Sākšu ar apgalvojumu – man ir labi pazīstama lielākā daļa pieredzes, kas attiecas uz pievienošanās Eiropas Savienībai periodu, par kuru runāja iepriekšējie runātāji.
Minēšu dažus piemērus, lai ieskicētu kontekstu savai prezentācijai. Pirmkārt, kopējās valsts iziršanai sekoja milzīgas izmaiņas politiskajā un arī tiesu sistēmā. Tad visi piedzīvojām, iespējams, ne vienīgo, taču pirmo tiesu sistēmas reformu. Neilgi pēc tam notika būtiskas izmaiņas tiesību sistēmā. Gandrīz neviens likums nesaglabājās bez izmaiņām. Vēl pēc tam sekoja pievienošanās Eiropas Savienībai un kopā ar to vēl viena likumu izmaiņu kārta. Visi ļoti labi atceramies sekas, kuras risinājām, cik labi varējām.
Vienas no būtiskākajām un redzamākajām sekām bija milzīga daudzuma neizskatīto lietu uzkrāšanās visās vai lielākajā daļā valstu. Taču nerunāšu par šo periodu. Es runāšu par šī perioda tiešajām sekām. Proti, līdz aptuveni 2014.–2015.gadam manā valstī bija izdevies pārvarēt lielāko daļu šo šķēršļu. Kāda bija situācija periodā, kuru es mēģinu raksturot? Kā jau teicu, neizskatīto lietu uzkrāšanās bija lielākoties palikusi pagātnē. Bija nodrošināta tiesu varas pašpārvalde, pieņemot jaunus tiesību aktus, ar kuriem noteiktas atbildības jomas no Tieslietu ministrijas bija nodotas tiesu varai, tostarp organizatoriski jautājumi un, vissvarīgākais, budžeta jautājumi. Eiropas Komisija atzina, ka Slovēnijas tiesu vara ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu un ka mēs vairāk vai mazāk esam izpildījuši visus civilizētas valsts (saukšu to tā) tiesu varas kritērijus. Tāpat arī problēmas nesagādāja spriedumu juridiskā kvalitāte. Tika veiktas vairāku veidu pārbaudes. Varētu padomāt, ka turpmāk visi dzīvoja laimīgi. Taču tā tas nebija.
Problēma bija tā, ka gandrīz visi bija neapmierināti. Pirmais trauksmes signāls nāca no regulārās sabiedriskās domas aptaujas. Tā atklāja, ka tiesu varai bija zemākais cieņas rādītājs sabiedrības skatījumā, jau vēsturiski tas tā bija bijis vienmēr. Tūlīt pēc neatkarības iegūšanas mēs ieņēmām otro vietu aiz ugunsdzēsējiem. Šo gadu laikā mūsu vērtējums bija samazinājies par vairākām vietām, mēs atradāmies pat zemākā vietā nekā valdība, kas parasti nebauda augstu cieņas līmeni jaunās demokrātijās. Jautājums bija, ko darīt?
Pirmā atbilde bija meklējama datos, ko apkopoja, pamatojoties uz ļoti komplicētu metodiku sabiedrības viedokļa par tiesu varu noskaidrošanai. Mēs konstatējām, ka sabiedrībā kopumā bija lielākoties noraidoša attieksme pret tiesu varu. Taču jo tuvāka bija cilvēka pieredze ar tiesu varu, jo augstāks bija sniegtais vērtējums. Tiesvedībās iesaistītās puses bija sniegušas par kārtu augstāku vērtējumu tiesai. Tas liecināja, ka mēs kaut ko noteikti darām pareizi.
Iepriekšējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs rosināja vairākas diskusijas, un tika konstatētas vairākas problēmas. Izrādījās, ka ne tikai sabiedrība ir neapmierināta ar tiesu sistēmas funkcionēšanu. Neapmierināti bija arī tiesneši. Viņiem šķietami nebija iemesla būt neapmierinātiem – viņi guva panākumus darbā, bija novērsuši neizskatīto lietu uzkrāšanos, viņu juridiskā kompetence bija plaši atzīta. Taču neapmierinātības vilnis turpinājās, kad izrādījās, ka neapmierināti bija arī tiesu darbinieki. Viņi uzskatīja, ka bija grūti strādāt ar tiesnešiem, ka viņiem trūkst piemērotu prasmju, viņu darbs netiek atbilstoši novērtēts. Tika konstatēts, ka ne tikai kvantitatīvie rādītāji ir jāņem vērā, ja vēlamies izveidot labu un sabiedrībā atzītu tiesu sistēmu, kas būs atbilstoša darba vieta gan tiesnešiem, gan tiesas darbiniekiem.
