tiesa atnāca atkal faktiski ar to pašu jautājumu, paskaidrojot papildus Eiropas Savienības Tiesai, kāpēc no Itālijas krimināltiesību loģikas viedokļa nedarbojās viena perspektīva, kuru Eiropas Savienības Tiesa nebija zinājusi. Ir jānāk atkal, ja nacionālais likums un doktrīna nav izskaidroti līdz galam. Līdz ar to satversmīgumu jeb konstitucionalitāti Eiropas Savienības kompetenču ietvarā ir jānodrošina dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu. Bet, lai to varētu darīt, un tā ir daļa no sarežģītās Eiropas Savienības tiesību sistēmas funkcionēšanas loģikas, mums ir jāzina, ka ir satversmīguma problēma attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību normu. Mēs to zināsim tikai tad, ja sapratīsim, kāda ir Eiropas Savienības tiesību norma atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, interpretācijas metodei un tā tālāk, un ja zināsim, kāda ir mūsu pašu nacionālā tiesību norma atbilstoši mūsu tradīcijai un interpretācijas metodei. Bet šie jautājumi ir drosmīgi jāuzdod, un tajā nav nedz kompetenču pārkāpums, nedz kas tamlīdzīgs.
Un tad ir interesantais jautājums, uz kuru atbildēja Igaunijas kolēģis: kā šī atbilde, ko saņemam no Eiropas Savienības Tiesas, ieiet mūsu tiesību sistēmā, kādas ir tās sekas.
Bet šo jautājumu atstāšu nākamajai konferencei un ar lielu prieku teikšu visiem paldies.
Aigars STRUPIŠS
Konferenču jēga ir dot vielu pārdomām un attīstībai. Konference ir diskusija, dialogs, atbilžu meklēšana, nevis atbilžu sniegšana. Manuprāt, šodien mēs esam ļoti daudz lietas pārrunājuši no dažādām valstīm, no dažādām pieredzēm, kas mums dod ļoti bagātīgu vielu pārdomām, kas savukārt dod pamatu attīstībai. Angliski man patiktu teiciens „food for thought”, latviski tas būtu „barība domām”. Bet šī ir tā barība, kas nenodara kaitējumu veselībai, to var droši patērēt jebkuros daudzumos.
Man patika Eiropas Savienības Tiesas prezidenta Lenartsa kunga teiciens pašā sākumā, kad viņš teica, ka šī konference ir kā „exercise in common awareness” – tas ir tieši tas, kas mums bija vajadzīgs, un jau pašā sākumā prezidents Lenarts to ļoti veiksmīgi nodefinēja. Nezinu, vai precīzāk to var pateikt. Jo Eiropas Savienība – tā ir kopība, un kopīgas apziņas meklēšana, kopīgā un atšķirīgā meklēšana bija mūsu šodienas treniņš.
Skatoties uz 20 gadu pieredzi un mēģinot atrast lielākos šķēršļus, lielākās problēmas un faktorus, kas radījuši vislielākās problēmas, es teiktu, ja ne centrālo, tad vienu no centrālajām problēmām radīja tas, ka Eiropas tiesības tika uztvertas kā kaut kas paralēls nacionālajām tiesībām. Daudzos tiesnešos tas radīja to ilūziju, ka te ir mūsu nacionālās tiesības, tur ir Eiropas tiesības – katra tiesa nodarbojas ar savu kompetenci un tas nekur nekrustojas, izņemot ārkārtas gadījumus. Bet tas tā nav, tas nav paralēls, tā tas nestrādā. Bija nepieciešami gadu desmiti, lai to saprastu, lai nonāktu pie tā, ka arī nacionālais tiesnesis ir Eiropas tiesību piemērotājs. Un, manuprāt, tā lielākā kļūme izrietēja no tā, ka Eiropas Savienības Tiesa tika uzskatīta par ekskluzīvu Eiropas tiesību iztulkotāju. Bet tā nav ekskluzīva, tā ir galējā, un galējais nenozīmē ekskluzivitāti. Kā tikko teica Ineta Ziemele – katram tiesnesim ir jāinterpretē Eiropas tiesību normas, bez tā jau tās nevar piemērot. Ja pieņemam, ka tā ir Eiropas tiesas ekskluzīvā interpretācija, tad skaidrs, ka nacionālās tiesas to nedrīkstētu darīt. Bet tā tas nav. Tas bija tas šķērslis, kas daudzu tiesnešu galvās pilnībā nošķīra šīs divas lietas – tā ir mūsu lieta, tā ir Eiropas Savienības Tiesas lieta. Man gribas ticēt, ka teiciens, ko, godīgi teikšu, ir nācies dzirdēt – ka man nav laika piemērot Eiropas Savienības normas, man ir jāskata lietas – ka tas ir aizgājis pagātnē.
Pāris vārdi par prejudiciālajiem jautājumiem. Man ļoti patika kolēģes Anitas Kovaļevskas runa, it īpaši par tiem gadījumiem, kuros uzdod jautājumus, kādi ir mērķi jautājumu uzdošanai, un man nāca prātā, šķiet, tā bija Konfūcija izteikta doma, ka tas, kurš uzdod jautājumu, riskē izskatīties kā muļķis uz mirkli, bet tas, kurš neuzdod jautājumus, riskē palikt par muļķi uz visu mūžu. To var attiecināt arī uz prejudiciālajiem jautājumiem. Protams, tur ir jāieslēdz arī veselais saprāts un jāsaprot balanss, kuros gadījumos nevajag uzdot jautājumus par jebko. Tas ir arī zināšanu un veselā saprāta jautājums.
Tiesu varas neatkarība ir fundamentāls tiesiskas valsts koncepts, un šajā konceptā nacionālā tiesu sistēma un Eiropas Savienības Tiesa balsta viena otru – ja nacionālās tiesas piemēro Eiropas tiesību normas, tad Eiropas Savienības Tiesa palīdz tām šo normu piemērošanā. Un kā rāda, piemēram, tas pats manā referātā pieminētais Polijas piemērs, Eiropas Savienības Tiesa arī stāv nacionālo tiesu neatkarības sardzē. Tā ir milzīga garantija, bez šāda atbalsta no Eiropas Savienības Tiesas puses nacionālo tiesu neatkarību būtu daudz grūtāk saglabāt. Tā ka tā ir tāda ļoti efektīva un laba simbioze demokrātiskas, tiesiskas iekārtas noturēšanai.
Noslēgumā paldies visiem moderatoriem, visiem runātājiem, visiem konferences viesiem – gan tiesnešiem, gan tiesu darbiniekiem, gan arī citu valsts institūciju pārstāvjiem. Paldies arī konferences tiešajiem organizētājiem – Augstākās tiesas Administrācijai. Īpašs paldies Eiropas Savienības Tiesas tiesnesei Inetai Ziemelei un kolēģim senatoram Jānim Plepam par idejām un atbalstu konferences satura veidošanā.
QR