Domāju, ka ir laba iespēja prezentēt šeit šo projektu, ko mēs esam izdarījuši. Jo mēs runājam arī par cilvēciskām īpašībām un par vērtībām. Tas ir saistīts galvenokārt ar cilvēciskām vērtībām tiesu sistēmā un cilvēciskām vērtībām, kas tiesu varai jānodod sabiedrībai, lai to pieņemtu. Nepietiek ar to, ka tiesā tiek nodrošināts tiesiskums, tiesiskumam ir jābūt redzamam. Vai drīzāk – ir jājūt, ka tas tiek nodrošināts.
Tika noteikta virkne projekta mērķu. Tas ir garš saraksts, taču ko tas izsaka? Izrādījās, ka jebkam, ko mēs darām, ir jābūt visaptverošam. Nav viena izolēta iemesla, lai izveidotos tāda situācija, kāda tā bija. Neatkarīgi no tā, kuru no atsevišķajiem iemesliem mēģinātu risināt, izmaiņas būtu tikai vienā nelielā problēmu segmentā. Bet ir jāvirzās uz priekšu, mēģinot vienlaikus risināt virkni problēmu.
Tika izveidota projekta vadības komiteja, kurā bija tiesneši no visiem tiesu sistēmas līmeņiem. Tas izrādījās ļoti svarīgi. Vadības komiteja nodrošināja saikni starp projektu un ieinteresētajām pusēm gan augšupēji – ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, Tieslietu ministriju, gan lejupēji – ar ikvienu tiesnesi un tiesas darbinieku.
Aktivitātes tika iedalītas trīs grupās. Pirmā bija tiesas prasmes, otrā – tiesas darbinieku prasmes, trešā – lietotāju pieredze jeb sabiedriskās attiecības. Šīs ir ļoti vispārīgas jomas. Pastāstīšu par katru no tām.
Tiesas prasmju grupa. Vispirms ir jāmēģina noteikt vajadzības. Visbiežāk dzirdētais komentārs no tiesnešiem bija, ka viņi jūtas pamesti vieni. Mēs zinām, ka pēc definīcijas šī ir vientuļa profesija. Taču šajā situācijā tiesneši jutās pārmērīgi atstāti vienatnē. Pat attiecībā uz prasmju un zināšanu nodošanu. Prasmju attīstīšana nenozīmē tikai likuma zināšanu. Tās ir zināšanas par to, kā likumu piemērot ikdienas situācijās. Ko izdarīja darba grupa?
Augstākās tiesas priekšsēdētājs apmeklēja visas valstī esošās tiesas un organizēja plašas apspriedes ar tiesnešiem. Es piedalījos divās šādās tikšanās reizēs, un man jāatzīst, ka tās bija patiešām atklātas. Ikviens izjuta pienākumu dalīties ar savām problēmām. Tas palīdzēja izveidot garu darāmo darbu sarakstu.
Otra aktivitāte, kas manā skatījumā bija ļoti svarīga, bija padziļinātas intervijas ar jaunajiem tiesnešiem. Kas pietrūkst jaunajiem tiesnešiem? Kas ir sarežģītākais, kas viņiem jāpārvar, kļūstot par tiesnešiem? Pamatojoties uz to, tika apsvērta virkne palīgmateriālu un pasākumu.
Pirmais, kas ir ārkārtīgi svarīgs, vismaz manā skatījumā, ir procesuālās rokasgrāmatas dažādām tiesību jomām. Mēs zinām, ka ir milzīga plaisa starp oficiālo likumā noteikto kārtību un tiesneša ikdienas darbu. Ar šo rokasgrāmatu palīdzību tika mēģināts likvidēt šo plaisu, aplūkot pēc iespējas vairāk ikdienas situāciju un palīdzēt tiesnešiem, sniedzot praktisku informāciju. Otrais – rokasgrāmata ar praktisku informāciju. Jaunie tiesneši saskārās ar neērtām situācijām pirmo darba mēnešu laikā. Sākot ar jautājumu, kam piezvanīt, ja nedarbojas dators, līdz tam, kā rezervēt tiesas telpu, ja manējā notiek remonts. Šādas vienkāršas situācijas.
Tika izveidotas arī divas programmas pieredzes nodošanai. Pirmā – mentoru programma. Tika apmācīti vairāki mentori, un pirmo trīs gadu laikā izveidotas trīsdesmit mentoru sadarbības jaunajiem tiesnešiem, Tās tika uzņemtas ārkārtīgi labi.
Vēl viena zināšanu nodošanas forma bija tā dēvētie uzraudzības tehnikas darbsemināri. Tajos apelācijas tiesas tiesnesis izveidoja tiesnešu grupu no dažādām instancēm un sagatavoja vairākus jautājumus, ko viņš uzskatīja par problemātiskiem juridiskajā jomā. Viņi šīs problēmas atklāti apsprieda. Viens no lielākajiem trūkumiem tiesu sistēmas darbībā cilvēku līmenī bija komunikācijas trūkumus dažādu instanču tiesnešu starpā. Sākotnēji var šķist, ka tas nav kaut kas noteikti nepieciešams. Taču patiesībā tas ir ļoti konstruktīvs un ļoti nepieciešams aspekts. Nebija pārsteigums, ka pēc šiem darbsemināriem strauji palielinājās noraidīto pārsūdzību skaits par pieņemtiem spriedumiem. Tas nekādā gadījumā nebija diktāts, ka šādā situācijā ir jārīkojas tā. Tās bija tikai atklātas diskusijas par tiesību jautājumiem, kurus, acīmredzot, bija nepieciešams apspriest.
Tiesas darbinieku prasmju darba grupa. Tika izveidotas apmācību programmas, galvenokārt tiešsaistes apmācības, kā arī izveidota mentoru sistēma pašu tiesas darbinieku vidū. Šajā ziņā varam lepoties ar iespaidīgiem skaitliskajiem rādītājiem. Pirmā gada laikā e-mācībās piedalījās aptuveni 500 tiesas darbinieku. Darbojās vairāk nekā 300 profesijas mentoru – milzīgs skaits mentoru jaunajiem darbiniekiem. Tika izveidota un sekmīgi darbojas kārtība jaunajiem tiesas darbiniekiem – sākot no ievadinformāciju pakotnes, ko viņi saņem, līdz apmācību iespējām.
Iespējams, ka projekta interesantākā sadaļa bija par lietotāju pieredzi jeb sabiedrisko attiecību sadaļa. Šeit mēs ļoti lielā mērā balstījāmies ne tikai uz sabiedrības apmierinātības kvantitatīviem rādītājiem. Tas nozīmē – nenotika tikai skaitīšana, cik ir apmierināto cilvēku, cik kaut kam piekrīt vai nepiekrīt. Tikai uzdots jautājums – kāpēc? Tā bija kvalitatīvā vērtēšana. Tas nozīmē, ka tika veiktas plašas telefonintervijas ar sabiedrības pārstāvjiem. Kas mani sākuma pārsteidza, bet, iespējams, bija pareizi – tika analizēti tīmekļa mediji, sociālie tīkli. Šajos avotos daudzi lietotāji dalās ar savu pieredzi. Tādējādi izdevās iegūt ļoti vērtīgu informāciju. Kādi ir šīs komponentes rezultāti? Plaša sabiedrības iesaistīšana. Virkne publikāciju, tiesās pieejamas informācijas mapes, kurās plaša un vienkārši pasniegta informācija par sabiedrības tiesībām, aprakstīti pamata tiesas procesi. Izveidota ļoti izsmeļoša tīmekļa vietne, kur ir ļoti liels sabiedrības apmeklējumu skaits. Šajā vietnē sniegta pamata informācija, kā risināt tiesvedības procesus, kā arī citus jautājumus, kurus nepieciešams kārtot tiesā. Mēs cenšamies uzturēt un pilnveidot attiecības ar sabiedrību.
Īsi par rezultātiem. Tika saņemti ārkārtīgi labi vērtējumi no tiesu sistēmas mērķauditorijas – vidējais vērtējums ir 4,7 piecu ballu skalā. Tas ir apvienotais rezultāts vērtējumiem, ko snieguši tiesas darbinieki un tiesneši. Attiecībā uz sabiedrības vērtējumu – tiesas ir vienā no augstākajām vietām valsts iestāžu vidū uzticēšanās vērtējumā.
Kā jau teicu, tas ir noticis, būtiski nemainot mūsu darba saturu. Tā vienkārši ir informācijas pasniegšana un tā ir cieņa cilvēku savstarpējās attiecībās. Arī tai ir jābūt mūsu darbā.
QR
